:: untuk para alay di wetiga

Di ujung malam yang basah, perempuan ranum memasuki kedai yang berlimpah asap rokok. Suasana sedang riuh-riuhnya. Pengunjung tenggelam dalam gelak dan tawa. Makanan dan minuman mengalir sederas sungai-sungai di musim hujan.

Perempuan ranum menebar senyum ke tengah pengunjung yang langsung menenggelamkan dirinya dalam obrolan hangat.

Kehadirannya bagaikan satu bintang di langit kelam. Menyedot perhatian para tamu. Perempuan ranum terlihat begitu menikmati setiap sapa. Parasnya berpendar-pendar terang bak kunang-kunang. Matanya menyala-nyala. Menari mengikuti gendang.

Tapi hanya sekejap. Perempuan ranum langsung berubah bagaikan burung onta dikejar musuh di tengah padang pasir begitu telepon genggamnya menyalak kencang. Mulutnya ditutupi tangan kirinya saat menjawab panggilan. Dia berbisik, seolah tak ingin orang lain mendengar perkataannya.

Pengunjung makin menderaskan tawa. Gelas-gelas berdenting nyaring. Asap rokok menyembur kian kencang dari mulut-mulut pengisapnya. Perempuan ranum makin surut dari sekelilingnya. Kepalanya kian lama kian tertunduk. Matanya mengerjap resah. Berkali-kali ia menutup dan mengangkat telepon.

“Maaf ya, lelakiku menelepon. Dia panik setengah mati mencariku,” kata perempuan ranum seraya meminta maaf.

“It’s ok, dear. Sebaiknya kamu memang segera kembali kepadanya,” seseorang berkomentar.

Telepon kembali berdering.Perempuan ranum kembali sibuk menutup mulutnya dengan tangan kiri. Begitu berkali-kali.

Bulan semakin tinggi. Malam kian resah menuju dinihari.

Tiba-tiba sesosok lelaki tinggi memasuki kedai. Perempuan ranum terperanjat. “Eh, sini-sini. Masuklah, kukenalkan kau pada teman-temanku,” teriak perempuan ranum.

Tetamu bungkam. Ruangan hening. Wajah lelaki tinggi membeku. Parasnya terluka. Begitu juga hatinya.

Sesaat kemudian, tangannya melambai, mengajak perempuan ranum pergi. Perempuan ranum bergeming. Tegang. Paras lelaki tinggi semakin mengeras. Lantas membalikkan badan menuju taksi yang sudah menunggu dengan mesin menyala.

Perempuan ranum seperti tersengat lebah. Terlonjak. Lalu menyusul dengan langkah tergopoh. Setengah berlari, dia berteriak, “Pulang dulu ya semuanya …. “

Malam itu, ketika bulan rebah ke barat, sepotong hati yang terluka berteriak nyaring. Selapis relasi yang tipis pun remuk berantakan gara-gara sebuah janji yang tak ditunaikan.

Tiba-tiba seseorang teringat sebuah kutipan yang masyhur itu. “Lelaki tak pernah menangis, tapi hatinya berdarah ….”

Šo sestdienu jauki pavadīju ar alu, apmeklējot dažas dienas pirms tam izsludināto ikvienam latvietim nepieciešamo prasmju darbnīcu. Attiecībā uz alkohola mājražošanas un patēriņa kultūru, latviešu tauta, manuprāt ir daudz bagātāka nekā attiecībā uz starptautiski izslavēto dziedāšanu – galu galā, vispirms jau parasti dzer, pēc tam dzied, nevis otrādi.

Tā nu braucu uz Serdi – starpnozaru kultūras un mākslas centru pašā pietiekoši simpātiskās Aizputes centrā.

Serdes māja no ārpuses

Un te feinais iekšpagalms, kurā viss pasākums notika

Pasākumu vadīja Uģis un Signe. Uģis alu darīšanu, Signe – ļergas dzīšanu un bija iespēja glauni kursēt starp abiem pasākumiem, novērot un pagaršot pašu labāko no tā visa. Mani gan šoreiz vairāk interesēja alus, bet neatteicos arī no informācijas papildināšanas par cienījamo dzimtenītes dzīšanas procesu.

Uģis stāsta par alus darīšanas procesu

Izklāsts gan vairāk aprobežojās ar stāstu un shēmu par iesala pagatavošanu. Pārējo varēja novērot paši dienas gaitā.

Alus tika dzīts ar tradicionālu ievirzi, sekojot padomiem no ekspedīcijās savāktajiem materiāliem. Protams, dažviet tradicionālisms izpalika, piemēram, attiecībā uz dzesētāja izmantošanu, bet tas vairāk gadījās laika trūkuma dēļ, nevis tādēļ, ka nebūtu vēlēšanās ievērot tradīcijas.

