Vispār parodoksāli, šodien man dzimene, bet es slims. Nu varbūt ar tā nav cūku gripa, par to nekas neliecina, bet viens ir skaidrs, ka slims esmu. Takā šodien jaukā saulainā dienā nosēdēju mājā. Tā izvēlējos dāviņu, ko Jūs man varētu uzdāvināt.

Nu ito mantiņu, nekas, ka es viņai ne tikai nespētu pabarot un viss drīzāk nositos pirmajā stabā, bet tas būtu to vērts.
Varat sākt solīt. Link.
Labi, tas šodien nav vienīgais notikums, kurš ieguvis popularitāti. Ir vēl kaut kāds 13 gadīgs afgāņu zēns, kurš iemācījies Latviešu valodu no karavīriem, protams ar visiem pārējiem vārdiem, ko lieto karavīrs b*e n**j utt. Norēkties var labi, bet tas tik pierāda, ka Latviešu valodu var iemācīties, pretstatā krieviem kuri apgalvo, ka nekādi nespēj.

Un šodienas grāvējs.

Pavisam nemanot jau pagājusi pirmā advente. Rīt būs 1. decembris un man ir sākusies gada beigu panika, kā vienmēr visu pusgadu esmu nobumbulējusi un tagad, decembrī centīšos paveikt to, kas man būtu bijis jādara iepriekšējos mēnešos

Tā kā viena no manām lielākajām problēmām ir tā, ka es nespēju koncentrēties- pārāk daudz uzmanības novērsēju sastādiju sev nelielu, bet pārskatāmu grafiku ar uzdevumiem, kas man šomēnes jāpveic, balvā man būs skaisti, silti un mīļi Ziemassvētki vismaz tā es plānoju

Runājot par adventi…mans vainadziņš diemžēl ir tāds ļoti slaids, bet man tīri labi patīk, taisīju pati, no sirds

Nu tad beidzot es esmu nosvinējusi savu 20.dzimšanas dienu. Sanāca tāds kā āfterpārtijs, bet bija tiiiiiiiiiikkkk forši! Ieradās visi, kurus uzaicināju. Man tāds prieks par to. Šajā kompānijā pietrūka vairāku cilvēku, bet es zinu, ka viņi ar mani sirsniņā. Ja viņi būtu šeit, tad viss, nebaidos teikt būtu ideāli. Kopā mēs bijām 10 cilvēku manā un Žanetes istabiņā. Bet nu visu pēc kārtas.

Vakar es pamodos, lija lietus, tā pamatīgi. Ēdot savu auzu pārslu putru ar banāniem, skatījos intervijas no dažādiem sarunu šoviem ar Teiloru Lotneru, smējos teju  līdz asarām, jo tie atgadījumi ir vienkārši outstanding. Par tām apakšbiksēm un 1.80 m kartona Džeikoba attēlu, un tam ir liels sakars ar Twilight Moms grupu. Tur vienkārši līks var palikt, man sāpēja presīte no lielās smiešanās. Visu šo smiešanas procesu mēģināju apvaldīt, jo Žanete vēl gulēja. Viņa nebija pamodusies līdz pat dažām pāri 11tiem, kad es aizgāju prom. Man vajadzēja sagatavoties manam āfterpārtijam. Nopirku traukus, kārtējo reizi Kamambera sieru un vīnogas, gāju uz “Mūsmājām” pēc mana kliņģera (šajā vietā man tek siekalas) un tad ar visām pekelēm devos atpakaļ uz kojām. Ienācu istabiņā sakarsusi, it kā nebūtu skrējusi vai pat ātri gājusi, bet uzreiz pēc mēteļa novilkšanas uzvilku T-kreklu, tas mani atvēsināja. Žanete jau bija pamodusies. Nolēmu pasērfot netā, palasīt, kas jauns dažās mājaslapās. Tā kā 5dien iešana uz “New Moon” dažu iemeslu dēļ izpalika, ātri vien nolēmām, ka iesim 6dien plkst.16.00, un manas meitenes nedzirdēja nevienu pašu spoileri no manas mutes (jo filmu biju jau redzējusi), es turēju vārdu, kaut arī man patīk pļāpāt par to kas, ko un kā ir bijis filmā cilvēkiem, kuri to vēl nav redzējuši. (whistle) Gadās. Bet es izturēju. Pirms kino es nolēmu paēst. Tā kā nekas diži daudz man plauktā nebija, nolēmu sev uzvārīt makaronus, pēc tam pievienojot Ķīnas mērci ar ananāsiem. Mmmm, garšīgi. Kamēr ēdu, pie manis atnāca Ieva, pasēdējām, parunājām par “New Moon” un dažām skolas lietām. Ak, tas meitēns ir traks tās visas sāgas dēļ! Es pat nezinu, ko vēl var te piebilst! Tas ir jāredz un Ieviš jāpazīst. Man arī patīk, bet tad jau es esmu mierīgais fans, ja mani var tā nosaukt. Man patīk, bet tajā pašā laikā man ir vienalga. Okey, novirzos no dienas atstāsta. Laiks pagāja nemanot, nepamanīju, kā jau pulksteņa rādītāji rādīja pēc diviem, bet tā kā es, Stīna un Žanete bijām sarunājušas iziet no kopmītnēm ātrāk, lai nevajadzētu stāvēt rindās,tad nu es sāku taisīties laicīgi, bet nespēju saprast, kur ir Žanete un Stīna, jo laiks spiež. Tad pēc dažām minūtēm ienāk Žanete un Stīna ar puķēm un dāvanu maisiņu. Es pasmaidu un laikam pat nosarkstu. Apsveikums no manējām bija tik ļoti jauks, paldies mīļās! Man tagad ir kaut kas jautram prātam, respektīvi, grāmata ar aforismiem par vecumu un novecošanu (kā nekā jau 20 gadi, bet still no I’m getting old), kā arī Stendera ziepes, burbuļbumba un vannas sāls. Man ir šokolādes ziepes, redz kā, zina, ko dāvināt īstai kārumniecei, he-he! Un, protams, kartiņa! Tās man patīk vienmēr visvairāk, tās ir kā mazas atmiņu kladītes, atver un uzreiz atceries. Sweet, wirklich sehr süß! Es samīļoju meitenes, tā no visas sirds un tik stipri, cik vien uz to brīdi biju spējīga. Mans lielākais dārgums! Tad nu mēs sākam gatavoties iziešanai, Ieva aiziet uz savu istabiņu (viņa gribēja iet ar mums uz to filmu jau trešo reizi, bet nu pārdomāja un pareizi vien darīja, pēc Parex Plazas 1.auditorijas, Kino Rio ir visai mazs placītis). Uz filmu ejot, mēs konstatējām faktus un iemeslus, kāpēc katra no mums iet. Stīnai tie ir seksīgie, pusplikie vīrieši (eh, man jau arī patīk!), Žanetei tā ir mūzika jebšu saundtreks, man (hmm?!) iespējams pamanīt ko tādu, ko nebiju pamanījusi pirms tam. Atnācām uz kinoteātri, nopērkam biļeti, laiks mums vēl ir, apsēžamies savās vietās un sākam runāt par visu. Galvenais, lai laiks ātrāk paiet, jo atnācām diezgan agri. Stīna novēro klātesošo auditoriju. “Sīkie,” viņa izdveš, bet ne jau tikai. Redzu meitenes ar saviem puišiem, cilvēkus pēc 30, mammas ar savām meitām, arī dažas vecmāmiņas. Cik aizraujoši! Smieklīgi, bet cik jauki! Tiešām. Es varētu teikt, ka that made my day, bet labākais tikai tad vēl domāja sekot. Filma sākās, es gluži pamiru no prieka, ka skatos to filmu vēlreiz. Es atkal smējos un raudāju. Raudāju kārtējo reizi Džeikoba dēļ, žēl man tā puiša . Smējos par kadriem, kad nākotnēs vīzijā Bella un Edvards skrien pa mežu, tas bija galīgi out of place, bet so smieklīgi. :D:D Un tas nav vienīgais tāds gadījums tajā filmā. Stīna un Žanete smējās gandrīz visu filmu un parasti, kur smieties nevajadzēja. Man smieklīgi, jo viņām smiekli nāk. Man blakus sēdēja divas meitenes, laikam jau 12-13 gadus vecas, un tieši tad, kad mēs smējamies nevietā, es dzirdu: “Kas tur tik smieklīgs?” Bet nu lai jau domā, ko grib, katram sava attieksme pret šo fenomenu, manas meitenes nav nekādi fani, un nekādas heiteres arī nav, so smieties atļauts. Romantiskas filmas vietā bija komēdija! Filma beidzās, izejam ārā, ieelpojam svaigu gaisu un nolemjam paiet garām Ziemassvētku eglītei, kas tikai tieši tajā vakarā iededzināta. Tā bija tik skaista, hmm, pie sevis nodomāju, redz, jau Ziemassvētki drīz būs klāt, cik jauki! Tie svētki man mīļāki par visiem pārējiem! Ejam pa centru, tas ar lampiņām izrotāts, Ventspils dome neskopojas šajā sakarā. Man prieks, jo Rīgā parasti tikai kaut kas ir centrā, par rajoniem nerunāsim. Pie kojām mums ir trīs skaistas dekoratīvas eglītes. X-mas is in the air! Jippī!

