Es jūtu xmasus!

Vakar bija putu balle. Putu, putu, putu balle.

Es jau nemaz nevēlējos uz viņu iet, bet atbraucot 6dien mājās, dažas stundas pirms nāvīgā pasākuma, uzzinu, ka esmu sarakstā un varu paķert vēl vienu cilvēku līdzi. Nu kkā žēl mest vējā divus ielūgumus. Sazinos ar Annu. Viņa ir ar mieru braukt no Rīgas un viss sarunāts, bet uzrodas mamma, kas neļauj. Eu..bet viņai tač ir 18 gadu. ? Es nekad nevaru izprast tādus vecākus :/ Viss atceļās. Es eju gulēt. Acis krīt ciet, jo neesmu normāli gulējusi pāris dienas. Guļot sazvanu Elzu – viņai mamma atļauj (party)

Sarunājam 22:30 satikties. Es visu noguļu. Beigās visu nācās sasteigt. Aizejam. Unm še Tev. Rinda plešas gandrīz pāri ielai. Rindā stāvam +/- pusstundu. Uzejam augšā. Zāle pustukša. Wooohooo.

Gaidām 00:00. Gaidām putas. Sagaidām. Jāāāā. Kāds mani iegrūž tajās un izgrūž. Kāds man sejā iebāž putu kaudzi, kāds aiztiek manas krūtis. Wooohooo. Turpinam ballēties. Viss ir forši. Otrā putu sērija. Atkārtojas tas pats scenārijs. Trešā putu sērija. Cenšos nemanāmi izslīdēt no zāles, bet man uzgrūžas divi tēviņi un aplipina mani ar putām. Pie ceturtās un piektās sērijas man bija vienalga. Sāku domāt kāpēc uzvilku krūšturi bez lencītēm. Un baltas bikses [tgd viņas ir brūnas].

Mums ar Dārtu jau ir izveidojies tāds rituāls [Dārta?]  - tad, kad ir jādejo,bet mēs gribam izārdīties un izcelties – mēs tēlojam, ka esam sarijušās ripas va sapīpējušās zāli [atkarīgs no mūzikas]. Visforšāk ir tad, kad esam sarijušās ripas, jo pēc divu stundu ripu rīšanas  Tev patiešām liekas, ka esi sarijies. Sajūtas vienmēr ir foršas. Tā mēs tur arī dancojām. Ik pa laikam kāds Tev uzmācīgi smērē virsū putas.

Uz pasākuma beigām es sāku tikt iemūžināta kāda puiša kamerā.  Nesaprotu kāpēc. Aizgāju un pajautāju – Tu mani filmē? Nē? A tur neko nevar redzēt? Nevar? Nedari vairs tā.

Ā jā. Ar balsi man ar tā pašvaki tagad. Par sprandu vispār nerunāsim. Un drēbes?  Ko, lai es velku rīt uz skolu? Mati ir pilni ar smiltīm.  Un vēl man sāp sāni. Neizskaidrojami, bet fakts.

Vispār jau es tādu mūziku tik bieži neklausos. Nu neklausos ikdienā. Jau tur pēc divām stundām tā man sāka krist uz nerviem, bet tā bija graujoša ballīte šā vai tā. Lai arī es biju gaidījusi, ko labāku – priekš LV šitas bija woahhh. Bet ballllllīīītēēē. Just like a drug.

05:00 – esmu mājās un mēģinu tikt galā ar sekām. Es knapi varu iekāpt dušā. Varbūt gulēt tur pat?

13:00 – izrāpjos no gultas. Ārā ir pavasaris. Es dzeru kafiju un čilloju pie 80`tajiem. Kkad vēlāk iemetīšu kādas bildes.

DJ Chuckie vs LMFAO – Let The Bass Kick In Miami Bitch.mp3

Esmu tikusi pat pie interneta. Un secināju, ko ļoti svarīgu.  Neesot virtuālajā vidē – es nokavēju ļoti daudz ziņas. [vienkārši arī pie TV man tagad nesanāk būt]

Kas tas par bullšitu – par meteorītu? Es tikko nomainīju LMT tīklu uz TELE 2 tīklu. Prieks, kur tu rodies.

Vēl kas. Es šodien redzēju to vīrieti, kurš rāpās Vanšiniekā. Pareizāk sakot – es redzēju sastrēgumus, pažarnieku mašīnas un pašu Vanšu tiltu. Man bija vienalga, jo man galvenais bija tikt pāri Akmens tiltam.  Bet iemesls bija burvīgs tam puikam - ES VĒLĒJOS APSKATĪT RĪGU.

Jautājums. Kāpēc Polijā visi lauki ir nosēti ar sīpoliem, ābeļu dārziem? Kāpēc Latvijā nav? Kāpēc poļi to visu ved uz Latviju? Kāpēc latvieši neaudzē neko paši tādā apmērā?

Vēl kas..vakar mī bija šocēna. Es satiku Miku [pareizi akuzatīvā ir, ja vārds ir Mikus?]. Viņš bija ļoti gudrs un brīnišķīgs.  Es ar vņu varētu parunāties vēl vienu reizi. Kā minimums.  Un mēs secinājām to, ka viss ir tendēts uz aprobežotību, bet visas dzīves jēga ir mīlestība. Zelta secinājums.

Tagad esmu Jūrmalā. Dzērām vīnu un pļāpājām. Kā jau trīs sievietes un viena mazā, jaukā meitenīte.

Šī nedēļā ir..hmm.. jauna.

Un mana kaņepe jau ir nedaudz izdīgusi . Tas prasa a lot of patient un elektrību , jo tam jokam visu laiku vajag lampu. Bet es runājos un saku mīļus vārdus, un viss izdodas.

Atkal aiziešu uz skolu apkurījusies, un kad esmu apkurījusies slikti redzu un izskatos dauna , tas nozīmē savādu rotāciju ap savu asi. Ir par ātru lai ietu uz skolu, jo agrāk es cēlos 6:00 , bija divas ar pusi stundas laika un šķiet, ka ir par maz. Šodien 6:30 piecēlos un pirmo reizi tik daudz izdarīju pusstundas laikā. Laikam zemapziņa dod impulsus, ka jāsteidzas , grib zaļo ātrāk.

Šodien jāved mazā kaimiņiene uz baletu . Tas ir skaisti. Tad atnāks sen neredzētā Signe un es sapratīšu ko domāt . Un tad Ilonīte , mana mazā mīlestība un mēs izrunāsimies, un viss paliks labi. Sadrai ir dzīvoklis Saldū, referātu var nodot vēl nākamo nedēļu un dzīve ir skaista .

