Tad nu tā. Nedēļa tuvojas beigām, kas nozīmē, ka kaut kas ir jāieraksta arī blogā.

Nu tad par visu pakāpeniski. Nedēļas sākumā turpināju apmeklēt lāzerterapijas plaušām, šoreiz saprotot arī to jēgu un nozīme, manas veselības uzlabošanā. Otrdien vēl pie reizes izlūdzos atļauju aiziet pamētāt uz treniņu. Rokas vienkārši bezspēcīgas pēc šīs gadrīz mēneša nekā nedarīšanas, elpošana arī nekāda. Treniņa sākumā uztaisījām nelielu metienu precizitātes konkursiņu. Šoreiz komandas pirmo vārtsargu sanāca sarūgtināt visas 6 reizes. 100% realizācija pat man bija neliels pārsteigums.

Līdz trešdienas vakaram noskatījos visas sakrājušās filmas un daļu no seriāliem. Īpaši patika TOP GEAR jaunākā sērija. Vēl paspēju uzdurties internetā uz šeit publicētās bildes ar uzticamākajiem FK Rīgas faniem

Ceturtdienas rīts sākās ļoti agri, taču par laimi skolā bija jāiet vien uz pāris stundām, jo tā jau īsajā dienā nenotika arī krievu valoda. Mums īpaši garajā starpbrīdī nolēmām doties uz Čili Picu, taču skolas dežurante paziņoja, ka pēc jaunajiem noteikumiem mūs nedrīkst laist ārā. p.s. es gan neesmu tos parakstījis Nācās doties pie skolotājas un lūgt rakstisku atļauju. Kad saņēmām to, tad mierīgi devāmies pusdienās.

Pēc stundām bijām saorganizējuši tādu kā mini tweetup @forumcinemas.lv . Ar @PienaZupa un @daenne aizgājām uz “Mākoņains, iespējams kotlešu lietus” 3D. Dažviet pat ļoti smieklīga multene, vismaz 1. skatīšanās reizē tā likās. Pēc tam gan nepaspēju uz vilcienu un mājup ceļu nācās atlikt uz 40 minūtēm.

Atgriešanās skolas solā atkal atgrieza tos smieklus par dažādajiem jokiem, kāršu spēli kā arī daudz ko citu vērtīgu, pēc kā tik ļoti biju noilgojies.

Gluži nemanot atgriezies arī SLINKUMS, kurš traucē mācību darbu, un it īpaši grāmatu lasīšanu, kas nākamnedēļ būs jāpārvērš vairākās recenzijās.

Piektdien vēl biju aizgājis iečekot Triobet Florbola Līgas spēli starp FK Rīga un RTU. Bija smieklīgi skatīties, kā FK Rīgas spēlētāji kaitina pretiniekus pirmajā periodā speciāli raidot bumbiņu prom no savas laukuma puses, un sagaidot pretiniekus ar zonas aizsardzību. Šoreiz uzvarēja RTU, nākamā šo komandu savstarpējā spēle 4. decembrī, OSC.

Šīs nedēļas iedvesmojošākā mūzika: 3OH!3 feat. Katy Perry – Starstrukk

Kāda atšķirība starp topošu vetārstu un topošu inženieri? Vetārstam vajag pusi dzīves, lai saņemtos nomainīt izdegušu spuldzīti, inženierim- 2 nedēļas, lai pārliecinātos, ka bez viņa neviens to nevar izdarīt.

28.11.

Kas es esmu? Kas es neesmu? Ko es vēlos? Kāda es esmu? Ko es panākšu? Ko es darīšu? Ko es satikšu…. tukši jautājumi. Tas neko nenozīme, nav ne jautājuma, ne vārdu vērti. Tas ir tikai tukšs, tukšs gaiss ko mēs ieelpojam. Nozīmes nav nekam. Ne laimei, ne priekam, ne bēdām, ne nelaimēm. Esam tikai eksistējoši atkritumi, kas piesārņo šo pasauli. Nozīmes nav nekam, ne laikam, ne dienām, ne mēnešiem, ne gadiem. Saprāts ir nesaprāts, prāts ir neprāts, dienas ir naktis, labs ir slikts, labie ir ļaunie. Nezināt kur esi, kas esi, kas neesi, ko vēlies, kāds esi, ko panāksi un ko darīsi ir tikai normāli, jo normāli ir nenormāli.

Pec visiem padaritiem darbiem, mazliet ir laiks aprakstit savas emocijas un dzives stavokli.

Nu tagad ir ta, ka nav neka…Diezgan smiekligi, bet ta ir. Ne, nu nav smiekligi, bet vnk ta ir dzives patiesiba.
Nav verts atgriezties pie pagatnes, ir jadodas uz priekshu!