Kamēr atnākam uz kojām paiet laiks, bet nu nekas. Man ir uzdevums, saklāt galdu. Pamazām izdomāju,kur un ko likt. Kamēr visu sagriezu, pārģērbos un pielaboju savu meikapu, pulkstenis rāda jau ap 20.oo, un pirmais tuk-tuk jau skan pie durvīm. Ieva. Tad Stīna. Darja un Līga ar šokolādi un mazu dāvaniņu. Tad Laura ar šokolādi. Tad Jūlija ar paštaisīto rokassprādzi. Un visbeidzot Madara un Elva ar sniegavīriņu un šokolādi. Ha, man atkal ir daudz šokolādes! Visi (žēl, ka nebija Līvas, bet nu viņa ir mājās, mazais ģēnijs ir nopelnījis, bet mēs jau nosvinējām ar glāzēm piena un šokolādi trešdien) ir ar mani, izņemot tos cilvēkus, kuri ir vairāku simtu kilometru attālumā, bet tajā pašā laikā ļoti tuvu. Skumstu. Ļoti. Bet nerunāsim par skumīgo, mums gāja ļoti jautri. Šampanieša pudele aizgāja ātri, otro nemaz negribējās. Smiekli, joki, video. Kā jau meitenēm pienākas arī vietējās tenkas un spriedelēšana. Latest gossip is always important! :D:D Es nemanīju laiku, kad jau ķērāmies klāt kliņģerim, tējai, kā daži aizgāja, jo bija jau vēlu, bet man tāds prieks, ka viņi bija ar mani. Tas man daudz ko nozīmēja. Pati sajutu, ka esmu nogurusi un gribas gulēt, es sāku runāt neizsakāmi lēni, uzsverot katru vārdu. Nu jā, tāda nu es esmu. Bijām izsmējušās, pārrunājušas un paskalojušas citu netīro veļu, bet es biju tik laimīga. Katrs cilvēks, kurš bija ar mani, man ir tik ļoti dārgs palicis pa šo gadu vai dažiem mēnešiem (Prātā atkal tie, kas ir tālu no manis, ehhh …). Norvēģija, Itālija, otrs Latvijas gals un vēl šur tur ir cilvēki, kas tikai tāpēc, ka viņi ir, padara pasauli fantastiski saulainu un patīkamu dzīvošanai … Soooo … My birthday afterparty officially made my Saturday!

Kamēr sakārtoju galdu, nomazgāju traukus, pagāja laiks, gultā ielīdu tikai pēc diviem naktī patīkami nogurusi, parunājam ar Žaneti, pasmējamies un tad vienkārši vairs nebija spēka. Pulkstenis rādīja bez divdesmit 3 naktī. Es pagriezos uz kreisa sāna un atslēdzos. Redzēju ļoti jauku sapni. Pamodos ar smaidu, ar vēlmi, lai tas, ko es redzēju būtu patiesība. Nopūtos, jo nesapratu, kāpēc es tik agri esmu pamodusies, jo vēl nebija pat deviņi no rīta, jo gribēju, lai sapnis turpinās. Tad, kad jau biju vairāk vai mazāk pamodusies, es sapratu un pasmaidīju, ka pēc nedēļas es pamodīšos citā valstī, kas mani patīkami uzkurina. Jo tuvāk tas nāk, jo vairāk uztraucos, jo pirmo reizi lidošu ar lidmašīnu. Man ir bail, bet es ļoti vēlos redzēt kā izskatās mūsu Eiropa no vairāku kilometru augstuma. Skrien tirpas un tad arī skries, bet mamma būs blakus, so everything būs gut!  Uhh, I can’t wait! The UK and London here I come!

Šodien visu dienu mācījos, darba nežēlīgi daudz, bet visu var, ja labi grib, esmu diez gan daudz paveikusi, skatoties uz tām pauzēm, kas bija pa starpam. Uz beigām aizgāja ciet. No sērijas> sveiks, es esmu aizbraucis, ar mīļiem sveicieniem, Tavs jumts! Bet nu ir too much.

Labam noskaņojumam pieliku sev plakātu, the same kā Spaidermankī. He is hot! Uhhh … Tagad mūsu istabiņā ir vīrietis. ;)

Ziniet, ka patiesi lielas lietas sākotnēji ir visai maziņas … Tā ir ar draudzību. Draudzība nav vērtējama dolāros, eiro, sterliņa mārciņās vai karātos, un pat ne biržu akciju procentos. Tā aug kā puķe, ko vajag laistīt un kopt, lai tā atplauktu. Sākumā sēkla, pēc tam mazs asniņš … Maz pamazām … un tā aug ar katru sekundi, stundu, dienu, gadu. Aug, kamēr Tu tai atdodies pilnībā. Neturi par cieši, nosmaks, neatlaid roku, lai tā nepazūd uz visiem laikiem. Laikam tā ir arī ar mīlestību …

Nezinu, kad būs iespēja uzrakstīt nākamo ierakstu! Bet lai visiem veicas, lai jums priecīga un svēta šī pirmā Adventes nedēļa!

