Viens no četriem Latvijas Gaisa spēku helikopteriem Mi-17.

Vakar lasīju zinātnisko žurnālu par drošību un aizsardzību „Militārais Apskats”. Izdevumā izlasīju Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātņu pētniecības centra vadītāja, brigādes ģenerāļa Kārļa Krēsliņa publikāciju ‘‘Aizsardzības sistēmas restrukturizācija”. Lasot rakstu, biju patīkami pārsteigts, ka cienītais ģenerālis par pietiekami ticamu uzskatījis manu publikāciju par Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājumu, tādēļ atsaucies uz to vairākos faktos. Neslēpšu, ka K. Krēsliņa publikācija man lika turpināt pārdomas par mūsu bruņoto spēku retrospektīvo attīstību. Sākšu ar nelielu atskatu nesenā vēsturē.
Lūk, žurnālista Sandra Metuzāla raksts “Krievu karakuģis pie Latvijas robežām”, kas presē bija lasāms 1997. gada 8. oktobrī: “[...]Latvijas Jūras spēki pie valsts ekonomiskās zonas robežas fiksējuši Krievijas Baltijas flotes flagmani – eskadras mīnu kuģi Nastoičivij.[...] Krievu karakuģi priekšpusdienā ievērojusi kāda zvejas kuģa apkalpe apmēram 40 jūras jūdžu (vairāk nekā 70 kilometru) no Ventspils. Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos ziņa par Nastoičivij parādīšanos izraisījusi tādu pašu rosību kā līdzīga atomkreisera Pjotr Veļikij vizīte, kas notika pirms gada. Arī šoreiz krievu kuģi uzraudzīt devās Jūras spēku Dienvidu rajona patruļkuģis, un paredzams, ka tam pievienosies arī Lietuvas fregate Žemaitis. Pagājušajā reizē no gaisa krievu karakuģi uzmanīja zviedru kara lidmašīnas (viena no tām pat nogāzās netālu no Pjotr Veļikij un pilots gāja bojā), bet šoreiz novērošanu no gaisa uzņēmušies Latvijas lidotāji ar transportlidmašīnu L – 410. Pērn tas vēl nebija iespējams, jo L – 410 atradās remontā un Latvijai nebija ko sūtīt tik atbildīgā lidojumā. Tiesa gan, transportlidmašīna novērošanai nav īpaši piemērota, taču nekādas izvēles iespējas Gaisa spēkiem arī nav. Nav gan izslēgts, ka situācija drīzumā varētu mainīties, jo jau šodien uz Zviedriju dodas Gaisa spēku delegācija, un iespējams, ka tur paredzamās pārrunas skars arī zviedru lidmašīnu dāvinājumu Latvijai.” Pievērsiet uzmanību tekstam sarkanajā krāsā, kur aprakstīts Gaisa spēku stāvoklis. Bez tam joprojām nav īstas skaidrības, kā tad palika ar to retrospektīvo Zviedrijas atbalstu Latvijas Gaisa spēkiem.
Turpinot iztirzāt Gaisa spēku tēmu, pievērsu uzmanību “Latvijas Avīzes” rakstam “Kas Latvijas gaisa spēkus sagaida NATO?”, ko laikrastā varēja lasīt 2004. gada 17. februārī. Tātad, burtiski īsu laiciņu pirms Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Tas noteikti bija lielu cerību laiks. Bija pārliecība, ka daudzās nebūšanas no armijas izskaudīs, NATO jau nepieļaus nejēdzības, vai ne? Lūk, ko Arta Drēziņa rakstā varēja izlasīt: “Latvijas Nacionālo bruņoto spēku gaisa spēkos šobrīd dien 278 cilvēki, no kuriem absolūti lielākā daļa ir virsdienesta karavīri un virsnieki, neliela daļa ir civilie speciālisti. Diviem — gaisa spēku štāba priekšnieka pienākuma izpildītājam pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam un 1. eskadriļas komandierim pulkvežleitnantam Aivaram Mežoram — ir lidošanas pieredze ar kaujas lidmašīnām vēl no PSRS laikiem. Gaisa spēkos ir 10 lidmašīnas AN-2, no kurām tikai divas ir pilnīgā lidošanas kārtībā, transportlidmašīna L-410, piecas mācību lidmašīnas “Vilga”, divi helikopteri Mi-2, divi — Mi-8, tuvākajā laikā tiks nopirkti vēl divi Mi-8MTV1.” Bet tagad pievērsiet īpaši, kas saistīts ar lidmašīnu iegādi: “Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Viens iznīcinātājs maksā ap 40 miljoniem dolāru, turklāt vienu nekad nepērk — parasti veselu eskadriļu (8 —10), nepieciešama arī attiecīga infrastruktūra. [...]Jau tagad var paredzēt, ka trūks cilvēku. Tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem, bet vai mēs to spēsim?” Īpaši atcerēsimies tekstu sarkanajā krāsā ar pasvītrojumu!