Skūpstīt

Noskūpstīt

Ieskūpstīt

Saskūpstīt

Pieskūpstīt

Uzskūpstīt

Aizskūpstīt

Nē!

ne

der

Apskūpstīt

Pēcskūpstīt

Neskūpstīt

Nē.

ne

der

Paskūpstīt

Pārskūpstīt

Izskūpstīt

Ne-e

ne

der

Vienkārši

sagribēt

Noskūpstīt

Skūpstīt

der

/Aiga Koko./

15.09.

Tikko ieraudzīju fotogrāfiju ar gājēju pāreju zaļo cilvēciņu un atcerējos kādus jautrus brīžu gājēju pārejas sagādājušas man.
Patiesībā, jau nekas dižs nav, vienkārši uzrakstīt gribējās. Lai gan lasot to noteikti neliksies tik smieklīgi kā pa dzīvi.

Piemēram, ja kāds ir mēģinājis noplēst melno uzlīmi un tad izskatās, ka cilvēkam ir kaut kas rokā, piemēram, vienreiz cilvēkam bija lāpsta, mēs izdomājām, ka nedrīkst iet pāri ielai bez lāpstas. Var būt vēl izplēsta vēl viena roka, kāja. Luksofors jau tā pat ir interesants, jo cilvēki attēloti paceltām rokām. Esam gājuši ar paceltām rokām un pagriezušies šķībi.

Arī gājēju pārejas ir interesantas. Kurš gan nav bērnībā gājis tikai ‘pa baltajiem’ un vēl tagad, bērnību atceroties.
Es ar Elīnu pēdējā laikā pie katras pārejas sacenšos kura ātrāk ”pa baltajiem’ pārskries pāri. Diezgan jautri, tikai parasti nevar saprast, kura uzvarējusi, lai gan tam diez vai ir nozīme.

Man sagribējās uzfotogrāfēt. Sen neesmu bijusi nekur. Uz laukiem ar vajag aizbraukt. Jāizdomā, kur, man visu laiku bija tas sapnis aizbraukt uz Zaļo birzi un es jau tur aizbraucu, tagad jādomā kas cits.

Vakar izdomāju, ka jāsāk ēst veselīgi atkal. Jāsāk domāt atkal. Esmu sapratusi, ka nedomāju pavisam, neko nedaru īpašu, kaut kur staigāju, kaut ko cenšos saprast, ne īpaši neapjēdzot kāpēc vai kamdēļ.

Šodien gribēju sakārtot istabu, bet tā arī nesakārtoju, jo izdomāju, ka nekārtošu, kai neizjauktu lietu kārtību. Mēneša pēdējā nedēļā palikšu mājās, neiešu nekur, kārtošu skapjus, skolas mantas, tīrīšu, atsvaidzināšu atmiņas, saņemšos.
Es visu laiku domāju: būs skola, jā, būs, jāmācās, visādas lietas tad jādara. Bet tagad, kad tulīt būs tā, ka būs tiešām jāsēž mājās, jāmācās, jābūt nopietnai, nevarēs gulšņāt, tad mazliet paliek baisi. Biju jau pieradusi. Maijā teicu, ka negribu brīvlaiku, nebūs ko darīt, nepatiks, gribēšu mācīties, bet tomēr? Tagad esmu pieradusi. Pirmo pusi vasaras esmu nosēdējusi mājās aprodot ar sevi. Otra puse pavadīta alkoholā un savas vienaldzības ‘uzlabošanai’.

Bet es nesūdzos.. Es esmu laimīga. Laime jau nav jāizjūt katru brīdi, pietiek ar apziņu, ka viņa ir. Manī.

28.07.

Sākot no pagaišās pirmdienas iedzeram. Tas ir, astoņas dienas. Piektdien atbrauca Sigita un Betija. Tad iedzērām vairāk. Beach Party laikā pastrādāju, lai gan diži daudz nekas nesanāca, cilvēki dikti slinki palikuši. Lai gan skopi tik ļoti nē, vismaz ja apdzērās, jo es bez savas (pazudušās) naudas dabuju visu ko. Tā piektdiena bija laba, piedzēros tiešām traki, satiku klases biedrenes, paziņoju viņām, ka esmu piedzērusies. Nākošajā dienā Sigitu, Betiju un vēl kaut kādus cilvēkus ielaidu ar savu aproci, bet pati aizgāju uz Rock Stage, jo atkal biju kondīcijā, satiku atkal klases biedrenes un paziņoju, ka esmu vēl vairāk piedzērusies. Nezinu kāpēc, bet palika garlaicīgi, lai gan dejot kur bija. Uzrakstīju Annai, ko viņa dara un viņa teica, lai nāku pie viņas. Tur bija Bafijs arī un vēl kaut kādi cilvēki. Nezinu ko domāju, bet gāju arī. Pa Dzintaru ielu gāju un līdz Baatai, tas bija kaut kādas 10-15minūtes. Izdomāju, ka varētu nostopēt mašīnu, lai aizved, jo sāpēja sirds, bet kad cēlās roka, tad tā bija policija, un tad uzpūta vējš, paliku skaidrāka un nedaudz apkaunējos. Tur kat ko vēl iedzēru, smēķēju daudz un aizgāju uz krēsla gulēt. Varbūt tas bija nepieklājīgi ņemot vērā, ka parasti miegā runāju.

Kaut kas man teica, ka esot miegā skrējusi, vēl kāds teica, ka esmu skaļi teikusi: nēej uz Beach Party!!! Un tā, bet baisi, ja cilvēki ballējās un viens aizmidzis kaut kādus dēmonu lāstus skaita.

Pārsvarā dienas ir tīri izplūdušas. Kopā vai atsevišķi ar kādu grupu cilvēkiem dzeru, vēlāk satiekamies Fonteinā, paēdam, pa mājām vai kur. Pārsvarā gan mājās, no rīta ap sešiem, septiņiem. Pārsvarā ar kājām, tāpēc man varbūt ir muskuļi.

