Šādi un vēl citādi ieraksti ir atrodami Latvijā tik populārajā sociālajā tīmeklī draugiem.lv. Parasti gēla nadziņus liek būtnes, kuras izskatās pēc staigājošām gēla nagu fabrikām, bet krāso un metina visi, kas vien ir kaut ko dzirdējuši par to vai vismaz redzējuši kā tas jādara. Iedomājaties gēla nadziņu stiprināšanu uz Jūsu koptajām rociņām, dārgās dāmas, kāda nehigiēniskā Pļavnieku dzīvoklī. Vai Jūsu auto metināšanu, ko ir uzņēmies, piemēram, mistisks Janka, solot to arī sagatavot skatei, jo redziet visas mašīnas kam tas ir ķēries klāt skati izgājušas 100% gadījumu! Ak, šie solījumi!

Krīze, iespējams, ir ne tikai mūsu galvās, bet arī makos, tādēļ atrodas cilvēki, kuri cenšas izvēlēties tos pakalpojumus un preces, kas ir iespējami lētāki, tādējādi arvien vairāk atbalstot kaktu uzņēmējdarbību. Aizdomāsimies nedaudz tālāk, novirzoties no raksta virsrakstā izteiktās tēmas.

Paskatieties nabadzīga pensionāra skumjajās acīs nākamo reizi, kad dosieties pie sava priekšnieka lūgt izmaksāt darba algu aploksnē. Aizdomājaties! Jā, mēs varam lamāt valdību, nodokļu politiku, krīzi etc., jo tas ir tik viegli – kādu vainot. Meitene var vainot puisi, ka viņš laikus neizvilka un tādēļ tagad abiem jārūpējas par vienu brēkuli vairāk, darbinieks var lamāt savu priekšnieku un brīnīties – kur tāds āzis radies, nemaz neaizdomājoties par sava darba produktivitāti un tā šo sarakstu varam tkai turpināt. Jā, piekrītu, nu nav tā valdība nekāds zelts un pat ne bronza, bet citas mums NAV! Nav alternatīvu ko ievēlēt, jo visi taču ir nekompetenti! Pēc dažām korumpētām un neizdarīgām personībām ir viegli spriest par sistēmu kopumā, jo mums nav laika iedziļināties, analizēt, pieņemt lēmumus. Ir tik viegli aizbraukt uz Īriju, Lielbritāniju un sākt lasīt šampinjonus kopā ar savu draugu vai bijušo kolēģi, labākajā gadījumā radinieku, kurš sagādājis jums darbavietu, saņemt savus 1000 paundus mēnesī, samaksāt rēķinus un čatot ar Latvijā palicējiem skaipā. Latvijā taču valda bezdarbs…

Šodienas Latvijā augstu popularitāti guvušās tautas izrādes “Vadonis” pirmtēls Kārlis Ulmanis reiz teica: “Jautā ko es varu darīt savai valstij, nevis – kā valsts var atdarīt man!”. Domāju, ka šie vārdi nav zaudējuši savu nozīmi arī tagad, pat tieši pretēji, tie ieguvuši ļoti aktuālu skanējumu. Šajā, valstij tik grūtajā laikā, mums ir jāstrādā un jāturas kopā, viens no veidiem kā valstij palīdzēt ir nodokļu godprātīga maksāšana pat neskatoties uz to, ka, mūsuprāt, lielais vairums no šīs naudas ieplūst nepiepildāmajos ierēdņu vēderos vai kur citur, jo vismaz daļa taču pildīs savu patieso funkciju, atgriezīsies pie mums. Labi, ja nevēlamies maksāt nodokļus, viss kārtībā, tā ir katra paša iekšēja atbildība, bet tādā gadījumā pamēģiniet kļūt par mecenātiem, atrodiet kādu cilvēku, fondu, slimnīcu, ģimeni kam krājas grūti un ziedojiet kaut 1/10 savu ienākumu tiem, kam tie ir tieši nepieciešami un kuriem nav laika, lai gaidītu nākošos treknos gadus.

