From Peter Handke’s The Weight of the World:

A fine thing: suddenly to forget about one’s history, one’s past, to stop feeling that one’s present happiness is endangered by what one used to be, as a child, as an adolescent, etc.

That is to say, forget the novelization of life. A special peril for literary types, those invested in the novel as a form, whose mental architecture has been rebuilt in the shape of that genre. So what instead?

Do one thing after another as lucidly as possible: smell the bread, smell the schnapps, fold the paper – therein lies salvation.

One thinks first concentration. But it’s not just that, or perhaps not that at all. The lucidity seems to come in fact from relaxation, the escape from a special sort of self-tied knot:

That woman was walking so elegantly, and now, all of a sudden her gait is slovenly, lewd, and vulgar; she’s visibly relieved

These are the opposite of Joyce’s epiphanies. Can you feel the tension in this one despite the tiny form? The turn in regard? The pivot in his consideration across the and now?

Massive changes are afoot chez AWP, and AWP is looking at books, such as Handke’s,  for advice on how to manage it. And I don’t mean the blog. You should hear the kitchen table conversations. Lord. Handke is coming with on the big trip, despite the fact there are Other Things To Do.

Peter Handke – Die Angst des Tormanns beim Elfmeter (1970)
Peter Handke – The Goalie’s Anxiety at the Penalty Kick (1972)
Pēters Handke – Vārtsarga uztraukums pirms soda sitiena (1972)

I

Te nu esam nonākuši: mākslai pieskaitām realitāti, kas dzimusi traka cilvēka galvā, lai tikai kaut kas būtu “citādāk nekā dzīvē”. Austriešu postmodernā rakstnieka Pētera Handkes romāna “Vārtsarga uztraukums pirms soda sitiena” (1972) galvenais motīvs vijas cauri izbijuša futbola vārtsarga, kurš romāna sākumā tiek atlaists no būvnieka amata kādā uzņēmumā, atsvešinātībai no pasaules un pakāpeniskam vārda un domas saistības sairumam viņa galvā. Handkes roadmovie stilā tapušajā romānā jūtams tas pats rokraksts, kurš vēlāk iezīmēs scenāriju Vima Vendersa “Debesīm pār Berlīni”.

Tā ir tikai sagadīšanās, bet Handkes vārtu sarga Bloha izolētā un sašķeltā iekšējā pasaule sasaucas ar Nabokova “Ielūguma uz nāvessodu” varoņa Sinsinati svārstīšanos starp iztēli un realitāti (un avīzēm – tas par abiem), ar ko iepazinos iepriekš, tā turpinot priekšgājēju tradīciju, kad Nabokova izjustā pieeja “Pnina” varonim idejiski tuvinājās Vonnegūta humānisma apoloģijai “Lai dievs jūs svētī, mister Rouzvoter!” Tā ir tikai sagadīšanās vai, precīzāk, tieksme saskatīt literārajos varoņos labus paziņas un meklēt vienojošo telpu starp jebkurām neatkarīgām nozarēm, lietām, cilvēkiem.

Markss Frišs un Ingeborga Bahmane līdz šim bija vienīgie austriešu autori, kas šķērsojuši manu literārās patstāvības ceļu; par Austriju atgādina. Viņu ietekmē “austriešu rakstnieku tautība” par sevi radījusi priekšstatu kā par indivīda centrisku un nodarbinātu ar indivīda pieredzi un iespaidiem savu tuvāko cilvēku lokā, kas manā izpratnē līdzinās austriešu mentalitātei kopumā. Handkes darbi neliek izskatīties kā izņēmumam. Vēl kas, autoriem, kas raksta par Austriju, piemīt patīkama austriešu autoru aura, ko iemieso Vīnes pilsēta un Austrijas Alpu kūrorti, tādi kā “Baltajā viesnīcā”.

II

Lai gūtu nedaudz lielāku skaidrību par romāna izcelsmi, nepieciešams atklāt pāris faktu par tā autoru. Pēters Handke, dzimis Slovēnijas austrietes un vācu kareivja ģimenē 1942.gadā, pirmos gadus pavada nelielā pilsētiņā Austijas Karintijas apgabalā. Jau kopš agras bērnības nemierīgie laiki sāk Handki mētāt pa pasauli: pamatskolu un vidusskolu jaunais autors beidz dažādās pilsētās ārpus savas dzīvesvietas, tad sāk studēt jurisprudenci Grācas universitātē, bet no gala eksāmeniem aiziet, kad uzzina, ka viņa romāns pieņemts izdošanai.

Pamanāms Hande kļūst pēc kritikas, kuru viņš no zāles izteic tolaik dominējošai vācu rakstnieku apvienībai “Grupai 47″, kas uzstājas ar lekcijām Prinstonas universitātē ASV. Viņa kritikas objekts ir nepareizi izveidojusies attiecība starp literāro darbu, kurš tradicionāli tiek izcelts priekšplānā, un lietoto valodu, kurai ir tikai pakalpiņa loma. Tai pat gadā iznāk Handkes pirmā luga ar odiozo nosaukumu “Apvainojums publikai” (Publikumsbeschimpfung, 1966), kas, uzvesta Frankfurtes eksperimentālajā teātrī, piedzīvo sensāciju. Lugas sākumā četri aktieri paziņo, ka gaidītais priekšnesums ir atcelts un tā vietā sāk pārspriest teātra iedabu; diskusija pamazām pārmetas pie auditorijas, kuru aktieri pārmaiņus uzteic un apvaino; luga noslēdzas ar verbālu uzbraucienu gan auditorijai, gan ierastajām teātra konvencijām.

Handkes daiļrades sākums ir 20.gs. 60.gadu vidus; viņš iezīmējas kā eksperimentāls plaša profila rakstnieks, kurš izvairās no ierastās kārtības un ārda žanru robežas. Handke kļūs zināms kā Ludviga Vitgenšteina un franču strukturālisma ideju sekotājs, savos darbos uzmanību pievēršot cilvēka valodas un izteiksmes ierobežojumiem un valodas ietekmei uz cilvēka personības un identitātes veidošanos; Handke uzskata, ka socializēšanās ar iemācītas valodas palīdzību laupa personai individualitāti. “Vārtsarga uztraukums pirms soda sitiena” nav izņēmums – tajā redzam, kā progresējošs vārdu krājuma sabrukums noved varoni pie kraha. Interesanta tēma, lai neteiktu vairāk.

Otrs akcents Handkes personībā, ko nevar nepieminēt un pateicoties kuram autora persona labu laiku 90.gadu vidū turējās uz publiskās skatuves, ir viņa iestāšanās par Serbiju uz akūta vispasaules neiedziļināšanās fona (tikai tagad vestajos karos notiekošajam sāk parādīties arī otra puse). Ja atceramies, Dienvidslāvijā noritēja tāds karš, kurā neiesaistīšanās drīzāk tika pārmesta nekā atbalstīta, līdzīgi kā tagad Āfrikā, bet “labie” kari, “sliktie” kari un R2P jeb “atbildība aizsargāt” jau ir cits stāsts.

Tātad uz Dienvidslāvijas kara laiku, 1995.gada rudeni, Pēters Handke devās pārgājienā pa turienes teritorijām un pēcāk redzēto aprakstīja 1996.gada eseju krājumā “Ziemīgs ceļojums pa Donavas, Savas, Moravas un Drinas upēm jeb taisnīgi par Serbiju” (Eine winterliche Reise zu den Flüssen Donau, Save, Morawa und Drina oder Gerechtigkeit für Serbien). Handke raksturo Serbiju kā vienu no cietējiem Balkānu karā. Aiziet pat tik tālu, ka agrākais Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs lūdz, lai Handke tiek piesaukts par liecinieku viņa aizstāvībai Starptautiskajā kara tribunālā (Handke atsakās, bet ierodas zālē kā skatītājs).

2006.gada 18.martā Slobodana Miloševiča bērēs divdesmit tūkstošu sērotāju priekšā Handke saka runu serbu valodā, kas Rietumos izraisa plašu ažiotāžu un apvaino par Serbijas hegemonijas atbalstu. Handke noliedz, ka izteicis “prieku par būšanu tik tuvu serbu tautas sargātājam Miloševičam,” un piedāvā savu runas tulkojumu:

“Pasaule, tā sauktā pasaule, zina visu par Dienvidslāviju, par Serbiju. Pasaule, tā sauktā pasaule, zina visu par Slobodanu Miloševiču. Tā sauktā pasaule zina patiesību. Tāpēc šī tā sauktā pasaule šodien nav ieradusies, un ne tikai šodien un ne tikai šeit. Es nezinu patiesību. Bet es klausos. Es sajūtu. Es atceros. Tāpēc es šodien esmu te, pie Dienvidslāvijas, pie Serbijas, pie Slobodana Miloševiča.”

