Nu jau diezgan pasen Google solīja laist klajā savu alternatīvo versiju Wikipedia enciklopēdijai – Knol. Protams, ka vēl vienu wiki tipa enciklopēdiju nebūtu jēga taisīt, tāpēc Google savu enciklopēdiju nolēma veidot ar īpašu piesitienu – bija plānots, ka Knol šķirkļus rakstīs nozares profesionāļi. Piemēram, Knol ierakstu par “smadzenēm” rakstītu profesionāls neirologs nevis anonīms interneta lietotājs, kurš kaut ko kaut kur būtu izlasījis un, mazliet piefantazējot, saviem vārdiem pārrakstījis kā enciklopēdijas šķirkli.

Šonedēļ Google beidzot ir publiskojusi Knol (http://knol.google.com) un var pārliecināties, ka katram ierakstam tiešām ir apskatāms autors, kas šķiet tiešām ir nozares profesionālis. Tomēr izrādās Knol nav tik slēgta enciklopēdija, kā pēc pirmajiem reklāmrakstiem varēja sagaidīt…

Lieta tā, ka, piereģistrējoties Knol, savus ierakstus var veidot jebkurš. Tai skaitā, es varu reģistrēties kā Knol lietotājs un uzrakstīt pats savu ierakstu par “smadzenēm”, kur es tās varu nodēvēt, piemēram, par “vienu no elpošanas sistēmas orgāniem, kas ūdeņradi pārstrādā hēlijā.” Lai kontrolētu tādas muļķības, katram Knol ierakstam ir arī savs reitings 5-zvaigznīšu sistēmā. Loģiski, ka mans ieraksts par smadzenēm kotētos daudz zemāk par kāda neirologa veidotu šķirkli, taču varbūt kāds naivāks lasītājs noticētu arī manai versijai.

Kādas tad ir galvenās, ātrumā novērotās Knol atšķirības no Wikipedia:

• Katram ierakstam ir viens autors vai konkrēts autoru kolektīvs.
• Ierakstiem ir 5-zvaigžņu sistēmas reitingi.
• Par vienu un to pašu tēmu vairāki lietotāji var veidots katrs savu enciklopēdijas ieraksta versiju. Vairs nav viena vienīgā, konsolidētā patiesība.
• Ierakstus var komentēt.

Bet galvenā atšķirība varētu būt ierakstu saturā. Wikipedia, acīmredzot, ir orientēta uz cilvēkiem ar vispārīgām zināšanām. Wikipedia ieraksts par “smadzenēm”, lai arī satur daudz svešvārdu, tomēr pa lielam ir saprotams jebkuram vidējo vispārējo izglītību ieguvušajam. Neirologs izlasot Wikipedia šķirkli neko īpaši jaunu neuzzinātu (un ja uzzinātu, tad cerams tāda “eksperta” pakalpojumus nenāksies izmantot).

Knol, turpretim, var būt vairāki enciklopēdijas šķirkļi par “smadzenēm”: viens – tāds virspusējs apraksts, bet pārējie – padziļināti pētījumi par kādu konkrētu neiroloģijas aspektu, kas varētu interesēt arī nozares profesionāļus.

Kāds šim visam sakars ar digitālo bibliotēku? Vienkārši, arī viedojot digitālo bibliotēku, nākas domāt par satura kvalitātes nodrošināšanas jautājumiem. Skaidrs, ka digitālajā bibliotēkā būs īpašs kvalitātes kontroles mehānisms, redaktori, utml. Bet noteikti derētu arī lietotāju-pievienots saturs ar vienkāršotu kvalitātes kontroli. Kā to labāk izdarīt? Ko kontrolēt.. ko ne? Vajag cenzūru vai nevajag? Ko cenzēt un ko ne? Tādi un līdzīgi jautājumi nodarbina arī mūsu prātus…

Runājot par digitalizēšanu jeb ciparošanu, kā jau Artūrs rakstīja iepriekš — tikko šis jautājums tiek pieminēts presē, tā parādās noteikts komentāru skaits, kas apgalvo: visu digitalizējiet, 21. gadsimtā grāmatas vairs nav vajadzīgas.

Šobrīd neapskatīšu, vai tiešām digitālās grāmatas un dators pilnvērtīgi aizstāj vecās labās grāmatas. Tā vietā pamēģināšu pastāstīt, kāpēc gan viss jau nav digitalizēts un kāpēc tuvākajā nākotnē digitalizēts tiks — ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē — tikai noteikts apjoms, pie tam nopietni izvērtējot, kāpēc gan to digitalizēt.