Ūdens vārīšanas katls savā godībā

Te jau milzīgā kublā tiek maisīta/kulta iejava. Maisīšana notiek pusstundu un tās laikā graudi piebriest, tā ka process nav ļoti viegls.

Pa to laiku Signe stāsta ne mazāk interesantu informāciju par brandavu un tā necilajām izejvielām (šajā gadījumā - vecu zapti)

Un vēl tikmēr tiek vārīts mežonīgo apiņu novārījums

Kubuls misas tecināšanai. Augšā ieliek iejavu, skalo un pa apakšu spainī tek misa.

Lai graudi paliktu kubulā, tiek taisīts kadiķu filtrs. Varētu arī caur salmiem, bet mūsdienu kombaini salmus sīki sasmalcina un kvalitatīvus un garus salmus esot visai grūti dabūt

Rekā izskatās viss gatavs

Tagad iejavu krāmē spainī un pārnes uz tecināmo kubulu (es oriģinālos nosaukumus visam neatceros)

Te jau bišķi salikts

Vēl 65 grādu ūdens tikai trūkst

Temperatūra nokritās pārāk strauji (jo koka kubuls bija auksts), tādēl tiek nolemts visu uzkarsēt ar karstiem akmeņiem

Akmens iekrīt čūkstēdams un temperatūru patiešām paaugstina. Tieši tā kā vajag.

Lai autentiskāk, tiek izmantots parastais maizes raugs, tieši ar to alu darīja visbiežāk

Te jau lēni tek misa. Viņā iegāzts arī apiņu novārījums. Viss tiks izfiltrēts pie ieliešanas mucā.

Pa to laiku arī ļerga sākusi dzīties un drīz vien sastājas garšotāju rinda. Kā jau varēja gaidīt, ļoti laba sanākusi. Žēl, ka arī alu gan nevar uzreiz, bet kādas dienas jāgaida.

Te jau sausas rīkles īpašnieks nevar vien sagaidīt kamēr izpilēs ugunsūdens

Tas laikam īsumā viss, vakars jau bija klāt un braucu mājās, Uģim gan laikam vēl pagāja kādas stundas kamēr tika sagaidīts tāpiņalus, kuru vēlāk iebarot bērniem. Aprakstos esmu izlaidis daudz svarīgu detaļu, bildes un teksti ir tikai tāda kā pārskata iegūšanai, precīzāku informāciju var atrast saitē raksta augšā.

Kopumā ar saturīgi pavadīto sestdienu esmu ļoti apmierināts. Vispār jau pati Serdes ēka ir ļoti interesanta un jauka un noteikti arī pārējie – ne ar alu, bet mākslu un folkloru saistītie pasākumi varētu būt apmeklējuma vērti.

Nu ko, beidzot pēc vairāk kā mēneša atbraucu uz laukiem. Īstenībā atbraucu jau piektdienas vakarā, bet kaulos un pirkstiņos bija sagurums, tad nu par to nolēmu uzrakstīt tikai tagad.
Pirmais jau bija brauciens uz šejieni – atceros tikai pusceļu, kopš brīža, kad pati piesēdos pie stūres, jo mamma atlidojot no Marokas bija pārāk nogurusi, lai pati atstūrētu līdz laukiem.
Visu ceļu, arī to ceļa laiku, kad biju pie stūres, klēpī sēdēja Fenikss (mans suns), tā nu es aizdomājos – vai tas vispār ir atļauts? Vai suns drīkst sēdēt šoferim klēpī? Informāciju gan šobrīd neesmu meklējusi, bet var būt arī parakņāšos vēlāk.
Iebraucot laukos atkal jau sāka smidzināt, tā nu piektdienas vakars beidzās ar Vanilla sky un daudzām izspēlētām šaha partijām via Skype Extras. Liekas, ka man bija vairāk uzvaras kā manam pretiniekam, bet bija arī reizes, kad mani vienkārši sadragāja. uhh.
Sestdienā vienīgā ievērojamā lieta laikam bija aizdošanās arī līdz Koknesei, lai izkvēpinātu un ienestu svētību mājā, vakar pēc 18.oo bija tam ļoti derīgs laiks. Māja kaut kā uzreiz likās omulīgāka, bet varbūt tā tikai tāda iedoma. Bet braucot turp pa ceļam jau kā parasti stāvēja ceļu policija, mūs gan nenoturēja, bet tikai tajā brīdī atcerējos, ka man līdzi nav tiesību. Man gan ir tikai baltās [ak jā, esmu slinka un to velku jau vairāk kā gadu, bet kaut kā pazudusi vēlme atkal visu mācīties. Un pie automātiskās ātrumkārbas ir tik viegli pierast], bet es iedomājos – kas notiek, ja man nav tiesību līdzi? Viņi pārbauda datubāzē, uzzina, ka man tās ir un mani palaiž? Vai arī raksta brīdinājumu? Vai pat sodu? Kā tad īsti ir?
Nu ko, un šodien es atkal sāku domāt par akārtējo vētru, kura jau atkal visu noskalo, aizskalo prom vasaru, mirkļus tajā, sāpēs, bēdas, priekus, laimi. Visu. Tā paņem visu sev līdzi, lai atkal varētu pavisam mierīgi dzīvot. Lai es un jūs neiesūnotu, lai nesāktos sava veida stagnācija, lai atkal viss būtu svaigs un tīrs.
Un ik pa mirklim šodien saulīte, uhh, kā man tā patīk.
Rīt atpakaļ uz pilsētu. Nedaudz jau bruģis un baznīcu torņi sāk pietrūkt, riteņi, tūristi un iedzēruši puikas. he he. Bet Feniksam laikam vairāk pietrūks lauki, te taču skraidīt var bez pavadas….