Pēc tās aizmigšanas pēc Annas aicinājuma, satikāmies pa dienu ar viņu, nedaudz iedzērām, kaut kas palika Fonteinā un es ar Annu gāju mājās. Krists zvanīja, tad viņš nāca pretī ar vēl diviem cilvēkiem un vienu un to pašu stāstu stāstija ļoti daudz reižu, pie tam, tiklīdz viens ticis līdz pusei, otrs stāsta no jauna. ‘Man divi opeļi, viens ziemas riepām, otrs vasaras, bijām uz Karbonādes festu, nu tas ir tas, kas visu šo aizsāka, domājam paklausīsimies bum bum basus, domājam: visiem patīk mūsu mūzika, atveram bagažnieku, noņemam jumtu. No rīta skatamies, antena nolauzta, jumts ar kečupu.’ Stāstā daudzas nepilnības, bet es tās pamanīju pati tikai pārnākot mājās. Vēl viens stāsts tāds: ‘Eju pa ceļu. Tieši pretī koks. Domāju apiešu apkārt. Apeju arī.’ Un: ‘Eju pa ceļu. Ieraugu: zobubirste. Domāju pacelšu. Paceļu arī.’ Tā nu jā, stāstus nācās klausīties tos pašus daudz reižu. Satikām Nauri, iepriekš arī Sigita bija atnākusi ar Amandu, tāpēc bijām vairāki cilvēki jau. Amanda pagāja garām īsākajam ceļam uz savām mājām, mēs tā kā virzījāmies uz manām mājām. Satikām to Nauri un puikas izdomā, ka grib ēst, tāpēc dodamies uz Lukoil. Tur viens tāds apdzēries izskatās. Paprasam pīpi, iedod. Tā viņam pēdējā. Pēc tam stāstam viņam stāstu par ‘man divi golfi’ un esam kaut kur malā jau, kur palika vēlme pēc ēdiena neatceros. Tā nu nevarējām tikt vaļā no tā narkomāna. Jo izskatījās tāds spēcīgs, apvēmies, enerģisks un visādi citādi pacilāts. Gribējām tikt vaļā no viņa ilgāku laiku, bet šis sāka kliegt UBJU MENJA, un daudz reižu, kā pamatīgākajā hardcore. Bija smieklīgi, bet ļotiļoti nē. Kaut kā aizmukām beigās. Tas bija jau pie manām mājām. Izdomājam, ka gribam vēl staigāt. Pavadam uz atpakaļu Amandu. Ejam uz priekšu gar skolu, man tomēr nogurst kājas, ejam ar Sigitu mājās. Betija bija jau vakarā atbraukusi gulēt, un tagad bija aizmigusi (ap trijiem naktī), un mēs izdomājām pastāstīt viņai par golfiem un visu pārējo. Šķita dikti smieklīgi, bet man tomēr sāpīgi iesita.

Tā bija manas vārda dienas nakts un mani samīļoja. Māte iedeva divdesmit latus un es nezinu kur viņi palika. Apēdu un nodzēru. Bet tā pat jūtos labi. Vēl labāk.

28.06.

Nevaru atrauties no žurnālu kaudzēm. Tie stāsti un patīk, un zināšanas arī noder. Kaut kā tas laiks man patīk – visi guļ, bet es viena. Tāda skāde tā pusnakts man ir. Bet labi tik un tā.

Šodien noravēju gladiolas un tas bija viegli. Ēdām zemenes no tā krūma, kur lielais akmens, tur ir lielākās zemenes. Meža zemenes arī saēdos ar ķīseli. Saldais zemeņu vilinājums, koķete, tādi man pa prātu lēkā, kad lasu viņas. Tur pie grāvjmalas ir vislabāk, noguļos, notupjos, saliecos, neviens mani neredz līdz kastīte zemenēm pielasīta. Tad es paspēju izdomāt tik daudz. Iedomājos, ka kāds man ir blakus vai, brīžiem domāju par to, kā būtu būt pilnīgi vienai. Dažreiz šķiet, ka fantastiski, ka varētu kaut kur aizbraukt uz ilgu laiku. Piemēram, šeit. Pie jaukās pārdevējas, kur cilvēki daži pa ceļam satikti un pasveicināti, tomēr nekad mēs nebūsim draugi. Kilometri divi līdz šosejai, trīs lati vai pacelts īkšķis uz Liepāju, tad es pirktu stādus uz zābakus. Un man būtu kaķis, rižs un korpulents, bet peles ķertu. Man laikam sapņainais hormons šobrīd..

Kādu brīdi man likās, ka atbraukšu šeit un meditēšu, visu sapratīšu, laimi atradīšu. Tā es sēžu krēslā izgāzusies un pilnu vēderu, bet tā reāli – ko es meditēšu? Tā pasaule jau viena meditēšana, dzīve ir meditācija. Vienkārši, ja strādā nenormālā ātrumā, tad nedzīvo, kuļas, kaut kā tā. Man liekas, ka visu vajag lēni, prātīgi, ar galvu un vēl vairāk ar sirdi un loģiski tomēr. Es esmu šeit laimīga. Esmu laimīga, kad pusdienās ir zupa ar bietēm un svaigā gaisā mizotiem kartupeļiem. Un tad siltā zupā pusi pieberu ar dillēm un lokiem, bet pusstundu pēc ēšanas ir necukurotā, pirms kāda mēneša mežmalē ar skudrām lasīta, tēja plus dillēm norautās kumelītes. Tad man jāpakļaujas dabai un agrāk jāiet gulēt, jo tumsā lasot bojājas redze, bet naktī nedaudz jāapsaldē dupsis uz mazmājiņu skrienot, arī ziemā. Kad es esmu laimīga tad nav man auksti un tad varu neskatoties spogulī staigāt kur putni mani sauc. Laimīgs var būt ar to apziņu un var būt vēl miljons veidos. Es esmu atsevišķās vietās priecīga un kādā brīdī uzpeld mana laime, tā var būt meža zemeņu koķete vai alkohola trakumā, mana tak ir manējā, neviens nevar pateikt, ka nedrīkstu. Un ja teiktu – kurš klausītu?

24.06.

„Es vēl ilgus gadus būšu maziņa,” viņai kādi gadi četri, pieci. „Kad māsiņa izaugs mēnešus, tad mammīte ies darbā pilnu laiku. Atcerējos. [..] Tur mums bija opaps. Es pilnīgi raudāju. Tava oma vēl bija slima.” Žēl, ka no meitenes lielās runāšanas nevar saprast daudz.

Mēs ar omu sēžam pie šūpolēm ēnā un pūšamies.

Tā aizrautība, kas nebeidzama dzirksteļoja mūsu dvēselēs vēl nepieredzējušajās. Mēs gliemežus lasījām un kastēs to likām, lai aug. Tikai bija mūsu laimes un nesabojātās auras augļu, jo tos mums deva liktenis. Tagad šeit sēžu uz krēslā kā poda un aizgultnēm bēdājos par zudušo laiku. Es to tā mīlēju, vai arī man tā liekas tagad. Varbūt tas netika atņemts, varbūt savā nespēkā un alkās pēc vēl vienas netīras alus glāzes to atdevu.

Man pietrūkst Tevis, Tu smaragdzaļā bērnība. Laiks, kad labāk šķita iet kājām, jo tad varētu zemenes mežā saēsties. Tagad veikalā poļu piecdesmit procentu zefīrenes lokam iekšā kilogramiem, bet īsto garšu nemaz nesajūtam. Un apzināmies, bet savā dzīvē neko nemainām, galvā – saprotam, un jūtam, kā būtu, bet nekā. Galva nav viss un ķermenis aprakstītu papīru neēdīs. Pēc piecpadsmit gadiem es esmu šeit un gaidu to brīdi, kad sākšu just.
            Jo gadiem galva vairs nedzird un ķermenis neklausa.