Tagad lasām ziņu, kas laikrakstā “Neatkarīgā” bija lasāma 2004. gada 18. aprīlī. Tās nosaukums ļoooti iespaidīgs- “Līdz 2015. gadam Latvija nepirks iznīcinātājus F-16″. Un tur atrodams sekojošais: “aizsardzības ministrs Atis Slakteris pavēstīja, ka kopā ar kolēģi, Lietuvas aizsardzības ministru Linu Linkeviču, savu valstu bruņoto spēku vadībai uzdevuši līdz 2015. gadam izvērtēt iespējas un nepieciešamību iegādāties iznīcinātājus F-16 gaisa telpas aizsardzībai. Pēc A. Slaktera teiktā, pašreiz Latvijai nav nepieciešams iegādāties šos lidaparātus un tā ir nākotnē pārdomājama ideja.“
Un tagad salīdzināsim divu aizsardzības nozares amatpersonu pausto. 2004. gada 17. februārī Gaisa spēku pulkvežleitnants Jānis Liepiņš apgalvo, ka ”Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana”. Savukārt 2004. gada 18. aprīlī Aizsardzības ministrs Atis Slakteris NBS vadībai uzdevis līdz 2015. gadam izvērtēt iespējas un nepieciešamību iegādāties iznīcinātājus F-16 gaisa telpas aizsardzībai.

Bet tagad lidmašīnu jautājuma fināls. 2009. gada septembrī Aizsardzības ministrija ar plašu vērienu manifestē Lielvārdes militārās aviācijas bāzes skrejceļa būvdarbu atklāšanu, kurā “visus būvdarbus un piegādes (izņemot bremzēšanas iekārtu piegādi un uzstādīšanu) veiks vietējie Latvijas uzņēmumi.” Pievērsiet uzmanību iekavās iekrāsotajam tekstam par bremzēšanas iekārtām. Rodas jautājums: kas tās par bremzēšanas iekārtām? Vai tādas nepieciešamas vienīgajai Latvijas Gaisa spēku lidmašīnai L-410? Vai tādas vajadzīgas četriem Gaisa spēku helikopteriem Mi-17? Cik zināms, tad nē. Tādēļ iesaku vēlreiz pārlasīt Gaisa spēku pulkvežleitnanta Jāņa Liepiņa teikto laikrakstam “Latvijas Avīze” 2004. gada 17. februārī, ka “Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Viens iznīcinātājs maksā ap 40 000 miljoniem dolāru, turklāt vienu nekad nepērk — parasti veselu eskadriļu (8 —10), nepieciešama arī attiecīga infrastruktūra.” Piecus gadus atpakaļ tika spriests, ka ”tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem”, paralēli apgalvojot, ka Latvijas lidmašīnas nevar atļauties, jo esot nepieciešama attiecīga infrastruktūra. 2009. gada septembrī tiek sākta lidlauka būvniecība un cik noprotams šī attiecīgā infrastruktūra tiek veidota arī. Iespējams, ka ir izlemts, nemaz negaidot Ata Slaktera 2007. gadā uzdoto izvērtēšanas noslēgumu par F-16 iegādes lietderību, ka arī turpmāk mūsu debesis sargās citu NATO valstu lidmašīnas. Taču arī šādam lēmumam ir jābūt skaidri un pilnīgi formulētam, konkretizējot, kādi Gaisa spēki Latvijai ir vajadzīgi un kādi tie būs. Šķiet, ka gan Lietuvai, gan Igaunijai tas ir skaidrs.