That’s it for now!;)

Nesen mani parnema pardomas, nedaudz par garu prieks twitter’a 140 atljautajam ziimeem, tapec rakstu blogaa. Galu galaa, tam jau blogs ir domaats… Tas nebus nekas jauns, bet tas nenozime, ka talak nav jalasa! ☺  Piemers: liels sashutums no cilvekiem uzzinot, ka valsts viriem esot bijusi balle ar 50 tukstoshu izmaksaam krizes laikaa un cik tas ir briesmiigi. Un patiesiba, vai tad katrs no mums nav dzirdejis kadu sudzamies, ka tas un tas skiezhas ar nadu un cik tas ir briesmiigi! Bet tas tachu ir lieliski! Kaut vini vairak skjiestos ar naudu, pa labi un pa kreisi! Jo tur pa labi un pa kreisi ir tacu cilveki kam vina ir loti vajadziga! Oficianti, pardeveji, celtnieki – viniem visiem tiek pa sljakstam no milzigas naudas upes! Nauda galu gala, pats sis papiritis, ir bankas ipasums, tas ir tikai tadas kartites, kadas izdala Monopola spele! Un ja kads no speletajiem Monopola spele savaktos visu naudu un atteiktos spelet talak, spele apstatos, kaut ari veljoprojam butu pieejamas visas maajinjas un laucinji un citas iespejas. Nauda plust, no viena gala uz otru, augshaa un lejaa, krustam skersam, liklochiem un apljveida!  Bet nekur nepazuud. Izteret naudu nozime tikai to padot talak (Iedomajaties, cik uz tas ir daudz mikrobu☺) un uzturet asinsriti. Patreiz latvijas asinsrite ir taa kad naktii pamosties un nejuuti vairs roku, kas ir notirpusi!☺

Patiesiba interesanti, ka shie papirishi vienakrsi parvietojoties atstaj aiz sevis lielas maajas, rupnicas, simtiem dazadu lietu kuras vienkarsi uzrodas no sii parvietosanas procesa.Vienigaa,  kam nekas netiek samaksats, ir daba, uz kuras reekina tas viss tiek pateereets. Shie Monopola speles papirishi liek pasaulei griezties. Tatad teret naudu nav slikti, nauda ir jatere, nauda ir domata teresanai, slikti ir to tureet zekjee un traucet visu jauko spelju vakaru parejiem! Un saja gadijuma ari ir svarigi teret to Latvijaa, lai tas musu piilju diikjis neizkalst.☺

Neko jaunu es nepateicu, tacu agrak es par to nebiju domajis, un varbut ari tagad to lasa kads, kas par to nebija domajis…

Ja cilvēkam kaut kas neiet, nepadodas kā vajag vai vienkārši neveicas, viņš jūtas slikti. Viņš sāk sevi vainot, slīgst depresijā, zūd darba spējas un dzīves prieks. Bet regulāras neveiksmes ir bieži novērojama parādība visiem, kuri kaut ko mēģina darīt. Cilvēkam pat pašam nav jākļūdās, pietiek ar to vien, ka citi tevi uzskata par vainīgu. Tādēļ, lai nebojātu sev nervus un nezaudētu darba spējas, ir nepieciešams ātri un efektīvi rīkoties. Viens no variantiem ir novelt vainu uz kādu citu. Lai sev un saviem oponentiem var norādīt un teikt – redziet, lūk, viņš vainīgs pie visa! Tad visi to vienu vainīgo aprej, nomētā ar akmeņiem, izņirgājas pēc sirds patikas un dzīvo tālāk līdz nākamajai neveiksmei.

Vēsturiski pierādījies, ka nomētāšana ar akmeņiem nav ilgstpējīgs risinājums. Jo, redz, neveiksmju ir daudz, bet, ja tu savu oponentu esi jau reiz aizraidījis pie tēviem, grūti viņu vainot par jaunām neveiksmēm. Piemēram, Čikatilo. Noslepkavoja maniaks 53 cilvēkus un viņu par to nošāva. Tas arī viss. Par 54., 55. vai 90. upuri viņš vairs neatbildēs.

Tādēļ ir izdevīgi ļaunuma sakni saglabāt dzīvu. Citādi nākamreiz jāmeklē jauns vainīgais. Veiksmīgs piemērs ir Osama bin Ladens. Viņa organizētie terora akti bija šausmīgi tieši ar bailēm un neziņu, kura tos pavadīja. Vai tiešām tas bija pēdējais terora akts? Vai kaut kur tūlīt nekritīs vēl kāda lidmašīna? Varbūt rīt mums krānā tiks saindēts ūdens? Šādu baiļu aizsegā ir iespējams izvērst bezgalīgu un milzīgi dārgu cīņu pret terorismu par nodokļu maksātāju naudu. Kad parādīsies jauns, efektīvs vainīgā tēls, Osama savu ļaunuma saknes misiju būs izpildījis un beidzot tiks aizturēts un nošauts. Tā teikt, lai apmierinātu pūļa alkas pēc asinīm.

Mazliet rafinētāks veids ir vainot abstraktu ienaidnieku. Piemēram, veselu valsti. Kāpēc valsts ir abstrakts ienaidnieks? Tādēļ, ka gadījums, ka viens indivīds nevar ciest visus otras valsts indivīdus, ir anomālija, jo viņam fiziski nav iespējams pat ar visiem sevis ienīstajiem subjektiem iepazīties, kur nu vēl atrast pamatu naidam.

Realitātē tomēr ir daudz gadījumu, kad viena tauta it kā nevar ciest otru. Piemēram, irākieši amerikāņus vai nesenā vēsturē vācieši ebrejus. Piemērs kā kultivēt etnisko naidu ir kaut vai Krievijā it kā veiktās aptaujas par valsts ienaidnieku. Tādas aptaujas rezultātus izlasot, indivīds pats domās salīdzina atbildes – Igaunija, Gruzija vai ASV un parasti nemaz neaizdomājas par jautājuma absurdumu pēc būtības.

Vēl viena abstraktu vainīgo kategorija ir mistiskas parādības. Kāpēc mans mazais dēliņš šodien tik niķīgs? Skaidrs, ka viņu apsēdis lietuvēns. Kādēļ Latvijā ir krīze? Vienkārši sātans sabiedrību ir iekārdinājis ar materiālājiem labumiem un tagad Dievs mūs par to soda… Pēdējā laikā, mazinoties reliģijas nozīmei rietumu sabiedrībā, šādi izskaidrojumi zaudē savu nozīmi vai izskatās naivi. Tādēļ tos lieto aizvien retāk.