Sanaca nesen apmeklet jaunieshu konferenci Riga, iepzinos ar jauniem cilvekiem, jaunas emocijas, prieki, draugi, telefona numuri, e-pasti Sabiedrisks cilveks
Visvairak plaika atminja pastaiga pa Vecrigu lidz velai nakts stundai…apgaismotas ielas…mmmm. Nu forshi!

Shorit skatijos filmu jau par Ziemassvetkiem…aaaa…tur sniedzinsh sniga un viss bija tik jauki…paskatiijos pa savu logu, a tur lietus diez kas nav…un taa mans sapnis par briinishkiigiem Ziemassvetkiem pagaisa Nu, ko zin…vbut shi ziema bus vissuperigaakaa!

Esmu majas pec ilgiem celojumiem…uh..tik labi but starp savejiem (mm) vakar vakaraa uzpinu adventes vainagu! Pilnigi tada laba sajuta! Shodien tik janoperk svecites!

Pec nedeljas bus klat mana 20. dzimshanas diena…un es jau tagad jutos veca tas nav smiekligi, principa…Laiks shausmigi atri skrien…
Un man ir japagust izdarit vel daudz kas!

Kaa man patiik sestdienas…Tas ir tik forshas. vbut tpc, ka man viss ir saplanots? vbut, bet neviens nespes man atnemt to forsho sestdienas sajutu…mmm…it iipashi vakari ir fascinejoshi :p jo tad rada manu forshako serialu!

Nu, ko..lai tas paliek ka minejums jums, kads ir mans milakais serials, bet es dodos dusha un ikdienas darbus veikt!

You make me wanna love! <3

Es esmu stulbs cilvēks. Lai arī cik ļoti būtu sava ne pārāk garajā dzīvītē sista, tomēr neesmu iemācījusies uzaudzēt biezu ādu. Varbūt joprojām domāju un dzīvoju ideālā pasaulē, kur katrs saprot savus pienākumus, kur dzīvo labi cilvēki. Labi, reizēm zaudēju ticību citiem (sev, saviem spēkiem zaudēt ticību nevaru atļauties – pārāk daudz varu zaudēt), tomēr pēc īsiem krīzes brīžiem atkal esmu ierindā. Atzīstu kļūdas un atkal esmu tīra. Es nebaidos peldēt pret straumi. Izvēlēties grūtāko ceļu ir manā dabā. Es alkstu „paldies”, bet ātri aizmirstu par ko. Es mēdzu sadusmoties ļoti, ļoti (tāpat kā iemīlēties), bet ātri aizmirstu – kāpēc. Man ir viedoklis. Dieviņš mani ir apveltījis ar gaišu prātu (es ceru), tāpēc protu izdomāt, izspēlēt visus iespējamos scenārijus. Sākot ar vis ļaunākajiem un nelabvēlīgākajiem. Un paldies tam „iekšējam runātājam”, kurš reti kad liek man vilties. Viņš vienmēr zina visas atbildes uz viesiem jā vai nē.
Šodien bija kāds cilvēks, kas lika man justies kā zaudētājai. Un 34 cilvēki noskatījās tajā, kā mani bez vainas pazemo. Cieta klusu. Un bailēs no tā, kurš būs nākošais, ja uzdrošināsies sacelties pret „viedokļu viedokli”, kā tādas slimas aitas lēca akā.
Nu jau esmu mierīga. Tikai žēl, ka aizvien biežāk, lai no visa aizbēgtu, ir jābūt līdzās kādam, kas neiebilst tam, ko es ar viņu darīšu, lai abstrahētos no visa. Sākumā es valdu pār viņu, es nosaku – cik, pēc tam esmu viņa varā. Kā aukliņās iesieta lupatu lelle.