Iespējams, manis rakstītais atkal izsauks protestu vētru viena otra Aizsardzības ministrijas klerka izpildījumā, sakot, ka Latvija kā maza valsts ar nepietiekamu finansējumu (kam kategoriski nepiekrītu) nevar atļauties kaujas aviāciju. Prioritāte esot cilvēku glābšanai. Un tieši ar šo glābšanu vēlos turpināt.
2007. gada februārī ar lielu pompozitāti tika izziņots, ka “[...]prioritāšu maiņas dēļ pārskatītais solījums Ventspils lidlaukā pastāvīgām dežūrām novietot glābšanas darbos izmantojamu armijas helikopteru patiesībā slēpj daudz vērienīgākus plānus – pilsētas pievārtē plānots uzbūvēt militārās aviācijas posteni. Pat augstākā līmeņa politiķi par Latvijas Gaisa spēku plāniem pagaidām nav informēti, taču Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs paskaidro – tikai tagad nākotnes ieceres ieguvušas publiski izklāstāmu veidolu. Vairāku gadu pieredze ļāvusi secināt, ka armijas aviācijas darbību tieši saistīt ar civilu lidlauku nav vēlams.[...] Saskaņā ar valdības akceptēto koncepciju Par meklēšanas un glābšanas spēju attīstību un pilnveidošanu, izmantojot helikopterus jau nākamgad vienam helikopteram pastāvīgā 24 stundu dežūrrežīmā būtu jāatrodas Ventspils lidostā.” Gaisa spēki neskopojās ar konkrētiem plānu izpildes termiņiem, sakot, ka “līdz 2010. gadam tiks uzbūvēts helikoptera nosēšanās laukums, angārs tā glabāšanai, mītnes vieta, kur uzturēties apkalpojošajam personālam. Prognozējamie celtniecības izdevumi tiek lēsti 500 000 latu, taču šajā aprēķinā neietilpst infrastruktūras (pievedceļu izbūve, elektrības pievilkšana) un jauna radionovērošanas posteņa uzbūvēšana līdzās esošās kāpas galā.” To visu varēja izlasīt portālā Apollo. Taču atkal pārsteigumi. Jau 2007. gada 23. aprīlī laikraksts “Neatkarīgā” vēsta, ka Aizsardzības ministrija plānus maina. Imanta Vīksnes rakstā lasāms, ka “lidojumu drošības apsvērumu dēļ meklēšanas un glābšanas darbos Kurzemē izmantojamās militārās aviācijas postenis tomēr netiks veidots jūras piekrastē Vārves pagastā – glābēji bāzēsies Ventspils lidostā, kā jau tas sākotnēji bija paredzēts.” Pievērsiet uzmanību iekrāsotajam tekstam! Vēl pirms dažiem mēnešiem Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs militāro helikopteru uzturēšanos Ventspils lidostā raksturoja kā nevēlamu, jo militārā klātbūtne civilai lidostai uzliek dažādus ierobežojumus. Nepaiet ne divi mēneši un gan Gaisa spēki, gan arī Ventspils lidosta apgalvo, ka militārās aviācijas klātbūtne civilistiem tomēr nekādus apgrūtinājumus neradīs. No malas vērojot, absolūta nekonsekvence. Putrošanās un pilnīgs vīzijas trūkums. Būtu jau labi, ja ar to viss beigtos un Gaisa spēki lietas labā kaut ko būtu darījuši. Taptu postenis kaut Ventspils vai Liepājas tirgus laukumā. Tomēr nē. Pienāca 2008. gada 2. decembris. Trīs jūdzes no Liepājas krastiem Jūras spēku acu priekšā nogrima kuģis “Beverīna”. Un izrādījās, ka Ventspilī ne tikai nav sākta posteņa būvēšana, bet Gaisa spēku rīcībā pat nav minimālais pilotu skaits. Dažas dienas pēc nelaimes atklājies, ka Gaisa spēkos esot tikai 3 lidotāji, kas varot lidot nakts laikā virs jūras un kādu glābt. Pie tam neviens no viņiem neesot atradies postenī. Un tagad aicinu vēlreiz pārlasīt 2004. gada publikācijā atrodamo Gaisa spēku pulkvežleitnanta Jāņa Liepiņa teikto: ”tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem”.