Vislabāk tomēr ir vainot konkrētu cilvēku. Viņu tu vari satikt, ieraudzīt, aptaustīt un iespļaut sejā, ja ļoti gribas. Tomēr būtiski ir viņu saglabāt dzīvu un darba spējīgu. Vēl labāk ir, ja tādu ir vairāki, ideālā variantā vāji organizēta grupa. Tad vainīgos pēc nepieciešamības dažādās situācijās var sameklēt citus. Pa laikam, kad pūlis brēc pēc asinīm, vienu vai dažus var izmest laukā saplosīšanai un dot ilūziju, ka noziedzīgā banda tiek kontrolēta. Piemērs – Saeimas vēlēšanas. Pūlim tiek iestāstīts, ka viņš spēj kaut ko ietekmēt un tas naivi tic, ka tiešām reizi četros gados tas realizē savu varu. Bet tā kā 100 cilvēku kopu vainot ir pagrūti, efektīvāk ir izveidot tādu kā vainīgo supereliti jeb valdību. Valdības morālās nastas atvieglošanai ir iekārtots arī prezidenta amats. Tad pūlis pats sadalās vairākās daļās – vieni savās likstās vaino prezidentu, citi premjerministru, vēl daži attiecīgās nozares ministru. Ja nu kādam vairāk tīk vainot abstraktas lietas nevis dzīvus cilvēkus, viņš var ķerties pie partijām.

Tā kā par vaininieku labprātīgi neviens nevēlas kļūt, šī iespēja ir padarīta par privilēģiju. Vaininiekiem pienākas lielas algas, dažādas kompensācijas, brangi apsargi un citi labumi. Lai pūlis pie neveiksmēm vainotu tieši paredzētos vaininiekus, viņiem tiek dota nosacīta vara. Kāpēc nosacīta? Tādēļ, ka radikālas pārmaiņas tik un tā nav iespējamas, to nodrošina saistības pret citām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Turklāt naudu, kas ir visa pamatā, valstis pašas neražo. To, protams, var mēģināt darīt, bet tad tie būs tikai tādi Zimbabves dolāri ar deviņām nullēm uz naudas zīmēm.

Es negribu teikt, ka aiz tā visa stāv mums nezināmi vīri vai sievas, kas šos mehānismus apzināti ir noregulējuši. Es to nezinu. Ir tikai atsevišķas lietas, kas ļauj tā domāt. Piemēram, Latvijas valdības pēdējos gados ir tā kritizētas, ka tiešām sāk šķist, ka galvenā to pastāvēšanas jēga ir, lai iedzīvotājiem būtu, ko lamāt. Bet par to katrs lai spriež pats.

… es uzzināju, ka ar manu omīti un viņas veselību viss kārtībā.

… es eju uz “New Moon”, iespējams arī rītdien.

… man ir braukšana, nevaru sagaidīt!

… man ir un turpmāk būs fantastiska piena pudele un glāze ar gotiņu, tik fantastiska dāvana dzimšanas dienā, un tā balonu puķe, he-he! Paldies, Līvu!

… man ļoti gribas, lai līst lietus, tā pamatīgi. Dīvaini, bet gribu, lai aizskalo drūmas domas, kas bija.

… man ļoti gribas aiziet uz jūru, neesmu bijusi pie tās jau labu laiku. Būs jāizdara tuvākajā laikā!

… man ir vēl viena lekcija, kas sākas pēc dažām minūtēm!

See ya, people!

Valsts svētku priekšvakarā biju izvilcis savu parasto ķermenī ārpus savas siltās un ērtās dzīvojamās platības ar nolūku parādīt sevi citiem, apskatīt citus un, protams, arī izgaismoto (vec)Rīgu!

Lieta, kas šo divu stundu laikā mani visvairāk pārsteidza bija ELEMENTĀRS CIEŅAS TRŪKUMS PRET SAVIEM LĪDZCILVĒKIEM!

Es, protams, saprotu, ka šokolādes laiki, kad nauda pati krita rokās, un katrs šmurgulis, kuram bija drosme (Vai bija pietiekami stulbs) aiziet uz banku un kaut ko nopirkt, lai pēc pāris mēnešiem pārdotu dārgāk un pēc tam ar savu nopelnīto naudu izstieptu krānu savu draugu un paziņu priekšā radīja iespaidu, ka tās tā turpināsies mūžīgi. Un ja jau šodien es ēdu ikrus, tad es tos gremošu līdz savas dzīves beigām, un visi pārējie ir zemāki par mani un es visiem uzspļauju. Te pēkšņi tas viss ir beidzies – Cayenni banka ir atņēmusi, uztūnētā caca ir prom pie cita , naudīgāka eksemplāra, dzīvot nav kur…………..skarbi! Bet šīs dusmas nekādā gadījumā neattaisno cieņas trūkumu pret apkārtējiem, un ja Tu esi uzgrūdies, vai uzkāpis uz kājas līdzcilvēkiem – atvainojies un turpini savu ceļu!

Gribētu aicināt būt pieklājīgākiem pret līdzcilvēkiem, tad arī līdzcilvēki būs pieklājīgāki pret Jums!

Peace out!

Šodien sēžu un klausos. Klausos to, kas paņem prātu un sirdi. Paņem tā, ka var just katru vibrāciju caur asinīm izplūstot. Klausoties tā, ka balss liekas no iepriekšējās dzīves, no tevis nākam. Klausoties tā, ka nevajag redzēt, nevajag sataustīt. Tikai dzirdēt. Izjust to ar katru savu šūnu.
Un kas tad man ir mūzika?
Es jūtos neveikli un slikti, ja no mājām izeju bez ausīm. Ja dzirdu visu, kas notiek man apkārt. Dzirdu cilvēku sarunas, kuras izraisa riebumu. Dzirdu papēžu klakšķus un sieviešu īdēšanu, ejot pa Vecrīgas bruģi. Dzirdu omes lamājamies pieturā. Dzirdu veikalā strīdamies pārus. Dzirdu sīkus kvekšķus, kuru saimnieki nemāk tiem iemācīt klusēt un līdzsvarā būt. Man tas lielākoties riebjas.
Jā, es palaižu ik pa laikam skaistu dziesmu, ko spēlē kāds uz ielas, bet tas notiek reti, jo viņi jau sen kā nedzied un nespēlē ar dvēseli, tikai pirkstiem. Tas laiks ir beidzies. Ir pienācis rudens. Tumšums. Un spēlmaņu prasme tev iekustināt garu arī laikam sakusi ziemot. Vai pārcēlusies uz siltākām zemēm.
Tāpēc es uzlieku ausis un eju. Es eju ritmā ar katru dziesmu, ar katru bītu, kas atskaņots un ietverts manā ausī. Un tieši tas man lieka smaidīt. Pirmdienas rītā vai otrdienas vakarā. Mūzika, kas paņem.
Šobrīd es arī klausos. Klausos, ka plosa sirdi. Bet tā skaisti plosa, tā, ka ļauj tai spēlēt savas spēles.
Mūzika ir pārāk daudz, lai to aptvertu. Un katrs, kurš to piemirst, laikam arī aizmirst dejot. Dejot ar būtību. Dzīvot tā, lai katram saule sirdī un rokās.
aj, tas tā, laikam mūzikas ietekmē rakstīts. Šodien kaut kas atkal iekustināis mani.