Ahh, ja man pāri nepārbrauks vilciens, tad es noteikti nomiršu no uzmanības trūkuma un garlaicības. Es vispār vairs neko nesaprotu..Vai nu cilvēki ir palikuši stulbi, vai arī tie visu laiku ir bijuši stulbi, bet es to nebiju pamanījusi..Vienlīdz stulbi ir abi varianti..tāpēc neiešu lauzt sprandu domājot, kurš no variantiem varētu būt īstais.

Nedēļa iesākās ar diezgan patīkamu ziņu, proti, latviešu valodas skolotāja saķērusi kaut kādu zarazu un kādu laiku nebūs skolā. Protams, es no laimes gandrīz trīs reizes apčurājos, bet tad, kad sekoja teksts ar uzmundrinošajiem vārdiem ”viss būs kārtībā, jums kādu laiku latviešu valodu pasniegs vecā direktore” es nodomāju, ka labāk ar to stulbo zarazu būtu saslimusi es.nudien…Viņa bija nedaudz jokaina, pat normāli sarunāties ar savu blondīni nevarēju..slimā to vēl kaut kā ļāva.. :/ Jāā, un šodien bija pēdējā mācību diena nedēļā, rīt būs brīvs, jo redzi, mūsu augstās klases skolotāji sagribējuši braukt ekskursījā…viņiem līdz pensijai nav tālu, lai sagaida to un brauc kur grib.. bet no otras puses..da lai brauc.. tikai ar noteikumu, ka atpakaļ neatgriezīsies…

Un vēl.. es ēēmm..mmm..ehh..vakar dabūju pa muti..aha…tas āksts, kas mācās manā klasē.. un kuru es uzskatu par nūģu karali. .man ar savu mazo, smieklīgo kulaciņu iedeva pa muti… viņam tas tā neveikli sanāca.. lai nu kā, atvainošanās bija burvīga [uz ceļiem, vairāku klasesbiedru acu priekšā, daži pat nodomāja, ka tieku bildināta ] bet tā maita, lūpa..baigi sāp, nezinu kur viņu iebāzt.. varbūt tur, kur saule nespīd…ledusskapī.

Duhai lelakiku,
Aku tak pernah memintamu menghalangi jalanku di sudut toko itu. Waktu, kesempatan, takdir, mungkin yang mengaturnya. Dan ketika kau terpana memandang parasku yang lesi, itu juga kehendakku. Janganlah kau sesali pertemuan itu. Hidup, juga persilangan, terjadi setiap saat. Kalau bukan di sudut itu, mungkin di tikungan yang lain. Bukankah ombak juga bertemu karang tanpa mengeluh sejak dulu?

Duhai lelakiku,
Aku tak pernah berharap kau mengantarku siang itu. Aku sudah cukup bahagia berjalan sendiri di bawah cakar panas matahari yang memanggang Jakarta. Kau bilang aku tak berhak teriksa oleh panas yang menderai-derai. Tapi sebetulnya aku selalu baik-baik saja. Dengan atau tanpa terpaan cahaya berdaya jutaan kilowatt itu. Matahari dan angin sahabatku sehari-hari. Aku hidup bersama mereka.

Duhai lelakiku,
Aku tak pernah bermimpi waktu kau tawarkan segelas es lemon segar. Senyummu sudah lebih dari cukup. Bahkan jauh menyejukkan dibanding semua yang hijau di bumi ini. Mungkin kau tak tahu betapa aku terpana ketika tanganmu menggenggam uluran tanganku yang ragu-ragu. Lenganmu yang berotot kencang, tapi lembut, menyiratkan kau pekerja tangguh berhati sutra. Aku seperti kapas yang melayap ke langit dihembus topan kebahagiaan.

Duhai lelakiku,
Bukan salahmu, pun bukan karena diriku, jika jumpa itu lalu bertukar tangkap dengan rindu. Yang menggebu. Ada hela-helai hatiku yang gemerincing setelah kau petik berganti-ganti. Lewat matamu yang teduh. Tawamu yang lepas. Usahlah kamu semak hati. Sebab bahkan pelangi pun senang dibasuh hujan.

