Kāds, kas interesējas par karate, noteikti būs dzirdējis Gichin Funakoshi vārdu. Tiem, kas to dzird pirmo reizi, teikšu priekšā: G.Funakoshi pasaulē pazīstams ar savu dzīves ieguldījumu karate kā cīņās mākslas izkopšanu, popularizēšanu un attīstīšanu. Citi uzskata Funakoshi par karate pamatlicēju jeb radītāju, tomēr pēc viņa paša teiktā tā gluži nav.

Funakoshi vārds ir tik pazīstams arī tāpēc, ka viņš pirmais nekautrējās iemūžināt savas un citu zināšanas, uzskatus un sapratni par karate, rakstot grāmatas, mācot un veltot visu savu dzīvi karate popularizēšanai Japānā un ārpus tās. Pirms viņa karate bija vien nostāsti un leģendas, kas dzīvoja no paaudzes paaudzē, bet neviens, pat meistari, nezināja teikt, kā tas cēlies, un kāds būs nākotnē. Karate veidojās un attīstījās savā agrīnajā posmā pilnīgā pašplūsmā, ņemot labāko no Ķīnas boksa kempo, dažādu dinastiju valdnieku iniciatīvām un armijas apmācībām utt. Tieši Funakoshi bija tas, kas apkopoja, ieviesa standartizētus nosaukumus, aprakstīja un precizēja šo mākslu (vai sportu), padarot to pieejamu un saprotamu daudziem, dodot karate jaunu dzīvi, kas spēcīgi turpinās arī šodien, arī Latvijā. Mans uzdevums ar šo rakstu ir konspekta veidā izstāstīt latviešu auditorijai pamatlietas, par ko Funakoshi raksta savā grāmatā “KARATE-DÕ MANS DZĪVES CEĻŠ”. Tā kā grāmata latviski (vēl) nav iztulkota, ir pieejama tās angliskā (no kuras rakstu es) un krieviskā versija, ceru, ka šis raksts kādam būs noderīgs. Sāksim …

Jāsaka uzreiz – grāmata ir interesanta!!! Jā, oficiāli to sauc par autobiogrāfiju, un vārda “autobiogrāfija” otra nozīme cilvēku prātos mēdz būt “garlaicīgi”, bet ne šoreiz. Funakoshi, pazīstams arī ar savu ekscentrismu, mācejis savu dzīvi pasniegt citiem interesantos, nelielos, intersantos stāstos, caur kuriem netverami vijas karate mācība. Vēlos stingri pieteikt, ka izlasot šo rakstu, jūs gūsiet tikai vispāreju priekšstatu par grāmatas saturu, centīšos pasvītrot, manuprāt svarīgāko, bet noteikti – ja ir tāda izdevība un vēlme – izlasiet šo grāmatu pilnībā, daudz iegūsiet

Savu stāstu Funakoshi sāk ar vēsturi, stāstot par to, kā nonācis līdz karate, kas tolaik, 19. gadsimta beigās, līdzīgi kā Padomju savienības pastāvēšanas laikā Latvijā, bija aizliegta. Jā, Okinawā, lielākajā no salām Ryukyu salu arhipelāgā,  vietā, kur dzimis karate, tas sākotnēji bijis aizliegts un treniniņi notikuši slepus. Funakoshi stāsta par savām gaitām un diviem diženiem karate miestariem, no kuriem visvairāk mācījies pats.  Reiz viņa sensejs Azato stāstīja par savu cīņu ar tolaik Okinavā visiem pazīstamu zobenu cīkstoni, vīru, kas iedvesa bailes pat visspēcīgākajos cīnītājos. Būdams spēcīgs miesās un neuzvarams zobens prasmē, Kanna devās cīņā arī ar Azato. Par lielu brīnumu, Azato ar kailām rokām netikai atvairīja Kannas uzbrukumu ar zobenu, bet arī nostādīja pretinieku uz ceļiem. Pats Azato savu uzvaru skaidroja ar to, ka visus citus Kanno bija iebiedējis ar savu bezbailību, spēcīgo augumu un visiem zināmām prasmēm. Taču, ja kāds atsakās tikt iebiedēts, saglabā vēsu prātu un atrod kādu nonovēšanu vājību pretiniekā, uzvara nemaz nav tik grūta. “Uzvaras noslēpums ir pazīt sevi un savu pretinieku”, mācija sensejs.

“Trenējoties karate, domā par savam rokām un kājām kā par zobeniem”,  teicis Azato.

Pavisam īsi Funakoshi apskata arī mītus par karate, jeb niekus, kā tos sauc pats.  “Jebkurš karate eksperts, kas lielās ar to, cik daudz dēlīšus spēj salauzt ar kailu roku, vai kurš apgalvo, kas spēj izraut miesas strēmeles  un salauzt ribas, tāds “eksperts” saprot visnotaļ pavisam maz no tā, kas ir patiess karate.” Jau nākošajā nodaļā, kur Funakoshi dalās ar kādu interesantu stāstu par karate meistaru un amatnieku, izskan interesanta, sena un pamācoša Japāņu gudrība:

“Ja divi tīģeri cīnās, viens ir lemts ievainojumiem, otrs - nāvei.”