Sanāca tā, ka šodien sākās runas par sabiedrību, par to cik tā ir slima.
Un tad es sāku domāt – ko tad man nozīmē “slims cilvēks”? Vai tas, kurš rij tabletes, lai varētu kaut nedaudz smaidīt, dzer alu vakaros, lai nedomātu par bijušo sievu vai draudzeni, par mirušiem draugiem? Varbūt tas, kurš dzīvo psihiatriskajā slimnīcā vai arī vienkārši ir iesprūdis savos prāta labirintos. Nezinu, vai viņi ir slimi, bet zinu, kurus es uzskatu par slimiem.
Tie, manuprāt, ir cilvēki, kuri truli skrien pēc kleitām, krekliem un kurpēm no modes žurnālu lapām, ēd dārzeņus, jo tas nāk modē, paņem sev suni kā aksesuāru, taisa savu uzņēmumu, jo tā lūk ir krutāk. Cenšas rosināt filozofiskas sarunas un izlikties par tiem, kas viņi nav. Tie, kuri akli skrien pēc tā, ko nosaka citi. Tie, kuri nezina, kas viņi ir. Tie, kuriem nav sajēgas un saprāta par to, kā darbojas viņu prāts un emocijas. Tie, kuri tic kādai ticībai nemaz īsti nezinot, vai tas viņus pārliecina. Tie, kuri meklē jaunās tendences, jo ta lūk ir labāk.
Tas ir muļķīgi. Un slimi. Perversijas veidot tāpēc, ka ir garlaicīgi, nevis tāpēc, ka tajā brīdī tu vari izkāpt to sabiedrības taisītās kastes tavam prātam un ķermenim. Tāpēc, ka kails ķermenis ir vairāk kā tikai sekss. Tāpēc, ka svarīgi, vai kails esi tu pats.
Slimi ir tie, kuri uz ielas noskatās uz mani katru reizi, kad stāvu ārā un pīpēju. Slimi ir runāt bullšitu iepazīstoties ar meiteni. Slimi ir runāt to, ko nedrīkst teikt, kad tu dzer. Slimi ir darīt to, ko tev nevajag un tu negribi. tas ir slimi.
Slima ir homofobija un tualetes papīrs pa 7Ls rullī. Slimi ir glamūra apģērbs un rēkšana par tiem, kuri iepērkas humpalās. Slimi ir nesaprast.
Tas ir slimi. Manuprāt.
Slimi ir pieņemt to, ko tev norāda sabiedrība. Pieņemt to tā, it kā tas būtu tavs, pat ja tu to nesaproti.

Man liekas, ka man nepatīk cilvēkos prastums. Tā izturēšanās, ka tu izliecies augstāk nekā esi. Ģērbies tā, kā nevari atļauties. Dzīvo tur, kur nevari atļauties. Kāpēc? Nezinu. Varbūt cilvēki par maz domā. Par daudz dzer un lāpa paģiras.
Es nezinu.
Slimi ir ļaut sev kāpt uz galvas tad, kad tev tas riebjas un nav vajadzīgs.
Slimi ir ļaut dzīvei un citiem tevi izdrāzt.
Slimi ir sapņot un nekad nenolēkt.
Slimi ir dzīvot kopā ar cilvēku, kurš krīt uz nerviem.
Slimi ir kniebties, lai nezaudētu.
Sex is not war.
Sex or War?
Slimi ir dedzināt savu dzīvi.
Slimi ir pīpēt tad, kad sāp sirds.
Slimi ir rīt ripas katru rītu, lai iztīrītu visus sūdus no asinīm.

Slimi ir nedzīvot tā, kā vēlas tavs gars.

Īsumā par to, kas bija, ir un būs.

• Ir pagājušas tikai divas dienas kā esmu Ventspilī, un es jau jūtos nogurusi. Wow!So typically me.
• Jā, es esmu back on track pēc pēkšņas slimības, bet tik un tā gribu mājās omes dēļ. Jippī un būūū! Uztraucos but it so typically me!
• Darba ir daudz, mācībās un Studentu Padomē (drudzis uzdzina ļoti trakas domas šajā sakarā). Cīnos. Again. So typically me.
• Man patīk tulkot. Tiešām. Pie pasn. Provejas ir interesantas lekcijas. Iespējams potenciāls. Keine Ahnung, wirklich!So typically me?
• Tuvojas decembris, pirmā Advente, Radi brīnumu, VeA Gada balva un Ziemassvētku balle. Šis gada nobeigums būs savādāks. Koris. Basketbolisti. Mans mazais ģēnijs mani aplaimoja, ka es dejoju datora priekšā. Nav grūti izdarāms. So typically me.
• Nevaru sagaidīt šo ceturtdienu, beidzot redzēšu New Moon, finally!Biļete jau rokā! Pieliku arī es savas lašus, lai jau tiek, vai tad man žēl. Ielikām Rīgai, jo tur pirmizrāde tikai 21.30, bet mums Ventspilī savukārt 21.00! Tā arī gribas pateikt … Saņem!!! So typically me.
• Nevaru sagaidīt 5.decembri, tas, ka tā ir mana vārda diena, man neko nenozīmē. Ne silts, ne auksts. Bet tā būs labākā vārda diena so far.Tajā dienā I will live my dream, kas ir izaudzis līdz ar mani laikam no 8.klases. Londona, mana Londona, jā, tieši tā, MINE! Man pietiks ar tām dažām dienām. Lūdzu, man nezvanīt, jums pašiem labāk un mazāks telefona rēķins! So typically me!!!
• Atsaucoties uz iepriekšējo punktu. Saņēmu Evijas kartiņu dzimšanas dienā. Sāku raudāt. Par visu. Par to cik patiesi. Par to cik ļoti man pietrūkst.Par to, ja pat draugs ir tālu, viņš ir blakus, un cik silti ap sirdi kļūst, to apzinoties, ja pat asaras acīs.

“Ir simtiem stāstu par mīlas salauztām sirdīm, bet tas, kas pa īstam sirdi var salauzt sirdi, ir atteikšanās no sava sapņa, lai vai kāds tas ir bijis.”

