Nemanot  ir pagāji pirmais gads kā tiek braukts nedaudz piedomājot.

Lai arī sākotnēji paziņas uz to skatījās diezgan skeptiski, bet pie ieraksta par apņemšanos braukt ekonomiski man tika piedēvēti epiteti “ja nemāki braukt, tad netraucē citiem”, tad šobrīd varu teikt gads ir apkārt un pēc nobrauktiem 26476km varu visiem paziņot, ka automašīnas degvielas patēriņš ir samazinājies par 17% un krities no 7,82 litri/100km līdz 6,48 litri/100km. Principā ir ietaupīti 353,5 litri dīzeļdegvielas jeb 220LVL, kas ir gandrīz tikpat cik gadā tiek maksāts par KASKO.

Klāt pievienoju nelielu grafiku, kurā var skaidri redzēt kā mainījies vidējais degvielas patēriņš (melnā līkne).

Jāatzīst, ka degvielas patēriņš būtu vēl par dažiem procentiem mazāks, ja visu laiku brauktu pēc noteikumiem un ievērojot ātruma, ierobežojumus. Diemžēl tā nav un ir pat nopelnīts 20Ls sods par braukšanu uz 120+km/h pa tallinas šoseju Nemaz nerunājot par pārbraucienu Liepāja-Babīte precīzi 2 stundās, pateicoties tam ka visa ceļu policija tvarstīja “skrējējus” Salacgrīvā un Liepājas šoseja bija tukša

P.S. Arī blogam nu jau ir gads garām.

Ir pagājušas 45 dienas kopš ir uzsākts eksperiments ar “braukšanu piedomājot”.

Šā brīža statistika ir sekojoša:

• nobraukti 3378 kilometri
• iztērēti 190,61 litri dīzeļdegvielas
• iztērēti 165,63 Ls degvielas iegādei
• vidējais patēriņš pa šo periodu ir 5,64 litri/100km
• degvielas ietaupījums salīzinot ar “vecajiem laikiem” 28%

Lieki piebilst, ka nekādu fuel super saver uzparikšu man nav uzstādīts, pat ne šāds te zem akseleratora pedāļa:

Kā jau vairumam auto kas ir ražoti 21.gadsimtā arī manam FordMondeo ir borta dators, kas uzskata degvielas patēriņu un norāda cik iespējams nobraukt kilometrus ar atlikušo degvielas apjomu.

Bet nu izskatās ka vainu konstruktori līdz galam nav kaut ko izrēķinājuši vai arī elektronika rēķina kaut kā dīvaini….

Ja agrāk uzpildot pilnu bāku man tika uzrādīts ka atlicis nobraukt 750km un pārvietojoties šis cipars tikai dila, tad šobrīd uzpildot pilnu bāku tiek uzrādīts ka atliek nobraukt 980km. Itkā jau viss būtu kārtībā, ja ne viens sīkums:
pēc nobrauktiem 160km bortdators uzrāda ka ir atlicis nobraukt 1007km, un tālāk negribīgi sāk dilt, līdz pēc nobrauktiem 216km uzrādā ka joprojām var nobraukt 1000km.

Uzsākot šo blogu solīju ka eksperimentēšu ar apdomīgu braukšanu vismaz 1500km. Tad nu vakardien uzpildīju kārtējo reizi degvielu. Šoreiz degvielas bija palicis puse bākas, bet tā kā pa svētku dienām bija braukts liels gabals pa šoseju, tad gribējās pārbaudīt vai šī gada patēriņš uz šosejas ir vienāds ar pagājušā gada.

Tad nu sausie cipari:

1482 km nobraukti ar 86,69litriem degvielas, jeb vidējais patēriņš 5,85Litri/100km
uz šosejas patēriņš ir 5,2litri/100km braucot vidēji 105-110km/h  pretstatā 5,6litri/100km braucot ar ātrumu 110-120km/h

Nedaudz vairāk emocionāli:

rokas netrīc, pašsajūta laba, blakussēdētāji apmierināti un vairs nesola piekaut Vispār nav nemaz tik slikti braukt mierīgi un nestresot. Arī neko līdz šim neesmu nokavējis.

Turpinām… gan eksperimentu ar braukšanu, gan dažādu braukšanas veidu un izmaksu analīzi. Ja ir kādas konkrētas intereses vai pasūtījumi, komentējiet un tad jau atkarībā no ieinteresētības un brīvā laika esamības apsolu izpētīt,izrēķināt un nopublicēt.

Šorīt pirmo reizi pēc eksperimenta uzsākšanas uzpildīju degvielu. Kā parasti pielēju pilnu bāku – 49,20 litri. Šoreiz ar visu atlaidi tas izmaksāja 42,46Ls.  Amizanti, ka pirms uzpildes pēc TRIP rādītāja bija nobraukti 800,8 km, bet degvielas bākā pietiek vēl 212km; parasti jau pie 700km iedegās dzeltenā lampiņa kas signalizē ka degvielas pietiek 80km.