Jā, nedaudz novirzījos no tēmas. Varbūt pat pamatīgi, bet tas nav svarīgi, jo vēlos jūs visus aicināt būt sociāli atbildīgiem pilsoņiem, ja necienat valdību tad kadēļ no tā jācieš cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā, tostarp arī jums pašiem?

18. novembrī ar domu biedriem pastaigājoties pa Kara muzeju (ieeja, starpcitu, tur ir bezmaksas) apstājāmies pie kāda virsnieka zobena no 1. Pasaules kara laikiem uz kura spala bija uzgravēts – “Visu par Latviju!”. Ziniet, šie vārdi aizķēra dziļi sirdī!

Zemāk ir saites, kur varat ieskatīties, ja jūsos ir modies mecenātisms un jūtat, ka varat kādam palīdzēt.

Latvijas mazturīgo atbalsta organizācija – šeit tu vari iesaistīties arī kā brīvprātīgais palīgs, apciemojot pensionārus, mazturīgas ģimenes un sniedzot viņiem kaut psiholoģisku atbalstu;

Ziedot.lv – domāju, ka šī lapa paskaidrojumus neprasa, šeit var atrast plašu informāciju par cilvēkiem, labdarības projektiem kam nepieciešams atbalsts;

Latvijas Samariešu apvienība – biedrība, kas nodarbojas ar dažādu sociālu projektu izpildi un izstrādi, kā arī palīdzības sniegšanu pensijas vecumu sasniegušiem cilvēkiem.

Tuvojas Ziemassvētku gaidīšanas un reizē arī pārdomu laiks. Aizdomāsimies par cilvēkiem, kuri ir ap mums, par tuviniekiem un svešiniekiem, kuriem klājas sliktāk kā tev un man, lasītāj!

Paldies, ka veltīji savu laiku, lai izteiktu domas komentāru sadaļā, kur, iespējams, padalījies ar vēl kādu saiti vai sociāli nozīmīgu ideju!

IETEIKT

„Transparency International“ Lietuvos skyrius kviečia dalyvauti renginių ciklo „Žurnalistų pusryčiai“ gruodžio 1 d. vyksiančioje diskusijoje „Pusryčiai Nr. 5. Besikeičiantis žiniasklaidos modelis: latvių „Dienos“ atvejis “.

2009 m. vasarą buvo paskelbta apie Latvijos leidinių grupės „Diena mediji“, kuri iki tol priklausė švedų valdomai „Bonnier Business Press”, pardavimą naujiesiems savininkams*. Buvo suabejota pardavimo proceso skaidrumu bei naujųjų savininkų interesais, tad 2009 m. spalį leidinių grupę paliko keliolika žurnalistų, įskaitant ir dienraščio redaktorius Anitą Brauną, Nelliją Ločmelę bei Pauls Raudseps. Daugiau apie įvykius Latvijoje – čia.

Ką atskleidė „Dienos“ istorija ir kokios išvados buvo padarytos? Kokie žiniasklaidos verslo modeliai yra įmanomi Baltijos šalyse? Kaip turi būti finansuojama žiniasklaida? Kas turi mokėti už naujienas?

Visa tai bus aptariama penktųjų „pusryčių“ diskusijoje. Diskusiją ves Nellija Ločmele, kuri iki 2009 m. spalio vadovavo „Dienos mediji“ leidinių grupei.

Renginio vieta -  Atviros Lietuvos fondo salė, Didžioji g. 5-400.

Renginys vyks nuo 8.30 iki 10.30 val. Diskusija vyks anglų kalba.

Seminaras yra nemokamas.

Smulkesnės informacijos teirautis: (5) 212 69 51, agne@transparency.lt.