Arī šī vienkāršā fabula norāda uz karate, un kāpēc kādam, kurš patiesi saprot karate dziļāko būtību, vajadzētu izvairīties no jebkādām iespējamām cīņām.

Bet ko tad īsti nozīmē “Karate Do”? 

“Te”, apgalvo Funakoshi “ir vienkārši – tas nozīmē “roka(s)”".  Bet attiecībā uz “kara” viss nav tik vienkārši, jo “kara” nozīmē gan “Ķīnas” gan “tukšu”. Sava tālākajā izpētē Funakoshi tomēr noraida “Ķīna” kā iespējamo tulkojumu, norādot, ka tāds priekšstats radies vien dēļ uzskatiem, ka no Ķīnas nākošas ir foršs un stilīgs (wow! diezgan dimetrāli pretēji mūsdienām, kad Ķīna ir fui, un Japāna rulz ). “Kara” tulkojums “tukšs” noteikti ir vairāk piemērots un precīzs. Pirmkārt, tas apliecina karate kā pašaizsardzības mākslu, kurā netiek izmantoti ieroči, vien kailas rokas un kājas. Funakoshi arī velk paralēles ar budismu, un uzskata, ka vārds “tukšs” simbolizē arī atbrīvošanos no zemišķas iekāres un iedomības.  Tāpat Funakoshi uzsver, ka karate, kā fiziskās attīstības sports, ir piemērots visiem: bērniem, sievietēm un vīriešiem.

Ipaši man iepaticies Funakoshi stāsts “Satiekot čūsku”. Stāsts ir īss, bet atkal – izceļ svarīgu aspektu karate apguvējiem.

Stāsts bija par to, ka kādu vakaru Funakoshi ar dēlu devies mājup un uz ceļa tumsā sastpuši lielu, indīgu čūsku habu, pret kuras indi tolaik pretinde vēl nebija izgatavota. Aizvilcis dēlu sev aiz muguras un vicinot lāpu, Funakoshi tomēr iemanījās čūsku nodzīt no ceļa, tā iebēga krūmos, ļaujot tikai pabrīnities par saviem izmēriem. Tomēr habu bija pazīstama Okinavā ar savu nelāgo raksturu, un Funakoshi nenoticēja, ka čūska, pirms brīžā gatava uzbrukumam, tik viegli padosies. Tāpēc par spīti izbīlim, viņš līda dziļāk krūmos, meklējot neradījumu. Un tik tiešām, nedaudz tālāk viņu sagaidīja vizošs acu pāris nu čūska, gatava uzbrukt. Tikai redzot Funakoshi neatlaidību un degošo lanternu, čūska atteicās no saviem nodomiem un iemuka prom tumšajā laukā. Jau pie mājām esot, Funakoshi sapratis, ka guvis svarīgu mācību no čūskas. Viņš teica dēlam: “Mēs visi zinām, cik habu ir neatlaidīgas. Tomēr nejau tur bija briesmas. Izskatās, ka habu bija pazīstama karate taktika, un kad tā ieslīdēja laukā, tā nebēga no mums. Tā gatavojās uzbrukumam. Čūska ļoti labi saprot karate būtību.”

Turpinājums sekos…

Kad razmišljamo o predmetima, najčešće razmišljamo o  nečemu što ima sentimentalnu, funkcionalnu ili dokumentarnu vrijednost… ili pak o objektima koji zauzimaju trodimenzionalni prostor.

Witt. poistovjećuje predmete i stvari, no ne pridaje im navedena značenja. Predmeti/stvari dobivaju posve novu funkciju, a u Tractatusu predstavljaju neke od najčešće spominjanih pojmova. Kaže:

Predmeti čine supstanciju svijeta. Zato oni ne mogu biti složeni. 2.021

Gajo Petrović smješta ovakav koncept u filozofiju neizrecivog koja se služi filozofijom logičkog atomizma. Atomizam u filozofiji povezuje se s antičkim razdobljem, te djelima Demokrita, Epikura, Leukipa… Karakteristike antičkog atomizma su u svođenju materije na najmanje moguće čestice koje se povezuju po nužnim, prirodnim zakonima. Ako se pitamo gdje su sličnosti Witt. razmišljanja i atomizma, uočit ćemo strukturu koja se svodi na čestice (predmeti/stvari) koji uspostavljaju odnose (činjenice, stanja stvari) – sličnost sa prirodnim zakonima atomista, te oblikuju svijet (cjelokupnost veza stvari).  Ne treba zanemariti da se Witt. bavi jezikom, a svemu nadređuje logiku – što je također različito od antičke atomističke koncepcije.

Karakteristike predmeta koje navodi Witt. ukazuju na sličnosti s najmanjim česticama – atomima, jer se navodi: supstancija svijeta, čvrsto, postojeće, forma svijeta, svojom konfiguracijom određuju materijalna svojstva svijeta, međusobno ulančani, samostalni i nesamostalni….