1988.gadā Handke saņem Austrijas augstāko literāro apbalvojumu. 2006.gadā viņam piešķir vācu Heinriha Heines prēmiju, bet pienākošos naudas balvu viņš tā arī nesaņem, jo Diseldorfas pilsētas pārvalde, no kuras budžeta prēmija maksāta, nobalso pret.

Izceļojis pasauli, dažāda garuma periodus dzīvojot gan Austrijā un Vācijā, gan ASV, un ieguvis enfant terrible slavu, pašlaik Handke ar ģimeni apmeties uz dzīvi Parīzes tuvumā.

III

Vispirms jāvērš uzmanība uz īpašu rakstīšanas veidu, kurš vērojams Handkes, bet arī daudzu citu autoru darbos – šķietami tukšvārdīgu detalizētību. Pirmajā brīdi šāda satura teksts, kas nesagatavotam lasītājam paveras acu priekšā, var izsaukt nepatiku un vēlmi novērsties; šādā tekstā ir grūti atrast kopsakarības un mērķtiecību (atcerēsimies, ka Nabokovs daļu savu darbu rakstīja uz kartītēm, un sižetu veidoja, tās pēc nejaušības principa stiprinot kopā), liekas bezjēdzīgi meklēt kaut kādu jēgu vai simbolismu, citiem vārdiem, tas ir ļoti tuvs dzīvei. Noteicošais, vai šādu darbu izdosies izlasīt, ir autora stils: ja stils pats par sevi ir pietiekami interesants, tad tas liek nepadoties par spīti absurdajam vai bezsaturīgajam saturam, un gala rezultātā, pie labas zvaigžņu konstelācijas, gaida apbalvojums jeb atklāsme. Postmodernās grāmatas nevis saka priekšā, kā sliktas vecās, vai ved līdzi un uzvedina, kā modernās, bet provocē, modelējot tādas situācijas, kurās lasītājs spiests domāt jaunos kontekstos; grāmatas kļūst par pilotprojektiem jaunu apvāršņu paplašināšanai.

Šoreiz tik garš ievads (drīzāk privāta retrospekcija), jo uzskatu, ka bez papildus informācijas romāns lielā mērā liksies nevērtīgs; ja kaut kas uzzibsnīs, tad tikai beigās, kamēr nepacietīgs lasītājs līdz beigām var nemaz nenonākt. Un tad atkal liksies, ka visi postmodernie darbi ir mēsls; citējot Leonarda Koena dziesmu: “Man saka, ka tas ir Mocarts, bet izklausās pēc košļājamās gumijas.” Taisnība gan, jo augstāk cilvēce attīstās, jo retinātākas domas parādās grāmatās.

Handkes trešais romāns ar jocīgo nosaukumu “Vārtsarga uztraukums pirms soda sitiena” atspoguļo kāda cilvēka nesteidzīgu, bet konsekventu sajukšanu prātā (vēzis), un pieskaitāms autora 70.gadu posmam, kurā dominējošās tēmas ir atsvešinātība un nežēlība. Veids, kādā šoreiz atnāk haoss (vārdu “haoss” pēc filmas “Antikrists” vairs nevar uztvert nopietni), ir caur vārdiem un valodu (vienmēr licies interesanti, kā starp tekstu rindām var iedrukāt figūriņas):

“Aizverot acis, viņš saskārās ar savādu nespēju jebko vizualizēt. Viņš mēģināja pie sevis nosaukt vārdā lietas, kuras atradās istabā, bet viņš neko nespēja iedomāties; pat ne lidmašīnu, par kuru viņš zināja, ka tā tikko piezemējusies, lai gan viņš varēja iztēloties, iespējams, no agrākas pieredzes, bremžu kaukšanu uz skrejceļa.”

Galvenais varonis Blohs klaiņo pa Vīnes (?) centru un priekšpilsētu, autoram grāmatas lapās trešajā personā fiksējot Bloha izkaisītās domas un selektīvos novērojumus. Romāna sākums ir apmēram šāds: Jozefs Blohs, celtnieks, kas reiz bija zināms futbolists, ieradies darbā, saņem ziņu, ka ir atlaists, vismaz tā viņš interpretē faktu, ka neviens cits, izņemot priekšnieku, kafijas pārtraukumā nepaceļ galvu, kad viņš ienāk pa durvīm. Blohs tūlītēji dodas prom un pēc pāris dienām sāk just kompleksu prāta sairumu: progresējošu nespēju nosaukt lietas precīzos vārdos un uzturēt cilvēcīgus kontaktus (viņš nožņaudz sievieti), Bloham griežas ausīs ikdienas sarunu trulums, virspusējība un paredzamība, tāpat arī nelielie pārpratumi, kuriem neviens nepievērš uzmanību, jo visi uzskata sarunas par pārāk nevērtīgām, lai justu nepieciešamību pēc sakarīguma (lai ir loģiski, ja nu gadījumā eksistētu tāda vēsturiskā lente, kurā viss teiktais ierakstās jeb, kā svētdienās saka kristīgās programmas, “ierakstās mūžībā”): “Viņa Blohu uztvēra burtiski .. “Es ar to neko nebiju domājis” .. – “Tev bija jābūt iemeslam tā teikt” .. Blohs pasmējās. Mājas īpašniece jautāja, kāpēc viņš par to smejas…”

Blohs īsiem teikumiem pie sevis rezumē redzēto, kā cilvēki mēdz skaļi nosaukt lietas, ko vēlas īpaši labi paturēt atmiņā, tomēr dienām ejot, artikulācija viņam padodas arvien kļūdaināk un nepilnīgāk. Tā nav tikai kaitinošā nieze, ko šad tad sajūt cilvēks, kurš mēģina atcerēties kāda cita vārdu**, bet spēj tikai izskatu un politisko pārliecību – Bloham vārdi atdalās no objektiem un zūd masveidā, radot viņā pasīvu izmisumu. Prāta spēju pamirums un traumējošā vārtsarga pieredze ir vienīgās lietas, kas Blohu patiesi nodarbina:

“Blohs teica, ka nesen viņš pamanīja, ka sācis skaitīt tikai ar divi; šorīt, piemēram, šķērsojot ielu, viņu gandrīz notrieca mašīna, jo viņš domāja, ka līdz otrajai mašīnai atlicis pietiekami laika, lai ielu pārietu; pirmo mašīnu viņš vienkārši neierēķināja,”

un

“Jo ilgāk Blohs runāja, jo nedabiskāks paša teiktais viņam šķita. Pakāpeniski sāka likties, ka katrs vārds prasa izskaidrojumu .. Viņam šķita neiespējami, ka kāds, iesākot runāt, vienlaicīgi var zināt, kā teikums beigsies.”

Uz brīdi sapratne Bloham atgriežas: “Kā pamiers,” viņš nodomā. Atšķirību starp jaunatgūto līdzsvaru un iepriekšējo nestabilitāti demonstrē Bloha novērojumi:

“.. lūpu kustības cilvēkiem, ar kuriem viņš sarunājās, saskanēja ar to, ko viņš dzirdēja tos sakām; mājas nebija tikai fasādes .. neizskatījās, ka cilvēkiem, kas gāja garām pa pretējo ielas pusi kāds būtu samaksājis, lai viņi to darītu; vīrietim ar plāksteri zem acs tā apakšā ievainojums bija īsts; un šķita, ka līst ne tikai dibenplānā, bet visur .. Viņš redzēja un dzirdēja visu ar pilnīgu tūlītējumu, bez nepieciešamības uztverto vispirms iztulkot uz vārdiem, kā iepriekš; vai arī visu saprotot tikai kā vārdus vai vārdu spēles. Viņš atradās stāvoklī, kad viss šķita dabiski.”

Bet gulbji jau ir aizlaidušies -”Vakargada sniegs,” Bloks nodomāja. Ko tas varēja nozīmēt? – un progresējošais regress nav atgriezenisks.