Nobeigumā.
Uz 2008. gadu Latvijas Aizsardzības budžets bija 305 miljoni latu. Pirms tam aizsardzības nozarē arī nebūt nebija pabērna lomā. Pat pie krīzes apstākļiem nozarei ir finansējums, par kādu gadus desmit atpakaļ pat sapņot nevarēja. Neskatoties uz to, ir grūti atrast pazīmes, kas liecinātu, ka Latvijas Aizsardzības ministrijai, NBS un pašiem Gaisa spēkiem būtu redzējums vai izpratne par savu vietu valstī un aizsardzības sistēmā. Šo attieksmi spilgti raksturo Gaisa spēku jaunā mājas lapa, kas sākusi darboties pēc tam, kad vairākus gadus šim dienestam tādas nebija vispār. Saistībā ar gaidāmiem svētkiem, kad atceramies varonīgos Latvijas karavīrus (un lidotājus), kas cīnījās par mūsu Tēvijas neatkarību, šodienas Aizsardzības ministrijas un NBS amatpersonu nostāja ir gaužām apkaunojoša. Tādi cilvēki no Bermonta ordām Latviju nosargājuši nebūtu!

As a writer and a slightly obsessive-compulsive note-taker, I tend to be picky with the notebooks I use. In an age where everything has become digital, barely anyone walks around with a notebook anymore. I myself prefer the sound of my fingers on a keyboard, the ease with which I can edit my work on a computer, and occasionally, shift-F7 for an instant thesaurus entry. However, once in a while, nothing beats the feeling of running a smooth flowing pen on a clear sheet of paper.

While I’ve tried everything notebook save for the one with tacky photos of local celebrities on the cover, nothing beats a Moleskine. They’re damn expensive, but with a leather cover, and a self-publicized history that includes crazy people like Vincent Van Gogh, Pablo Picasso, and geniuses like Ernest Hemingway and Bruce Chatwin, who can resist the lure of notebook that costs ten times more than that one with Judy Ann Santos on the cover amongst plastic flowers and a badly-illustrated landscape of rolling hills?

There’s a certain pride in pulling out a Moleskine from your pocket or bag, removing the leather strap that holds it all together, and, flipping through its yellowing pages. I can imagine finding a dusty stack of them in the future and immediately thinking they contain something of prime importance. If I find a pile of spiral notebooks with Juday on the cover, I burn them.
For the first time, popular notebook brand Moleskine, and National Book Store are bringing the My Moleskine exhibition to Manila. The exhibit showcases the talent and creativity of contemporary artists in Asia. In the interactive exhibition in select NBS stores in the metro, artists show their work in progress, giving the audience an insight into their creative process.

Presented are the works of 34 artists from the fields of design, photography, painting and music who use their Moleskine notebook as their canvas to express and showcase their inspirations and artworks. Two Filipinos, multi-media artist Justo Cascante III, and open media artist Arnel Agawin, are part of the group.

Arnel Agawin had a Hokusai wave thing going on. I have no idea why there are bananas in the ocean.

The event was hosted by Tessa Prieto Valdez and Tim Yap. It was hard to miss them.

Along with the exhibit, Moleskine and NBS are also launching the My Moleskine Open Call Manila to promote the bond between Moleskine notebooks and artistic expression. Jazz up the pages of your Moleskine notebook and get a chance to win P25,000 worth of gift certificates from NBS and represent the Philippines in the MyDetour Shanghai 2010. I was able to get an expanding 2010 Moleskine planner that expands to over five feet. I’m thinking of drawing a very long landscape or just something long; like a pencil. Deadline for entries is December 15, 2009.

The Winona NBS-ers at dinner Friday, left to right: Nate, Megan, Jade, Olga, myself and Kevin

Wow, you guys. Just wow. That’s all I can say. While I’m not particularly religious anymore, I would definitely consider myself spiritual at the least, and I must say that I think all the stars aligned just perfectly for me this weekend at the National Broadcasting Society (NBS) Regional Convention in Quad Cities, Iowa/Illinois.

I’ll start out by explaining everything a little, and then tell you why I am about ready to burst at the seams because I am so excited to start planning for next summer, and my future. NBS is a professional, university-based organization. Tons of universities and colleges around the country have NBS chapters, and it (obviously) just so happens that Winona State has one. The main focus of the organization is career planning, and the highlights are the regional and national conventions. The convention this year was held this weekend (Oct. 23-24) in the Quad Cities.