Dalyvių registracija vyks iki lapkričio 30 d. telefonu (5) 212 69 51 arba el. paštu agne@transparency.lt.

Šodien, dodoties mājās no ļoti garas darba dienas, pirmais, kas iekrita acīs braucot ārā no autostāvvietas, bija izpušķots koks. Galvā mēģinot sarindot datumus, izdarīju pamatotu secinājumu, jā, Ziemassvētki nepavisam vairs nav aiz kalniem. Ieklausoties radio skanējumā arī var saklausīt romantiskās un  reizē nogurdinošās Ziemassvētku dziesmas, kas aizvien biežāk ir iespiedušās starp hitu viendienīti Abrakadabra un Instrumentu slaveno dziesmu par pretējā dzimuma pārstāvju apēšanu.

Turpinot ceļu, ar blakus sēdošo kolēģi izvirzījām domu, ka šis nu būs gads, kad zem eglītēm vairs pat ar uguni nebūs atrodamas lielas un treknas dāvanas, bet Ziemassvētki, iespējams, beidzot atgriezīsies pie to patiesajām, aizmirstajām vērtībām, nevis bezjēdzīgas iepirkšanās maratona patērētāju tempļos lielveikalos un dārgu, lielu dāvanu meklēšanas perioda. Cerība tiešām ir, ka šie nu būs tie svētki, kas ģimenes lokā tiks svinēti klusi, bet patiesi. Jo dažam tā arī neizjustajos treknajos gados šķietamais lielās naudas daudzums daļu cilvēku ir patiesi sabojājis… Nauda latviešus ir sabojājusi kā nevienu citu nāciju pasaulē.

Aicinu jūs visus Ziemassvētku vakarā apsēsties pie eglītes ģimenes lokā un apdomāt savas dzīves pamatvērtības! Cerība ir, bet kā būs patiesībā -  redzēsim pēc nedaudz mazāk kā mēneša.

IETEIKT

Tik daudz ir dzirdēts par to, ka mūsu politiskā vide ir sapuvusi, ka jauniem cilvēkiem ir pašiem jāiet politikā un jāmaina kaut kas šajā sasmakušajā valstelē ar divām ostām, aizmukušiem iedzīvotājiem un izzagtiem E-fondiem.

Lietas, kas ir jāmaina:

1. Pārstāt liekuļot, saukt lietas īstajos vārdos.

2. Aizsargāt cilvēka tiesības un privāto dzīvi kā ikdienas dzīvē tā arī internetā.

3. Pārskatīt autortiesību likumdošanas principus un piemērot tos šā brīža realitātei – Interneta videi un informācijas brīvai apritei bez robežām.

4. ES ir jaievieš vienota sociālā politika un vienota sociālā aizsardzība visiem tās pilsoņiem.  Situācijā, kad darba tirgi ir atvērti, ir jānodrošina, ka citā valstī strādājošais ar saviem nodokļiem atbalsta savu valsti, kas ir sniegusi viņam izglītību, kur dzīvo viņa radinieki un vecvecāki.

5. Jāatceļ likumu normas, kas ir pretējas veselam saprātam vai nepilda deklarētos mērķus, piemēram, alkohola tirdzniecības ierobežojumi naktīs nav ierobežojuši alkoholisma izplatību, bet norošinājuši lobiju lielajām veikalu ķēdēm un vairojuši “točku” skaitu un apmeklētību. …

6. Nodokļu politika ir jāpārskata, radot situāciju, kad maksāt nodokļus ir izdevīgāk par naudas atmazgāšanu, vienlaikus aktīvi cīnoties ar nodokļu nemaksātājiem. Nodokļu mehāniska palielināšana ir pierādījusi savu neefiktivitāti un nespēju nodrošināt valstij nepieciešamos ienākumus.

7. Nodokļi jāsamazina visām ražojošām nozarēm, tādējādi nodrošinot ekonomiku, kas balstīta uz pārstrādi un eksportu, vienlaikus stimulējot iekšējo tirgu.