Atkāpe: lai arī es turpmāk brīvi jaukšu terminus “grāmata”, “izdevums” un “digitāls objekts”, runa praktiski vienmēr būs par jebkādu elektronisku objektu — tā var būt digitalizēta vai jau digitāli dzimusi grāmata, glezna, fotogrāfija, pastkarte, žurnāls, avīze, weblapa, notis, mūzikas ieraksts, utt.

Īsi par acīmredzamajiem labumiem no digitalizēšanas

Galvenais no tiem ir tas, ka nodigitalizējot grāmatu, to iespējams praktiski gandrīz bez maksas pavairot. Ja mums ir viena fiziskā grāmata, to var kādā konkrētā brīdī lasīt tikai viens cilvēks. Nodigitalizējot grāmatu, mēs to turpmāk teorētiski varam dot lasīt vienlaicīgi neierobežotam skaitam cilvēku.

Otrais no labumiem ir tas, ka pareizi un kvalitatīvi nodigitalizējot grāmatu — tas ir — ne tikai ieskenējot lappuses, bet arī tajās pēc tam atpazīstot tekstu — mēs iegūstam lieliskas iespējas meklēt informāciju grāmatas tekstā daudz ātrāk un precīzāk, nekā tas iespējams drukātā eksemplārā.

Ir vēl vairāki labumi no digitalizācijas, kurus es šeit nepieminu, bet kurus varbūt vēlēsies pieminēt komentāros kāds no jums. Daļu no labumiem es nepieminu tāpēc, ka arvien vairāk iedziļinoties digitalizācijas norisēs visā pasaulē, nākas secināt, ka daži no šiem labumiem diemžēl ir tikai iedomāti. Tāpēc, tagad sīkāk par to, kādi celmi un cinīši atklājas un kādi mīti ir jāsagrauj, sākot nodarboties ar liela apjoma digitalizāciju.

Cinītis #1 – ciparošanas izmaksas

Skenēšana un atpazīšana.

Ja mēs vēlamies nociparot vienu grāmatu, tas mums neizmaksā neko daudz, vai ne? Ieliekam skanerī, pacietīgi ieskanējam visas 300 lappuses, tad palaižam uz to kādu tekstu atpazīšanas(OCR) programmu, teiksim Abby Fine Reader, un lūk — mums ir skaists teksts Word DOC formātā, vai, teiksim, PDFā, RTFā vai pat XMLā — meklē, cik sirds kāro, kopē kur gribi un cik gribi.

Tiesa gan, paskatoties sīkāk, sanāk drusku tā dīvaini. Pirmkārt, lai tikai noskanētu vien 300 lappuses ar standarta mājas lietotāja skaneri, varētu paiet puse dienas (pāršķiram lappusi, noklikšķinam uz skanēšanu, pagaidam aptuveni 20-30 sekundes, izņemam lappusi). Otrkārt, lietojot to pašu standarta skaneri, ja vien neizvēlamies grāmatu sadalīt pirmreizinātājos, lielākā daļa lappušu iesējuma dēļ sanāk ieskanētas drusku šķībi, kā rezultātā Abby Fine Reader mums itin bieži atpazīst pilnīgas muļķības (principā, lietotāja dokumentācijā rakstīts, ka pieļaujamais skanētās lapas šķībums jeb skew ir knapi ap 2°). Ja vēlamies ietaupīt vietu, skanējam pelēko toņu režīmā (greyscale), bet kas notiek ar krāsainām ilustrācijām, ja grāmatā tādas ir? Tāpat, kas notiek ar ilustrācijām pie atpazīšanas? Lietojot Fine Reader, vai nu tās ar roku jāapvelk kā “atpazīšanai neizmantojama” lapas daļa, vai arī jārēķinās, ka it īpaši dažādām shēmām u.tml. attēliem mēs saņemsim mistisku zīmju čupu ilustrācijas vietā.

Iepriekšējā rindkopa ieskicē tās problēmas, kuru dēļ masveidā kvalitatīvi digitalizēt grāmatas drusku izmaksā. Lietojot speciālus skeneru vai digitālos fotoaparātus, kas ļauj grāmatu skenēt bez izņemšanas no vākiem, lietojot specializētas atpazīšanas programmas, veicot katram attēlam un rezultējošajam tekstam noteiktu kvalitātes kontroli — tā sakrājas zināmas izmaksas, kurās nu jau vairs ne pēdējo vietu aizņem cilvēka roku darbs. Vidējas skenēšanas izmaksas ar atpazīšanu skaidri lasāmam (drukāti dokumenti, mūsdienu grāmatas) kādas Eiropas lielās valodas tekstam tirgū patlaban var maksāt līdz pat €1 par lappusi. Faktiski, 300 lappušu grāmatas digitalizēšana var izmaksāt no 5 līdz 30× vairāk nekā pašas grāmatas cena veikalā.