Nu tad mans mēģinājums iztulkot vienu rakstu no krievu valodas uz latviešu valodu… Tātad-
Dažas idejas, ka sagaidīt jauno Gadu:
1. Ar pēdējo vilcienu/autobusu aizbraukt uz mežu. Atrast un izpusķot eglīti. Izdzērt pudeli ar šņabi. Tad vēl divas. Atrast un tikt līdz mežnieka namiņam/pamestajam namiņam vai šķūnim. Aizmigt un neko neatcerēties.
2. Sasaukt visus radiniekus, aizsūtot katram personīgi ielūgumu. Palūgt katru sagatavot svētku ēdienu. Līdz rītam klausīties sirdsaizkustinošus stāstus no viņu dzīves. Apsolīt satikties vēlreiz.
3. Uzaicināt tikai viņu. Sagatavot šampinjonus podiņos un vēl kaut ko izsmalcinātu(te nu gan kādam ir ļoti aprobežota izpratne par izsmalcinātu ēdienu, bet okey). Pārsteigt. Uzdāvināt dāvanu. Iemalkot šampanieti. Nodemonstrēt skaistu apakšveļu. Izjust orgasmu. Aizmigt divatā.
4. Saslimt ar angīnu. Ietīties segā un visu naktī, sēžot pie televizora, dzert karstu tēju. Uz rīta pusi izveseļoties.
5. Nopirkt vilciena biļeti(kaut kur tālāk vēlams). Iepazīties ar pasažieriem. Iepazīties ar konduktori/u. Iedzert drauzdīgā kompānijā. No rīta atcerēties uz kurieni un kāpēc braucat.
6. Pēc pusnakts ar skaļiem kliedzieniem sākt mest āra pa logu nevajadzīgas mantas. Durvis nevienam nevērt vaļā.
7. Aiziet pie nepazīstamās kompānijas. Izstāstīt 24 anekdotes un iemīlēt sevī visu vīriešu/sieviešu kompānijas daļu. Sarunāt uz nākošo vakaru 4 randiņus. Paņemt prezervatīvus.
8. Atrast burvju nūjiņu. Iedomāties 3 vēlēšanas. Tad vēl 3. Un tā, kamēr visiem nepaliks labi.
9. Pārģērbties par Ziemassvētku vecīti, “Sņeguročku” vai spoku. Biedēt garāmgājējus, kaimiņus un visus pēc kārtas.
10. Uztaisīt frizūru, uzvilkt vakarkleitu. Dabūt biļetes uz Operu uz Jaungada izrādi. Personīgi apsveikt Valsts prezidentu. Saņemt astoņus komplimentus no ministru prezidenta. Sadraudzēties ar opozīciju. Iepazīstināt visus ar savu vīru Vasju.
11. Izdzīt visus. Nopirkt sarkanus ikrus, šampanieti, torti un daudz daudz augļu. Visu apēst un 00:09 iet gulēt.
12. Sagaidīt Jauno gadu tā, kā gribās!

informācija no http://www.natali.ua/newyear/12-ideas.html

Pēc piektdienas vakara aktivitātēm, kas parasti beidzas agrā sestdienas rītā, kāds mans paziņa kļuva par ļoti nepatīkamas avārijas aculiecinieku. Patiesībā viņš pat nebija aculiecinieks, bet viens no retajiem, kurš šādā situācijā neapjuka, bet devās palīdzēt.

Jāatzīst, ka neesmu pārliecināts vai es pats arī līdzīgā situācijā būtu spējīgs rīkoties tāpat kā to darīja viņš. Visu cieņu Mārtiņam Šmitam.

Tupinājumā viņa paša stāsts par piedzīvoto.

Pavisam netālu no Brīvības pieminekļa, uz Merķela un Brīvības stūra, redzējām skatu, kas nedaudz šokē, bet it kā tajā pašā laikā, to ir patīkami skatīties. Divas mašīnas saskrējās un ar lielu būkšķi pievērsa manu uzmanību. Diemžēl redzēju avārijas turpinājumu tikai no saskaršanās brīža, tāpēc nevaru spriest par apstākļiem pirms sadursmes, bet pēc tuvāk aplūkotā, radās dažas savas versijas par notikušo pirms tam. Pēc sadursmes taksis ieskrēja tuvējās mājas stūrī (Elkorā), bet parastā automobiļa vadītājs pilnībā sāniski, liela daudzuma baltiem dūmiem, turpināja slīdēt pa Brīvības ielu Brīvības pieminekļa virzienā vēl kādus 20 m. Kad sapratu, ka dirsā ir, pateicu Uģim, ka jāskrien palīgā, un īpaši ne par ko nedomājot skrēju, cik ātri varēju pāri Brīvībenei pie takša, jo redzēju, ka mašīnā vēl sēž divi cietušie un nekustās. Tobrīd es neredzēju, kas notiek otrā mašīnā, bet kā vēlāk izrādās mana izvēle bija pareiza, jo mašīnai bija nostrādājis gaisa spilvens uz pasažieri nebija ļoti stipri cietuši. Pie taksometra es biju pirmais, atrāvu durvis, un, lai gan 1. palīdzību mācījos tiešām salīdzinoši nesen (vasaras beigās), galvā viss bija pilnīgā putrā, šo to atcerējos, šo to ne. Atrāvu durvis un sāku čali kratīt, kad nebija pilnībā nekādas reakcijas, man likās, ka pareizi ir viņu vilkt laukā no mašīnas, nezinu vai tā vajadzēja vai ne, bet es sāku ķert čali un vilkt laukā. Kad jau biju viņu nedaudz piepacēlis, sapratu, ka turu viņu pilnīgi nepareizi uz sāku pārkārtot rokas uz pareizo pozu. Iepriekš vēl biju lūdzis blakus čaļiem palīdzību, jo šoferis nebija no mazajiem, bet viens man sāka kko dirst, citi bija pilnībā vienaldzīgi, bet vēl citi vnk bija šokā un neko nevarēja padarīt. Tiklīdz saliku šofera ķermeni tā kā vajag, un sāku šo vilkt laukā, viņš, visiem par laimi atjēdzās, un pats spēja izkāpt no mašīnas. Lai gan viņa seja bija nekas vairāk kā vienīgi asiņu straume, citādi viņam likās viss bija kārtībā, jo praktiski uzreiz pēc avārijas čalis sajutās pietiekami labi, lai uzpīpētu cigareti.Blakus sēdētājam bija vēl lielākā dirsā…