Tikai valstī, kur ir nodrošinātas cilvēka tiesības un brīvība cilvēks var pilnībā apzināties sevi, pilnvērtīgi dzīvot, strādāt un audzināt pilnvērtīgus bērnus.

Ir arī otrs, saprātīgais ceļš: emigrēt un aizmirst par šo pussagrauto ekonomiku, atstājot to tālo un tuvo austrumu viesstrādniekiem kas ļoti labprāt aizpildīs tukšo vietu un pārvērtīs Doma baznīcu par mošeju ar smalkiem minaretiem.

Patiesi Jūsu,

Aigars Buncis

Bunģis ir cilvēks kam ir dziļa sirds un kupla galvas sega. Viņš reti cenšas sevi uzlabot, uzskatot, ka dzīve jānodzīvo tādam, kādu tas pats augstākais viņu ir radījis. Šajā it kā nopietnajā, bet tajā pat laika viegli neķītrajā interneta novietnē Bunģis būs skarbs, bet tajā pat laikā gatavs iesaistīties diskusijās un veicināt dialogu.

Bunģis pārsvarā apgrozās vidējā vai augstākajā sabiedrībā, cenšoties kā mazs bērns izprast tur notiekošo.

Vakar bija tā iespēja pavērot 8,3 tūkstošus Latvijas iedzīvotājus vienuviet. Izskatījāmies patiešām ļoti cienīgi un es pat teiktu patriotiski, apliecinot sen zināmo patiesību – alkohols pirmdienās nav nekas neparasts priekš kārtīga latvieša. Bet stāsts ir par to, ka tipiskais latvietis, kurš ir skaudīgs un ļoti bieži neapmierināts ar citu cilvēku darbībām ir spējīgs mainīties. Un tas viss sākot par nieka 7 latiem. Par šādu niecīgu summu ir iespējams nopirkt patiešām lieliskas emocijas, kopības sajūtu un savu deva patriotisma vismaz vairākām dienām. Dārgi? Nebūt ne. Piemetot klāt vēl 5 latiņus kādam alkoholiskam dzērienam kopā ar draugu pie arēnas tuvējā krūmājā, pasākums sanāk kā no labākajām mācību grāmatām.

Vakar bija sajūta, ka Rīgas Dinamo ir kāda sekta, kas spējīga arī slikti spēlējot apvienot tik daudz cilvēku bļaujot pašus banālākos saukļus – Uzvara, Uzvara

Cilvēki tic labākai, gaišākai nākotnei – cer kaut ko sasniegt, būt laimīgi utml; izņemot Latvijā, kur cilvēkiem ir tikai viena cerība – ka nākotnē būs tikpat slikti cik tagad, nevis vēl sliktāk.

Lieliski pavadīta diena…mērķis sasniegts – patriotisma gars tika pacelts

Viss sākās ar 18.novembra militārās parādes apmeklējumu, kurā gan nedaudz vīlāmies, bet nu pirmo reizi skatījām to dzīvē. Tālāk sekoja kara muzeja apmeklējums, kurā jāatzīst arī biju pirmo reizi, lai arī vēsture kā tāda maz uzrunā beigās jau bija lielāks azarts, bet nuuuu salūzām jau uz beigām, kājās sāka neturēt to plašo ekspozīciju…vecums vecums, bet nu mūsu mīļākais eksponāts atklājās – zobens, uz kura iestrādtāts teksts – VISU PAR LATVIJU….

