Latvijā parasts un izplatīts ligzdotājs un nometnieks. Šis samera paliels un skaists putns mielojas ar zīlem Anņiņmuižas pļavas krūmajā. Meginaju pienakt tuvak,bet šis ir bailigs,nacas meginat “piezoomet” to tuvak ar fotoaparatu,zemak dažas bildes

man gribas sev vaicāt – Marut, bļāviens, cik ilgi tu vēl turpināsi ‘tā starpcitu’ un ‘man jau neinteresē, es tikai tāpat’ manierē paskatīties, vai viņš ir online, vai nē? cik ilgi tu tādā pat manierē meklēsi viņu starp cilvēkiem? cik ilgi tava dienas svarīgākā daļa būs skolas pusdienu starpbrīdis, lai tajā pašā ’starpcitu’ manierē apsēdīsies kaut kur tā, lai viņu vari redzēt un, tikpat ‘tā starpcitu’ viņu vērotu visu starpbrīdi?

es sāku kļūt smieklīga!
bet es nespēju savākties un viņu palaist prom. tik šausmīgi dīvaini, ka šī ir tāda vienpusējā apsēstība, kuras dēļ es atkal sajūtos maza un dumja, bet viņš nezin – neko. es esmu tikai viena no simta, neesu nekas, kamēr viņš labu mirkli bija visa mana dzīve.
es jūtos kā stalkere..

bet es cenšos – un drīz viņš man vairs neko neizteiks.
tāpat man atlikuši vien pāris mēneši, ko uz viņu skatīties. un tad – viss.
ko es darīšu tad?

pink – i don’t believe you.mp3

Novembra vidu iestajies mereni silts,pelecigs un tumšs un mitrs laiks,temperatura Riga ir +1+5 gradu robežās,bieži miglains un ari reizem list,smidzina.Visu laiku ir apmacies,zemi makoņi un dabā zudušas visas krasas,sakas gada tumšakais un nemiligakais periods-tipiskais vels rudens.
Foto-Rigas skati šajas dienās.

Drēbes: treniņbikses un liels t-krekls. dzeltens. ^^
Mati: sasieti.
Ēdiens: nav nekā un arī negribās.
Dzēriens: nesen izdzēru tējas krūzi un tagad apsveru aiziet uz virtuvi un atrast vēl kaut ko dzeramu. nonākot pie šīs ailītes, apjautu,ka gribās. ;D
Jūtas: miers un labas domas. vismaz neatrodu nevienu slikto, kas pierādītu pretējo.
Runājos ar: sevi.
Dzirdu: david guetta (feat. makeba) – if we ever.mp3
Patīk/Mīlu: mīlu sevi par to, ka vēl esmu,  un dzīvi par to, ka vēl ļauj man mēģināt.
Gribu: ceturtdienu un piektdienu! un arī rītdienu. un visu, vispār. man visādi labi.
Ienīstu/Dusmojos: man nepatīk tas, ka manai klaviatūrai gļuko space poga, atstarpes gļuko un lēnāk rakstās, kas man, kā ātrrakstītājai, baigi bremzē visu procesu.
Gaidu: ceturtdienu! man ir savi iemesli.
Rakstu: lēnām dzimst ideja jaunam stāstam.
Lasu: tā arī nesāku pārlasīt the host, bet sākšu.. tiešām!

Citāts:
“I’m falling apart,
I’m barely breathing,
with a broken heart,
that’s still beating.”

(Broken – Lifehouse ir ļoti skaista dziesma.)

Drēbes: džinsas un t-krekliņš.
Mati: pavirši sasieti.
Ēdiens: sen jau, kā nav, bet pēdējais, ko ēdu, bija makaroni ar gaļu.
Dzēriens: nekā nav un arī negribās.
Jūtas: mierīgas, nedaudz skumjas, taču.. skaistas.
Runājos ar: sevi.
Dzirdu: jason mraz – life is wonderful.mp3
Patīk/Mīlu: dzīvi, par to, ka viņa ir tāda, kāda ir.. un sevi, par to, ka es vēl turos.
Gribu: ātrāk izdzīvot otrdienu un sagaidīt trešdienu ar smaidu.
Ienīstu/Dusmojos: nav ne dusmu, ne naida.
Gaidu: brīnumu!
Rakstu: neko. šo.
Lasu: ģeogrāfija skaitās? bet vispār taisos pārlasīt the host.