Duhai lelakiku,
Tentu saja bukan pintaku kalau benih-benih suka itu lantas tersemai begitu rupa. Kembang bermekaran. Daun-daun bertumbuhan. Dan pucuk-pucuk pinus menari bersama gendang kehidupan.

Duhai lelakiku,
Tapi kenapa kau lekas pergi? Aku memang tak pernah memintamu tinggal. Berumah di pinggir telaga sunyi. Aku hanya mengharapmu singgah — sejenak. Biar bungaku tumbuh dulu. Biar gerimis tak lagi jatuh. Dan membasahi peraduanku.

Terlalu berlebihankah permintaanku?

PS: semoga musim semi selalu menyertai langkahmu.

>> Selamat hari Rabu, Ki Sanak. Janganlah bekerja terlalu keras. Dengarkanlah suara alam di sekitar sampean. Pernah kan?

Vakar saņēmu patīkamu informāciju, kuru publicēju te lejāk. Pasākums izskatās labs. Nav jau nemaz vairāk komentāru. Ja nu vienīgi tāds, ka, ja ir vēl interesenti, varbūt varam braukt kopā, lai lētāk un nav tik garlaicīgs brauciens.

—

3. oktobrī, SERDE organizē “Nemateriālā kultūras mantojuma prasmju darbnīcas”, kurās dalībnieki varēs plašāk iepazīties ar alus un brandava gatavošanas procesu.

“Nemateriālā kultūras mantojuma prasmju darbnīcas” Aizputē ir jauns pasākumu cikls, kurā summējas biedrības Starpnozaru mākslas grupa SERDE gūtā pieredze ekspedīcijās un lauka pētījumos un izdarītie secinājumi par tradīciju saglabāšanu Latvijā. SERDEs rezidenču un darbnīcu centrā Aizputē Atmodas 9, jau vairākkārt notikušas brandava un alus gatavošanas darbnīcas, kas guvušas plašu publikas atsaucību, tādēļ  piedāvājam interesentiem praksē iepazīties un apgūt alus un/vai brandava gatavošanas prasmes.

PROGRAMMA

3. oktobris, plkst. 13.00 – 18.00 Alus brūvēšanas darbnīca Alus brūvēšanas darbnīcas laikā aicinām piedalīties tradicionālā alus gatavošanas procesa rekonstrukcijā – miežu alus brūvēšanā bez misas vārīšanas ar trīs uzlējumiem (pirmais alus, otrais alus un tāpiņš). Atvērtā tipa sākotnējā raudzēšana kubulos ar  vēlāku pārliešanu mucās. Brūvēšanas gaitas rekonstrukcijai par pamatu tiks ņemti 2008. gada lauka pētījumi par alus gatavošanas tradīcijām viduskurzemē. Aicinam interesentus mācīties kopā ar mums!

! Papildus tiks apskatīta alus gatavošana mājas apstākļos no ekstraktiem.

3. oktobris, plkst. 13.30 – 17.30 Brandava gatavošanas darbnīca Mājas brandava gatavošana balstīta šī nemateriālā kultūras fenomena pētījumos vairāku gadu garumā un izdota SERDES Tradīciju burtnīcā “Brandava gatavošanas tradīcijas Viduskurzemē”. Mēs aicinam palūkoties uz šo labi zināmo tradīciju no atšķirīga skatpunkta – nemoralizēt par kandžas dzīšanu, kā sociālu ļaunumu, bet parādīt cilvēka neizsmeļamo izdomu ierobežotu resursu apstākļos realizēt savas vajadzības. Jo īpaši šajos apstākļos, mēs katrs varam uzskatīt šo prasmi kā vērtību kura bagātina mūsu ikdienas dzīvi un
palīdz noturēt dzīves kvalitāti ar sev pieejamiem resursiem. Proti – savām vajadzībām tecinam kandžu un pēc tam sagatavojam zāļu uzlējumus iekšķīgai un ārīgai lietošanai.

! Papildus – bļodiņšņabja gatavošana.

Paralēli Alus un Brandava darbnīcām ieskats ziepju vārīšanā (video pamācība).

Vieta: SERDE, Atmodas iela 9, Aizpute

Tuvāka informācija un pieteikšanās darbnīcām:
Tel. 29817180
Tel. 29745734
smg.serde@gmail.com

Organizē Starpnozaru mākslas grupa SERDE
Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds

Erasmus stipendija vēl nav ieskaitīta Vecmamma uztraucas vairāk kā es un kaļ visādus drausmīgus “What if” plānus.