Viennozīmi aizraujošākā grāmatas daļa ir beigas. Tieši beigas ir tās, kas pietuvojas romāna nosaukuma patiesajam vai pseido – mūsdienās jau vairs nav svarīgi, jo liberālā kopienā visiem jāatvēl privātā hermeneitiskā telpa – atšifrējumam. Ir skaidrs vismaz tas, ka beigas pietuvojas futbola spēlei, kuru Blohs šoreiz vēro no skatītāju rindām:

“[Blohs] vaicāja pārdevējam, vai tas kādreiz ir mēģinājis novērst skatienu no priekšplāna, kur notiek galvenā kustība, un tā vietā skatīties uz vārsargu .. “Ir ļoti grūti novērst acis no priekšplāna un vērot vārtsargu,” Blohs teica. “Tev ir jāatraujas no bumbas; tā ir pilnīgi nedabiska rīcība.” Tā vietā, lai redzētu bumbu, tu redzēji kā vārtsargs skrēja uz priekšu un atpakaļ, ar rokām uz stilbiem, kā viņš noliecās pa labi un pa kreisi un izdvesa aizsardzības kliedzienus. “Parasti tu viņu nepamani, līdz bumba nav iesista vārtos .. [pa to laiku] vārtsargs cenšas saprast, kurā stūrī pretinieks vēlas bumbu spert. Ja viņš pazīst spērēju, viņš zina tā iecienīto stūri. Bet varbūt spērējs paļaujas uz to, ka vārtsargs var viņu atkost. Tāpēc vārtsargs turpina domu gājienu, ka varūt tieši šodien bumba lidos pretējā stūrī. Bet ja nu spērējs seko vārtsarga domu gājienam un galu galā plāno sist ierastajā stūrī? Un tā uz priekšu, un tā uz priekšu .. Kad spērējs sāk skriet, vārtsargs neapzināti ar savu ķermeni vēl pirms bumba ir izsperta jau norāda, uz kuru pusi viņš metīsies, un spērējs var vienkārši bumbu raidīt pretējā stūrī. Vārtsargs tik pat labi varētu mēģināt atvērt durvis ar salmiņu.”

Kāds apsargs Bloham atklāj savu pieredzi, kā apieties ar zagļiem:

“Ja jūs atrodaties viens pret otru, ir svarīgi skatīties tam otrajam acīs. Pirms viņš sāks skriet, viņa acis pateiks priekšā virzienu. Bet vienlaicīgi tev ir jānovēro viņa kājas. Uz kuras kājas viņš novieto savu svaru? Šī kāja norādīs virzienu, kuru viņš vēlas izmantot. Bet, ja tas otrs vēlas tevi apmuļķot un nevēlas skriet tajā virzienā, viņam būs nepieciešams svaru pārnest brīdi pirms atiešanas, un tam nepieciešams tieši tik laika, lai tu spētu viņu apsteigt .. Tomēr tu vienmēr atrodies neizdevīgā pozīcijā, jo tas otrs arī vēro katru tavu reakciju. Reaģēt ir viss, ko tu vari darīt. Un, kad viņš sāk skriet, viņš jau pēc pirmā soļa mainīs virzienu un tu būsi tas, kuram svars vienmēr ir uz nepareizās kājas.”

Grāmata atstāj cilvēka kā lūzera sajūtu, kas nebūt nav slikta.

Pēc grāmatas motīviem Vims Venderss ir uzņēmis tāda paša nosaukuma filmu.

* Labojums – Frišs ir šveicietis.

**Citu personu vārdus cilvēks vairumā gadījumu atceras neaizdomājoties, bet atmiņā atsauc intuitīvi. Tikko intuīcija vairs nesaka priekšā, cilvēkam, lai atsauktu vārdu, nav neviena salmiņa, pie kura pieķerties. Līdzīgi gadās ar mātes valodu, kura, pretēji svešvalodai, ir apgūta nesistemātiski un nesaistot jēdzienus vienu ar otru, teiksim, lietvārds “cietums”  neasociējas ar neko cietu,  līdzīgi ar vārdu “vilciens”. Apgūstot dzimto valodu no jauna, ir periodi, kad prāta dalīšanās liekas visai iespējams prāta izspēlēts joks. Šis ir smags jautājums, jo nomāc doma, ka visa cilvēce savu komunikācijas līdzekli uzsūc ačgārnā veidā un arvien mazāk sarunājas, tādējādi vēl vairāk kavējot prasmi skaisti artikulēt domu (pēdējā laika izņēmums, portālā tautasforums.lv notiekošās diskusijas par pasaules pārbūvi). Valoda savu mērķi ir izpildījusi – vārdi ir pārņēmuši visu pasauli, piesavinoties ikkatru vissīkāko priekšmetu un daļiņu; konsekventi uztverot valodu kā fona troksni, ar laiku cilvēks var mierīgi iztikt bez valodas praktiskas lietošanas, vienlaicīgi nezaudējot spriešanas spēju.

Peter Handke – Wunschloses Unglück (1972)
Peter Handke – A Sorrow Beyond Dreams (1974)
Pēters Handke – Pāri sapņiem plūstošas skumjas (1974)

Pēc šāda ievada nav pārsteigums par Handkes dziļu kontrastu pilno hroniku: Austrijas pēckara lauku dzīves detaļas un viņa mātes kā jaunas meitenes emancipācija apvienota ar nožēlojamiem pēckara dzīves apstākļiem un apkārtējo atsvešinātību. Par savu māti Handke raksta:

“Mana māte bija priekšpēdējā no pieciem bērniem. Viņa bija laba skolniece; skolotāji lika viņai augstākās atzīmes un īpaši uzslavēja par glīto rokrakstu. Un tad skolas gadi bija cauri. Mācības bija tikai bērnu spēle; tikko obligātā izglītība beidzās un tu pieaugi, pēc tās vairs nebija vajadzības. Kopš tā brīža meitene sāka palikt mājās, tā pierodot palikt mājās, kas būs viņas nākotne. Nekādu baiļu, tikai dzīvnieka bailes no tumsas un vērtām; nekādu pārmaiņu, tikai starp karstu un aukstu, slapju un sausu laiku, komfortu un diskomfortu .. Viss cits, kas notika pasaulē, palika mistika.”

Handkes mātei izdodas no provinces izrauties – vēlme mācīties ir tik liela, ka viņa aizbēg no mājām un sāk apmeklēt pavāra kursus “Hotel du Lac“: “Cilvēkiem vienmēr būs nepieciešams ēst.”

Drīz vien redzam sociālu pacilājumu, kad austrieši priecājas par vāciešu ierašanos valstī (cik tas viss ir nopietni, Handke nepiemin); režīma pārmaiņas rada vēl nebijušu nācijas vienotības sajūtu:

“Mēs bijām tādi kā aizgrābti,” māte man sacīja. Pirmo reizi cilvēki lietas darīja kopā .. Beidzot visam, kas pasaulē bija savāds un nesaprotams, parādījās nozīme un tas kļuva par daļu no kaut kā lielāka .. Automātiskajām kustībām radās atlētiska kvalitāte, redzot, ka neskaitāmi citi izpilda tādas pašas kustības. Sākās dzīve, kurā tu juties reizē aizsargāts un brīvs.”

1938.gada 10.aprīlī fīrers ierodas Klāgenfurtē:

“Tūkstošiem svastikas karogu atpūtas vietās un vasaras kūrortos .. Futbola spēles noslēdzas, komandām nomaršējot no laukuma ar “Sieg Heil!” Uz mašīnu numurzīmēm A nomaina D. Pa radio 6:15 aicinājums iestāties armijā, 6:35 dienas motto, 6:40 vingrošana, 8-12 “Radio Kēnigsberga”; Ričarda Vāgnera koncertam seko izklaide un deju mūzika .. Kā balstot vēlēšanās: ievelciet lielu krustu lielākajā aplītī zem vārda JĀ”.

Mātes dzīve turpinās ar jaunības aizrautību: “Darbs, izpriecas; smaga sirds, viegla sirds; Hitleram bija skanīga balss pa radio. Ilgas pēc mājām tiem, kas neko nespēj atļauties; atpakaļ “Hotel du Lac” (“Tagad nodarbojos ar grāmatvedību”); spīdošas atsauksmes (“Fraulein … ir parādījusi apķērību un vēlmi mācīties. Viņa ir apzinīga, godīga un jautra, mums ir grūti … Viņa iestādījumu atstāj pēc savas brīvas gribas.”) Izbraucieni ar laivu, dejas nakts garumā, nekad nenogurstu.” Handke piemin arī patēvu: “Katrā viesnīcā, kurā mēs palikām, viņš ļāva visiem zināt, ka es esmu viņa dēls, bailēs, ka tiksim uzskatīti par homoseksuāļiem (175.pants).”