Te nu ir jau pirmais solis uz to, ka digitalizējot vajag izvērtēt ne vien to, vai vispār šo izdevumu vajadzētu digitalizēt, bet vai bez tā digitalizēšanas nevar iztikt.

Tālāk vēl interesantāk.

Saglabāšana

Ļoti labi, esam rūpīgi izvēlējušies un atlasījuši no kopējā LNB krājuma (ap 4 miljoni vienību, no kuriem >2 mln. grāmatu, pāri pār 700′000 žurnālu, nerunājot par laikrakstiem un citiem rakstu darbiem) tos izdevumus, kas ir izvērtēti kā maksimāli noderīgi. Veiksmīgi tās nodigitalizējuši, tiekot galā ar dažnedažādām tehniskajām problēmām, esam pielikuši tam visam kvalitatīvus metadatus, lai šīs grāmatas varētu arī atrast un izmantot. Ko tālāk? Kā to visu tagad turēt, kur turēt, kā mēs to varam piedāvāt sabiedrībai?

Ņemot vērā patlabanējo digitalizēto darbu apjomu (ap 15TB) un prognozēto pieaugumu — ap 100TB gadā katru gadu, uzdevums nav tik triviāls, kā sākumā var šķist. Tam visam ir jābūt pieejamam lasītājiem, tam jāglabājas teorētiski ļoti ilgi un viennozīmīgi droši, jo pārdigitalizēt ir dārgi un bieži vien digitalizēts tiek tas, kā fiziskajam eksemplāram jau draud bojāeja. Faktiski, LNB likumā ierakstītais uzdevums ir savus krājums glabāt mūžīgi. Datorindustrijā ilgstošai datu glabāšanai ir teorētiskais pieredzētais maksimums ap 50 gadiem. Reāli grūti atrast jebkuru kompāniju, kas jelkādus savus datus (konkrētus failus) būtu mēģinājusi glabāt tik ilgi. Salīdzinājumam, grāmatu glabāšanas laiks ir mērāms gadsimtos.

Kā tiek glabātas grāmatas, ja mērķis ir tās saglabāt (teorētiski) mūžīgi? Tās tiek glabātas speciālā kontrolētā mikroklimatā, tās netiek lietotas (tās cenšas nokopēt un izmantot tikai kopiju). Tām vajadzīgs vairāk vai mazāk, rupji runājot — plaukts un kondicionieris. Tātad: telpa, mēbele un elektrība.

Cenšoties saglabāt jelkādus digitālus datus tik ilgi, cik glabājas grāmatas ir jāsaskaras ar sekojošo:

1) Datu centru izmaksas. Lai no datiem būtu jēga, tie ir jāuztur uz ieslēgtiem datoriem, vēlams pieslēgtiem pie Interneta, vēlams tādiem, kurus kāds rūpīgi pieskata, un ik pa brīdim nomaina kādu “atlūzušu” detaļu. Datu centru izmaksas, vienalga vai tās ir ārpakalpojumā, vai tiek mēģinātas nodrošināt iekšējiem spēkiem, ietver kondicionēšanas izmaksas, pašu datoru elektrības patēriņu, nepieciešamību uzturēt datorus darba kārtībā, kas parasti ietver to nomaiņu ik pa 3-4 gadiem. Atkarībā no apjoma, šīs summas var kļūt gluži fantastiskas, un es nemaz nerunāju par tendenci visu laiku mainīties programmatūrai.

2) Formātu izmaiņas. Atceramies. Mēs mēģinām glabāt savus datus vismaz 100-150 gadus. Ja mēs tik ilgi censtos saglabāt grāmatas, vienīgais, par ko mums būtu jāraizējas, būtu: lai nepazūd latviešu valoda un nemainās tās alfabēts. Ja mēs mēģinam saglabāt digitalizētas grāmatas, tad jebkāda formātu maiņa var novest pie tā, ka pēc 10-20 gadiem nav vairs veida, kā mēs varam piekļūt saviem datiem. Viņi tur ir, bet mēs vairs nezinām, kā tos paņemt. Jau ir zuduši vai gandrīz zuduši tādi savulaik gana populāri dokumentu un failu formāti kā WordStar, PCX; kurš vairs var nolasīt lentes no PDP-11? Kas datorindustrijā ir bijuši ilgāku laiku, noteikti varēs minēt vēl piemērus.