Citāts:
“I believe in nothing,
but the beating of our hearts,
but the truth and who we are.”

sveika, Dzīve!

es zinu, ka Tu neticēsi, bet man ir tik ļoti, ļoti, ļoti daudz, ko stāstīt, ka es varētu runāt un runāt, man šķiet, mūžīgi, ja vien Tev neapniktu klausīties. kaut gan, es runātu arī pēc tam. (:
faktiski, man tagad pat neinteresē tas, ka man ir jāiet čučēt, lai rīt laikā pieceltos, jo man gribās izteikties.

līdz ar septembra sākumu, sākās manas dzīves, līdz šim, aizraujošākais posms ever. šo divu mēnešu laikā esmu izgājusi cauri augstākajiem un zemākajiem posmiem, smējusies un raudājusi un, vienā vārdā, piedzīvojusi tik daudz, cik neesmu piedzīvojusi pa pēdējiem diviem gadiem.
pavisam negaidīti, mana dzīve ieguva ļoti spilgtas krāsas, domas, mērķus, sapņus un idejas – tā vien šķita, ka es beidzot izstāvēju savu rindu uz karuseli, beidzot tajā iekāpu un sāku braukt – un viss sagriezās, bet tā ļoti patīkami. saprotams, jā, sākumā bija superīgi. pēc mirklīša man noreiba galva un šķita, ka labāk nevajag. taču jau ļoti ātri pēc tam es apjautu, ka esmu pieradusi un ir superīgi.
taču, kā jau jebkurš normāls karuselis, šis tikai pieņemās spēkā.

mana mīļā Dzīve, es esmu Tevi atkodusi. (:
es zinu, kas Tu esi, ko Tu dari un no kā Tu baidies.
es redzu, cik ļoti Tev patīk mani kacināt, ķircināt un pārbaudīt – kad Tu, ar saviem dzidrajiem smiekliem, sagaidi to mirkli, kad esmu patiesi laimīga, un izdari kaut ko, kas momentā izgaisina visu manu laimi un liek man nokrist no savas mākoņa maliņas un pārdomāt to, vai varbūt tiešām pareizāk nebūtu no visa atteikties un palikt turpat, kur esmu, necenšoties uzlidot augstāk.
bet es jau neesmu tik dumja.
kā izrādās, ja vien es sakožu zobus, nepadodos un dodos tālāk, Tu atkāpies – varētu būt, ka Tu pat sabīsties, ka es tik ātri esmu atpakaļ uz pekām!
gribēji redzēt, cik ātri es to varu izdarīt?
ar katru reizi man sanāk arvien ātrāk. (:
es taču apzinos, ka šī visa ir viena liela Spēle un mans prieks ir par to, ka es beidzot esmu iemācījusies un izpratusi noteikumus. jo Tev jau patīk uzvarēt, Tu jau nepūlies man iemācīt, kā pariezi jādzīvo – Tu mani uzvari, kamēr es mācos.
un tagad es esmu sapratusi, tagad es uzvarēšu! (:

mana mīļā Dzīve, es Tevi mīlu!
ļotiļotiļoti.
es zinu, ka Tevi šis vārds biedē. es zinu, ka Tev nepatīk, ka es Tev tik ļoti pieķeros, Tu sabīsties un centīsies darīt visu, lai es zaudētu ticību un atkāptos, jo kur gan ir jautrība, ja visu laiku esu laimīga? ko gan Tu darīsi tālāk, ja nebūs, ko kacināt?
bet es zinu, ka Tu padosies.
jo es noteikti nepadošos!
es jūtu, kā pieredze, spēks un cerība, kuru visus šos gadus esmu lēnā garā krājusi un centusies izprast, beidzot tiks izlietoti pareizi. beidzot, pirmo reizi mūžā, esmu atradusi Tevi, un par attiecībām ar Tevi man nav bail cīnīties! man nav bail no kritiena, man nav šaubu, ka Tu mani varētu nemīlēt un ka beigās es palikšu par muļķi, nē.
es esmu iemīlējusies un zinu, ka tas ir tā vērts.
Tu esi manas mīlestības vērta.

taču es to nesapratu uzreiz. faktiski, es to sapratu tikai šodien.
kā jau teicu par to karuseli, tas pieņēmās spēkā.
pēdējās divas nedēļas ir bijušas visstiprākās.
katru dienu es cēlos un kritu vairākkārt.
katru dienu dzima un mira n-tās cerības, jautājumi, atbildes, domas un mērķi – es meklēju sevi, meklēju Tevi, meklēju atbildes, iemeslus..
taču, tikai  pēdējo dienu laikā, esmu apjautusi, ka this is it.