Apkopojot visus iespaidus, jāsaka, ka Handkes piesauktajam vārdu trūkumam nav pamata: “Pāri sapņiem plūstošās skumjas”, līdzīgi kā latviešu “Bille” vai, vēl tuvāk, “Bekons, sviests un mana mamma”, atklāj kāda cilvēka un pat cilvēces posma dzīvesstāstu visiem saprotamā un izjustā valodā, kas, netipiski šādiem darbiem, prozaisko apvieno ar poētisko (Handke ir arī dramaturgs un dzejnieks) un nerada nepatīkamu apjūsmošanas vai noliegšanas sajūtu. Dažreiz īpatnējas gramatiskās konstrukcijas, tā ir visa nepastāvība.

Pēc grāmatas rodas secinājums, ka apstākļi Latvijā nav tik tālu no Austrijas situācijas, kā to varētu domāt – atšķirība ir apmēram viena miera laiku paaudze. Daudz no Handkes rakstītā atbalso nesenu pieredzi:

“Šajā nelaimīgajā dzīvē mana māte pazaudēja savus lauku meitenes apaļos vaigus, tā iegūstot sava veida šiku. Viņa gāja ar augsti paceltu galvu un iznesīgā gaitā.”

“Lietas bija pieejamas tikai minimālos daudzumos. Likumsakarīgi, viņa kļuva visai maziska un skopulīga: svētdienas kurpes nedrīkstēja valkāt citās nedēļas dienās, ielas drēbes bija jāpakar uzreiz pēc ienākšanas, iepirkumu soma nebija spēļmantiņa, vēl siltā maize bija domāta nākamajai dienai.
Bezpalīdzības dēļ, viņa sevi disciplinēja; tas nebija viņas garā un padarīja viņu jūtelīgu. Jūtelību viņa slēpa aiz norūpētas, pārspīlētas cienības maskas, kurai pie katras mazākās provokācijas cauri spīdēja neaizsargātība un panika. Viņu viegli varēja pazemot.
Līdzīgi savam tēvam, viņa uzskatīja, ka tagad pienācis laiks sev visu aizliegt, bet tad atkal ar kaunīgu smiekliņu viņa lūgs bērniem atļauju nolaizīt to konfekti.”

Handke raksta, ka viņa mātes daba sašķēlās tajā, kādā viņa parādījās uz ielas, un tajā, kāda bija mājās:

“Tas viss tikai tādēļ, nevis, lai kļūtu par citu personu, bet, lai kļūtu par citu tipu: lai mainītos no pirmskara tipa uz pēckara tipu, no lauku meitenes uz pilsētas iemītnieci, vislabāk aprakstāmu ar vārdiem: gara, tieva, tumšmataina .. Un šī tipoloģija kļuva par viņas dzīves vadmotīvu; tā deva patīkami objektīvu priekšstatu par sevi; tu pārstāji uztraukties par savu izcelsmi, par savu, iespējams, blaugznaino individualitāti ar sviedrainām kājām vai katras dienas nodarbinātību ar izdzīvošanu; būšana par tipu atbrīvoja cilvēka būtības molekulu apkārtējā pazemojošās vientulības un izolācijas vidē.
Vienmēr noskaņota tikt no sevis projām, lai saglabātu prāta līdzsvaru. Motto: “Šodien es ne par ko nedomāšu; šodien es rūpēšos pati par sevi.”

” .. priekšrocības un trūkumi, visnožēlojamākais veids, kā aplūkot dzīvi. “Visam ir savas priekšrocības un trūkumi.” Tikko tas ir pateikts, nepanesamais kļūst panesams – tikai trūkums, un kas, galu galā, ir trūkums, ja ne likumsakarīgs pielikums priekšrocībai?
Priekšrocība, kā likums, bija trūkumu neesamība: nekāda trokšņa, nekādas atbildības, nekādas darba priekš svešiniekiem, nekādas nepieciešamības katru dienu pamest māju un bērnus. Šie trūkumi, kuru nebija, izlīdzināja tos, kuri bija. Tāpēc nebija gluži slikti.”

“Viņas kalkulācijas vienmēr izgāzās; mazās buržuāziskās glābšanās receptes vairs nedarbojās, jo faktiskie viņas dzīves apstākļi – vienistabas dzīvoklis, pastāvīgas bažas, kur iegūt nākamo maltīti, fakts, ka komunikācija ar viņas dzīves partneri galvenokārt aprobežojās ar žestiem, netīšu mīmiku un apkaunojošiem seksuālajiem aktiem – atradās zem buržuāzijas. Tikai ārpus mājas viņa varēja kaut ko gūt no savas dzīves. Ārēji: uzvarētājas tips; iekšēji: nespējīgākā puse, mūžīgā zaudētāja! Kas par dzīvi!”

Nedomājiet, ka Hande neredz šausmas visā iepriekš rakstītajā. Postmodernista vēsajā mierā viņš kādā no grāmatas reflektīvajiem ielaidumiem atklāj:

“Bieži stāstos mēs lasām, ka tas vai šis ir “vārdā nenosaucams”; ierasti tas uz mani atstāj vāja aizbildinājuma sajūtu. Šis stāsts, turpretī, tiešām ir par vārdā nenosaucamiem, bezvārdu terora momentiem. Tas ir par momentiem, kad prāts tā satrūkstas no šausmām un bailēm, ka runasprasme atgriežas tikai vēlāk .. ekstrēma nepieciešamība runāt saduras ar ekstrēmu vārdu trūkumu.”

Kāda rindkopa pirmās adventes gaidās:

“Ziemassvētki: nepieciešamās preces tika iesaiņotas kā dāvanas. Mēs pārsteidzām viens otru ar tādām nepieciešamām precēm kā apakšveļa, zeķes un kabatas lakatiņi, un dāvanu saņēmējs apgalvoja, ka tieši to vēlējies! Mēs izlikāmies, ka gandrīz viss mums dotais, izņemot ēdienu, tika dāvināts; es biju patiesi pateicīgs par pašiem parastākajiem skolas piederumiem un izklāju tos blakus gultai kā dāvanas.”

Turpat Handke apraksta arī garo formalitāšu kārtošanas procesu, lai saņemtu pabalstus, kas “bija tieši atkarīgi no ierēdņu labvēlības; pat ja tev likumīgi bija uz kaut ko tiesības, tev tas atkal un atkal bija jāpierāda tādās detaļās, ka tad, kad beidzot tika uzspiests “Apstiprināts” zīmogs, tu to saņēmi ar pateicību – kā labvēlības apliecinājumu.”

Grāmatas rezignētajā nobeigumā Māte noliekas ar milzīgām galvassāpēm, kas pamazām paralizē viņas rīcībspēju:

“Tikai kopš tā brīža es pilnībā apzinājos savas mātes esamību. Pirms tam es mēdzu par viņu aizmirst, lielākais šad tad sāpīgi aizdomājoties, cik idiotiska ir bijusi viņas dzīve. Tagad viņa sevi man darīja pamanāmu, .. un viņas stāvoklis bija tik taustāms, ka dažbrīd tas kļuva par daļu no manis.”

Fragmento del texto de Miguel Sáenz, traductor literario, para la revista de traducción Entreculturas.

Castellano bien templado

“Das Märchen ist ganz musikalisch”

(El cuento es muy musical)

Novalis

Entre los cientos de metáforas que se han utilizado para describir el misterioso proceso (Borges) de la traducción, la de la interpretación musical ha sido siempre mi preferida. Cuando me sitúo ante un texto (que normalmente coloco en un atril), me siento como un músico dispuesto a acometer la tarea de descifrar, asimilar y expresar lo que otro compuso. Por eso me sorprendió que, en el excelente programa de Radio Nacional “A dos voces” de Luis Gago, dos traductores, Amaya Lacasa (Bulgakov, Pushkin, otros) y Eustaquio Barjau (Peter Handke, pero también Hölderlin o Rilke), ambos de gran sensibilidad musical, rechazaran el paralelismo. Para Lacasa, traducir era algo muy distinto de interpretar; para Barjau, algo mucho más modesto. Menos mal que otro día, en el mismo programa, Javier Marías (Sterne, Conrad, Ashbery, Yeats) dijo que, en su opinión, las traducciones eran como variaciones sobre un tema original.

Desde entonces no he hecho más que dar vueltas a la cuestión, y cada vez me convenzo más de que la metáfora es válida, sumamente  válida… siempre que no se olvide que se trata de una metáfora (etimológicamente, una “traslación”) y no de una igualdad absoluta reconfortado encontrar un texto de la finlandesa Oili Suominen: “Todos los traductores de Grass tienen la misma partitura delante, pero cada uno toca su propia interpretación y frasea a su modo, y cada instrumento tiene su propio sonido”.