Vienīgais risinājums, kas patlaban šķiet gana saprātīgs, ir sekot līdzi tehnoloģiju izmaiņām, kā to dara, piemēram, Francijas Nacionālais audiovizuālais institūts INA ( Institut national de l’audiovisuel ). INA uzdevums ir uzglabāt visu ap un par Franciju, kas parādās TV un radio, līdz ar to INA plāno jau gadu desmitiem(!) uz priekšu un ir saņēmis akceptu tam, ka katrus 7-10 gadus viņiem būs budžets izvērtēt, vai nevajag nomigrēt visu viņu esošo (un visu laiku augošo) datu arhīvu uz jaunām tehnoloģijām — gan datu formāta, gan kopējās infrastruktūras ziņā — un vajadzības gadījumā arī nomigrēt.

UNESCO eksperts Abdelazizs Abids savā runā Viļņā pagājušogad visai veiksmīgi salīdzināja digitalizēto datu glabāšanu ar ugunskura uzturēšanu — lai liesma (digitālais saturs) neizdzistu, visu laiku ir jāliek klāt malka. Jo lielāks ugunskurs, jo vairak malkas uz to aiziet ikdienā.

Tiktāl par tīri fiziskajām izmaksām, kas saistītas ar digitalizāciju un digitalizēto materiālu uzglabāšanu.

Tālāk par saistītajām netiešajām izmaksām un jautājumiem, kā padarīt informāciju pieejamu sabiedrībai.

Cinītis #2 — autortiesības

Kā vairākkārt rakstīts gan drukātajā presē, gan blogos (skat., piem., Dzejnieka Čaka mazbērni) un citur, autortiesību jautājumi ir ik pa brīdim aktuāli. Mums ir autortiesību likums, Latvija ir piekritusi Bernes konvencijai par autortiesībām, ir AKKA/LAA, kas iekasē naudu — tai skaitā no bibliotēkām par grāmatu atrašanos tajās (skat. Publiskā patapinājuma MK noteikumus un ar tiem saistītos grozījumus).

Būtība principā ir tāda: katru gadu bibliotēkas maksā 10% no tās summas, par kuru iepriekšējā gadā iepirkti izdevumi (LNB gadījumā tiek ieskaitītas arī tās grāmatas, kuras izdevēji piegādā bez maksas Obligāto eksemplāru likuma ietvaros). Tas ir par fiziskajām grāmatām (un visiem citiem darbiem) bibliotēkās.

Par elektronisku grāmatu un citu materiālu pieejamību vēl nesen virmoja plašākai sabiedrībai varbūt neredzamas kaislības, taču nu — tai skaitā ar bibliotēku atbalstu — ir pieņemti daži grozījumi likumos, kuru rezultātā visi — gan digitalizētie, gan elektroniski dzimušie — materiāli, kas tiks iekļauti Latvijas nacionālajā digitālājā bibliotēkā būs pieejami par brīvu bibliotēkas telpās. Vai es dzirdu prieka gaviles? Diez vai, lai gan arī šie grozījumi nāca grūti. Kā jebkurš cilvēks, arī es esmu slinks un labprātāk saņemtu šos darbus sēžot mājās, vai kur nu man ērtāk. Bet šis risinājums ir panāktais kompromiss ar autortiesību pārstāvjiem.

Patlaban LNB savas digitālās bibliotēkas veidošanā saskaras ar to, ka jebkuri darbi, kas ir aizsargāti ar autortiesībām (un tādi ir ne tikai praktiski visi darbi, kas jaunāki par 20.gs. sākumu, bet arī tādi, kā jau norādīts dažās saitēs iepriekš, kuru autoriem nav skaidrs nāves gads vai mantinieku statuss) rada papildus problēmas, lai tos varētu padarīt pieejamus. Tas būtu atsevišķa raksta vērts un šis jautājums tiek joprojām risināts, tāpēc sīkāk nepakavēšos, vien teikšu: jautājums ir par samērīgumu — starp sabiedrības tiesībām piekļūt informācijai un indivīdu un organizāciju tiesībām uz atlīdzību par savu veikumu.