Viņš bija bezsamaņā, viņa celis bija iespiests starp durvīm un priekšējo paneli un tās durvis bija tā samīcītas, ka viņas nevarēja atvērt vaļā. Es pagāju nost no mašīnas, un pats nelielā šokā, ar asinīm nosmērējies, sāku skandināt vārdu – “pizģec”. Pēc kādām pāris sekundēm, kad apjēdzu, ka no mašīnas motora ceļas dūmi, atcerējos, ka ir taču jānoslāpē mašīna. Izrāvu atslēgas no aizdedzes un norāvu stāvbremzi, tad vēlreiz pabļāvu čalim un pastumdīju viņu, un viņš arī atjēdzās. Protams paprasīju standartjautājumu: “Tev viss kārtībā?!”, bet čalis man neko neatbildēdams, tikai ar abām rokām rādīja uz savu celi, un tad man palika nedaudz pretīgi, jo es iedomājos, kādas sāpes viņš tajā brīdī izjūt. Neilgi pēc tam, kad mums piebiedrojās vēl viens čalis, mums triatā (man, Uģim un tam čalim) izdevās atraut vaļā arī pasažiera durvis un atbrīvot viņa izjāto celi, čalis bija pilnībā sevi nosiekalojis un tādā šokā, ka viņš vispār neko nerunāja, tikai kustējās. Kad man visi bija teikuši, labāk viņu nevilkt laukā no mašīnas, es arī sapratu, ka nevajag, un tā mēs viņu tur atstājām līdz ātro ierašanās brīdim. Kkad tam visam pa vidu mums pavīdēja avārijas brīdī nemanītais- gājējs. Visas iepriekšminētās darbības veicot, es vēl pamanīju, ka kāds cilvēks piesteidzas pie gājēja un pārbauda viņa pulsu. Pie viņa es negāju kamēr nebija viss nokārtots ar abiem taksī sēdošajiem, bet tikko tas bija galā redzēju, ka divi čaļi veic viņam sirds masāžu un mākslīgo elpināšanu. Labi vien bija, ka es negāju pie guļošā gājēja, jo manuprāt, es nebūtu sācis elpināšanu, 1) es būtu apjucis, 2) viņa seju zem asinīm nevarēja redzēt, kas nozīmēja, ka kāds daudzums nonāktu arī manā organismā un lai cik sūdīgi viņam arī nebūtu, šis aspekts pavisam noteikti atturētu mani no ABS, kas savukārt varētu novest līdz viņa neizdzīvošanai. Visu cieņu tam, kas to darīja, jo pavisam iespējams viņš izglāba tā cilvēka dzīvību. Tiklīdz es pieskrēju, viņš sāka elpot, un cilvēki, kas bija pie tā čaļa gribēja veikt nezin kādas darbības ar sakropļoto gājēju. Visi, kas ir pabeiguši 1. medicīnas kursus salīdzinoši nesen zinās teikt, ka, lai cilvēks neaizrītos ar savu mēli, viņa galva ir jāatliec atpakaļ. Tieši to es mēģināju pateikt tiem čaļiem. Viņi novietoja cietušo uz sāna, bet tā vietā, lai atliektu, viens gudrītis stāstīja, ka galva ir jānoliec uz priekšu, es mēģināju viņam iestāstīt, ka viņš dara nepareizi, bet viens cits čalis man stāstīja, ka tas ir ārsts, nu, ja tā bija, tad pagalam stulbs ārsts! Es gāju nolikt guļošā galvu pareizā stāvoklī, bet tiklīdz to biju izdarījis, otrs atlika atpakaļ un sāka kko man dirst, ka viņš aizrīsies ar savu mēli, lai gan es zināju, ka tā notiks, ja tas muļķis tā turpinās, bet tad viņš pateica savam draugam, kas iepriekš apgalvoja, ka čalis ir ārsts, lai viņš mani izrubī un aiznes prom. To protams negribēju, un tāpēc atstāju čali nodiršot, ka viņš ir idiots un dara visu nepareizi. Gājēja kreisā kāja tiešā nozīmē bija lupata, un to skatu labprātāk neaprakstīšu, jo tas patiešām nebija nekas patīkams manām acīm.