En mi opinión se trata de una imagen tan útil, en muchos aspectos, que no me resisto a enumerar algunos. En primer lugar, el de las relaciones entre autor y traductor, y entre original y obra traducida. Si la traducción es una interpretación (musical) del texto, resulta perfectamente comprensible por qué puede haber innumerables traducciones válidas; y por qué una (o varias) de ellas puede ser considerada como “de referencia” (no me gusta la palabra “canónica”, ninguna traducción “va a misa”), es decir, como la traducción que hay que leer si no se domina el idioma original o como la traducción de la que no se podrá prescindir si se quiere hacer otra, aunque sea para rebelarse contra ella o para dejarla en ridículo. Muy benjaminiamente comprende también por qué la versión del propio autor es sólo la primera, y todas las demás vienen a completarla y enriquecerla; por qué es imaginable (al menos teórica y, en alguna ocasión, prácticamente), que esa primera interpretación no sea necesariamente “la mejor”… (¿Es realmente Strawinsky quien mejor dirigió a Strawinsky, o cabe preferir las versiones de Ernest Ansermet?). Se puede resolver la vieja discusión de si el traductor nace o se hace, porque las Facultades se nos convierten en conservatorios en donde los futuros traductores estudian técnicas y aprenden fundamentos teóricos (llámense como se llamen, pero en el fondo solfeo, armonía y composición), aunque necesiten también algo que ningún conservatorio, ninguna facultad universitaria puede darles; y entendemos asimismo por qué proliferan actualmente los traductores de digitación vertiginosa, pero sin alma. Por qué “envejecen” las traducciones: es sólo porque su estilo de interpretar ha pasado de moda. Se nos aclara también, y no es poco, el problema de los instrumentos antiguos, es decir, de los “castellanos” de época que debemos –o no debemos– emplear al traducir los clásicos, discusión que en el ámbito musical no parece haber terminado y que en el de la traducción sigue igualmente abierta.

La metáfora musical ayuda también a comprender el problema de la necesaria empatía entre autor y traductor, entre compositor e intérprete. Nos recuerda que no se puede  traducir, interpretar hoy a Schumann o Schnitzler como interpretaríamos a Kafka o Janáček; nos enfrenta con el problema de si un traductor o un músico es una “chica para todo” que puede interpretar a cualquier autor, o si debe y tiene que especializarse; de si hay “voces” traductoras más adaptadas al bel canto y otras que se prestan más al verismo; si hay que tener cierta edad, o cierta experiencia (o ambas cosas), para traducir/interpretar a Wagner o Shakespeare; es decir, si un intérprete debe esperar a que su voz se ensanche y afirme antes de cantar el Tristán… y no traducir el King Lear antes de cumplir los sesenta años. De si puede ocurrir que un traductor, veinticinco años después de haber interpretado sus Variaciones Goldberg, pueda sentir, como Glenn Gould, la irresistible necesidad de grabarlas de nuevo, de hacer una nueva traducción. Y, en el plano universitario, si no tendría que haber para los traductores manuales de ejercicios como el Czerny para el piano o el Dionisio Aguado para la guitarra, o si alguien no debería inventarse un método Suzuki para enseñar a los niños a tocar, desde muy pequeños, el violín de la traducción… De paso, también resulta evidente por qué el nombre del traductor debe figurar en la portada del libro: nadie quiere escuchar simplemente una Novena de Mahler sino una Novena de Mahler dirigida, por ejemplo, por Abbado.

Sin embargo, hora es ya de explicar el título de este artículo. La verdad es que el título que yo di cuando se me pidió, mucho antes de escribir una sola línea, fue “El castellano bien temperado”, en obvia alusión a la famosa obra de Bach. Sin embargo, cuando vi que el título se había transformado en “El castellano bien templado” – no sé si por error o porque alguien pensó que “templar” era más castellano – me gustó. En el fondo yo quería hablar de un instrumento (el idioma español) bien temperado, pero también, por supuesto, bien templado.

Para leer el texto completo pincha en Entreculturas.

In der Kollegstufe habe ich gerne gelesen. Handke. Menasse. Camus. Alles abseits des Schulkanons. Auch im Zivildienst noch, der Zeit, in der man, liest man nicht wenigstens, völlig verdummt. Der jüngste meiner blinden Fahrgäste, leider auch der, der am weitesten weg wohnte, nötigte mich dazu, im Malteser-Bus Bibi Blocksberg und Benjamin Blümchen zu hören. Und nur um die Stimme des Kindes nicht hören zu müssen, willigte ich ein. Das Kind auf die hinterste Bank des Busses verbannt, Bibi sehr laut. Die Kollegen verlangten nach Geschichten über Besäufnisse oder noch besser: Tussen, die man gefickt hätte. Wenn man da nicht mithalten konnte, musste man einen anderen Weg finden, Aufmerksamkeit zu erhalten. Unfälle mit dem Dienstbus. Autos, die man quasi gefickt hätte. Zivildienstleistende meines Jahrgangs schienen mir allesamt die Pubertät nochmals zu durchleben. Der lästigste, der hoch angesehene Bachmayer brachte es auf hunderte von Tussen und von seinem Unfall wird man sicherlich heute noch bei den Maltesern sprechen. Er hat einen an einer roten Ampel stehenden Kleinwagen ungebremst mit 60 km/h gefickt. Kein Wunder, wenn man die Nacht in einer Discothek zubringt und nach durchwachter, durchgemachter Nacht den Dienst antritt.

Discothek. Serjoja fuhr mir neulich über den Mund; er hasse dieses Wort. Man sage Club. Discotheken seien die Orte, an denen unsere Eltern und Großeltern tanzen gingen. Ausgestorben also. Für jemanden, der gerade einmal ein paar Wochen in Deutschland lebte, der gerade mit der deutschen Sprache kämpfte, eine doch bemerkenswerte Beobachtung. Es sei denn, im Russischen gibt es auch beide Wörter. Und Club, tatsächlich, sehr in Mode.

Dass ich Menasse gerne gelesen hatte, wusste ich. Fast täglich viel mein Blick auf die drei Suhrkamp-Bücher im Regal. Weshalb ich nicht weitergelesen hatte hingegen, wusste ich nicht. Vielleicht bedurfte es des Aufklebers „Bestseller 8,90€“, dass ich den Namen heute erst wieder wahrgenommen habe. Das Bestseller war mir dabei egal, der Preis aber schien attraktiv für fast dreihundert Seiten Sprache, die ich mochte. Der Titel lockte zudem, diese Verquickung zweier literarischer Stoffe. La Mancha habe ich erst im Januar dieses Jahres gekreuzt. 

Ziemlich enttäuscht übrigens, keine einzige Windmühle gesehen zu haben. Und Don Juan, an ihn denkt man doch sowieso fast täglich.

Mit Siegfried Lenz hatte ich keine besonderen Erfahrungen. Die Deutschstunde. Keine große Erinnerung mehr daran. Nur an die Leseumstände. Mit Frau Henschke, Tine, Nina, Janni, Alexander und einigen, deren Namen ich schon lange vergessen habe. AK Lesen, Pluskurs Lesen, Lesestunde. Keine Ahnung mehr, wie diese nachmittägliche Stunde in der elften Klasse hieß. Auch nicht, was wir noch gelesen haben. Insofern, naja, Siegfried Lenz ist hängen geblieben. Deshalb heute vielleicht der Griff zu ihm. Neu. Kurzer Titel. Dünnes Buch.

Der dritte Kauf. Murakami. Vor vielleicht zwei Jahren einmal einen Band mit Erzählungen verschlungen.

F_I_S_C_H – Poster

(c) Rika Handke

Märchenfisch mit Dots

Poster für Kinder und große Kinder

Kunstdruck von meinem Originalgemälde Märchenfisch,
hochwertiger glatter, matter und edler Fotokarton/189 g/m²
Format 40 x 30 cm

Auch als Leinwanddruck erhältlich!

(c) Rika Handke

Alle Infos hier

Mr. Underwater – designed by (c) Rika Handke

Mr. Undercover

Brathändl Fisch

Dieses Fisch schaut aus wie ein Brathähnchen

oder als Poster oder Leinwanddruck?

Colorful Crazy Fish  – designed by (c) Rika Handke 2009

Mr. Happy – ein glücklicher Fisch

“Nur vier Fragen lohnen es, sie sich im Leben zu stellen: Was ist heilig? Was macht den Glauben aus? Wofür lohnt es sich, zu leben? Und: Wofür lohnt es sich, zu sterben? Die Antwort ist immer dieselbe. Es ist die Liebe.”