Jebkurā gadījumā, cerams no šīs nodaļas var redzēt, ka autortiesības ir būtisks iemesls, kāpēc raksta sākumā minētā tautas balss, kas saka: “visu digitalizējiet un ielieciet pieejamu internetā” ir diemžēl drusku panaiva.

Noslēgums

Kā varēja redzēt, masveida digitalizācijai ir savas problēmas. Izmaksas ir lielas, uzturēšana ir dārgāka nekā fiziskajām grāmatām, autortiesības ierobežo izmantojamību. Vai tas vispār ir tā vērts?

Ņemot vērā visu augšminēto, tomēr gribēju arī norādīt vairākus iemeslus kāpēc digitalizēt tomēr iespēju robežās jācenšas:

• Digitālo grāmatu izmantojamība tomēr ir daudzkārt augstāka nekā fizisko.

Absolūti atkrīt problēmas ar grāmatas nepieejamību tādēļ, ka to skatās kāds cits. Un bibliotēkās arī šodien mēdz būt situācijas, kad grāmata ir un būs nepieejama nedēļām, jo vienīgo eksemplāru lieto kāds cits. Visas grāmatas, kas ir digitālajā bibliotēkā, ir pieejamas visās citās (Latvijas) bibliotēkās.

Ir iespēja elektroniski meklēt saturā — daudzkārt paaugstinās iespēja atrast tieši to, ko meklē, daudz ātrāk, mazāk iespēju palaist garām ko būtisku.

• Tās grāmatas, kas ir pieejamas Internetā — un gribot negribot tās būs arvien vairāk, parādīsies arī ārpus pašas digitālās bibliotēkas, piemēram, Google meklētāja rezultātos.

Kāpēc tas ir būtiski? Mēs ikdienā runājam par to, ka Internetā visu var atrast, un “pagūglējot” var atrast dajebko. Taču Google meklētājs neveido saturu (Googlei ir savs grāmatu projektu, taču tā ir atsevišķa saruna). Google tikai padara pieejamu to, ko ir veidojuši citi. Un te nu ir jautājums — kur mēs varam sameklēt drošticamu informāciju par lietām, kas saistītas ar Latviju? Un kas to ir veidojis? Salīdzinot ar to, kas pieejams angliski par citām tēmām, tā ir niecīga saujiņa. Bieži vien sanāk tā, ka skolēns vai students informāciju par, teiksim, 19.gs. Latviju smeļas no angliskās Wikipēdijas sadaļas par Krievijas impērijas provincēm. Atkal jau, Wikipēdijas kā avota uzticamība ir atsevišķa raksta vērta. Digitālā bibliotēka rada fantastisku iespēju iegūt reālāku un lielāku Latvijas esamību Internetā faktiski kā bezmaksas blakusproduktu savai esamībai.

Par to, starp citu, uztraucās ne tikai Latvija, bet arī, piemēram, tādas lielvalstis kā Francija, kurā skan bažas par Interneta nenormāli lielo anglocentrismu un vēlme stipri vairot savu klātesamību virtuālajā pasaulē.

• Nācijas atmiņa

Šis ir tāds drusku skaļš sauklis, taču nacionālās bibliotēkas kā tādas parasti ir domātas tam, lai saglabātu informāciju un liecību par nācijas un valsts esamību, dienas aktualitātēm un būtisko. Bez atmiņas nav cilvēka, bez nācijas atmiņas nav nācijas. Kur mēs būtu 1990.gadā, ja mums atmiņā nebūtu saglabājies pirmās Latvijas tēls? Kur mēs būtu vispār, ja neko neatcerētos par to, kas noticis vakar un aizvakar?

Nacionālās bibliotēkas šo informāciju pacietīgi katru dienu vāc un kārto. Tās atbild par to nācijas atmiņas daļu, kas saistīta ar rakstīto vārdu: preses izdevumi un grāmatas, uzsaukumi un plakāti, publiskās uzrunas un prezidentu mājaslapas viņu prezidentūras laikā.

Nu ir iespēja padarīt to pieejamu tik plašai Latvijas sabiedrības daļai, kā nekad agrāk. Ne visiem tas ir vajadzīgs ikdienā, taču, ja šī atmiņa netiek uzglabāta vispār, tā tiek sagrozīta vai pat pazūd visai ātri. Šai ziņā nacionālās bibliotēkas ir līdzīgas arhīviem. Mums ne katru dienu vajag informāciju par to, kurš zemesgabals kam piederēja 1910. gadā — taču lai mēs varētu šo informāciju saņemt, kad mums to ievajagās, kādam tā ir jāglabā.