Jāņu vakars latviešiem. Mēs atbraucām uz laukiem, es un mamma un mammas brāļa draudzene. Šeit ir zemenes un pa dienu tās ar omu lasījām, skaistas, sarkanas, gardas. Oma piedāvāja palikt un man divreiz nav jāsaka. Vislabāk palika, kad aizbraca māte. Kad teicu ‘māte’, oma teica, ka tā nevar teikt, jo tas rada tādu aukstu nostāju, mammas esot labas diemžēl mēs to saprotam tikai vēlāk. Neesmu pārliecinājusiea, ka raī šajā gadījumā (es un mana mamma) tā ir. Varbūt es daru nepareizi, bet es jau esmu bērns.

Rokas un pēdas ir ar saules apdegumiem, otro vai trešo dienu sāp, arī neizskatās labi, bet kas man, es esmu laukos! Agrāk tā neesot bijis, jo āda bija pieradusi, bija jāravē druvā. Omai esot paticis, mamma stāsta par riebumu. Diez kādēļ man tas nebija jādara? Varbūt man arī tas riebtos tagad, ja būtu bijis jāravē visu laiku, lai gan man tas vienmēr ir paticis. Būtu arī jauki, ja es to būtu vairāk darījusi, tad varbūt nebūtu tik tizla kā tagad. Lai gan tad, iespējams, būtu kārtīga resnīte, te baro labi, vairāk kā labi. Taad jau esmu nobarojusies. Henrijs pa jokam teica, ka esmu noēdusi smadzenes, bet daļa patiesības tur ir. Seja arī palikusi resnāka, kājas, rokas, puncis. Gan jau pēc tās meža nedēļas būs labāk, jo tad nebūs ļoti daudz ēdiens.

Maza šī istabiņa. Šodien izslaucīju grīdu, izpurināju tepiķi, nomazgāju logus, jūtos tīrāk šeit gulēt. Gribētos kaut ko interesantu šeit izdarīt, tapetes sagleznot. Gribas šeit skaisti.  Gulta gan ir vienreizēja, tāds septiņus vairāk biezs matracis, mīksts, ērts, ir ļoti labi, jo man patīk vai nu ļoti cietas vai mīkstas gultas. Es ceru, ka būs sapņi, vispār sapņi, jo pagājušās naktīs savā gultā bija. Vakarnakt noskatījos arī šausmu filmu un pēc tam rādijās šausmu sapņi un tur bija arī divi, kas nomira, tas bija garāks sapnis kā parasti. Sapņi ir sapņi un sapņi ir labi.

Pirmīt izgāju uz ceļa ar tēju, gaidīju, ka Ilonīte būs atbildējusi, ja māte būs nosūtījusi vēstuli. Tur lidinājās ķīvīte un viņas bērns skraidāja pa ceļu. Gribēju redzēt ķīvīti tuvumā un krēju viņai pakaļ, bet viņa uzlidoja gaisā, vēlāk tomēr pārlidodama man pāri, lai es redzētu viņas skaisto spalvu. Mazais ķīvītēns gan skrēja pa ceļu un es skrēju pakaļ izlejot tēju uz biksēm. Ielīda krūmos mazais un baidījās, bet redzēt viņu varētu. Brūni pelēks un skaists, kā cālis.

Pēc tam izmazgāju krūzi un arī traukus laukos mazgāt ir savādāk. Es mazgāju traukus un skatos mežā. Tā varētu mazgāt daudz un daudz, tikai skatoties mežā un nedomājot.. Gāju pa mežu, tas ir tāds aizaudzis un skudras, bet kaut kas viņā saista, neņemot vērā, ka tas ir MEŽŠ. Staigāju tur ilgi. Likās, ka oma varētu mani meklēt un nāku ārā, apēdot meža zemenes lielas. Desmit minūtes šūpājos uz sūpolēm, bet likās, ka šūpājos visu mūšu. Aizgāju pie tomātiem un palūdzu, lai viņi aug. Krizdolas jau lielas, jāņogas vēl ne tik. Netiku ārā no tualetes minūtes piecpadsmit, oma smējās par mani un izglāba. Stāvot tur atkal daudz pārdomāju un sapratu kā būdiņa taisīta.

Sēžu savā mīkstajā gultā pie loga un  skatos kā biezie brauc mājās. Okupējuši ezeru, bet tas ir ezers un ļoti labs ezers, jāskatās tik vai tur būs vietas gulēšanai, kad mēs iesim ar Ilonīti.

Tagad beidzas trešdiena, bet mēs paliekam līdz sestdienai, laikam. Dažreiz man liekas, ka oma negrib mani šeit. Cerams nav tā, ka ļoti negrib. Brīžiem viņa sēž un sava krešla un viņai tāda sejas izteiksme, it kā kaut kas ļoti nepatiktu. To es laikam nesapratīšu. Dzīve ir skaista, vismaz jādomā, ka tā ir.

Putni veido paši savu sabiedrību, ko es neizprotu un man nevajag izprast. Esmu šeit neilgi, bet man ir tik daudz ko stāstīt, tik daudz ko jūtu. Tikai jūtos nedaudz vainīga, ka neaizgāju uz pansionātu, bet tas nekas, es aiziešu.

Rozā mākoņi rāda, ka lietus nebūs un sola jauku laiku rīt un pa nakti. Šeit tikai sikspārņi man tieši aiz loga ir, naktīs viņi ballējās, bet tas labi. Laikam jāizlec pa logu un jāaizskrien uz būdiņu, jo ejot caur māju negribas baidīt omu.

Nočiepu no lauka lielu, sarkanu zemeni.

Un vēl es ceru, ka man matos nav ērces.

21.06.

Miegs ir ļoti nesaprotams.

Šodien ir svētdiena. Man vismaz tā šķiet. Nakti uz piektdienu negulēju, taisīju matus, lakoju nagus, it kā tādas lietas parasti daru, bet tomēr, varētu pieņemt, ka darīju to tāpēc, ka gribēju labi izskatīties uz Ilonas izlaidumu. Nakts sākumā domāju, ka laiks paies ilgi un garlaicīgi, un izrādijās, ka tā arī bija. Dāvis teica, ka iesim laukā ap četriem, tāpēc škita, ka nebūs jānīkst vienai. Viņš laikam aizmiga un man nāca miegs tik ļoti, ka neko, izņemot kafiju, negribēju. Sagadījās ļoti garlaicīga nakts, jo normāli nebiju gulējusi dienas četras un internetā nebija neviena cilvēka, kas runātu vismaz muļķības. Bet laiks kaut kā gāja un apmēram sešos (puspiecos izgāju laukā uzsmēķēt un iedzert kafiju) man uzrakstīja tas radījums, kurš gribēja satikties.