• Es šo gadu laikā nebiju atteikusies no tā sapņa un tas drīz WILL come true! Visiem to novēlu, neatsakaties no sava sapņa, cik liels tas arī būtu! So truely, isn’t it?
• Satiku savas meitenes, es biju noilgojusies. Tiešām. Ļoti. Beidzot nosvinēšu savu 20. dzimšanas dienu ar savējām. Un man tiešam nav nekādas depresijas no sērijas I’m getting old . Kliņģeris. Šampanietis. Iespējams, ka arī karaoke un filmas. Būs labi, jo būšu ar saviem draugiem, kas man ir dārgi un svarīgi. So typically important for everyone … :*

Wherever you are it is your friends who make your world. /William James/

P.S. Spaidermankī, Tu taču saprati, ka es neko nepārmetu par to stalkeru būšanu, es vienkārši uztraucos par Tevi un to, kā pret Tevi izturas. That’s it! Bet Tu jau zini, kas ir jādara. (devil)
P.S.S. Žanet, es ciešu līdz ar Tevi par GG prombūtni šonedēļ, bet nu jau ir palicis mazāk par nedēļu. Hold on! Cheer up! :)

P.S.S.S Es neciešu rakstīt Bericht, mani tas kaitina, un arī prezentācijas es jau palēnām sāku ienīst taisīt. So typically us!!!

P.S.S.S.S Vēl joprojām skan Bad Romance. Esmu gatava klausīties dziesmu ilgi un dikti, bet ne skatīties uz LG. Entschuldigung!

Parasti mana gada gājuma cilvēki īpaši bieži kapos nav manāmi. Droši vien tāpēc, ka viņiem nav daudz cilvēku, pie kuriem aiziet nolikt kādu svecīti vai puķīti. Arī es uz kapiem parasti dodos reti. Šad tad mammai biju aizgājis palīgā kādu kapu sakopt tieši kapu svētku reizē. Bet tikai viena no tām bija tumsā un tad es biju tik mazs, ka tikpat kā neko vairs neatceros. Vakar neplānotā kārtā sanāca doties gar Rīgas Meža kapiem, kad bija jau satumsis un nolēmām ar draudzeni tajos iegriezties. Un redzētais bija visai iespaidīgs.

Kapos tikpat kā nebija cita apgaismojuma kā vien uz kapu kopiņām liktās svecītes. Laiks bija silts, cilvēku daudz un uzmanīgāk nekā ierasti vajadzēja skatīties, lai neuzskrietu virsū kādam tumšam, pretimnākošam stāvam. Vispirms aizgājām līdz Jāņa Čakstes kapa vietai, kur bija ļoti daudz svecīšu. Nezinu, kāda cilvēkiem ir motivācija mūsdienās doties likt svecītes pie mūsu valsts pirmā prezidenta. Kādi to droši vien dara tādēļ, ka tā ir pierasts. Bet noteikti ne jau visi. Varbūt viņi joprojām tic Latvijas gaišajai nākotnei?

Pēc tam tāpat pa svecīšu gaismas kliedēto tumsu devāmies uz Brāļu kapiem. Uz katras kapa kopiņas bija vismaz pa vienai svecei. Visapkārt tumši cilvēku stāvi, dzirdamas klusinātas sarunas. Un lielais vairums dodas iedegt un nolikt svecītes – vēl un vēl.

Prom ejot, jutos mazliet lepns, ka ar mūsu tumšajiem stāviem bijām papildinājuši šo skaisto, tradicionālo Latvijas Notikumu. Lai starotu Rīga, nevajag iztērēt 300′000 Ls. Tā jau tāpat pa laikam staro, vajag tikai mācēt to saskatīt.

Sākšu ar to,ka esiet sviecināti tie 5 cilvēki,kuri lasīs šo blogu! Cerams,ka lasītāju skaits nepalielināsies,savādāk vēl būs jādomā,ko rakstu!

Sākšu ar to, ka pat nevēlos zināt, cik darba dienas ir atlikušas līdz 1.semestra beigām.Vienā vārdā-maz. Divos vārdos- pārāk maz! Stulbākais jau ir tas, ka darbu, kuri ir jāizdara, ir pārāk daudz, nē, neidomājami daudz!

Šodien nedaudz dabūju pa galvu un atskārtu, ka kaut kas jāsāk darīt! Sāku arī, beidzās līme un process nedaudz apstājās, domājams, līdz rītdienai. Protams, gribas ātrāk pabeigt, lai miers, jo to mieru es izbaudīju pagājušajā semestrī un tā ir studenta augstākā bauda!Pabeigt visu laicīgi.

Runājot par brīvdienām, vairāk kā nedēļu pavadīju mājās. Nedēļas nogales pavadīju mājās, lai arī bija ieplānots iziet ielās.Tā jau notiek- ne vienmēr viss ieplānotais piepildās. Un labi vien ir, ka nepiepildījās plānotais. Miers mājās bija, paldies par to visiem, kuri bija mierīgi un klusēja.

Liepājā kā vienmēr nekā pārsteidzoši jauna neieraudzīju, pat jaunas sejas ne. Laiks bija kā apstājies, nekur nebija jāskrien, ar prieku izbaudīju gājienu no mājām līdz centram 40 minūšu garumā. Man patīk pastaigāties, vienai, lēnām, kaut ko pārdomājot savā galvā, tā arī neko jēdzīgu neizdomājot. Būtībā kā vienmēr. 18.novembri gan nedaudz atzīmējām. Pietika ar pāris šampanieša pudelēm uz četrām dāmām. Par pārsteigumu, elles kantorī skanēja interesantā latviešu mūzika, pie kuras varēja kārtīgi izdejoties.

Pēc trešdienas atkal miers. Vēl joprojām nevaru pierast pie domas, ka nu jāsāk saraut pirms beigām! Miers būs pēc tam, pārāk ilgā brīvlaika laikā. Jākoncentrējas uz domu, ka tagad būs smagi. Bus jau arī.

Pilnīgi piemirsu faktu, ka nākošnedēļ man dzimšanas diena! Nekas, ka svētdienas dienā, sestdien ballēšos, svētdien atpūtīšos. Atkal kārtējais plāns, kurš, cerams, šoreiz realizēsies. Vēlos tā kārtīgi, līdz rītam, bet tai pat laikā prātīgi, lai  IR, ko atcerēties! Mūžīgās svinēšanas pirtīs, pārdzeršanās utt.- tas bija pagātnē un jākļūst reiz pieaugušiem cilvēkiem! Ļoti nesaista cilvēki, kuri ballējas tikai, lai piedzertos, īpaši meitenes! No malas izskatās diezgan nožēlojami, kad meitene ir pārdzērusi jēgu. Bet nu daudziem cilvēkiem tā nopietnība pienāk vēlāk nekā derētu! Diemžēl.

Šorīt uz Rīgu braucu ar nepazīstamiem cilvēkiem vienā mašīnā. Nepazīstamiem, tomēr, ļoti jaukiem ļaudīm. Galvenajās lomās puisis, ar kuru ik pa retam saskatījāmies. Tādas situācijas mani mulsina. Nenoliegšu, ka puika iepatikās, bet principā mēs esam pavisam nepazīstami ļaudis. Acu skatieni saskrējās vairākkārt, negribot…pavisam nejauši. Katram galvā perinot kādas domas, idejas, fantāzijas, “kā būtu, ja būtu” utt. Atvadoties, protams, kārtējais acu skatiens vienam otrā un cerības, ka šīs acis saskatīsies vēl kādu reizi. Visticamāk, liekas cerības.