Avāriju redzēju diez gan tuvā attālumā un gandrīz visu pamanīju, tomēr es nesaprotu vienu, kā tas gājējs, ar pilnīgi nelietojamu kāju varēja atrasties 7-10m attālumā no tuvākās mašīnas, vai viņš tur aizlidoja vai kā – nezinu.

Tā kā tur bija 1000 cilvēku, mēs neko vairāk nevarējām darīt un nekādi labie acu liecinieki arī nebijām, ņemot vērā, ka padsmit cilvēku avāriju redzēja ~ 50 m attālumā, devāmies mājās. Iegāju nomazgāt asinis no sejas un rokām Reval Hotel Latvija. Sajūta bija ļoti īpatnēja un nepatīkama. Tobrīd nevarēju padomāt ne par čaļiem, kurus atstāju bez pajumtes, ne par to kur pie velna ir ātrie, ja viņus izsauca 10 min atpakaļ, bet tikai par to, ko izdarīju, ko izdarīju pareizi, ko galīgi šķībi un par to, kā lai ātrāk nonāk mājās.
Šis ir viens no līdz šim trakākajiem manā dzīvē piedzīvotajiem momentiem, kurā esmu piedalījies.

Šovakar sapratu, ka pats vēl kko atceros, un varu palīdzēt nelaimes situācijās un to, ka cilvēki ir vienaldzīgi, stulbi un stūrgalvīgi lohi, kas, tad, kad vajag palīdzēt, taisa kkādu hujņu, vispār nepalīdzot, neklausoties, un vnk vienaldzīgi noskatoties nodara citiem postu un draudus dzīvībai. Vēl es pats savām acīm redzēju sprādzēšanās lielo nozīmi, jo abi taksī sēdošie nebija piesprādzējušies, bet ja būtu sekas varētu būt 2x mazākas un sapratu, ka dēļ viena idiota, kas tev mēģina panesties brutālā ātrumā garām var izveidoties tāda hujņa, kas pat sapņos nerādās. Ceru, ka kkādās ziņās par šo stāstīs, jo tiešām gribētos zināt, vai gājējs izdzīvoja.

Mārtiņš Šmits

Papildinājums: http://skatiens.lv/zinas/galerijas/vilnis86/5609?show_thumbs&all_comments=1&picture=1

Tā nu beidzot ir pienākusi piektdiena, esmu “īstajās” mājās un vismaz vienu dienu varēšu izgulēties. Bet ir jāteic – šī nedēļa bija drausmīga Par spīti tam, ka vienu skolas dienu nācās noslimot, vienā neko īpašu nevajadzēja darīt, jo skolā bija dziesmu konkurss (mana klase savā klašu grupā uzvarēja! ^^ beidzot arī mēs kaut kur esam labākie! Ha! šaņemiet! xD) un trešdien atkal bija brīvdiena. Bet visu šo dienu laikā man nācās grūti – slimošana (vēl joprojām neesmu īsti vesela), svarīga darba rakstīšana (vismaz tas ir garām – šodien nodevu un tagad ~2 nedēļas būs miers.. cerams..) un vēl stresošana par to, cik esmu palaidusi garām skolā. Nu it kā šķiet – 3 dienas – tas jau nav daudz, bet esmu samērā daudz ko iekavējusi un tagad ir jāsaņemās, jāsamācās, jāaiziet uzrakstīt 3 garām palaistie kontroldarbi un jāpārraksta visa mācību viela, ko palaidu garām. To darīt nu ļoti negribas, jo pēc dabas esmu “tīrasiņu sliņķe” – jā, man patīk darīt pēc iespējas mazāk, tāpēc satraucos, par to, ka tik daudz iekavēju. Tomēr jāatzīst – ja man nebūtu bijušas dažas brīvas dienas no skolas, tad to svarīgo darbu es nebūtu pabeigusi. *atviegloti uzelpo*