Ar šo saistīts ir nākošais iemesls:

• Glābjam, ko varam

Ir jau tagad un nākotnē arvien vairāk būs materiāli, kas ir radušies tikai digitāli, tāpat ir arī materiāli, kuri ir tik ļoti novecojuši, ka vienīgi tos digitalizējot, tos ir iespējams kaut kā vispār saglābt. Tā arī ir viena no digitalizācijas prioritātēm, kas aktuāla Nacionālajai bibliotēkai.

Ir vēl un vēl iemesli, ko varētu minēt, taču raksta garums jau ir sasniedzis gluži nepieklājīgus apmērus. Ceru, ka pārāk nenogurdināju un ceru, ka izdevās parādīt gan “digitalizācijas spožumu un postu”, gan arī nenovēršamību.

Artūrs Žogla (LNB Digitālās bibliotēkas darba grupa):

Digitālā bibliotēka reizēm tiek uztverts kā izklaidējošs, reizēm kā izglītības, reizēm kā tikai šaurai pētnieku-vēsturnieku grupiņai paredzēts resurss, bet ļoti reti kā mūsdienīgs instruments un ikdienas dzīves uzlabotājs. Tad, lūk, varu droši apgalvot, ka mana iepriekšējā nedēļas nogale nebūtu ne uz pusi tik veiksmīgi izdevusies, ja ne digitālā bibliotēka.

Viss sākās ar to, ka nolēmu nedēļas nogali pavadīt aktīvi piedaloties vienā sportiskā pasākumā Kuldīgas apkaimes mežos, meklējot tur izvietotos kontrolpunktus. Jau labu laiku pirms pasākuma, visiem potenciālajiem dalībniekiem tika izziņots, ka būs pieejamas vajadzīgā apvidus 1:30 000 mēroga ortofoto kartes (kartogrāfijas nespeciālistiem: no kosmosa fotogrāfētas kartes ar mērogu – 1 cm kartē = 300 m dabā). Dalībniekiem bija atļauts ņemt līdzi arī pašiem savas kartes, ja vien viņiem tādas atrastos, tāpēc jau laicīgi izmēģināju laimi un pameklēju internetā minētā rajona kartes. Un pēc ilgākiem meklējumiem, atradās ar: Padomju armijas militārā karte mērogā 1:50 000.

Mērogs 1 : 50 000 (1 cm kartē = 500 m dabā) kājāmgājējam ir diezgan rupjš, jo pat ātri ejot, paiet ~5 minūtes, lai kartē pārvietotos tikai par 1 cm. Protams, pasākuma organizētāju piesolītais kartes mērogs 1:30 000 bija piemērotāks, bet tik un tā – ne labākais iespējamais. Un tad nolēmu izmantot Digitālās bibliotēkas iespējas.

LNB Kartogrāfijas nodaļā, izrādās, ir nodigitalizētas Padomju armijas militārās kartes mērogā 1:10 000, kuras tad arī nolēmu izmantot savās nedēļas nogales izklaidēs. Domājams, ka pat kartogrāfijas nespeciālisti ar neapbruņotu aci saskatīs atšķirību starp iepriekšējo kartes fragmenu mērogā 1:50 000 un to pašu fragmentu mērogā 1:10 000.

Protams, ka šī karte nav vienkārši izstiepta 5x garāka visos virzienos. Tajā nākušas klāt ļoti daudzas, kājāmgājējam svarīgas detaļas: purvi, celiņi, pauguriņi, ieplaciņas, pļavas un pat individuāli lielākie koki – visas tās svarīgās detaļas, kas neļauj apmaldīties pat pirmoreiz sastaptā mežā. Vairākas reizes sarežģītās vietās glāba tieši laicīgi sagatavotās 1:10 000 mēroga kartes, kuras man pat sapņos nerādītos, ja ne Digitālā bibliotēka un ja ne LNB Kartogrāfijas nodaļas darbinieču entuziasms digitalizējot šīs PSRS armijas militārās kartes.

Starp citu, vēl tikai gadiņus 20 atpakaļ, kad šīs kartes tika veidotas, tās sapņos nerādītos ne tikai man, bet arī nevienam citam Latvijas PSR iedzīvotājam, jo tai laikā tas, redz, bija PSRS valsts noslēpums.

Bet laiki iet, politiskās iekārtas mainās un nu ikvienam ir pieejami materiāli, kas kādreiz bija tikai ģenerāļu privilēģija.