Es aizgāju uz lielveikalu, kurā sarunājām satikties, apmēram četrdesmit minūtes pirms laika, tā kā man bija gana naudas, nevarēju nociesties un nopirku šokolādi, bet pēc tam gan sakaunējos to ēst. Ar šokolādi kabatā un Ilonai nopirkto zvēru (mīksts, bet kas tas?) apgāju veikalam pāris apļus, kad tas cilvēks, garāks nekā biju iedomājusies un armijas apģērbā, ienāca. Es gāju lēni un viņš nāca it kā pretī, bet nevarēja vai negribēja saprast, vai tā esmu es, pagāja garām. Nesapratu, ko darīt, viena puse manis teica, ka viņš ir pārāk nepievilcīgs, otra alka uzzināt ko vairāk par kariem, kuros viņš bijis. Turpināju iet uz otras izejas pusi un viņš bija apgājis apli, atkal nāca pretī, bet atkal garām. Nesapratne. Aizgriezos atkal apkārt un gāju atpakaļ, nebija viņš un piegāju pie dzīvniekiem, labu laiku vērojusi kāmīšus būros griežamies,  griezos atpakaļ un izgāju ārā. Neviena. Varbūt viņam mans izskats nepatika. Varbūt es gluži neizskatos tā, kā izturos. Un, kāda starpība! Man bija šokolāde pašai. Ejot mājās nolēmu, ka esmu pelnījusi vēl vienu šokolādi un to arī ieguvu.  

Jocīgi, aizvien attālinoties no veikala, man aizvien vairāk gribējās sarunu ar viņu.

Kad piebeidzu šokolādes, bija apmēram vienpadsmit un guļot gultā miegs tiešām sāka mani piebeigt. Uzliku modinātājzvanu uz pusvieniem un nolikos gulēt. Māte tajā rītā zvanīja divas vai trīs reizes, kāre pēc miega manu prātu bija tik daudz aptumšojusi, ka neko nesajēdzu, bet vienu reizi, kad viņa zvanīja, atceros, pacēlu galvu uz augšu, paskatījos pulkstenī un izlēmu, ka varu vēl gulēt. Otrajā reizē bija pusdivi. Kur palika modinātāja zvans? Sapratu, ka esmu nogulējusi, bet izdomāju, ka man vienalga kā izskatos, bet Ilona jāapsveic. Māte teikusi, ka tulīt būs mājās un negribēju, lai viņa redz, ka esmu visu nogulējusi, bet naudu iztērējusi, tāpēc laika nebija daudz. Pats smieklīgākais bija tas, ka visu nakti taisnotie mati bija dīvaini galos saviļņojušies un uz vaiga bija iegulēts. Tādā kā eiforijā skrēju uz autobusu, saprotot, nav naudas, ka uz vienu pusi (tur vai atpakaļ) ir jābrauc ‘pa zaķi’. Izdomāju, ka atpakaļ maksāšu. Aizskrēju uz skolu, viss bija ta ka beidzies, bet kaut kādi svarīgie teica pēdējās runas. Tad no zāles nāca absolventi un Ilonu tur neredzēju. Viņai bija savādāki mati, varbūt tāpēc. Bet ārā viņa bija un fotogrāfējās skaista, pēc tam atdevu mantu, skrēju gulēt. Tas viss bija tādā eiforijā, ne atceros, ne sajēdzu ko daru. Tomēr  biju tur un izdarīju ko vajag.

Vēlāk, vakarā, saņēmu pavisam jaunu pieredzi. Māte aizgāja satikties ar draugu un ilgi nenāca mājās. Aizgāja apmēram deviņos vakarā un apmēram piecos rītā pārnāca mājās, es piecēlos ap vienpadsmitiem, tad ap vieniem un ap trijiem, ap trijiem kaut ko nedaudz sāku aptvērt un sāku domāt, ka viņai jau sen vajadzēja būt mājās, ka kaut kas varētu būt noticis, aptuveni to, ko parasti domā mātes, kad bērni nenāk mājās. Izdomāju visādus iemeslus, kas varētu būt noticis, to vidū arī patieso, – viņi skatījās saulrietu un saullēktu, lai gan tobrīd to neaptvēru. Domāju, kas būtu, ja viņas vairs nebūtu. To, ka oma atkal dzīvotu šajā dzīvoklī un es dzīvotu ar omu. Un nemaz nebūtu tik slikti, man ļoti laba oma ir. Būtībā tas ir slikti, ka es tādas domas domāju, jo tā ir mana māte. Gribētos teikt, ka ‘prātam jau nepavēlēs’, tam gan es neticu. Es nekad nepārdzīvoju, ja kaut kas slikts noticis – ir noticis un nevar mainīt. Tad es domāju – vai mana māte arī tā katru reizi domā? Un varbūt ir tik daudz izdomājusi, ka kļūst dusmīga par to, ka es vispār pārnāku? Nu, ko darīt, dzīve ir dzīve.

Tikko beidzot guvu nelielu skaidrību par meža braucienu. Aleks nebrauc, Ilona būs brīva no ceturtā jūlija. Es vienmēr esmu brīva. Patiesībā daudz vieglāk kļūst, kad tikai ar vienu cilvēku jāsarunā. Visvieglāk ir tad, kad daudzi cilvēki ir, jo tad daži var atkrist un nekas nemainās. Zinu, ka būs ideāli. Ar Ilonu vienmēr ir ideāli. Esmu ļoti priecīga. Vēl jāizdomā cik ilgi paliksim. Cik ilgi viņa gribēs palikt.

Divas dienas mana gulēšana ir kā normālam cilvēkam. Eju gulēt vakarā un ceļos no rīta. Nenormālība man ir tāda, ka eju uz jurmalu ar māti. Rīt atkal iešu. Apleju puķes. Paēdu siltas pusdienas, nevis visu laiku kaut ko graužu. Izdzeru divas parastās krūzītes kafijas, nevis četras puslitrīgās lielkrūzes. Ik pa brīdim smaidu.

Dabuju Indijas jūras rīsa sēni. Rīt vakarā būs gatava. Nav ne jausmas kāda tā būs, bet cerams, ka iedarbība būs laba. Trešdien braukšu uz laukiem. Ļoti gribu tur. Gribu tur vienmēr. Uz mūžiem, ja varētu.

19.06.