Starpcitu – mans darbs bija par kaut ko līdzīgu datoratkarībai (precīzi to pat pārtulkot nevaru) un man bija jāsameklē noteikti piemēri tam, kādas sekas ir datoratkarībai. Es sameklēju kādu rakstu par puisi Vācijā, kas nogalinājis 2 kaimiņus, savu māsu un galu galā arī sevi. Policija bija pieņēmusi, ka viņš spējēja vardarbīgas datorspēles, bet viņa kolēģi/studiju biedri teica, ka pēc atgadījuma Littleton’ā (ASV) viņš esot teicis, ka kādreiz vēloties arī ko tādu pamēģināt. Tā lūk es sāku interesēties, kas tad bija noticis šai Littleton’ā. Izrādās, ka 2 jaunieši bija uzrīkojuši skolā slaktiņu un 15 cilvēki tika nogalināti un vēl 24 ievainoti. Tas tiešām lika aizdomāties par daudzām lietām.. un lasot rakstu par šo atgadījumu, uzzināju, ka šis gadījums mudinājis Gasu van Santu (Gus Van Sant) uzņemt filmu, kurā viņš izmantojis šī atgadījuma motīvus. Man par pārsteigumu – biju šo filmu jau redzējusi – tā saucas Elephant (2003. gads) – tikai ne no paša sākuma un es arī nezināju filmas tapšanas cēloni/pamatu. Pēc tam, kad beidzu rakstīt savu darbu trešdien, es mierīgi apsēdos pie datora, sameklēju šo filmu online (ko bija grūti izdarīt, jo, piem., dc++ šī filma nevienam nebija .. come on! tā ir laba!) , uztaisīju sev tēju un sāku to skatīties. Pat nenožēloju, ka palaidu garām uguņošanu, jo filma, manuprāt, ir tā vērta. Atceros, ka tā bija viena no manām mīļākajām filmām, kad noskatījos to pirmo reizi, un manas domas vēljoprojām nav mainījušās. ^^

Nu jā, es jau vēl varētu sākt stāstīt par nesaskaņām ģīmenē, kas man šobrīd ir, bet domāju, ka jūs tas neinteresēs, tāpēc.. šoreiz laikam viss.

Have a nice weekend, you few readers, that we have! xD

     by KayKay

..jo nu jau man ir 3 slimas kolēģes un tagad jāstrādā ne pa jokam, bet draugos man izleca priekšā kolēģes ieraksts dienasgrāmatā:

Ja pasaules iedzīvotāju skaitu proporcionāli pārnestu uz ciematu ar 100 ļaudīm, tad ciemā dzīvotu: 57 aziāti, 21 eiropietis, 14 amerikāņi, 8 afrikāņi, 52 sievietes, 48 vīrieši, 70 krāsainie, 30 baltie, 70 nekristieši, 30 kristieši, 89 heteroseksuāļi, 11 homoseksuāļi, 6 personām piederētu 59% visu īpašumu un visi seši būtu no ASV, 80 cilvēki dzīvotu zem iztikas minimuma, 70 būtu analfabēti, 50 justu pastāvīgu izsalkumu, 1 cilvēks būtu tuvu nāvei, 1 cilvēks būtu gatavs dzimt, 1 (un tiešām tikai 1) personai būtu augstākā izglītība, 1 cilvēkam būtu dators.
Ja uz pasauli skatāmies no šīs perspektīvas, jāsaprot, ka šai pasaulei vajag vairāk saprašanas, iejūtības un izglītības.
Un vēl kas interesants… Ja šodien juties vairāk vesels nekā slims, tad Tu esi laimīgāks par vismaz 500 miljoniem cilvēku, kam ir neārstējamas kaites. Ja Tev ir jumts virs galvas, drēbes, ēdamais un ledusskapis, tad esi bagātāks par 75% pasaules iedzīvotāju. Ja Tev ir konts bankā un mazliet naudas kabatā, tad Tu piederi pie 8% pasaules bagātnieku. Ja Tavi vecāki vēl ir dzīvi un dzīvo kopā, tad tas ir liels retums pasaulē! Ja Tu esi izlasījis šo, tad vari justies laimīgāks par 2 miljardiem cilvēku, jo Tu proti lasīt!
Mīli, it kā Tev neviens nekad nebūtu darījis pāri, dejo, it kā neviens Tevi nenovērotu, dziedi, it kā neviens neklausītos, dzīvo, it kā debesis būtu uz zemes.

Tā kā nav nemaz tik slikti, cik liekas

Bet vienalga, es jūtos apdalīts, jo man ir valsts eksāmenu laiks un dēļ tā, ka nu jau 3 kolēģes iz sadomājušas slimot, man arī vēl jāstrādā visu laiku… Kaut kā jocīgi… Kas man dos diplomu, ja es nenolikšu kādu no eksāmeniem?