Mantu vešana vakar tika apvienota ar visu tuvējo radu apciemošanu jeb Latvijas šķērsošanu pa diagonāli. Jau no rīta nojautu, ka kaut kas noies greizi… Līdz vakaram viss gāja labi; kā jau pie radiem – tika garšīgi ēsts, pļāpāts, saņēmu pēdējos atvadu sveicienus un vēlamo dāvanu sarakstu, ko man jāatsūta viņiem Ziemassvētkos. Tad tika izlaupītas kojas (izskatījās tā, ka mēs būtu apzagtas), un sāku mājupceļu ar savu lielo kompi klēpī un monitoru pie sāniem.  Pusceļā tumsā un nekurienes vidū (kaut kur starp Ķegumu un Jaunjelgavu Daugavas otrā pusē) mašīnai pārplīsa riepa. Kamēr gaidījām palīdzību, man pieleca, ka šī taču ir pēdējā diena, kad redzu mammu Visi veiksmīgi tikām nogādāti uz ģimenes štābu jeb pamesto vienistabas dzīvokli. Bet tā kā bija pārāk vēls, un sabiedriskais transports vairs nekursēja, mums visiem nācās tur palikt. Un šis pasākums beidzās ar to, ka es atlūzu uz grīdas, jo citur nebija vietas.

Es pat nezinu.. ar ko lai sāku.. varbūt atkal ar to, ka mana dzīve ir brīnišķīga, bet varbūt tomēr nē..šoreiz es nevienam nemelošu… Ir jau piektdiena, tas nozīmē, ka man ir divas dienas, lai es varētu atsvaidzināt savas pelēkās smadzeņu šūniņas, protams, ja man tādas būtu.. Šī nedēļas puse bija vienkarši pakaļgalā. Viss sākās ar trešdienu, kad pirmā stundu man bija ķīmija. Atzīmi par iepriekšējo kontroldarbu tā arī nesaņēmu, skolotāja bija nolēmusi nebojāt mūsu garstāvokli, ar to mums bija jāsaprot, ka gulbīši peldēs ne tikai pa ezeriem, dīķiem, peļķēm un vannām, bet arī pa mūsu dienasgrāmatām, un tas nav nekāds patīkamais skats. deam. Man pat ir grūti tagad parakastīt..Vakar mums skolā bija baigais pasāciens, kurš saucās `Trakais skrējiens`. Nezin, no kā mūsējie šo nosaukumu aizguva, no `Ttrakā ceļojuma`vai arī no `Skrējiena pēc miljona`, tas vispār nav svarīgi, bet nosaukums jau vien liecināja, ka pasākums nebūs nekāds ekleris.. Tā nu katra klase rādīja cik lieli muļķi viņi ir, tostarp arī musu klase, un skrēja 3km, lai beigās dabūtu maisiņu ar āboliem, kurus tikpat labi mēs katrs varam dabūt savā dārzā. yeah. Viss bija tik ideāli, es pat šodien nejūtu savas kājas..man tik ļoti sāp.. :/ plus vēl tas, ka šodien klasē sasitu elkoni. Laikam man  būs jāatmet plāns par gulšanos zem braucošas mašīnas, es jau palēnām būšu iznīcināta. Paldies Tev Dievs..! Es tikai ceru, ka brīvdienas man ļaus pavadīt kā nākās, ja nē..man vēl tomēr ir plāns par to mašīnu………….

Čau, mazais izvirtuli, esmu atkal nonākusi līdz tādam momentam savā dzīvē,ka man nav ko teikt, bet man noteikti kaut kas ir jāsaka. Āmen. Vispār man liekas, ka būs kaut kas manā dzīvē jāmaina, ar to es domāju, ka beidzot sākšu mācīties, mācīties tā, kā mācīšanos izprotu es. Tā kā man ar izp[rašanu ir problēmas, varu derēt, ka arī ar mācīšanos būs problēmas. Kaut kad pavisam nesen tika rakstīts ķīmijas kontroldarbs, proti, atkartojums. Cik noprotu, jeb mans 19ais pārts saka priekšā, ka rīt es uzzināšu savu atzīmi. Godīgi sakot, man šķiet, ka šoreiz būtu labāk nemaz nezināt. Man pietiek ar gulbīšiem, kuri peld pa dīķi, manā dienassgrāmatā šie lopi nav vajadzīg un punkts, punks un vēlviens punkts. Šodien biju arī uz dejām, tagad sāp kājas, pat līdz tualetei nevaru tikt. deam. Vispār, šodien ir hokeja vakars, bet es pat nespēju normāli to noskatīties, jo pārgudri cilvēki uzskata, ka cilvēki hokeju caur netu skatīties negrib.kretīni. Tā nu es tagad skatos kaut kādā krievu lapā. Vienīgais, ko saprotu ir tas, ka nesaprotu neko. Bet nekas, vismaz varu kautiņus paskatīties. Un protams, es kā īstena hokeja fane vēroju to ar tējas krūzi rokā, vienkārši feini. Vispār man tagad ir jāraksta mājas darbs latviešu valodā, bet lai man piedod visi svētie gari un Kūles kundze, es atļaušos jau trešo nedēļu nepildīt latviešu valodas mājas darbu. yeah. Vispār man gribas gulēt. heh man prātā iešāvāsbaigā doma, iešu tagad gulēt un beidzot normāli izgulēšos, savādāk skolā mans miegs tiek traucēts ik pēc 40 minūtēm un tas tiešām vairs nav forši….Mcā :*