Tālāk sekoja VEF spēles apmeklējums, bet to izlaižot, nokļuvām jau krastmalā, kur kopā ar lielo pūli cilvēku skaļā balsī nodziedājām valsts himnu (tā bija trešā reize dienā, pirmā bija parādē, bet tad bijām vēl kautrīgi, otrā VEF spēlē, bet tur nav tās sajūtas) un salūts…jā patiesi pirmā reize, kad varētu teikt, ka tas bija to vērts un manā galvā salūtu un to sajūtu pacēla nedaudz augstāk kā ierasts

un noslēgumā vēlās vakariņas un bezalkoholisku dzērienu patukšošana ar puikiem, kā saka uzlikām tādu dienas rezumē…

smuki…

Jaunā likteņdziesmas versija

• Marianna Miltovicha
• photography / graphic design
• “I was born in 1984 on February the 25 in Riga. Since very young age participated in all possible art study groups and schools. That’s what I liked the most, but never thought it’ll became my destiny or profession, thought it’s just a hobby. At the age of 15 I was asked to do some modeling, first in Latvia and then in Milan and Paris. Being in such controversial age I was really fascinated with all creative processes in fashion industry, with new places and people. That’s where I first realized, that creating an art can become your profession. Also I realized, that I don’t want to be a part or a material(model) of this process, I want to invent myself. I graduated Latvian Academy of Art, visual communication department. Before that I studied web and graphic design, which helped me to work in advertising. Till now I’m doing some work on creating companies styles, logos, and some publishing ads. But my real passion is fashion photography.Trying to acquire new techniques and increase quality of my works, changing equipment and looking for new faces, thinking creative I am living my dream.”
• “I am very emotional and very reserved and introvert person at the same time, so doing photography is almost the only way I can express my emotions. Being a photographer is like being a psychologist, or just like a person who’s looking for some answers in your life. You unravel characters, read a book of life.”
• “Studying my first year in Academy, I had a photography lessons with a professor in his sixties, who thought of ZENIt camera as the king of cameras and was often scoffed by a new generation. But he passionately talked about very essence of photography about it’s soul.

  He was the one, who gave me that “click”, wich I was probably waiting for. He was very encouraging and send his students to make a peace of art. Because your work will never be a peace of art before someone(at least one person) will think of it as a one.”

• “The more black&white and colored photography will compete, the more beautiful works will appear! There never will be strict YES or NO for one of the techniques, they both are unique and each reflects reality. But I have to confess, that I truly looove shooting b&w with analog camera. Shooting b&w was the first my serious experience in photography, and those works are still my favorite peace of art!”
• “People, people and one more time people are my perfect models, the more faces and characters, more stories to show. Of course people should want to be there in front of you, they should want to be discovered, like actors, they have to have smth to show.Through photographers eyes the whole world could be looking at you! And camera can see much further of persons appearance.”
• “All the people are different and common at the same time! I am not an exception, which makes me a confirmation of this rule. All our lives we are looking for that differences and aliknesses between us. What makes us unique? The way we are looking!”
• “Like people say: “Never say Never!”, I am holding to that idiom, because for each of your “never”, life keeps some test for you. If we are talking about preferences, then I prefer to shoot invented stories, than to run along shooting public realities.”
• “Inspiration comes when you don’t wait for that, especially at nights, when darkness and calmness surrounds you, nothing disturbs and you can get deep into your thoughts, divide your feelings. Yes, night always inspires me! And of course traveling, one of my biggest passions and a source of inspire.”

You can find her at:

Flickr / Deviantart

Novermbris nav mēnesis, kas Latvijas laikapstākļos mūs ļoti lolotu ar silto saules staru gaismu. Savukārt man novembris sniedz daudz lielāku siltumu, kā jebkurš cits mēnesis, jo šajā laikā ir divi nozīmīgi datumi 11. un 18.novembris, kas man ir daudz nozīmīgāki un iekšēji satraucošāki pat par Ziemassvētkiem.