Seši no rīta. Kāpēc man neprasās gulēt? Negribas ticēt, ka ik pa brīdim izdzertais litrs kafijas to nodara, bet varbūt? Ja es apgultos, aizmigtu. Ilonai ir izlaidums divos. Līdz tam bezdarbība, apmēram septiņas stundas jāgaida, bet ja aizmigtu, tad nepieceltos līdz pieciem vakarā un tas vairs nebūtu jauki. Ilona jau man ir svarīga. Šeit gan ietu runa par to, vai es esmu viņai svarīga, ja neatnāktu uz viņas izlaidumu. Bet kas gan tas ir? Iedod puķi, sabučo. Jāklausās kā apsveic vēl baru nepazīstamu un nenozīmīgu cilvēku pieelpotā telpā un jāsmaida. Tas laikam ir tā pat kā dzimšanas dienas, vismaz man, – nesvin un vienalga, kāds atnāk apsveikt, labi, bet tajā pašā laikā, ja kāds neatnāk, tad skumji.

Man ir atkarība no šokolādes. Jūtos depresīva, kad to nedabūju. Tikai tad, kad man ir šokolāde, vai to drīzumā saņemšu, jūtos normāli. Tā nav pat no kafijas. Lai gan nekad nav bijis tā, ka kafijas trūktu. Šokolāde ir skaista, maiga, garšīga.

Valstī krīze. Visi par to runā, bet man gribas teikt, ka tā nauda patiesībā nav vajadzīga, lai būtu laimīgs. Atkarība traucē.. Ja katru dienu vajag to naudas summu šokolādei, tad paliek aizvien grūtāk. Īpaši, kad nav tās summas. Skatījos vakar raidījumu, blakus gāja iepazīšanās sludinājumi un vīrieši piedāvāja sievietēm tikties, varot palīdzēt finansiāli. Sāku domāt par to, vai tas būtu nepareizi, darīt kaut ko, kas varbūt nedaudz nepatīk, ja pretī var saņemt kaut ko, kas patīk ļoti? Vai tad labais nenoliedz slikto? Ir runāts par tādu kā ‘netīrības’ sajūtu, bet ķermenis taču ir ļoti.. Ķermenisks. Pati esmu izjutusi šo sajūtu, bet neredzu tā jēgu. Ar laiku pazūd šīs sajūtas, bet var ieiet tādā sajūtā, kad visa dzīve vienkārši liekas pretīga. Kā lai tiek no tā vaļā? Prātoju par to, vai es varētu satikties ar cilvēkiem un viņi man par to maksātu naudu. No sākuma liekas, ka viss būtu normāli, bet tomēr, apmēram tā pat kā pirmais sekss, liekas, ka tas nav nekas, bet īsu brīdi pirms tam, ja sāk domāt, tad paliek bail. Kā kaut ko smagu stumjot – vienkārši jāstumj, ja sāk domāt, ka ir smagi, tad krīt.

Šajos virtuālās sarakstes portālos ir daudz cilvēku, kuri vēlas iepazīties, pavadīt laiku. Man tas ir pilnīgs laika īsināšanas veids, nepieciešams nosist laiku un tiek runātas pilnīgas bezjēdzības. Tikko man raksta, ka esmu skaista, ejam laukā, ko lai domā par to? Gribas melot un bēgt, sakot, ka  esmu aizņemta. Pasaku to un viņš neatbild. Nākas pateikt, ka attiecības nav nopietnas. Viņam sirds esot notrīcējusi, man gan tas liekas smieklīgi. Negribas ar viņu nekur iet, viņš nav glīts un simpātisks nu nemaz. Principa pēc gribas iziet, vai es varētu tā, ka man pilnībā nebūtu ar viņu ne par ko runāt, ne vēlme pēc runāšanas. Nav ko darīt ļoti. Māte celsies ap astoņiem un tad varētu dabūt naudu šokolādei. Domu vispār nav. Neesmu divas dienas ēdusi ‘savu’ šokolādi. Verbāls bezsakars, ja nedabuju šokolādi, tad eju gulēt un vienalga viss.

Man piesolīja divas šokolādes. Man jāiet.

Kādi puiši Tev patīk?

Brīvi, kas mīl dabu, kuri lasa, veselīgi, ar loģisko domāšanu un kuri nerunā bezjēgā.

Kur tādas meitenes kā Tu rodas?

Kāda es esmu?

Gandrīz perfekta. Kura vēl 15 gadus veca meitene ir tik pat gudra kā Tu?

Mēs visi esam vienādi. Visi esam cilvēki.

Vai tad ne?

5.06.

Lai cik grūti neliktos vai arī kāds nogurums neslāpētu, man šķiet, ka  lietas ir jādara, vismaz jācenšas, lai būtu tā emocionālā sajūta, ka tiek darīts. Pirmajās neizdarīšanas reizēs sevi var arī piemuļķot. Bet nedrīkstētu sevi izsmelt, tad nevarēs par izdarīto priecāties pietiekami.

Patiesībā, lai lietas būtu vienmērīgi, vajag to nekad neapstāšanās sajūtu. Nevis nepārtrauktu stresu, bet nomierināšanos un meditācija arī ir darbība. ‘Neko’ var pārvērst par ‘liels’.

Šķiet, ka cilvēks ierūsē, ja nedara darītas lietas ilgāku laiku. Aizmirstas kā tas bija, kādas bija sajūtas, kad ir tas ‘es to izdarīju!’. Viss vienmēr ir kustībā, pat tad, ja guļ. Bet ne tad, ja guļ visu laiku.

Četri naktī. Guļu uz muguras un prātoju, vai mana dzīve ir kaut kāda – neriktīga. Es parasti zinu visu, kas notiks, vismaz tos brīžus, kuros esmu viena.  Domas vairāk ir tādas, ka citi cilvēki nedomā par to, ka viņu dzīves ir garlaicīgas, kad viņi ir vieni. Varbūt viņiem liekas, ka tās lietas, ko viņi dara ir interesantas? Ir arī tādi cilvēki, kuri ilgu laiku nav vieni. Par tādiem gan es daudz nezinu.