Zanimljiva je opservacija na temu predmeta i broja → predmeti se označavaju imenima, a brojevi znakovima? Prototraktat 4.10226; 4.126(3)

Čitajući Prototraktat, nameću se  premise koje  podsjećaju na teoriju oblikovanja:

Zahtjev za jednostavnim znakovima jest zahtjev za određenošću smisla. 3.20101 / 3.23

ili

Raščlamba znakova mora jedanput doći do kraja, jer znakovi, ako uopće trebaju nešto izražavati, moraju imati značenje na jedan zauvijek gotov način. 3.201.02

Naravno da Witt. uopće nije pisao o oblikovanju, a pojam znak uopće nije shvaćao u kontekstu oblikovanja. Njega su zanimali logički principi koje je pokušao primijeniti u širokim potezima… no, zanimljivo je poklapanje s oblikovnim principima… konkretno – dizajnom u ovom slučaju.

Promotrim li znakove iz  svakodnevnog okruženja, uočavam princip pojednostavnjenja (barem kod onih uspjelijih znakova i simbola). Pojednostavnjenje oblika dovodi do reduciranja značenja. Na taj način osigurava se  jednoznačnost i onemogućava manipulacija značenjem. Jednostavan geometrijski oblik nikoga ne navodi na naraciju ili stavove, dok apstraktna slika može biti pravi poligon za najrazličitije interpretacije, stavove, komentare i slično.

Što je s tekstom? Čini se da se Witt. djelotvorno zaštitio od kojekakvih interpretatora samom činjenicom da je tekst oblikovao unutar strukture koja  nije linearna, već se razvlači u nekakovoj čudnoj interaktivnoj prostornoj mreži. Premise nemaju značenja same po sebi, već ih treba sagledati unutar šireg konteksta.

Prototraktat obiluje pojmovima koji se pojavljuju u linearnim nizovima, pa nestaju, pa se ponovo pojavljuju. Učestaliji pojmovi i relacije bili bi sljedeći:

Pojmovi pripadaju različitim kategorijama, uspostavljaju različite relacije, a pravo značenje ostaje nedostižno…

ponekad se pitam ne bi li bilo jednako korisno čitati tekst na njemačkom originalu (koji ionako ne razumijem), pa pustiti da se riječi-znakovi slažu po nekakvom apstraktnom redu – poput šifre.

Čini se da semantička autonomija teksta nije upitna, a nema opasnosti niti od semantičke promjenjivosti o kojoj piše Hirsch, jer se tekst pokazuje imunim na vremenski kontekst ili ponovna čitanja i iščitavanja.

Steva (obraćajući se mojoj majci): Tetka, daj da ti napravim kapiju, evo ovde, na ulazu u dvorište.

Ja (začuđeno se umešah u konverzaciju): Što, šta će nam kapija?

Steva: Kako šta će vam – eto recimo komšije od preko puta…

Ja: Misliš na Danila?

Steva: Da, on stalno ulazi u vaše dvorište da okrene auto.  Pa onda kad mu dođu deca, svi se tu parkiraju…

(Dva-tri dana kasnije…)

Ja: Dobar dan čika Danilo, kako ste? Nisam Vas video od prošle godine.

Danilo: Zdravo Zorane, dobro sam, hvala na pitanju. Bio je juče tvoj rođak Steva da uzme mašinu za šišanje trave iz vaše šupe. Bila mu je preteška, te ja priskočih i pomogoh mu da utovari…

Čitajući Prototraktat nametnula su se neka čudna pitanja poput: čemu to, ima li to kakvog smisla… o čemu zapravo piše…itd.

Naime, u susretu s rečenicama poput:

Svijet je ukupnost činjenica, ne stvari. 1.1

Stanja stvari neovisna su jedna o drugima. 2.061

Samo ako postoje predmeti može postojati čvrst oblik. 2.026

Logičke skele okolo slike određuju logički prostor. 3.2141 / 3.42(3)a

Kao dva mladića u basni, njihova dva konja i njihovi ljiljani. Svi su oni u stanovitom smislu jedno. 4.011411 / 4.014 (3)

kako ne osjetiti zbunjenost? Pogotovo ako se tekst ne čita iz perspektive filozofa…

Nametnule su mi se sljedeće zamisli vezane uz proces čitanja:

◊Tekst nikako ne treba čitati linearno (baš i nije neko otkriće – deja vu). ◊Tekst možda kombinira hijerarhijsku i interaktivnu strukturu… a možda se mogu primijeniti i hipertekstualne metode čitanja (u oblicima on-line teksta). ◊Moguće je potpuno zanemariti  smisao (sadržaj) postavki i surfati po tekstu putem pojmova. ◊Na razini rečenice ne zavšava niti jedna postavka, već se produžuje negdje u tekstu. ◊Upitno je značenje pojmova jer ništa nije onako kako se čini da jest…

Nakon prvobitnog šoka, tekst me zainteresirao jer nameće posebnu metodu čitanja koju tek treba otkriti… prava verbalna zagonetka.