5.11.09

Sapratu, ka uz Rīgu man nekas nav vajadzīgs līdzi. Aizrakstu īsziņu, atgādinu par sevi. Saka, ka plāni mainījušies. Uzcepu kaut kādu mīklu, kur iekšā gaļa. Briesmīgi, bet nekā cita nav. Sēžu atspiedusies pret skapi un izjūtu precīzi nulle emociju.

Belašs negaršo ne pēc kā un nesmaržo arī. Skan radio un cenšos atminēt dziesmas pēc to sākumiem kā vīrieši grāmatā, ko lasu. Vēlos vīnu un tievās cigaretes. Saprotu, ka plānošana ir mēsls, bet atskaites ir interesantas. Nav nekā jaukāka, ja istaba smaržo pēc marihuānas. Vai man liekas, vai mana vienaldzība tikko piepūtās vēl lielāka. Pirmo reizi divu mēnešu laikā jūtos pilnībā atslābinājusies. Nošķaudos un turpinu baudīt nebaudāmo ēdienu. Bet nē, es neesmu nepateicīga. Apsveru pagaršot tualetes papīru, lai noskaidrotu vai nav kāda līdzība ar to, ko ēdu.

Neviena doma nedrīkst ilgt ilgāk par desmit sekundēm, jo tad paliek bezjēdzīgi. Kā samurajiem.

Ja izvēlētais mērķis ir cēls, tad, lai to sasniegtu, var dzīvot arī no sausiņiem, uzdzerot koju ūdeni!

Vecāki reti atzīst, ka bērnam ir taisnība. Ola vistu mācīt nevar.

17.11.

Gribētos apsveikt visus svētkos!!!!

Nu tā, mana bloga statistika ir uzkāpusi ”debesīs”. Pilnīgi neticami. Brīnums ka kāds lasa šo visu, bet kā izrādās, lasa gan. Apbrīnojami.

Gribēju uzrakstīt ka vēl turos – man nav gribas pazīmes. Var teikt, ka esmu vesels kā sārts redīsiņš. Miegs man arī tāds pabiezāks, murgi sen nav rādījušies. Liekas ka viss iet lieliski – ne lielas neveiksmes, nekas. Bet tad mani pārņem sajuta, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, jo parasti jūtos slikti un man neveicas.

Šodien, skolā mūsu korim nebija jādzied, kā katru gadu, bet pie mums bija ieradušies viesmāksliniki – pūtējorķestris. Bija galīgi garām – mani tādas lietas nepiesaista, bet toties ir slinkums pašai kaut ko darīt.

Tā nu sanācis, ka pirms kāda laika bija brīvlaiks. Šajā laikā notika vairāki nozīmīgi pasākumi un notikumi.

Viens no šādiem pasākumiem bija klases vakars. Teikšu godīgi, kad uzzināju par “svešo” un kl. biedru milzīgo attiecības atšķirību biju pesimistisks un domāju, ka visi sadalīsies grupiņās. Vienu brīdi pat domāju nebraukt vispār, taču dažu meiteņu neatlaidīgā pierunāšana un vēlme izbaudīt Jāgermeister mani no šīs domas atradināja.

Ierados Rīgā, sapirku visu nepieciešamo, un devāmies uz RIO saunu, kura atradās vien pāris minūšu attālumā no stacijas. Ieejot īstajā šķērsieliņā uzreiz varēja sajust krievu auru (ne velti, jo blakus kkāds Krievijas Kultūras Nams or smth like that). Tālāk mums nācās doties iekšā pagalmā. Sajūtas vnk “foršas”, kad tevi ierobežo visapkārt mājas un ir tikai viena izeja Piezvanījām pie durvīm, un tur mūs sagaidīja laipns krievu tautības onkulītis, kurš visu laipni ierādīja un atļāva mums ērtāk iekārtoties. Tā kā no sākuma bijām sanākuši tikai neliels bariņš, tad sākām tukšot alkoholu. Ieradās pārējie (par laimi tikai 2 cilvēkus es nepazinu, pārējie bija satikti citos pasākumos) tā ka varējām normāli atpūsties. Pārsteigumam bija ieradies Elvis, mans kl.b., kurš tgd mācās Anglijā, un viņa mamma bija parūpējusies, lai mums netrūktu ne ēdienu, ne dzērienu (jau kārtējo reizi).

Pasākums nebija aizraujošs, bet nebija arī TĀDAS izgāšanās. Vienīgais mīnuss – mūzika.