Iespējams, ka daudzi man nepiekritīs, tomēr vienmēr ir vērts atgādināt, ka valsts nav vainīga pie tā ko dara valdība, jo tas atkal ir pavisam cits stāsts. Ir nācies palasīt komentārus internetā, kas mani, pat bieži vien personīgi aizvaino, salīdzinoši muļķīgi, bet jā, jo Latvija ir manas mājas, mana valsts, šeit ir mana ģimene un draugi, šeit ir viss arī pat tad, ja neiet nemaz tik labi kā vēlētos. Šajos valsts svētkos mums vairāk būtu jāatceras to, kas ir darīts, lai Latvija pastāvētu, lai ikviens no mums šo laiku būtu piedzīvojis.

Tiešām it īpaši šogad izbaudīju valsts svētkus un centos to parādīt arī citiem, ka tas ir izdarāms.

11.novembris – Lāčplēša diena, aprit 90.gadi kopš tā saucamās Bermontiādes, kā arī nozīmīgs laiks Latvijas armijai, kas savu 90.gadadienu atzīmēja 10.jūlijā

Ar lielu satraukumu pamodos no rīta, iekšāja viss kņudēja gluži kā pirms liela un nozīmīga pasākuma, kad Tev ir jāstājas cilvēku priekšā un jāskaita dzejolītis. Vēl pirms tad īsti nekad nebīju klausījos 11.novembra rītā dievkalpojumu, kurā piedalījās arī daudzas augstas amatpersonas, bet pats patīkamākais bija mācītājs, kas sākotnēji sniedza nelielu izklāstu par vēstures notikumiem, taču vēlāk lieliski gluži vai netieši izteica aizrādījumus valdībai, tā teikt turpat klātesošajai elitei.

Nākošais mans apstāšanās punkts bija mana universitāte, kur centos iesaistīt vairākus savus kursabiedrus tālākajai darbībībai, kas bija pulcēšanās plkst. 16:00 Brāļu kapos, kur šo pasākumu rīkoja divas partijas ”Visu Latvijai” un ”TB/LNNK”, kā arī ”Daugavas vanagi”. Tā kā man sanāca iesaistīt vairākus kursabiedrus, tad lielāka bariņā devāmies uz Brāļu kapiem, kur aizdedzām svecītes un novietojām tās pie karavīru ”plāksnītēm”, tur pavadījām kādu labu laiciņu, iedzērām kafiju, parunājām par vēsturi un vienkārši labi pavadījām laiku. Diemžēl nepiedalījāmies lāpu gājienā, jo nebijām pietiekami silti apģērbušies, taču sākums, ko redzējām bija iespaidīgs.

Tālāk devāmies pie Pils mūra nolikt svecītes, šoreiz biju kārtīgi sagatavojusies un iegādājusies vairāk kā 10 svecītes, kuras noderēja ne tikai man, bet arī citiem, liels prieks bija par manu kursa biedreni, kas pirmo reizi! bija devusies pie Pils mūra, lai pieminētu cīņās kritušos. Svecīti nolikām arī pie Brīvības pieminekļa. Emocijas, kas man kāpa uz augšu bija vārdos neizsakāmas, kā arī sajūtas patīkamas redzot cik daudz cilvēku bija Rīgas sirdi – Vēcrīgā!

17.novembrī kopā ar kursabiedriem sarunājām aiziet kopā uz kino Rīga dokumentālo filmu ”Bermontiāde”’, kas iespējams nav tik sižetiski piesātināta kā ”Rīgas sargi”, tomēr no tās var iegūt daudz vairāk informācija. Visvairāk mani šajā filmā uzrunāja, bija trīs momenti, tas bija, tad, kad rādija bērnus, kas devušies nolikt pie Brāļu kapiem svecītes un, kad parāda kā spokus, ka tur soļo karavīri gar viņiem, mirklis, kas iedvesa šermūļus. Vēlāk vienu brīdi tika citēts K.Skalbes ”mazās piezīmes” kur sekoja vārdi ”beidzot es redzēju latviešu Rīgu”. Un nenoliedzami beigas, kas atkal tiek radīti Brāļu kapi un pie katras no vārda plāksnītēm rāda guļošos karavīrus un Māte Latvija noliedz galvu…