tu neticēsi, bet,
es nenožēloju neko.
es paskatos spogulī un es mīlu sevi tādu, kāda esmu – jo es esmu tieši tāda, viena vienīga un fantastiska!
kā gan es varētu sevi nemīlēt?
ak, es, mazā egoiste.
un ar to lepojos. (:
es esmu laimīga.
tik laimīga, kā nekad vēl neesu bijusi.
es redzu katru savu kļūdu un es redzu, kā tā mani ir mainījusi uz labo pusi. es redzu ikkatru cilvēku, kas ir gājis cauri manai dzīvei, un es viņam no visas sirds saku paldies!, jo bez viņa es būtu savādāka – un ne vienmēr labāka.
es lepojos ar visu, ko daru, ar to, kāda esmu, ar to, kāda veidojos un es nenožēloju neko.
un es mīlu Tevi, Dzīve, jo es zinu, ka mums izdosies. (:

saldus sapņus, mana skaistā!
xo,
Maruta.

Atis Slakteris

Kad Slakteris bija aizsardzības ministrs un vēl no Tautas Partijas man likās, ka būs dimbā. Un katru reizi, kad mēdijos par viņu ko dzirdēju, ieslēdzu savu negatīvo domāšanu un katru vārdu, ko dzirdēju no viņa es uzskatīju, ka tie ir meli un vēlme kaut ko iegūt sev. Vai arī viņš atkal ir piedzēries. Arī tad, kad viņš kļuva par Finanšu ministru, šī domāšana vēl darbojās.
Slakteris sāka bieži parādīties mēdijos, atklāti runāt, reizēm stāstīt ko vairāk nekā drīkst teikt. Parādīja arī to, ka kaut ko var izdarīt – budžeta pieņemšana. Tagad gan viņam pārmet, ka budžeta plānošanas laikā viņš ir bijis atvaļinājumā. Tas nekas, ka budžets ir grozīts vismaz trīs reizes un tagad tas notiek jau ceturto. Tiek grozīts, jo tiek meklēts atbilstošs risinājums esošajai situācijai. Viss beidzot, kad viņš pateica īsu frāzi: “Es neizvairos no žurnālistu jautājumiem. Uzdodiet man vēl jautājumus!” un šajā brīdī, protams, intervija beidzās. Mēdijam vajadzēja faktu, bet ne paskaidrojumu.
Pēdējais notikums ir intervija ar Bloomberg Television. Pilni blogi ar šo video, draugiem.lv vieni no skatītākajiem video. Visi ieņirdz par Slaktera Angļu valodas zināšanām un atbildēm. Paskatieties citas Slaktera video intervijas un iztulkojiet tās angļu valodā. Sanāks tieši tas pats, par ko visi tagad “perās”. Ar to es gribu teikt, ka cilvēkam nesanāk labi izteikties un varbūt (varbūt) runājot viņš jau domā nākamo teikumu, kā pateikt un ko drīkst pateikt.
Arī man ir grūti sarunāties ar cilvēkiem, kuri Angļu vai Krievu valodu izmanto ikdienā, bet es tikai darba darīšanās. Es nemāku izteikt savu domu svešā valodā, jo es domāju Latviski. Tas pats arī ar Angļu žurnālisti un Latviešu ministru.

Ivars Godmanis

Pieredzējušākais politiķis, kas mūsu valstī vēl darbojas politikā. Cilvēks, kurš deviņdesmito sākumā sakārtoja Latvijas pamatus tā, lai nākamās valdības plūktu laurus. Kad māja sāka šķiebties un pamatīgi šķiebties, tad Godmanis ir klāt, lai atkal visu sakārtotu.
Politiķis, kuram ir atbildes uz visiem jautājumiem. Viņš pat zina, cik lielas ir bērnu naudas, cik ilgi strādā skolotājas un cik maksā ārstu pakalpojumi. Ja nav, tad ātri ieskatās savos papīros un atbilde ir rokā.
Iedomājaties, ja viņa vietā būtu Solvita Āboltiņa, kura nevar sasaukt Saeimas apakškomisijas sēdi vai Jāni Urbanoviču, kurš atbalsta Krievijas armijas karaspēka atrašanos Gruzijas teritorijā.

Ievads

Tieši šeit ievads. Ieskatieties šo cilvēku sejās un padomājiet, vai viņi aiz kameras sit plaukstiņas un priecājas par notiekošo? Vai viņi tur atrodas tādēļ, ka neko nesaprot un vēlas, lai par viņiem domā ko sliktu? Vai viņiem patīk, ka par viņiem ņirgājās, jo nav varējuši atbildēt uz jautājumiem, ko nevienai dzīvai būtnei nav izdevies?