Tad nu varam sarēķināt daudz maz precīzus datus par patēriņu: 49,2/800,8=0,061438… jeb 6,14 litri/100km

Tā kā pagājuši reizi iepildīju degvielu par 0,858Ls/litrs tad sanāk ka degvielas pašizmaksa uz kilometru ir 6,14*0,858/100= 5,27 santīmi (starp citu, taksometros tarifs bija 50sant/km)
Pašķīru savu pirmo ierakstu un apskatījos uz tur esošo ciparu – pēdējie 5000km vidējais patēriņs 7,91 un salīdzināju ar ši brīža 6,14 un sanāk ietaupījums 22%. Protams viena bāka nav rādītājs, tāpēc eksperiments turpinās un tiek pagarināts līdz vasaras sezonas beigām.

P.S. Jā starp citu vairs nav nemaz tik grūti pieturēties pie vienmērīgas un plūstošas braukšanas un tas vairs neprasa tik lielu piepūli kā sākumā.

Šajās dienās cītīgi domāju par to, kādam turpmāk būt šim blogam. Nav jau tā, ka es caurām dienām sēdētu un apcerīgi lūkotos caur biroja logu uz satiksmi, tomēr, sēžot pie stūres un braukājot pa Rīgas ielām, nepamet doma, ka ikdienā nesanāks tik daudz filosofiskas pārdomas kā gribētos, toties biežāk te varētu rakstīt par ikdienas vērojumiem.

Piemēram, vakar vakarā gandrīz notriecu gājēju – braucu pa Vienības gatvi Jelgavas virzienā, tur starp Ģimnastikas ielu un Graudu ielu ir tumšāks posms, kur kā reiz ierīkota gājēju pāreja pār četrām joslām (bez luksoforiem, ar minimālistisku ielu apgaismojumu). Šādu tādu neattaisnojamu iemeslu dēļ braucu ātrāk kā parasti (gan jau bija kādi 65-70 km/h) un netālu pirms gājēju pārejas ievēroju, ka no kreisās puses ielai pāri sāk doties kāda sieviete. Pretī braucošās mašīnas stājas, man acumirklī bija jāpieņem lēmums, vai bremzēt vai turpināt ceļu tikpat ātri. (Pēc tam to situāciju analizējot, domāju, ka būtu paspējis šķērsot pāreju pirms gājējas, tomēr es nevienu brīdi skaidri nezinu, ko būtu darījusi tā sieviete – vai viņa būtu apstājusies ielas vidū, redzot, ka es nebremzēju, vai varbūt viņa kaut kādu iemeslu dēļ būtu paskrējusi.) Atceros, ka pirms bremzēšanas vēl iemetu acis atpakaļskata spogulī, lai pārliecinātos, vai man neviens “nesēž uz astes” (man tas ļoti nepatīk, bet tas atsevišķs stāsts). Spiedu spēcīgi pa bremzēm, dzirdot, ka bagāžniekā kaut kas nobūkšķ, atsitoties pret salona/bagāžnieka sienu. Vienubrīd neticēju, ka auto varēs apstāties pirms pārejas, tomēr tas apstājās tieši precīzi, kur vēlējos.

Manuprāt, galvenais arguments, kas liecina, ka šī ekstrēmā bremzēšana bija pareizais lēmums – labāk veikt nedrošu manevru, riskējot dabūt kādu “pakaļā”, nekā sabraukt neaizsargātu gājēju. Autovadītājs tomēr ir aizsargātāks.

Protams, mana lielākā kļūda bija ātruma pārsniegšana.

Par ātruma pārsniegšanu nākamais stāsts – pirms nedēļas man bija dažas brīvas dienas, ar ģimeni pabraukājām pa Latviju. Tā kā mašīnā bija arī 7-gadīgs radinieks, gribēju braukt maksimāli droši (lēnāk kā parasti), pie reizes vērojot, kā izmainās benzīna patēriņš, braucot ārpilsētas režīmā. Uz galvenajiem (A kategorijas) ceļiem kruīza kontroli liku uz 90-95 km/h, uz mazāksvarīgiem ceļiem – ap 75-80 km/h. Tajā dienā nobraucot kilometrus 300, vidējais patēriņš bija ap 6,0 l uz 100 km, t.i. tik zems, kā vēl nekad ar šo mašīnu. (Braucu ar 2006.g. Škoda Octavia, 1.6 l FSI, pa pilsētu vidējais patēriņš ir 10-11 l/100 km, ārpus pilsētas – 7-7,5 l/100 km.)

Secinājumi: braucot ar mazāku ātrumu, degvielas patēriņš samazinās, tomēr par drošības uzlabošanos vai pasliktināšanos grūti spriest. Tā kā tajā dienā mans braukšanas stils pielāgojās nevis satiksmes plūsmai (ātrumam pieaugot vai samazinoties atkarībā no citu automašīnu ātruma un kustības), bet gan konstantam ātrumam, bija vērojama bieža apdzīšana un nikni skatieni no apdzenošo braucēju puses. Apdzīšanas provocēšana pati par sevi ir bīstams manevrs, un, ja to papildina agresijas veicināšana, nekāds jēdzīgs drošības ieguvums nav, pat tad, ja braucu ar tehniskāi labā stāvoklī esošu automašīnu.