Before I continue, I have to stress that I only joined NBS by happenstance. I decided to show up to the first meeting of the semester just to see what it was like. We’re a small organization – there’s probably 20-25 people on the mailing list, though less than 10 people show up to any given meeting. Anyhow, that first meeting I was informed that there were two officer positions open. I won’t say I was forced into the position of treasurer, but I was definitely strongly encouraged to do so I also signed up for the convention figuring “why not” – I hoped it would only help me out in the future. I really have no broadcasting experience yet, so I’ll take whatever I can get!

We left WSU at 6 a.m. Friday and arrived at our hotel 5 hours later with plenty of leeway before our first excursion. The entire weekend, we were given opportunities to speak with and hopefully learn from many professionals in the opportunity. Round table discussions, keynote speakers and studio tours made up the two-day itinerary, including the obligatory pizza dinner, pool party time, and luncheon (and awards ceremony, where we smoked the competition! we took every award except for most improved chapter!!). Aforementioned excursion, we decided, would be to the Independent News Network (INN) station headquarters nearby. I had no clue what to expect, and I was excited!

Upon arrival, we learned that INN does things a little bit differently than normal network news stations like ABC, NBC, Fox, etc. INN basically outsources its newscasts and produces local-style news for local networks around the country. Said local-style news? Included SPANISH NEWSCASTS. You guys, I about went through the roof when I heard that. Who knew that in the middle of the midwest would be the headquarters for a national news network that also produces in Spanish?! I’ve been having some serious doubts about how exactly I would employ my Spanish skills in an English market, so I was thrilled, to say the least, when I found this out.

We took a tour of the fairly small station, getting a glimpse of the set (where the Spanish news was set to air within minutes of us being there!), the teleprompter room, the editing desk, the newsroom, the whole shebang. This was all new and exciting to me, as I’m pretty sure the last time I was in a TV Studio was when I was on the news with my girl scout troupe in about 4th grade. Needless to say, I think I looked at things a little differently now! The thing I remember most about this tour was that one of the INN employees said that they are one of very few networks/companies that have actually benefitted from this infamous recession. If that’s not encouragement to get my foot in the door, I’m not sure what is!

Before leaving I made sure to get business cards and inquire about summer internships. From my understanding, it sounds like they will take a few each summer, but I still wasn’t completely sold on the idea. After all, it will probably be unpaid, and to move alllll the way out to Quad Cities for three months? I’d have to find housing, and I’d probably feel relatively sequestered and reverse-claustrophobic, as I like to call it, as I normally do when I get out in the middle of nowhere. It seemed like nothing more than a remote possibility, but I was excited to have toured all the same.

That night we had the opportunity to have smaller one-on-one sessions with various tv and radio personalities who have made a great living in the broadcasting business, all one way or another ending up in Quad Cities. Almost all of them absolutely raved about INN, how innovative it is, how they think it’s great that they do Spanish newscasts. I started thinking about all of these signs nudging me towards looking into an internship there, and so upon arriving home in Winona yesterday, that’s exactly what I did.

I started off researching the city itself, since we didn’t see too much of it in the short time we were there. It seems to be a lot like Winona, but on a slightly bigger scale. It has the Mississippi running right through it, and a big college population – there are at least 5 or 6 universities in the 4 towns that make up Quad Cities. This would make finding finding someplace to sub-lease easy, hopefully, if leases are anything like they are here in Winona and begin in May. I would also feel very comfortable living with other college students, even if I don’t know them. Expecting another 5-hour drive from home (Milwaukee) to be the deal-breaker, I checked on it just to be sure. Google maps said that Quad Cities is actually closer, both in miles and time, to Milwaukee than Winona!