Man mag es nicht für möglich halten, dass diese poetischen Worte einem notorischen Fremdgänger in den Mund gelegt wurden. Einem narzisstischen Eroberer und Macho, einem Frauen fressenden Unhold mit Namen Don Juan. Sein Mythos beschäftigt unsere literarische Welt seit fast vier Jahrhunderten, wie kaum ein anderer. Über dreitausend Versionen zählt mittlerweile die umfassende Don-Juan-Bibliografie. Woher kommt dieses ungebrochene Interesse? Zunächst wäre zu klären, was einen Don Juan überhaupt ausmacht. In Anbetracht der Vielfältigkeit des Stoffes lassen sich für jeden Versuch einer Definition stets eine Vielzahl von Bearbeitungen finden, die von derselbigen abweichen. Zu beachten ist hier jedoch, dass Don Juan nur eine erdachte Figur ohne Gefühle ist. Selbst Casanova, der für seine Vielweiberei weltbekannt war, liebte Frauen und kannte Herzschmerzen, wenn es ihn zur nächsten Auserwählten trieb. Don Juan dagegen kann nicht lieben; er zieht rastlos zur nächsten Eroberung.

Ein Mythos …
Die erste literarische Prägung des Don-Juan-Themas findet sich in Tirso de Molinas Drama: “Der Spötter von Sevilla und der steinerne Gast” (Uraufführung 1613 in Madrid). Wurde der junge Draufgänger hier noch am Ende für seine Frevel mit dem Tode bestraft, rückte dieses Element in späteren Adaptionen mehr und mehr in den Hintergrund. Zunächst überwogen klar die burlesken Züge der Figur. Erst in Molières Version wurde diese zum skrupellosen Herzensbrecher. Intelligenter, weniger leidenschaftlich, aber auch böser – weil Reue vortäuschend, um in die Betten der Frauen zu gelangen -, war dieser Don Juan. Leicht abgewandelt wurde er so von Mozart und da Ponte aufgegriffen. Ein Gros der späteren Bearbeitungen orientierte sich an diesen drei großen, klassischen Fassungen.

… wird neu aufgelegt
2004 erschien Peter Handkes Buch “Don Juan (erzählt von ihm selbst)”, in dem er einen traditionell rastlosen, promisken Lebenskünstler beschreibt. Doch im Gegensatz zum Ur-Don Juan, welcher sich immer nur der Körperlichkeit hingibt, treibt Handkes Figur eine innere Trauer voran, aus der seine Anziehungskraft erwächst. Er jagt keine Trophäen mehr, sondern sucht erfolglos nach DEM erfüllten Augenblick mit einer Frau. Warum nun plötzlich diese Veränderungen? Der Don-Juan-Stoff lebt davon, dass er eine gesellschaftliche Reflexion ist. Als solche muss er immer neu erfunden werden. Bis in die 60er Jahre hinein war die Rolle des Mannes klar definiert: Er war Versorger, Familienoberhaupt, Schöpfer von Kultur. Spätestens Ende der 60er Jahre begann sich dieses Männlichkeitskonzept zu zersetzen. Mit der Erosion der männlichen Stellung wurde das Interesse am anderen Geschlecht neu entfacht. Musik und Literatur kennen heute kaum ein spannenderes Thema als das der Liebe. Hier setzt Handke an und verfremdet den Mythos um zu provozieren.

Männerträume
Während Jungen mit der Idee aufgezogen wurden, in einer reinen Männerwelt ihren Mann stehen zu müssen und dafür zu Hause umsorgt zu werden, müssen sie sich nun in Frage stellen, ihre Macht an die Frauen abgeben und mitunter deren Fähigkeiten erlernen. Frauen erwarten von Männern sensibel und partnerschaftlich zu sein, jedoch ohne dabei die begehrenswerte Note des rauen, feurigen Liebhabers einzubüßen. Handkes Don Juan gelingt dieser Spagat. Anstatt sich zu verbiegen und es allen Recht machen zu wollen, geht er seinen eigenen Weg. Das ist heute für viele Frauen verführerisch. Triebgesteuerte Lebemänner hingegen werden bestenfalls belächelt. Dieser neue Don Juan schafft das Kunststück, dem heutigen Bild des “Mannes in der Krise” zu entkommen, indem er sowohl zärtlich, als auch männlich ist. Ein Verführer der nächsthöheren Evolutionsstufe sozusagen. Sein Name stand schon immer für eine Abstrahierung, eine kollektive, sich ständig verändernde, sexuelle Fantasie. Zu ihr passt dieser Don Juan heute viel besser als seine Vorgänger. Handke zieht also die Uhr dieses Stoffes auf, welche in unserer modernen soziokulturellen Umgebung begann nachzugehen. Eintausend Frauen verführen kann ja jeder. Meiner Meinung nach besteht die wahre Kunst der Verführung darin, ein und dieselbe Frau eintausendmal zu verführen.

Ausgabe 23, November 2007

(10/4/2009) halte ihn, den kurzen augenblick der ewigkeit. könnte ihm jemand nachempfinden, nacherahnen, nacherfahren (wie auch immer er dies tun sollte: es wäre dem, der es versuchte, nicht möglich), was es heißt, am heutigen karfreitag zwischen 17:13 und 17:19 uhr handke gelesen zu haben, marroniers lieblingsbuch, die niemandsbucht, seite 78 bis 82, dazu rechenzentrum, vertikal, gehört zu haben – vorsichtshalber in endlosschleife. diese sechs minuten, autoloop, unendlich. er hatte sich gefühlt wie in einem kokon, dick eingewoben, abgeschlossen vom rest der welt, die außengeräusche hörte er gedämpft wie durch watte. vorher hatte marronnier den gartentisch aus dem keller hochgeschleppt. schwere, ineinander verkeilte holzbohlen. harte verstrebungen schnitten sich tief in seinen rücken. noch jetzt schmerzte das kreuz. mehrere schreibtage sind vergangen seit dem letzten schneefall.

J’ai découvert ce poème de Peter Handke grâce au film “Les Ailes du désir” (1987) de Wim Wenders. Je ne connais pas encore son oeuvre mais je viens de démarrer la lecture de son roman “Le Colporteur”.

Lorsque l’enfant était enfant, il marchait les bras ballants,
voulait que le ruisseau soit rivière et la rivière fleuve, que cette flaque soit la mer …
Lorsque l’enfant était enfant, il ne savait pas qu’il était enfant,
tout pour lui avait une âme et toutes les âmes étaient une …
Lorsque l’enfant était enfant, il n’avait d’opinion sur rien, il n’avait pas d’habitudes,
il s’asseyait en tailleur, démarrait en courant,
avait une mèche rebelle et ne faisait pas de mines quand on le photographiait …
Lorsque l’enfant était enfant, ce fut le temps des questions suivantes :
pourquoi suis-je moi, et pourquoi pas toi ?
Pourquoi suis-je ici et pourquoi pas là ?
Quand commence le temps et où finit l’espace ?
La vie sous le soleil n’est-elle pas un rêve ?
Ce que je vois, entend, sens,
n’est-ce pas simplement l’apparence d’un monde devant le monde ?
Le mal existe-t-il vraiment et des gens qui sont vraiment les mauvais ?
Comment se fait-il que moi, qui suis moi, avant de devenir,
je n’étais pas, et qu’un jour moi, qui suis moi,
je ne serai plus ce moi que je suis ?

‘Miller, Handke, Lawrence, Bukowski, Kosinski, Thomas, London, Celine, Beckett’, leest de boekenverkoper van de ruggen van zijn boeken in zijn hand, ‘allemaal klassiekers’. Hij fronst zijn ogen boven zijn leesbril en kijkt me met glimmende ogen aan. Ik glimlach flauwtjes en zeg (te bescheiden) dat ik de schrijvers nog niet ken maar dat ik heb gehoord dat zij goed spul hebben geschreven. De verkoper vouwt zwijgend een plastic tas om de boeken en tikt de gepotlode bedragen in zijn kassa. We geven elkaar een laatste blik van verstandhouding en de man wenst me een goede middag.

Met het bundeltje boeken onder mijn armen loop ik voorbij het theater naar het stadhuis, een plek in de stad waar ik een dik jaar werk en tegelijkertijd wacht op het grote moment van ingeving om een boek te schrijven. Nadat ik mijn collega’s begroet heb haal ik koffie en neem ik plaats achter mijn bureau waar ik elke dag droge ambtelijke stukken tekst schrijf. Terwijl ik weer een Nietschzeggende memo tik denk ik aan grote schrijvers, vooral aan Bukowski, die jarenlang een baan had als postbode om financieel te overleven en de andere helft van de dag zijn grote passie nastreefde door te schrijven (om daarmee ook om te overleven) en in de tussentijd dronk (hoezo overlevingsdrang?).
Ik word wakkergebeld en naar een overleg geroepen. In een drafje er naartoe. Met vage woorden verontschuldig ik me voor mijn late komst, niemand vindt het erg, “waren toch nog niet begonnen”. We zitten wat, drinken wat koffie, werken snel naar het punt, kappen het af met een droge grap om vervolgens te praten over triviale zaken en uiteindelijk wordt afgesproken om er in de volgende vergadering op terug te komen.
Een nieuwe voorbije dag op het ambt. Inblikken, in de rivier gooien en laten varen.