Brīvdienas beidzās tā arī nesākoties, kā vienmēr.

Sargiet sevi!

I.M

Šodien sēžot savas normālās mājas, normālajā dīvānā un ikdienišķi blenžot sava normālā datora normālajā ekrānā tapu pārsteigts ar frāzi no malas: ” JA GRIBI VARI DABŪT!”

Tā kā balss bija pretējā dzimuma nedaudz apmulsu, bet galu galā nopriecājos un savā normālajā galvā sāku šķetināt iespējamos scenārijus kas mani varētu tur sagaidīt:

1. Tas ir tas, ko 95% no Jums padomāja pirmajā brīdī,

2. Varbūt pa purnu, kaut gan šo diezgan ātri atmetu, jo runā taču vājais dzimums,

3. Kaut ko siltu un garšīgu vakariņās! Un tūlīt manā parastajā ķermenī ielija prieks

Morāle: Ir traki ja par ēdienu sāc priecāties vairāk, kā par 1. punktu…..jūs jau padomājāt………bet patiesībā divdomība nerodas vis rakstītāja (šajā gadījumā), bet gan lasītāja  galviņā!

Patīkami lēni ir atvilcies tas gada laiks, kad es nespēju gūt apmierinājumu nevienā lietā, ko daru. Kad nepietiek ar to vien, ka es šodien izturēju skolu, ka bija pat ok, man ir reāla negribēšana braukt uz kori, pluss es zinu, ka mani neapmierinās arī mājās palikšana. Es ceru, ka šis posms ir pārejošs. Man nepatīk tā sajūta, kad es nespēju pavēlēt sev justies tā vai savādāk. Man nav pār to kontroles. Kaut es redzu tik daudzas skaistas lietas, kaut man šodien pat reāli veicas, kaut ir skaisti pelēka un drūma diena aiz loga, es nespēju no sevis izvilināt smaidu. To es saucu par neloģisko garastāvokli. Man sāp galva, skolā visu laiku bija karsti galvai, bet sala pirsktiem, jā, negribētos tagad to cūceni saķert. Man dziedāt negribas, man iet negribas, braukt gan varētu. Gulēt iet slinkums, bet ir kaut kā jāsakārto savs grafiks tā, lai varu šo nedēļu kārtīgi izvilkt. Rīt trīs kontroldarbi, trešdien vēl divi, ceturtdien vēl. Pēdējā mēneša nedēļa. Kāpēc tieši tagad iestājies apnikums? Es nezinu, bet šai dienai ideāli der Damien Rice ar Cold Water, kā arī

Runā, runā, runā… Dziedot.

Later that day:

Man ir laba ziņa! Izrādās, ka šajā dienā mani tomēr gaidīja prieks. Jā, man vēl jo projām sāp galva, bet priecē tas, ka varēju kādas 2 h pagulēt, vēl vairāk par to, ka atradu Alexi, kas man visādas skaistas un vienkāršas lietas stāsts. Tieši tas, kas man šodien bija vajadzīgs! Ļoti labs darba fons. Un ir ļoti labi šeit un tagad. Cik labi ir tad, kad ir izdarītas pareizās izvēles. Labi, ka nebiju mēģinājumā, man nav spēka tam šodien, es spēju tikai ņemt. Priecājos par citiem, par tiem, kas meklē un atrod, kam nav kauns, kas smaida un visi zina kāpēc viņi to dara. Tad es aizdomājos… par to ko mēs sludinām. Mēs visi sludinām savu filosofiju. Labi, es zinu, nav jābūt ģēnijam, lai to izdomātu, bet tas ir satriecoši patiesībā. Ja esi kristietis, protams, lielākā daļa Tavas filosofijas būs Dieva filosija, bet daļa nebūs. Es ticu, ka Dievam patīk tā mūsu katra individuāli spilgtā krāsa un Viņš mums grib dot tikai labāko. Neko lietderīgu un patiesi vērtīgu Viņš nekad neatņems! Cits jautājums ir – vai mēs ļaujam Dievam izlemt, kas ir vērtīgs? Hmm…

Alexi Murdoch – Song For You

Alexi Murdoch – All Of My Days

Alexi Murdoch – Wait

Alexi Murdoch – Breathe

I’m just a spirit trying to be human

yes it’s time to believe in what you know

no you don’t need strength to be strong

In your love, my salvation lies

When I’ve lost all care for the things I own
That’s when I miss you, that’s when I miss you, that’s when I miss you
You who are my home

Keep your head above water
But don’t forget to breathe

 

And if I stumble
And if I stall
And if I slit now
And if I should fall
And if I cant be all that I could be
Will you, will you wait for me?

es ieraudzīju tevi pirms deviņām dienām.
es vēlreiz tevi satiku pirms astoņām dienām.
pirms septiņām ar pus dienām es ar tevi mīlējos.
es zaudēju vienu nevainību.
dārgu. man tā likās.
es sev piedevu.
es ar tevi kopā brokastoju.
es tevi apskāvu.

pirms trīs dienām es tevi satiku.
pirms trīs dienām es tevi apskāvu.
pirms trīs dienām es tevi sakāvu.
pirms trīs dienām es tevi nedaudz atvēru.
pirms trīs dienām es atvadījos.

es tevi aizvakar satiku.
es tev aizvakar smaidīju.

vakar es tev pietrūku.
es to zinu.
es to jūtu.
es tevi gribēju.

pirms deviņām dienām tu ieraudzīji mani.
tu uzaicināji mani prom.
pirms astoņām dienām tu biji pārsteigts.
pirms astoņām dienām tu atkal mani satiki.
pirms septiņām ar pus dienām tu ar mani mīlējies.
tu smaidīji.
tu negulēji.

pirms piecām dienām tu izšķīries no sievas.
pirms piecām dienām tu negulēji.

tu negulēji pirms četrām dienām.

pirms trīs dienām tu mani satiki.
pirms trīs dienām tu paredzēji.
pirms trīs dienām tu smaidīji.
pirms trīs dienām tu smējies.
pirms trīs dienām tu gulēji.

aizvakar tu mani satiki.
aizvakar tu mani apņēmi.
aizvakar tu smaidīji.

vakar tu gribēji mani.
vakar tu dzēri un gribēji mani.
vai vakar tu gulēji?

šodien tu atkal kliedzi.
šodien tu noguri.
šodien tu gribēji būt citur.

Iepriekšējā rakstā minēju, ka internetā ir nopludināti dokumenti un e-pasta vēstules, kuru saturs atklāj, ka daudzi globālās sasilšanas pierādījumi tikuši safabricēti. Šobrīd ir skaidrs, ka šie dokumenti ir īsti (lai gan, visticamāk, nekad nebūs pilnīgas pārliecības par to, vai starp oriģinālajiem dokumentiem un vēstulēm nav paslēpts kāds viltojums). Daži fakti vedina domāt, ka dokumentus izplatījis kāds cilvēks no iekšienes, kuram sirdsapziņa varbūt vairs nav ļāvusi klusēt par prātam grūti aptveramo zinātnieku un klimata organizāciju liekulību un manipulāciju ar sabiedrību.