18.novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas 91.gadadiena

Atšķirībā no 11.novembra šoreiz vairs nebija tāds satraukums, bet patīkamas un mierīgas sajūtas. Parādi, kuru skatījos kopā ar vecākiem, bet šoreiz pie Tv ekrāniem, jo vēlāk man bija paredzēts doties uz svērku pasākumu, kuru rīkoja Valsts Prezidents. Parāde šoreiz ne ar ko diži neizcēlās, jo kopumā bija tikai tikai 14 militārās vienības, kas ir daudz mazāk nekā ik gadu.

Šogad Valsts Prezidents nerīkoja pieņemšanu, kā ik gadu, bet šogad uz svētku koncertu tika aicinātas personas, kas bijušas nozīmīgas 2009.gadā, tajā skaitā arī mans kursabiedrs, kas mani uzaicināja kā pavadoni, koncerts patiešām bija lielisks. Latvijas Simfoniskai Orķestris diriģenta Karela Marka Šišona vadībā spēlēja skaņdarbus valša pavadībā, kur pats pēdējais skaņadarbs bija Emīla Dārziņa ”Melanholiskais valsis” – Lieliski!

Vakara turpinājumā, protams, ka salūts, kur, lai arī cilvēki bieži saka, ka nav vērts apmeklēt – lieka naudas izšķiešana, jā fakts, bet tomēr patīkāmi un cilvēki bija sanākuši, manuprāt, arī lielā pulkā. Patīkamus mirkļus un aizmiršanās no krīzes radīja arī ”Staro Rīga” , kas Rīgu bija izstarojuši ļoti daudzveidīgi un interesanti.

Ar šo vēlējos pateikt, ka sajūtas radam mēs paši un daudziem 11. un 18.novembris neko neizsaka, tomēr atceramies, ka sie ir mūsu valsts svētki un tie ir nozīmīgi datumu mūsu vēsturē, kā arī joprojām tagad, neatkarīgi no nekādas situācijas. Mīli savu valsti un tuvākos.

”Grūtās cīņas un spožas uzvaras tajās dienās sakausēja un sakala mūsu tautu sensenā vienībā, nostiprināja ticību galīgai uzvarai, lika pamatus drosmes, paļāvības un ticības tēvzemes mīlestības garam, kas arvien vareni liesmo un liesmos mūsu karavīru sirdīs un ko gadu pēc gada vecākie nodod jaunākajiem, kā svētu mantojumu godinādimi cīņās kritušos”

Kārlis Ulmanis 1936.11.novembrī

Sveika Kleita,
Gribēju atvainoties, ka neatlika Tev spēka un laika pēdējos mēnešos. Tā kā šodien Latvijai ir dzimšanas diena un Krišs vēl guļ diendusu – mums šiet ir gan mazliet spēka, gan laika.

Man liekas, ka tīri laikā būtu kāds tematiskais ieraksts. Tad nu lūk nesen nācās domāt atbildi, kāpēc es šeit palieku dzīvot? Un viss izrādījās pavisam vienkārši.

Tāpēc, ka te ir mana vieta. Tā ir maza un droša. Manā vietā runā manā valodā un šeit rādā teātri. Un manā vietā dzīvo citi cilvēki, par kuriem es rūpējos un kuri rūpējas par mani. Un vēl šeit ir arī tādi cilvēki ar kuriem vienkārši ir interesanti. Un tieši tāpēc es šeit dzīvoju. Citu iemeslu man nav.

Un mana vieta man der kā uzlieta – gluži tāpat kā mana mīļākā Kleita.

Bučas un apskāvieni gan Tev, Kleita,
gan Mazajai-Drošajai,
Laura

Daudz laimes tev dzimšanas dienā, Latvija! Arī mūsu lietotu apģērbu veikals novēl tev izturību un prātu izturēt šos grūtos laikus!