Manuprāt dažiem dzīve kā tāda ir beigusies, bet sākusies izdzīvošana. Izdzīvošana par to lai spētu eksistēt nevis dzīvot. Dzīvot, lai strādātu ārpus savas dzimtenes- Latvijas. Daudzi saka, ka tas ir vieglākais veids- aizbraukt no Latvijas, bet ja nav citas iespējas, tad ko darīt. Sēdēt mājās un gaidīt kad kāds tev pazvanīs un sacīs : “Nāc strādāt, Tu mums esi vajadzīgs!”.

Var gadīties, ka esmu pārāk pesimistisks, bet nevar noliegt, ka tā ir realitāte! Citiem vairāk, citiem mazāk, bet lielā mērā visiem!

Varbūt tas liks Jums aizdomāties… par Latviju!

Čau, mammu, tēt, skolotāj, apkopēj, direktorrr! Esmu beidzot nedaudz brīvāku un vārēju ienākt šeit un iemest kaut ko tizlu, kā jau vienmēr. Šī nedēļa skolā pagāja..nu tāāā, samērā normāli. Vispār nekas jauns nav noticies, ja nu vienīgi vakar, tas ir uz trešdienu, bija jāsagatavo 3 minūšu gara runa, ko es arī izdarīju, precīzi otrdienas vakarā, man izvēlētā tēma bija mūzika, un tas pat nebija nekas neparasts un pārsteidzoš, ja zināms, ka esmu gājusi un pabeigusi mūzikas skolu, spēlēju trīs mūzikas instrumentus un tālāk domāju mācīties kaut ko saistītu ar mūziku. Var teikt, ka mana dzīve ir viena vienīga mūzika, mūzika, mūzika un gļuks. Rīt jau ir piektdiena, tātad, gandrīz brīvdiena, tas nozīmē, ka atkal varēšu gulēt un gulēt. Vsipār domāju, ka kaut kad drīz būs jāapmeklē kāds pasākums, ceru, ka kāds mani uzaicinās uz savu dzimšanas dienu, gribas pieēsties pa lēto. Bet godīgi sakot, aizejot uz dzimšanas dienām es nemaz tikpat kā nemaz neēdu, tas kaut kā tā iegājies, bet mani tas tāpat neuztrauc. Aizvakar dabūju sev pati cept pankūkas.deam. Labi, ka bija ēdamas, tikai pirmajām vajadzēja nedaudz vairāk cukura. Jā, un vēlāk man palika baigi slikti, vai nu paŗēdos vai nu kaut kas ar tām pankūkām nebija kā vajag. Visu nedēļu neesmu pildījusi nevienu mājas darbu, ja nu vienīgi uzrakstīju to runu un tagad iesāku zīmējumu, kurš it kā, cik sapratu, bija jāpabeidz. Ai, man kaut kāds pofigs uznācis. Parasti tas pofigs ir līdz brīdim, kad jānodod darbs, tad seko stress, bailes, ģībonis, ātrie, slimnīca, resnas māsiņas, smuki dakterīši. uhhh Jā, un rīt ir agrais koris, doh, jāceļas septiņos, lai astoņos piecpadsmit būtu uz strīpas, da nemaz nedomājiet, ka es to darīšu, man rīti ir domāti kam citam. Tagad pie manis sēž mana vecmāmiņa un kaut ko klārē, es nemaz neklausos, man silti vienalga, es tikai rakstu.. un rakstu.. un rakstu..rakstu..rakstu….