So bottom line, I think I’m going to still look into internships with bigger companies on the east and west coasts for next summer as I was planning. But if/when that fails, I think I have my winner!

eile õhtul jõin oma elu ilmselt kõige kallima õlle. maksis 40 krooni, olles seejuures veel alkoholivaba ja 0,3l (isegi mitte poolene, saatearujah). täna sain kogemata teada, et poehind on mingi 11 krooni ja natuke peale. aga kuna ma eilse ostsin ööklubist, siis ma eriti ei imesta. tegelikult. ma teadupärast suur ööklubitaja ju ei ole ja hindadega kursis ka mitte. tegelikult ma ei tea, kas see oli mu elu kõige kallim õlu või mitte, sest nagu öeldud, oli see alkoholivaba ja alkoholiga teadupärast on see lugu, et mida rohkem seda tarbida, seda odavamaks ta läheb. mingist hetkest on täitsa tasuta. ja teatud faasis hakkab sulle tunduma, et sulle makstakse veel pealegi. aga kõik see loomulikult muutub järgmisel hommikul (või siis, kui sa ükskord oma pangakontot vaatad.)

aga ööklubis käisin ma No-Big-Silence’i kontserdil. ööklubist ise muide – Sugar, Pärnus – interjöör on küll selline, et sobiks ideaalselt gooti pidudeks. aga no see, et tegemist on Pärnuga, nullib sellise võimaluse muidugi koheselt ja eos. lava tagune valge drapeering mulle millegipärast ilgelt meeldis. a no see selleks. kontsert ise oli äge. kuna tegemist oli siiski Pärnuga, siis mingit hullemat möllu ei tasunud oodata ja ega seda (vist) ei olnud ka… ütlen ‘vist’, kuna ma selja taha väga ei vaadanud ja fännide esindus lava ees oli olemas, nii et hullema möllu puudumisest hoolimata olen ma täna suhteliselt vigane praktiliselt kogu kehast.

minusuguste vanainimeste meeleheaks oli kogu krempel juba kell 10 läbi, mis oli väga positiivne, kuna mul on ju teadupärast pühapäeva hommikuti kõhutantsutrenn. tänane muidugi oli mu üleüldise vigasuse tõttu suht feil. vabalt oleks praegu suuteline tantsima, mõõk pealael, niikunii kael ei liigu…

aa ja siis eile õhtul võtsin end kokku ja püüdsin kokku arvutada, mitmel NBSi kontserdil ma elus käinud olen. umbkaudu 15 sain kokku. mõnda võibolla ei mäleta ka. kümne aasta kohta väike number küll, tundub mulle tagantjärgi.

k.

Well I must say, many exciting events have transpired since my last entry almost a month ago, and I apologize for my absence! As I mentioned earlier, I do have a lot going on in my life. Aforementioned ‘niche’ includes writing multiple news stories a week in all sorts of exciting formats, as well as lots of club commitments. Most recently, I did some clean-up work with one of WSU’s newest clubs, Photo League, in the bluffs across the river. We hiked all the way up there (and there were no nice steps like at Garvin Heights!), took some pictures and a quick lunch break, and swiftly got to work clearing out invasive species like buckthorn and honeysuckle. I’ll be the first to admit that I am still sore two days later! It’s not easy work on flat ground, but the angle at which we were doing all this work made it a lot harder on my pathetically out of shape body. It was a lot of fun though, and we’re thinking of making it into a monthly ordeal! I’m looking forward to the next one, because there are rumors of burning everything we cut out. I’ll let you know how that goes (and hopefully in a timely manner!).

In other exciting news, that story I wrote for the Daily News?? Ended up on the front page of the next day’s paper!!!! I was a little dumbfounded (slow news day, I’m sure) but excited none the less. It was so crazy to see MY name attached to the story… what an incredible feeling. Although I will admit that I started writing the story and when my editor looked it over, he pretty much re-wrote the entire thing. But it was a great learning experience, and that amazing feeling, looking down at my byline, reminds me why I’m going into journalism. Read my story here!

Coming up this weekend is my first convention, and a journalism-related one too! National Broadcasting Society is holding a regional convention for our region in Moline, Illinois (Quad Cities) Friday and Saturday, and I’m driving down there with 5 other members (and possibly our advisor, though we’re still not sure). I’m not really sure what to expect, seeing as how I’ve never participated in anything like this before. I’m a little nervous but excited at the prospect of networking and finding out what I have to learn (which, I know, is still a lot!). I’m also excited to spend the weekend with my fellow NBS-ers, as they all seem like great people. I don’t really know any of them too well so hopefully the weekend will go smoothly! If anyone happens to read this before our departure at 6 a.m. tomorrow morning, I am certainly open to suggestions and words of encouragement regarding this endeavor. Wish me luck!