Eerst inblikken. En zodoende, een dag op kantoor:
Zo laat mogelijk opstaan, met een stijve in de douche stappen, wassen, afdrogen, aankleden, gel in mijn haar doen, een bak koffie drinken, op het fietske stappen en mezelf in het verkeer gooien. De Heuvel. Door de arbeidersbuurt van kleine tochtige huizen, langs de goedkope stempels, bij het friettentje linksaf, Oranjeboom, na het stoplicht rechtsaf. Meer fietsers, luie en traag fietsende scholieren en vermoeide maar snel fietsende moeders. De Boeimeer. Wachten voor rood denkend aan stromen. Over de singel, langs de basisschool met meer moeders. Druk kruispunt, Wilhelmina, andere kant van het water, moderne hoogbouw, Chassépark. Een fietspad, garage, stadskantoor, trap omhoog, goedemorgens weggevend alsof het niets betekent. Jas uit, computer aan en zitten.
Een stapel dossiers alleen in mijn ogen geordend maar samen een onoverzichtelijk slagveld van redeloosheid en gebrek aan ratio (of is dat hetzelfde?). Iemand belt, ik neem op, ze zegt wie ze is en ik zeg ja op haar vraag. Daarna een grapje, altijd zorgen dat je goed afsluit. Ik duik in een dossier, zie wat terugkerende namen en loop naar een collega voor nadere uitleg. ‘Afknallen die hap’, zegt hij resoluut. Ik glimlach en ben het eens, zal het bouwverzoek neersabelen met de grootst mogelijke motivatie. De relatieve macht van een ambtenaar.
Een uurtje later maken een andere collega en ik een praatje over vrouwen in hun algemeenheid en een paar in het bijzonder. Als beginnende filosofen trekken we een lijn tussen hen en het nut van ons bestaan. De nadruk ligt, zoals vaker in een gesprek tussen mannen, op het fysieke. Lacherig draaien we onze bureaustoelen weer achter de bureaus en ik begin aan een nieuw dossier.
Tegen de middag ga ik een rondje koffie halen. Iemand anders is ook voor haar afdeling halen en ze maakt een opmerking over het trage apparaat (dat ding is nieuw en velen vinden het heel erg dat men iets langer moet wachten dan bij de oude) als verontschuldiging. Ik zeg droogjes dat ik de rust zelve ben en dat ze haar tijd kan nemen. Terug op zaal rammel ik, gevoerd door een nieuwe stoot cafeïne en een boel opgekropt testosteron in mijn bloed, er een nieuw bestuursvoorstel uit. Een omslag terug van de wethouder, yes, aftekenen en archiveren, nooit meer aan denken. ‘t Is noen en we gaan een rondje door de stad lopen.

Het ingeblikte in de rivier gooien. Derhalve:
De boekenman kijkt, in de schaduw van de kraam en zijn zwartomrande hoed, naar het stukje gebonden papier dat ik hem heb aangereikt. ‘Mooi boek van Tip Marugg’, zegt hij schor, een sigaret in zijn mondhoek, ‘de whisky drinkende schrijver’. Ik zeg kortweg ‘ja’ omdat ik dat ook op de achterkaft had gelezen en vraag de verkoper of hij nog wat van vergelijkbare schrijvers heeft. De man kijkt me keurend aan en vraagt wat ik ongeveer bedoel. Ik zeg ‘Bukowski of Cremer, Brusselmans of Claus…’ en hij lacht, weet me dus vanaf nu in te schatten, maar antwoordt vrij rap dat hij die boeken deze week niet bij heeft. ‘Het regende vanmorgen, heb ze niet meer in het busje geladen. Waarin ben je nog meer geïnteresseerd?’, vraagt hij, de man met zijn verkopershoedje op. ‘Stedebouw’, antwoord ik, ‘ruimte’. Had ie niet. Wel architectuur. Volgende week beter.
Mijn collega’s wachtten ongeduldig en gezamenlijk maken we nog een lus door de stad. Langs de haven, ze zijn bezig een ponton te plaatsen. Ik spreek met m’n maat over onze categorie vrouw en we vinden wat referentiemateriaal op straat. Een flinke dosis schunnige taal helpt me het kantoorbaantje even te vergeten. Ik ben gelukkig en opgelucht lopen we terug naar het stadhuis.

De namiddag verloopt stroef. Laten varen dus. De beschrijving van die noen komt nog wel eens. Ik bedenk me wat deze dag me heeft opgeleverd. Daarom dit:
Dat ik een dag verder ben, in tijd, in besef, in wijs worden, in opgroeien, in het zien van mijn meisje, in het leven – maar in welke richting? Dat mijn creatieve schrijven verder is afgevlakt door het gebruiken van de besmettelijke ambtelijke taal. Dat ik mijn stad beter heb leren kennen. Dat ik ongeveer 80 heb verdiend en 50 aan boeken heb besteed. Dat ik moe ben maar vannacht weer zal schrijven. Dat het leven nu heel gemakkelijk is. Dat ik er toch een wending aan wil geven. Dat ik steeds strenger geloof dat ik geen ambtenaar zal blijven maar schrijver zal worden.

’s Avonds verander ik inderdaad mijn hoedanigheid in dat van een schrijver. Ik schrijf over deze dag, over andere dagen, over dagen ver weg (zowel terug als voorwaarts). Ik schrijf een gevoelig maar onpubliceerbaar slecht gedicht over verboden liefde, schrijf er nog een die ik wel kan insturen maar waar de harde kantjes van af zijn geslepen. Nog een waardeloos kortverhaal. Ik luister muziek, Confederate Railroad zingt: “she treats her body like a temple, and I treat mine like a honkytonk”, Johnny Cash over “a certain kind of hurting”, Bruce Springsteen jammert “dear son take a look around, this is your hometown”. Ik lees literatuur, Charles Bukowski “ligt te rammen maar kan niet klaarkomen”, Jack London zwijgt “omdat hij het zich niet kan herinneren” en Dylan Thomas schrijft over “where the women were, there now is a lane of trees”.
Bijgestaan door mijn (selectieve) geheugen vind ik langzaamaan aanknopingspunten voor het schrijven van een verhaal dat zal uitmonden in een boek.

Cuando mis estudiantes me pedían bibliografía yo les decía: “no importa la bibliografía; al fin de todo, Shakespeare no supo nada de bibliografía shakespeareana”. Johnson no pudo prever los libros que se escribirían sobre él. “¿Por qué no estudian directamente los textos? Si estos textos les agradan, bien; y si no les agradan, déjenlos, ya que la idea de la lectura obligatoria es una idea absurda: tanto valdría hablar de felicidad obligatoria”.
Jorge Luis Borges, La poesía

Exposición oral de tus conclusiones sobre la lectura.

Tienes que preparar un informe sobre la lectura que puedas utilizar para una exposición oral. Tienes entre cinco y diez minutos para explicar a la clase tus impresiones sobre la lectura.

1. Autor, título, lugar, editorial, año. Citar correctamente la obra elegida.
2. Si es un libro de psicología selecciona las tesis principales del libro. Si es una novela haz un breve resumen del argumento. Puedes utilizar de guía los cuestionarios del web.
3. ¿Qué es lo que más te ha gustado del libro? ¿Por qué?
4. ¿Hay algún aspecto con el que no estés de acuerdo? ¿Por qué?
5. Relaciona el libro con una película, una noticia de la prensa, alguna idea propia…
6. Selecciona dos textos que te hayan impactado, que te hayan parecido muy significativos. Coméntalos.

Lecturas recomendadas

Primer trimestre (Condicionamiento y Psicoanálisis)

1. Aldous Huxley: Un mundo feliz . Barcelona: Nuevas ediciones de bolsillo, 2005.
2. Skinner: Walden Dos. Barcelona: Orbis, 1985.  
   