Labvakar vakarā! Esmu atgriezusies no savas snaudas, kuras laikā nemaz nesnaudu, lai nu kā. .esmu atpakaļ..un tikai tāpēc, ka man nav ko darīt un aiz manām durvīm ņaud jau mans pazīstamais, miermīlīgais kaķis, kurš man grauza kāju..Jā, jā.. tas pats vecais, labais minka. Es te tā domāju un domāju un nekādi nevaru izdomāt, kāpēc man, visnotaļ interesantai un apdāvinātai personai [lol] šajā vakara [dažiem pat nakts vai rīta] stundā nav ko darīt. Secinājums bija viens. Vainīga ir valdība un pastāvošā kārtība, lai gan uz mana galda kārtības nav..te ir tāds bardaks un ja to ieraudzītu mans tēvs, tad man tiktu liegta pieeja netam un tas būtu vēl trakāk..nekā ja man būtu jāiet uz skolu vai arī, ja man pāri pārbauktu ceļa rullis. Arī draudzigajā portālā nav ko darīt..es jūtos kā pensionāre, kurai ir atlikušas dažas diena līdz tam, kad viņu visi liktu mierā…..proti, pensijas dienai.. Jā, mierīgi apmaksā visus kredžus un dzīvo mierīgi atlikušo mēnesi..ja gadienā neatnāktu Šlesers ar Repši un neatņem visu mantību..bet tas jau ir cits stāsts. Ir piektdienas vakars.. un daļa jauniešu šobrīd kādā klubā vienkārši nodzeras..jā, un ne tikai jaunieši, arī pieaugušie un bērni.. tas nu ir fakts..Kur gan viņi nākotnē ies..Nu bet protams, ka uz veikalu pēc ”Apinīša” , lai lāpītos.. Dievs, dod viņiem taisnu ceļu..Man vispār nav garstāvokļa. Deam, būtu labāk ēdusi…vai gulējusi. Jā…..bet man nav gultas…

Čau, mani ar anoreksiju slimie draugi..Man jūsu tā pietrūkst…[dziļdomīga daudzpunkte, jo es laikam samelojos un baigi vēl pietam]  Esmu saslimusi..un laikam tā pamatīgi, jo šodien es neaizgāju uz skolu..ir piektdiena..secinājums.. man būs trīs brīvdienas..muhahhaaa… mani tagad noteikti apskauž visi.. un man tas ir dziļi pie pakaļas.. nezinu, vai tā var teikt, bet principā man ir vienalga. Man tagad fonā skan ļoti uzmundrinoša dziesma, proti, ”Fuck you”. Tā dziesma man baigi uzlabo garstāvokli, nudien. Vispār.. man ir ļoti žēl, ka neaizgāju uz skolu.. un šoreiz es pat nemeloju..tas jau patiesi ir daudzsološi..Mājās ir drausmīgi garlaicīgi.. un no garlaicības mani neglābj pat augstāk minētā dziesma…tā nu tas ir.. Lai nu kā..vismaz manas smadzenes šobrīd atpūšas no tās baigās mācīšānās… lai gan…viņas jau nemaz nekad nav bijušas nogurušas.. ai, ko nu es te runāju… lai labāk manā vietā runā gudrie skolotāji.. kuri noteikti manas neierašanās dēļ..skolā atkal ir sacēluši pamatīgu traci, jo noteikti ATKAL [man šis vārds ir viens no visbiežāk lietotajiem, ja neskaita, bļin, bļeģ, deam, mērglis, stulbā učene..un citus uzmundrinošos vārdiņus] domā, ka es simulēju..bet tā nav.. es patiešām esmu slima.. un man ir papīrs [šoreiz ne tualetes papīrs] ar kuru es varu uzrādīt savu veselības stāvokli.. bet kuru gan tas interesē…laikam jau tikai manu miermīlīgo kaķi, kurš man jau ir nograuzis pusi kājas. damn. Vispār es gribēju tēju..ļoti,ļoti gribu.. un būtu ļoti, ļoti laimīga, ja kāds to ļoti, ļoti ātri pagatavotu, jo man ļoti, ļoti sāp kakls un es ļoti, ļoti gribu dzert.ļoti. Āā.. un es priecājos par to, kas notika vakar vakarā..proti, es neizpildīju mājas darbus.. heh, es jau laikam paredzēju, ka mana mīļā ģimenes ārste man liks palikt mājās, blenzt grieztos un nomirt nevis no mācībām un gripas, bet gan garlaicības..lūdzu, ļudzu, neatņemiet darbu ārstiem..mums šie saldumiņi ir tikpat ļoti vajadzīgi kā sex, drugs and rock’n'roll..Vispār man tā kā būtu jāparsaksta šis tas literatūras kladē.. un vēl šis tas jāuzzīmē, bet es esmu tik ļoti pārmocījusies ar rakstīšanu šeit, ka man nemaz nenāk prātā darīt to, ko tikko pieminēju. Tā kā..Saldu dusu.