Rīt. Rīt vidējā laikā piecelšos, samīļošu suņus, kuri gulēs man virsū un blakus. Ieslēgšu taisnotāju, noģērbšu visu, kas par guļamajām drēbēm kalpo un iešu mazgāt sevi. Seju nemazgāšu, jo tā paliks sausa. Iesmērēšu elkoņus un ceļus ar krēmu, uzģērbšu vienīgo gandrīz tīro kreklu. Ieslēgšu datoru un uz koridoru aiznesīšu pūderi, bet uz vannas istabu tonālo krēmu. Nomazgāšu seju ar zaļo sejas želeju un nākšu uz istabu iesmērēt sejas krēmu, un ierakstīt datorā paroli. Apskatīšu vai kāds nav atstājis ziņu un datoru tulīt izslēgšu. Seja būs izžuvusi, izraustīšu uzacis. Uz ūdens bāzes uzsmērēšu tonālo krēmu un iešu nopūderēties. Istabā izķemmēšu matus, ja būs vienalga, izslēgšu taisnotāju, ja ne, tad vannas istabā iztaisnošu tos. Tad jāizlemj vai siet asti, bet ja mati būs iztaisnoti, tad to nedarīšu. Esmu pilnībā gatava! No piecelšanās brīža pagājušas desmit minūtes. Paņemšu cigarešu paciņu no skapja un vakardienas tēju no virtuves, un došos uz balkona baudīt un ievērtēt šīsdienas laiku. Izņemšu šķiltavu, ar zobiem cigareti, aizdedzināšu ātri un ja neizdosies darīšu to vēlreiz un sajutīšos ļoti labi. Iespējams aiz bada reibumā nopurināšos. Piecas minūtes smēķējot un uz austiņām klausoties kādu deju dziesmu, varbūt pat mazliet pakustināšu gurnus mūzikas ritmā, bet tas tad, ja mašīnu garāžās nebūs kāds vīrietis vai ar suni pa taku neviens nestaigās, jo tad to var labi redzēt. Nometīšu cigareti, iedzeršu pēdējo malku un dodos tīrīt zobus. Nomazgāju un iesmērēju rokas ar krēmu, lūpas ar balzāmu, izvēlos smaržas vai izdomāju, ka vienalga un jūtos ļoti labi. Ejot ārā no mājām atcerēšos, ka eju uz bibliotēku un atskriešu pēc grāmatām, otru reizi atskriešu pēc lasītāju kartes un domāšu, ņemt saulesbrilles vai nē. Noteikti, ka nē. Izvēlos transportu, kurš nāks pirmais, autobuss vai mikroautobuss, kurš aizvedīs tuvākajā pieturā vai tāds, kurš liks iet cauri centram baudīt cilvēkus. Es noteikti gribēšu to, kas liks iet cauri centram, lai saprastu, ka nedaudz dzīvoju, ja vien nepūtīs vējš. Bibliotēkā atdošu savas grāmatas un painteresēšos vai mans draugs Aleks, kuru turpmāk nesaukšu vārdā, jo daru to pārāk bieži, ir ieradies, ja nē, tad atdošu viņa paņemto grāmatu priekš manis viņa vietā un apmēram pusstundu izvēlēšos jaunas piecas grāmatas, kuras ņemt līdzi. Ja diena solīsies būt skopa ar sarunu biedriem, došos atpakaļ uz centru meklēt lietas, kuras varbūt mani ieinteresēs, bet tas noteikti nenotiks, tāpēc izlikšos, ka mani interesē tas krēms, kuru reklamē televīzijā un atrodot varbūt pat nopirkšu to. Aplūkošu matu krāsas jūtoties bezgalīgi nogurusi no savas pašreizējās. Ja laiks būs labs, aiziešu uz būvmateriālu veikalu skatīties krāsas, līdzi paņemot krāsu piedāvājumu kartītes. Līdz tam laikam man noteikti būs pazvanījusi kāda cita paziņa, un pat ja nē, bet būs garastāvoklis staigāt, aiziešu pie viņas uz mājām. Arī tā noteikti nenotiks. Ja būs vientuļais, bet aktīvais garastāvoklis, ar kājām iešu mājās stundu, vai ar autobusu, trīsdesmit pieci santīmi. Ja aktīvisms būs saglabājies, iešu pie vecmāmiņas ar suņu puikām un ieskatīšos, ko viņa ir sarakstījusi manis dotajā kladē. Priecāšos vai būšu nedaudz vīlusies. Ejot mājās, ja man būs vēlme, kura man noteikti būs, veikalā nopirkšu šokolādi un suns pieries visu veikalu. Būs grūti izvēlēties starp šokolādēm, bet es noteikti paņemšu pašu lielāko. Gulēšu mātes gultā līdz viņa parnāks un tad pieēdīšos nedaudz veselīgāku barību. Skatīšos televīziju, zīmēšu vai rakstīšu. Naktī varbūt būs iedvesma sakārtot plauktus, vai arī ar paziņu pie kuras būšu aizgājusi, krāsosim manus skapjus un dzersim kafiju ar spirtu. Var gadīties arī tā, ka bibliotēkā tomēr kādu būšu satikusi un tad mēs pastaigāsimies, nedaudz jēdzīgi parunāsim un iespējams, es viņu pavadīšu uz māju pusi, un būs pienācis laiks, kad māte brauks mājās no darba un mani pārvedīs.

Vispār daudz lietu mainās, ja ir ar kādu jārēķinās vai kāds rēķinās ar mani. Vieglāk jau saprast visu pašam, bet tāda dzīve, lai cik piemērota man, neliekas mans aicinājums.

Visam jānotiek ar laiku un jābūt līdzsvarā, sabiedrībai, sev. Ļti bieži cilvēki ar plašu sabiedrisko dzīvi nav priecīgi vai vienkārši viņiem nav laika saprast, ka ir nelaimīgi. Es savā vientulībā sāku saprast, kas man vajadzīgs.

Biju bibliotēkā, man ir piecas grāmatas un vēl viena no nevienam nevajadzīgo grāmatu plaukta. Eju lēni un man patīk manas smaržas, šīs smaržas gan šodien izbeidzās. Pa ceļam ieeju grāmatnīcā un aplūkoju grāmatas par filosofiju un arhitektūru. Izejot ārā skatos uz visām pusēm, to daru joprojām. Cilvēki Liepājā ir krāsaini, bet tomēr – pelēki. Apsēžos malā pie Rožu laukuma un izlasu vienu lappusi, šij grāmatai vajadzētu būt interesantai. Eju prom. Vietā, kurā ir izvēle, iet pa labi, pa kreisi vai atpakaļ neizlēmīgi stāvu. Par laimi, šeit ir apmalīte un kuras šobrīd sēžu. Vējš nepieklājīgi izjauc trīs minūtes veidoto frizūru. Pulkstenis ir četri dienā. Jūtos, it kā manai dvēselei kaut kas pietrūktu, bet it kā jau nepietrūkst. Varbūt jānopērk šokolāde un jābrauc mājās, ja nevienu pa ceļam nesatikšu. Liekas, ka negribu nevienu satikt, bet dziļi galvā vai sirdī ceru, ka kāds mani uzrunās.

Man šķiet, ka vislabāk cilvēku iepazīt var izjūtot viņu, ne runājot. Visideālākās attiecības šķiet tādas, kurās nav nekā lieka, pat tad, ja dažreiz ir neērti no klusuma. Ķermeni vislabāk var izjust ar masāžām, kad otram acis ir ciet un var skatīties kur gribas. Tas ir tā patiesi, uzbudinoši un skaisti. Man vienmēr licies, ka vienīgais, kas nepieciešams ir tauste un spēja to sajust. Neesmu pārliecināta, ka atradīšu kādu, kurš domā tā pat, bet tajā pašā laikā, man liekas, ka tādu ir daudz.