3. Hermann Hesse: Demian . Madrid: Alianza, 2004.
4. Samuel Shem: La casa de Dios, Barcelona: Anagrama, 2003.
5. Samuel Shem: Monte Miseria, Barcelona: Anagrama, 2004.
6. Ernesto Sábato: El túnel . Madrid: Cátedra, 1984.
7. Jeb Rubenfeld: La interpretación del asesinato . Barcelona: Anagrama, 2007.
8. Franz Kafka: Carta al padre . Madrid: Alianza, 2004.
9. Franz Kafka: La metamorfosis . Madrid: Alianza, 2004.
10. Henrik Ibsen: Casa de muñecas. Hedda Gabler. Madrid: Alianza, 2005.
11. Sigmund Freud: Estudios sobre la histeria. Madrid: Alianza, 2002. (Incluye el caso Dora)
12. Sigmund Freud: El malestar en la cultura. Madrid: Alianza, 2008.
13. Sigmund Freud: Paranoia y neurosis obsesiva. Madrid: Alianza, 2008 (Incluye el caso Schreber y el Hombre de las Ratas)
14. Sigmund Freud: Psicopatología de la vida cotidiana. Madrid: Alianza, 2008.
15. Sigmund Freud: Totem y tabú. Madrid: Alianza, 2008.
16. Sigmund Freud: Introducción al psicoanálisis. Madrid: Alianza, 1996.
17. Robert Musil: Las tribulaciones del joven Törless . Madrid: Sexto Piso, 2007.
18. Karen Horney: La personalidad neurótica de nuestro tiempo. Barcelona: Paidós, 1993. 
19. Erich Fromm: El miedo a la libertad. Barcelona: Paidós, 2004.
    

Segundo y tercer trimestre. (Trastornos de la personalidad)

1. Daniel Paul Schreber: Memorias de un enfermo de nervios. Madrid: Sexto Piso, 2008.
2. Oliver Sacks: El hombre que confundió a su mujer con un sombrero. Barcelona: Anagrama, 2005.
3. Truman Capote: A sangre fría. Barcelona: Anagrama Compactos,  2007.
4. Oliver Sacks: Un antropólogo en Marte. Barcelona: Anagrama, 2009.
5. Oliver Sacks: Despertares. Barcelona: Anagrama, 2005
6. Sylvia Plath: La campana de cristal. Barcelona: Edhasa, 1996.
7. J. D. Salinger: El guardián entre el centeno . Madrid: Alianza Editorial, 1986.
8. Peter Handke: El miedo del portero al penalty. Madrid: Alfaguara, 2006.
   
9. Peter Handke: El momento de la sensación verdadera. Madrid: Alfaguara, 2007.
10. Peter Handke: La mujer zurda. Madrid: Allianza, 2000.
11. Viktor Frankl: El hombre en busca de sentido. Barcelona: Herder, 2004.
12. Thomas Bernhard: Trastorno. Madrid: Alfaguara, 1995.
13. Thomas Bernhard: El malogrado, Madrid: Alfaguara, 2003.
14. Thomas Bernhard: El sobrino de Wittgenstein. Madrid: Anagrama, 2003.

Quando il bambino era bambino, se ne andava a braccia appese. Voleva che il ruscello fosse un fiume, il fiume un torrente, e questa pozza il mare.
Quando il bambino era bambino, non sapeva d’essere un bambino. Per lui tutto aveva un’anima, e tutte le anime erano tutt’uno.
Quando il bambino era bambino, su niente aveva un’opinione.
Non aveva abitudini. Sedeva spesso a gambe incrociate, e di colpo sgusciava via.
Aveva un vortice tra i capelli, e non faceva facce da fotografo.
 
Quando il bambino era bambino, era l’epoca di queste domande:
Perché io sono io, e perché non sei tu? Perché sono qui, e perché non sono lí? Quando é cominciato il tempo, e dove finisce lo spazio?
La vita sotto il sole, é forse solo un sogno? Non é solo l’apparenza di un mondo davanti a un mondo, quello che vedo, sento e odoro?
C’é veramente il male? E’ gente veramente cattiva?
Come puó essere che io, che sono io, non c’ero prima di diventare? E che un giorno io, che sono io, non saró piú quello che sono?
 
 Quando il bambino era bambino, per nutrirsi gli bastavano pane e mela, ed é ancora cosí.
Quando il bambino era bambino, le bacche gli cadevano in mano, come solo le bacche sanno cadere. Ed é ancora cosí. Le noci fresche gli raspavano la lingua, ed é ancora cosí.
A ogni monte, sentiva nostalgia di una montagna ancora piú alta, e in ogni cittá, sentiva nostalgia di una cittá ancora piú grande. E questo, é ancora cosí. Sulla cima di un albero, prendeva le ciliegie tutto euforico, com’é ancora oggi.
Aveva timore davanti ad ogni estraneo, e continua ad averne. Aspettava la prima neve, e continua ad aspettarla.
Quando il bambino era bambino, lanciava contro l’albero un bastone, come fosse una lancia.
E ancora continua a vibrare.

peter handke da “il cielo sopra Berlino” di Wim Wenders

una scena del film

musica : nick cave

Die Skandale sind Mythos, der Alltag erschlaffend!

Die Theater-Leidenschaft hatte ihn erwischt, als er zehn Jahre alt war. „Da spielte ich den Sohn des ,Götz von Berlichingen‘ auf der Grazer Schlossbergbühne“, sagt Gerald Szyszkowitz, der gerade seinen 70. Geburtstag feiert. Seither hat den langjährigen Leiters des ORF-Fernsehspiels diese Leidenschaft nicht verlassen. Allerdings wird sich Szyszkowitz Ende 2009 aus dem Alltagsgeschäft verabschieden. Dann legt er nach zehn Jahren die Direktion der Freien Bühne Wieden zurück, die in Wien zu einer Institution für Uraufführungen geworden ist; 41 sind es bisher.

Aber, immerhin, er brachte Wolfgang Bauer(„Magic Afternoon“) und Peter Handke („Kaspar“)auf die Bühne. Steirischer Herbst, das waren damals noch annähernd Skandale. Zudem inszenierte er 1969 die Uraufführung von Horváths „Zur schönen Aussicht“.

austria wordpress

Grazerin

Draußen regnet es, nur noch leichter Wind nach einem kurzen Sturm und am Ende des Horizonts brechen die Wolken langsam wieder auf. Der Tag war windig und es nieselte in jeder Stunde mindestens elf Sekunden lang.

Meine beiden Bücher, die ich gelesen habe sind nun auch vorbei, das von Maarten ‘t Hart schon länger und Die Vermessung der Welt von Daniel Kehlmann gerade vor ein paar Augenblicken. Wenn ich ein Buch fertig gelesen habe, muss ich es dann auch sofort wegstellen, ich kann es dann einfach nicht mehr sehen. Zu lang hat es mir die Zeit geraubt; oder eben zu kurz, wie bei diesen beiden Exemplaren. Nun bin ich auf der Suche und werde wahrscheinlich noch einmal zu Kehlmann greifen. Entweder Ich und Kaminski oder Mahlers Zeit, das schon eher an mein eben Gelesenes erinnert. Wahrscheinlich werde ich spontan entscheiden und das Gefühl leiten lassen, dann, wenn ich im Haus des Buches stehe …

Langsam reizt mich auch etwas zu Kafka, da mit seinem 125. Geburtstag nun etliche Biografien, u.Ä. zu ihm erscheinen. Eine habe ich ja auch noch im Bücherregal, doch die will ich nicht. Dann gab es da noch den Wunsch nach Gerhart Hauptmann, aber den muss ich wohl erstmal in weite Ferne rücken lassen. Von Peter Handke möchte ich gar nicht erst anfangen. Ein kleiner Wunschzettel findet sich im Anhang, wer will, darf mir davon gern etwas vorbeibringen, zuschicken oder daraus vorlesen. Ich wäre auch mit einer Überraschung zufrieden, bin jedoch bei schlechter Wahl deutlich enttäuscht. Da bin ich eigen, denn schlechte Bücher sind schlecht.

Der Glasperlenspieler (sucht die Minnekemenate)

Wunschliste vom 8. Juli 2008

Daniel Kehlmann: Mahlers Zeit; Ich und Kaminski
Louis Begley: Die ungeheuere Welt, die ich im Kopfe habe. Über Franz Kafka
Peter Handke: Kali: Eine Vorwintergeschichte; Publikumsbeschimpfung und andere Sprechstücke; Mein Jahr in der Niemandsbucht: Ein Märchen aus den neuen Zeiten
Max Frisch: Montauk
Gerhart Hauptmann: Die Ratten; Rose Bernd; Der arme Heinrich
Martin Suter: Der letzte Weynfeldt; Der Teufel von Mailand
…