Vienkārši ienīstama diena – šodiena! Ienīstu! Visu dienu, sākot no vakardienas, neesmu normāli runājusi ar Raivi, un pie vainas, kā parasti, strīdi… Ienīstu… :@ Šodiena kopumā bija tik grūta, smaga, ka es  vienkārši gribu izdarīt tā, lai sāp vēl vairāk, ja reiz sāp. [Tikko nospiedu mazu mušu, bet man labāk nepalika]. Un pats tizlākais ir tas, ka nav neviena, kas mani saprot, ar ko varētu izrunāties. Tagad tik ļoti vēlētos, lai pie manis būtu Olga, vai vismaz skype, vai draugos, bet nav. Gribās vienkārši mājās, kur nav ne strīdu – gribu kā mazs bērns pie savas mammas, gribās izjust mājīgumu savās mājās, jo, lai kā gribētos un kā censtos justies kā mājās šeit, tas nav tas, un man nesanāk, jo te es jūtos tikai kā vienīgajā vietā, kur būt, jo citur nav kur iet. Pietiek mani tikai kaut nedaudz aizskart kaut kādā  veidā, un pār mani nāk viss iespējamais, ne tikai tas viens konkrētais. Esmu pārāk emocionāla un jūtīga. Tāpēc arī esmu viegls upuris. Dažreiz tik ļoti gribās visam uzspļaut un braukt mājās, kur ir vislabāk, bet apraujos pie tā, ka nevaru… vnk nevaru. ;(

Šodiena ir viena liela pesimisma bedre. Rīt gan jau ka būs uz darbu, tad varbūt kaut nedaudz aizmirsīšu par visu, kas nomāca šodien, bet es zinu, līdz ko pienāks kārtējais strīds, viss būs atpakaļ, un atkal sāpēs, atkal asaras birs, atkal galva plīsīs pušu no skumjām un asaru pārlieku lielās spraukšanās ārā.

Ajjjj, tagad galvā ir tikai STULBAS, galīgi stulbas domas, labāk neteikšu kādas – jūs nobīsieties. Nevajag!

Katru reizi, kā Raivis ienāk istabā, gribās viņu samīļot, sabučot, izlīgt, bet kaut kas manī neļauj to darīt – varbūt pārlieku lielais sarūgtinājums, lielā dusma… gan jau… bet, Raivi, zini to, ka es to vēlos visvairāk… ;( un rakstot šīs pēdējās rindiņas, man atkal asaras traucas ārā, jo es vnk nevaru – iedomājoties to, ko vēlos visvairāk, un sev liegt to, tas ir pats ļaunākais… ;(

Bet sajūta, kad asaras, kas sakrājušās daudz, daudz, pārrit pār vaigu – tā ir tik patīkama, jo jūti, ka asaras aiznes prom visas skumjas… un tu kļūsti mierīgs…

Piedod man!

P.S. Tava dziesma ir TIK SKAISTA!

Paldies Tev par to…

Heijā hopsā..hi hi..Ir jau 7.augusts, pirmdiena. Sākusies jauna nedēļa un man jau ir iestājies dzīves apnikums, lai gan tas jau man ir iestājies krietni sen, tomēr šodien es to izjūtu visai stipri..Mani jau atkal moca gārlaicība, tāpēc tagad te rakstu kaut kādus nesakarīgus,nevienam nevajadzīgus tekstus, tikai tāpēc, lai man būtu ko darīt. dēm, es pati vairs nesaprotu, ko runāju. Viss ir aizgājis pārāk tālu. Jāmm, es šodien kā paklausīga skolniecīte gāju uz skolu. Nolādēts! Skolā bija rīta līnija un es uzzināju, ka no rītdienas būs jāstaigā pa skolu ar maiņas apaviem, jo mūs kontroles bargā latviešu valodas skolotāja Rita Kule..vai Kūle..īsti nezinu, bet nothing special.[starp citu, šamā skaitās mana kaimiņiene. [rock] ]  Tas nozīmē tikai vienu, es dabūšu staigāt ar basām kājām, jo man tādu maiņas apavu nemaz nav.. Nu labi, ir jau ir.. bet man ir slinkums viņus staipīt līdzi.. un es jūtos pārāk kruta, lai katru rītu ieejot skolā mainītu apavus, nolādēts. Ak jā, kā es varēju to nepieminēt..šodien man atkal bija septiņas stundas.. nedomā, ka tā ir verdzība? heh..lai nu kā, šodien nemaz nebija tik traki.. bija vēl trakāk.. un rīt būs vēl, vēl trakāk, jo arī rīt ir septiņas stundas, būs divas krievu valodas, sestā stunda būs angļu valoda un plus tam visam būs jāmaina apavi. Nē, es rīt nofeikošu savu nāvi un uz skolu neiešu. Ēdīšu čipsus, dzeršu kōlu un skatīšos O.C. Kā jau visi krutie džeki un džekenes. yeah. Vispār es jau tagad dzeru kōlu, un čipsus es jau kādu laiciņu atpakaļ ēdu. Heh, es tagad skaitos kruta? Uz šo jautājumu laikam spēs atbildēt tikai kaimiņu Ruta. [ak jēl, jūtos kā dzejniece, kruta dzejniece] Man šodien bija arī doma pildīt mājas darbus, bet tā kā es neko no tās padarīšanas nesaprotu, es izdomāju, ka tomēr mājas darbu pildišanu atstāšu zubrīšu ziņā. Āmen.