Nedēļas turpinājumā bija pirmais treniņš ar FK Rīgas “lielo” komandu, kā arī vēl šādi tādi pasākumi. Vienā no šīm vakara pastaigām arī saaukstējos. Svētdien sajutos slikti, un 1dien biju gar zemi. tā nogulēju visu nedēļu. Svētdien bija 2 spēles SALMING Florbola Līgā, uz kurām es, protams, nevesels aizbraucu. Tgd to nožēloju, jo esmu dabūjis plaušu karsoni + gripu. Vēl pirms pāris dienām bija arī temperatūra 39,4, tgd esmu ticis uz zemāku temperatūru.

Bet ko tur raudāt, viss pāries! Nākamās ziņas solu krāsainā un priecīgā noskaņā

Pirms kāda laiciņa Guna man parādīja šo te īsfilmu… man tā iepatikās tīri izteikto domu dēļ, kaut arī pati filmiņa ir stipri nomācoša. Taču uz to var skatīties arī citādāk – ko tur daudz sūdzēties, žēlot sevi par visādiem sīkumiem – vienmēr var būt vēl sliktāk, tāpēc jāpriecājas par to, kas ir.

“It’s funny, really, how life works – The things you try to hold on to, you try to remember, those are what you end up losing. And everything, that you try to forget or throw away, those are the things that stay…”

Bieži mēs sakām ”Nemīlu” , bet dvēselē mums tek asaras..
Bieži mēs sakām ”Ienīstu” tikai tāpēc, lai tam noticētu..
Bieži mēs sakām ”Paliec sveiks!” cerībā, ka vēl kādreiz ieraudzīsi šo cilvēku..
Bieži mēs sakām ”Pazūdi” , lai otrs neredzētu mūsu asaras..
Bieži mēs sakām ”Nekad” , kaut gan zinām, ka tas notiks vēl vēlreiz..
Bieži mēs sakām ”Vairs nemīlu” , kad baidāmies atzīties savās jūtās..
Bieži mēs sakām ”Es tevi aizmirsu” , kad cilvēka vārds no prāta nepazūd..
Bieži mēs sakām “Es izdzēsu viņa numuru”, kad zinām to no galvas…

Izcelsme: http://www.draugiem.lv/friend/?openBlog=1&fid=3724492&pid=577755

Nav neaizstājamu lietu, cilvēku. Vajag tik saglabāt robežas, kur var un kur visa jau ir par daudz.

Šodien ieejot blogā bija jāsecina, ka ne tikai man vakardiena un pēdējās 3 (jā! 3!) dienas bijušas drausmīgas..

3dien.. atnāku mājās galīgi sastresojusies par vienu ļoti svarīgu darbu, kas man jāveic skolai (esmu laikam jau pirms tam pieminējusi to.. tas, par kuru gada beigās dabūšu diplomu) un jūtu vakarā, ka esmu skolā kaut ko “saķērusi”.

4dien.. pieceļos no rīta, sāku taisīties skolai un jūtu, ka sāp galva. Izdzeru aspirīnu un pie reizes izmēru temperatūru – 37,9 .. okay, palieku mājās. Pusi dienas noguļu, jūtos ļoti shizzy un garīgā arī nav. -.-

5dien.. jau no rīta ceļoties bija sajūta, ka kaut kas noies greizi. Gandrīz sastrīdējos ar labāko draugu, bet par laimi viņš māk šādas situācijas “apiet” un beigās es vienkārši biju pa galam aiz smiekliem, jo viņš man pajautāja ko tādu, ko meitenei NEKAD nevajadzēju jautāt. Es biju gatava viņu vai nosist! Vakarā gribēju ar mājniekiem braukt uz Spici un nopirkt kaut ko (jau biju plānojusi to izdarīt/braukt pirms nedēļas) un man aizliedz braukt līdzi, lai gan jutos es jau daudz labāk. Tad man vēl paziņo, ka atbrauks kādi ciemiņi.. right.. tie jau praktiski pieder pie ģimenes, bet man ar viņiem tiešām nav par ko runāt.. -.- Tad man vēl bija TĀDS kakls, kad sāku apdomāt daudzas (personīgās) lietas, ka bija bezmazvai līdz asarām.. Jā, kkad taču, iekrītot pēdējam pilienam traukā, tas ir arī kkad jālaiž ārā.

Būtībā man tagad vienkārši nav garīgā, jo man 2-3 dienu laikā jāuzraksta 3 lpp. garš referāts, kuram man vēl jāsameklē info un kurš pie tam ir jāuzraksta perfekti, savādāk ir dimbā.. -.-^ So wish me luck people!

P.S. Koneko, turies!!
Give me a *jing* if you have any problems

     by KayKay