I also promised news commentaries, and there have been so many blog-worthy stories lately. Everyone’s favorite balloon boy and the release of Windows 7 are among several stories I heard about and thought, “hey, I should blog about this!”… but to no avail. I think one of my problems is that I’m having a tough time figuring out exactly how to go about commenting on these news stories. If anyone has any suggestions, or bloggers you really like that you think I could take note from, don’t hesitate to let me know!

Alas, I will do my hardest to update here more often, perhaps once life quiets down a bit and I have some breathing time. Take care, all, and have a great weekend!

MCO è in grado di fornire tutte le soluzioni e i prodotti adeguati al mondo del Card Management come:

• Stampanti termografiche e relativi materiali di consumo ed accessori;
• Punzonatrici e sistemi di personalizzazione sia centralizzati che decentralizzati;
• Sistemi di fidelizzazione e raccolta punti;
• Sistemi di pagamento elettronico;
• Badge e software per controllo accessi;
• Lettori/scrittori di carte a banda magnetica, lettori/scrittori di Smart Card, lettori di carte rfid, lettori di barcode;
• Accessori per card quali portabadge morbidi, rigidi, con e senza clip, cordoncini di varie misure e colori.

Siamo anche in grado di supportare le iniziative dei nostri clienti offrendo anche un servizio conto terzi di personalizzazione di ogni tipo di cards ad un ottimo rapporto prezzo/prestazioni.

In particolare siamo in grado di offrire servizi conto terzi per la personalizzazione in:

• stampa offset e serigrafica;
• termografia monocromatica (loghi, barcode, nominativi e numerazioni);
• termografica a colori (sfondi, loghi e foto);
• personalizzazione ink-jet;
• punzonatura a rilievo e ad incisione;
• laser engraving;
• codifiche ISO (magnetiche ed elettriche);
• servizi di postalizzazione e fullfilment.

Esse filme já está veiculando há um tempo, mas é um filme que eu adoro ver, passa sem parar na TV e cada vez que passa eu morro de rir. Parte da Campanha da Oi “Na Oi você pode sim”, esse e os outros dois filmes, o da arquiteta e o do empresário, são realmente engraçadíssimos. Mas esse, especialmente, com o Rodrigo Santoro, é perfeito, porque afinal nós conhecemos o Santoro, achamos ele o máximo e realmente acreditamos que ele pode tudo. Mas não, ele não pode coisas básicas na sua operadora. O melhor de tudo é o “tá bom, obrigado” que ele fala no final, desistindo, se conformando com a triste sina de, apesar de ser tão incrível (é o bonequinho mais vendido no Japão!!!), não conseguir o mínimo na sua operadora. O tom com que ele diz isso, a encolhidinha do corpo, a paradinha na trilha, o “não” seco que ouvimos pelo telefone, tudo em contraposição com a louvação que se fez dele antes (em cenas irreais e muito bem arquitetadas, pensadas e realizadas, quando a fantasia e o tom de brincadeira são usados pra enfatizar a contraposição), tudo isso é fruto do talento do Clovis Mello, talvez um dos diretores mais prolíficos em atividade que, além de fazer um filme atrás do outro, brilha nos que fazem uso dessa mescla matadora de atuação e piada. Na mão dele bons atores fazem excelentes filmes de piada e filmes de piada ganham excelente atuação. Parece simples, mas é dificílimo. Diretores passam anos tentando desenvolver essas características, passam horas no set tentando dar ao filme pelo menos uma dessas duas características – boa atuação ou boa piada – e o Clóvis tira de letra, faz com o pé na costas.