Es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kuri tic, ka atradīs to vienu ideālo un nodzīvos visu mūžu sapņu mājā. Lai cik muļķīgi tas neliktos, katrs sastaptais sākumā šķiet kā ideālais un mazliet pakārtoju sapņus rēķinoties ar kādu. Tas man neliekas slikti, es ticu, ka katrs cilvēks, kurš ienāk manā dzīvē papildina to. Ja vēl esmu viena, lai arī kādā vecumā būtu, tas tikai nozīmē, ka neesmu vēl gatava, visas skrūves nav pievilktas, eļļa nav ielieta vai benzīns uzpildīts. Katra dzīvē vajadzētu būt brīdim, kad pār viņu nāk atklāsme, kāda nu kuram, bet tāda, kura pasaka, kas jādara, lai redzētu laimi sevī.

Apzinos, ka visi cilvēki nav tik pozitīvi domājoši, bet vajadzētu! Tas palīdz dzīvot. Un ne tikai. Budisms un daudzas reliģijas, un dzīves fakti vispār, māca, ka no dzīves vajag izskaust slikto pilnībā. Tas bieži aizvelk no realitātes un tad ir slikti dēļ fantāzijām, kuras cilvēks var vēlēties realitātes vietā. Esmu jau teikusi un izdzīvojusi, visgrūtākos un skumjākos brīžus, kad gribas to, kad jātiek no tā vaļā. To vairs īsti nekontrolējam, jo tas ir mūsu zemapziņā iespiedies, tomēr nav tā, ka cilvēks to vispār nekontrolē. Vai vispār no domām var aizbēgt un mūžiem? Tas jājautā kādam mūkam, bet reti tādu ir, parasti tieši tie dzīvo fantāzijās.

Tikt no šīm sāpīgajām fantāzijām vaļā ir tas pats kā vienkārši izskaust kādu nepatīkamu īpašību sevī. Grūti tā nerīkoties un pierast, bet iznākums labs.

Perskaičiau delfyje straipsnį apie Vilniaus valdžios ketinimus bausti ne vietoje nuorūkas numetusius asmenis baudomis iki 2000 litų. Be to papildomai žadama informaciją apie juos viešinti savo tinklapyje internete. Pirmieji protokolai jau buvo surašyti, o šias bylas ketinama nagrinėti antradienį (2009.06.02) vyksiančiame Vilniaus miesto savivaldybės Administracinės komisijos posėdyje.

Tai ka, džiugu girdėti, kad pagaliau valdžia imasi rimtesnių veiksmų. Nes pamokymai ir įspėjimai tikrai duoda mažai naudos. O kai už prasižengimą “kertama” per kišenę, ir ne kelių litų, o kelių šimtų (tūkstančių) litų bauda, tikėtina, kad žmogus susimąstys ar mest nuorūką, kitokią šiukšlę ant šaligatvio, ar panešt ją keliolika metrų ir įmest į šiukšliadėžę. Geras pavyzdys, manau, yra Singapūras, kur baudos už viską yra tikrai nemažos (pvz., už šiukšlinimą gatvėje – 500 S$ arba ~850 LTL). Nusispjovei gatvėje – nuvalyk ir susimokėk, numetei šiukšlę – pakelk ir susimokėk, išspjovei kramtomą gumą – nugramdyk ją nuo šaligatvio ir susimokėk. Tad nenuostabu, kad miestas tiesiog spindi švara. Linkėčiau ir Vilniui tokios pat tvarkos, o miestiečiams sąmoningumo ir tiesiog meilės savo miestui.

Miesto valdžia pradėjo gaudyti ant žemės nuorūkas mėtančius vilniečius. Baus. Gąsdino, kad iki 500 litų baudomis. Mano žiniomis, savivaldybės policininkai ypač akylai stebi Europos aikštę: ji tarnautojams matosi pro langą. Daugiausiai dėmesio – jaunoms merginoms. Praėjusią savaitę čia įkliuvo trys studentės.

Dar vienas žmogelis, bedarbis, į sostinę atvykęs iš Ryškėnų kaimo, Telšių rajone, buvo pričiuptas Sodų gatvėje.

Studentėms ir bedarbiui surašyti administracinio teisės pažeidimo protokolai. Pažeidėjai kviečiami atvykti į savivaldybę, kur bus nagrinėjamos jų bylos ir skiriamos baudos.

Mėtyti nuorūkas ant žemės Europos aikštėje labai negražu. Ten juk yra šiukšlių dėžių! Taip pat ir Gedimino prospekte, Vokiečių gatvėje. Bet ką daryti rūkaliui, kuris vaikšto ne tik pagrindinėmis miesto gatvėmis? Kur dėti nuorūką, jeigu aplinkui – nei vienos šiukšlių dėžės?

Atlikau nedidelį eksperimentą. Parūkęs Vokiečių gatvėje ėjau Dominikonų ir šv. Jono gatvėmis iki Pilies gatvės. Pakeliui radau tik gėlių vazonus prie „Vilniaus vandenų” būstinės: kai kas čia meta šiukšles, bet taip turbūt irgi negalima. Šiukšlių dėžių čia nėra.

Būtų gerai, jeigu už pinigus, surinktus iš savivaldybės prieigas šiukšlinančių studenčių, mieste būtų pastatyta daugiau šiukšlių dėžių.

man reizēm rodas sajūta skatoties uz kādu sievieti, ka viņai toč sekss nesagādā īpašu baudu. protams apzinos, ka visticamāk tā nav… vai arī precīzāk sakot – man rodas sajūta, ka man esot kopā ar viņu, man rastos sajūta ka viņai nav īpašas baudas:]
bet pateikt ar tādu pašu pārliecību par to, ka lūk šai dāmai tā lieta pavelk un viņa zin ko grib, neatceros, ka varētu.
tas tā – izraisīja šīs pārdomas reakcija uz haralda pārdomām, par to, kas neinteresē un loģikas pielietošanu pašizziņā.
mani galīgi neinteresē vairas vīķes jaunā frizūra un trešo personu piedzīvojumi alkohola reibumā. un vēl ir daudz kas tāds, ko nevaru atcerēties, jo neinteresē.

pāris reizes dzīvē esmu izbaudījis uzmundrinošu labsajūtu – tā ka šķiet viss ķermenis notrīs un ir sajūta, ka ieplūst enerģija turpināt eksistenci ar prieku.

šovakar pēc tenisa tā bija uz mirkli.
vēl pāris reizes klausoties dievīgu mūziku, piem, rem – night swiming
lasot dažas grāmatas īstajos mirkļos, piem, richard bach – johnatan livingston
ejot gulēt diendusu svaigos un atvēsinātos palagos ziemas dienā pie atvērta loga pēc dušas
pastaigājoties ar suni rudens rītā
pieskaroties jaunkundzei, kurā iemīlos.
un izbaudot maigumu kopā ar mīļoto sievieti.
gribu vēl.