Nobeigums

Patreiz ir grūti un grūtībās ir jāpārvar. Visi no mums to izjūt, ja ne paši uz savas ādas, tad kāds no radiniekiem vai draugiem. Arī man. Tieši tādēļ es pirmo reizi un ceru, ka vienīgo, savā blogā rakstu par politiku. Jo žēl. Žēl cilvēkus, kas dara visu iespējamo, lai mēs justos droši un ar iespējām. Žēl cilvēkus, kuri nepaskatās, ka citur arī tā notiek un Latvijas gadījumu uzskata par unikālu, jo lielākie mēdiji to katru dienu izceļ.
Šo es nerakstu, lai tagad izceltos starp citiem un celtu šādā veidā popularitāti savam blogam. Politologs neesmu. Neesmu ekonomists un finansists. Īpaši pat neatšķiru šīs abas lietas. Rakstu, jo tas ir mans viedoklis un vēlos to savā mazā cilvēka mēdijā pateikt. Varbūt es kļudos, bet tas ir cilvēcīgi.
Ir līdzīgs viedoklis vai kardināli savādāks? Te var izpausties.

Ja turpmāk vēlies pirmais uzzināt par jaunākajiem rakstiem šajā blogā, pieraksties RSS lasītājam

Hei, Hei…
Ir jau kārtējais Novembris atnācis 2008. gadā. Ja nebijāt aizmiguši, tad droši vien manījāt, ka tas atnāca pasakaini jauks, saulains un arī silts. Bet arī pirmā svētdienas diena novembra mēnesī ir saulaina, kas arī gribot negribot izdaiļo manas necilās rezidences sienas, par to gan es īpaši ļaunā neņēmu, jo mazie saules zaķīši gan izdaiļoja manas dienas, gan sasildīja to, ka varēju mierīgi atbrīvoties no džempera un atvērt logu. Diena jau ir sasniegusi savu otro pusi, rezidencē valda klusa noskaņa, fonā skan franču mūzika, dūmo cigarete un no atvērtā loga var saklausīt mašīnu dūkoņu, pa kuru vel nedaudz cenšas iekļūt saules mazie zaķīši.

Gribējās novēlēt Jums jauku un patīkamu jauno darba nedēļu, zinu arī, ka ir jauns mēneša sākums un daudziem jāizkaro aizvadītā mēneša rezultāti, jāuzsāk jaunas “dzīves” un jāturpina iesāktais. Tad es Jums novēlu tajā veiksmi un izdošanos

Ar Cieņu,
Lacux

dat. diena                norises vieta          laiks        mājinieki                           viesi

 Pilns novembra kalnedārs pretendentu līgā:

http://dal.c4.lv/lv/liga_pretendentu/kalendars.html?dal_m=1

Tad nu tā. Spēju tik aptvert, ka biju Buenos Airesā.
Pilsēta jau grandioza. He, 3īs mēnešus dzīvojot savā mazajā pilsētelē, jau biju aizmirusi kā izskatās lielas ēkas. Tgd es zinu kā izskatās grandiozas ēkas. Ļoti modernas un tai pat laikā ēkas ar savu šarmu.

Braucienu organizēja YFU. Tātad visa bruciena laikā es atrados stapr vāiešiem, amerikānietēm, zviedru meitenēm utt. He, mana kļūda, ka brauciena sākumā apsēdos vāciešu ielenkumā. Visu braucienu uz BA skandināju – ¨lūdzu, spāniski¨ vai ¨es nesaprotu¨, vai ¨mēs visi te esam lai iemācītos spāņu valodu¨ utt. Respektīvi biju normāli sastresojusies par to. Bet nu jā. Visi vācieši jau nav vienādi. :p Beigu beigās es pati tusējos ar vācietēm. Dzīvoju vienā istabiņā ar Kati, un pa dienu dauzījāmies ar Hannu un Juliu.

Un ko tad es redzēju. Amm, varu teikt ka pazīstu BA centru. :p jē. Mūsu hotelis bija pašā, pašā centrā. Nu vēl vairāk centrā nevar. Nē, nu var (kā teica Manuels), jāuzeceļ telts uz obeliska. Nu lūk. Pa pašu centru staigājām daudz. Gan visi kopā, gan arī paši ar savu galvu.

Bijām Plaza de Mayo, redzēju La Casa Rosada (kur mitinās politiķi), La Boca (ieliņa ar dikti krāainām mājām), Temaiken (tip zoloģiskais dārzs), redzēju kā dejo tango uz ielas.

Nu lūk. Pat nemaz nezinu ko lai raksta. Nav rakstāmais šodien.
Skaties bildes un nu jā…

Varbūt pēc kādam dieniņām varēšu ielikt vēl kādu bildi, ja man atsūtīs tās vācu meitenes.