Vou postar o do Santoro e o da arquiteta, que são do Clovis Mello, e também o “mega empresário”, que é do Claudio Borelli, que também fez um filme incrível, mas sobre ele eu falo num próximo post…

direção Clovis Mello, fotografia Fernando Oliveira, trilha Hilton Haw, produção Cine, criação NBS

direção Clovis Mello, fotografia Fernando Oliveira, trilha Hilton Haw, produção Cine, criação NBS

direção Claudio Borrelli, produção Killers, criação NBS

A Oi vem fazendo um fantástico trabalho de comunicação desde a criação da sua linda marca, e nisso incluo atributos, naming, linguagem, dentre outras formas de manifestação. Se tu entrares no site da atual agência, NBS, existem diversas peças, uma melhor do que a melhor.  Mas agora os caras extrapolaram! A Rádio Oi é uma das coisas mais Oi dos últimos meses, eu estou totalmente rendido e entregue à minha marca favorita de telefonia. Quando eu escuto a rádio, fico parecendo o cara aí de baixo:

Mas calma coração! Vamos racionalizar! Meu celular não é Oi e acho que eu nem escolheria Oi, se pudesse! Oi? É, dizem que o sinal deles não é muito bom, inclusive, a sintonia da própria rádio é um pouco suja.  Além disso, o amiguxo-do-tio-da-minha-amiga disse que uma vez ele foi super mal atendido. Ou seja, em muitas circinstâncias, de socialnetworking em socialnetworking, produto comunica mais que propaganda.

Simples, ou não, assim.

Here’s the new track from DJ Bless. I really dig it for sure. Track has a good feel to it. I love the intro with the saxophone and everything. Make sure you download this track if you want good music on this cold, cold Friday.

- iMegatron

DOWNLOAD: DJ Bless feat NBS – Shotgun Memories

people can get really desperate at times.
those in 0910 Group A will understand.

Duas agências. Uma trabalhando para reforçar um posicionamento forte, relevante. Outra tentando se reposicionar via “marketing de confeti”.

Nunca trabalhei diretamente com a NBS (No Bull Shit, site aqui) e não sei se eles seguem a risca o posicionamento, mas é sensacional. A imagem abaixo diz tudo (preto e branco, simples… sem fru fru):

A propósito, o slogan “só o que interessa” – simples, focado, relevante e alinhado com a estratégia–  é ótimo.

Eu trabalhei com a Leo Burnett anos atrás. Não tenho o que reclamar. Mas o que é essa tentativa de vender uma idéia de diferenciação sem diferenciar nada?

Se olharmos apenas pra esta peça (e tenho certeza que a agência ainda é muito mais que isso), teria que recomendar a mudança de nome da agência para YBS.

Post que pode interessar:

O caso WWF: a relação entre agência de publicidade e cliente

Estrategistas e a Turma do Confeti

Loading…

veidike promo ja reklaami ka (täitsa tasuta):

No-Big-Silence läheb tuurile, Starstealer plaati tutvustama.

16.10 – Tartu – Rock&Roll
17.10 – Tallinn – Rock Cafe (Rocktoberfest)
18.10 – Viljandi – Puhas Kuld
23.10 – Võru – MADhouse
24.10 – Pärnu – Sugar

ehk siis juba neljas kord ajaloo jooksul saab NBSi Pärnus näha. võimalik, et nad on siin rohkemgi käinud, aga mina isiklikult tean kolme korda. esimene oli siis, kui ilmus Whaw!Zaiksi esimene ja kahjuks ka viimaseks jäänud album ja NBS soojendas. see võis olla no… üheksa aastat tagasi? laiv jäi mu mälusse igaveseks ja eredalt tänu sellele, et mingil hetkel jäin ma stagediveri alla. too polnd väga väike mees ka ja lavaesine oli na hõredavõitu. õnneks jäin terveks, ehkki õhu tagasisaamine kopsudesse osutus üllatavalt keeruliseks. teine kord oli miskil suve avamise laadsel üritusel. sealt pärineb ka mu osavalt skooritud Rajasaare trummipulk (osav skoorimine tähendas julmalt kellegi käest äraväänamist.) kolmas kord oli kõige ägedam, sest silenceride osakaal publiku hulgas oli ülekaalukas ja see oli ülimalt positiivne, sest Pärnu ei hiilga just väga oma rokisõbralikkuse või üleüldse millegi poolest.

kõrvalepõikena mainiks ära, et ükskord ma püüdsin kokku lugeda kordi, mil ma olen NBSi laivis näinud. feilisin rämedalt. liiga suur number umbes kümne aasta vältel. eks mul muidugi on nigel mälu ka. näiteks tänase päevani ei tea ma mõnda Starstealeri lauluteksti peast. näiteks Bonemani ei tea – liiga palju keerulisi sõnu mu jaoks.

k.