Šie materiāli diskreditē gan Hadley Climate Research Unit (HCRU), gan Intergovernmental Panel on Climate Change (IPCC) – abas šīs organizācijas ir galvenie spēlētāji globālās sasilšanas jautājumos un ietekmē visas pasaules nostāju un rīcību. IPCC ziņojumi tiek citēti praktiski visās debatēs par globālo sasilšanu un uz tiem balstās valstu vadītāji, pieņemot lēmumus.

Nopludinātie materiāli pierāda, ka HCRU un IPCC visos veidos centušies apklusināt tos zinātniekus, kuri ir iebilduši pret cilvēka izraisītas globālas sasilšanas teoriju (šeit un citur galvenais uzsvars ir tieši uz cilvēka lomu, nevis pašu sasilšanu, jo arī tad, ja tiktu pierādīts, ka sasilšana notiek, bet tai galvenokārt ir dabiski cēloņi, atkristu vajadzība tirgot CO2 kvotas, mazinātos alternatīvās enerģijas pievilcība utt. – tātad daudzi zaudētu iespēju pelnīt miljardus). Pareizie zinātnieki šos zinātniekus-skeptiķus centušies padarīti par muļķiem un visos veidos ierobežot viņu iespējas publicēt savu pētījumu rezultātus.

Ne velti daudzi uzskata, ka ticība cilvēka izraisītai globālai sasilšanai / klimata izmaiņām atbilst visiem reliģijas principiem. Arī kāds britu tiesnesis savā spriedumā šogad atzina, ka ticība globālai sasilšanai ir reliģija. Nāk prātā arī fakts, ka pirms diviem gadiem britu tiesa konstatēja, ka Ala Gora slavenā filma „Neērtā patiesība” cita starpā satur melus, tādēļ tika nolemts, ka skolās filmu drīkst rādīt tikai tad, ja skolotājs atspēko attiecīgos nepatiesos argumentus.

IPCC jau no paša sākuma darbojas vairāk kā politiska, nevis zinātniska organizācija. IPCC sastāvā esošo zinātnieku skaits ir daudzkārt mazāks par autoritatīvu zinātnieku-skeptiķu skaitu. Nopludinātie materiāli apliecina, ka IPCC darbojās ačgārni – dati un pētījumi tika pielāgoti vajadzīgajam rezultātam, kas pat politikā nav ētiski, kur nu vēl zinātnē.

Tāpat atklātībā nonākuši dokumenti, kuros redzams, ka globālās sasilšanas aizstāvji saņēmuši miljonus no organizācijām un kompānijām, kas darbojas alternatīvās enerģijas nozarē. Ja privāto uzņēmēju ieinteresētība globālās sasilšanas histērijā ir savā ziņā loģiska un racionāla, tad grūti saprast to nekaunību, ar kādu dažādu valstu organizācijas par visām varītēm cenšas pierādīt draudošās globālās sasilšanas briesmas tikai tādēļ, lai attaisnotu savu eksistenci un arī turpmāk varētu lepni dzīvot uz nodokļu maksātāju rēķina.

Pārsteidz, ka gandrīz visa pasaule ir ļāvusi sevi apmuļķot… kārtējo riezi. Un runa pat nav par globālo sasilšanu – līdz zināmam punktam tā ir fakts un, iespējams, cilvēce patiešām spēlē nozīmīgu lomu globālā klimata izmaiņās, – bet gan par veidu, kā šis jautājums tiek atspoguļots medijos un ko par to māca skolās, par histēriju un neadekvātu rīcību, ar kuru tiek šķērdēta nauda un negūts nekāds labums vai pat tiek nodarīts ļaunums (nepareiza naudas pārdale un jauni trūkumcietēji, jauni dabas piesārņošanas veidi).

Plašāku informāciju par šo skandālu var atrast ārzemju medijos – vai nu meklējot caur Google News (http://news.google.com meklēšanas lodziņā ierakstot, piemēram, Climate Research Unit) vai lasot globālās sasilšanas skeptiķu portālus (piemēram, http://wattsupwiththat.com), paturot prātā, ka arī šajā nometnes pusē skatījums mēdz būt neobjektīvs.

24. novembrī plkst.10:40
Atklājies, ka paši klimatologi, kas publiski runā par straujo globālo sasilšanu, privātās sarakstēs pieļauj iespēju, ka tuvākajā laikā sasilšana nenotiks vai būs niecīga. Pie šādām pārdomām viņi nonākuši gan ņemot vērā pēdējo gadu temperatūru datus, gan Ķīnas un Indijas industrijas lielās SO2 emisijas – šis piesārņojums atšķirībā no siltumnīcas efekta gāzēm ir ar pretēju – vēsinošu – efektu, tādēļ tas varētu kompensēt vismaz daļu sasilšanas.  Tāpat sarakstē atklājas, ka skandālā iesaistītie zinātnieki bēdājas par šādu iespēju un cer, ka sasilšana tomēr būs un tā būs strauja…

Un es nezinu kāpēc man gribas raudāt. Ir mirkļi, kad mūzika mani izģērbj pilnīgi kailu un atstāj ievainojamu. Paldies Dievam, viņa neiet prom. Viņa paliek un stāsta. Noved mani līdz asarām un lielākajam smaidam. Izskrien cauri katrai mana ķermeņa daļai, katrai manas dvēseles daļai. Zini, kad es satiekos ar īstu mūziku, tad mana sirds sāk skaļi stāstīt kāpēc es  šeit tagad sēžu, viņa stāsta man jēgu, viņa stāsta man kas ir bauda, kas ir lidojums. Kad es satieku īstu mūziku, es vienmēr mazliet skumstu par to, ka tā tiek pamesta. Kaut kur, aiz kaut kā. Īsta mūzika sen ir mirusi. Īstu mūziku mūsdienās dzenā pa stūriem, to nesargā un to nemīl. Skan smieklīgi un muļķīgi, bet es tiešām apskaužu amerikāņus par viņu mantojumu. Latvijā nekad pa īstam nesapratīs īstu groove, nekad nemīlēs patiesu melnumu. Blackness. Manā sirdī ir jābūt kaut kam melnam, vai dvēselē, jā, dvēselē. Un tas laužas ārā pa visām malām, kad es satieku īstu mūziku.  Daudz  siltas tējas, daudz izcilu mūziķu, neatkārtojamas melodiju un vārdu. Domas, smaidu un… aaa. Es nezinu kā to nosaukt. Es šonakt atvēru jaunas durvis. Durvis uz skaistu ceļojumu. Otis Redding. Es gribu ceļot. Man riebjas dziesmas, kuras dzied tikai, lai dziedātu. Man riebjas, esmu gatava stāvēt pret tām. Tāpēc, lai zeļ un dzīvo šādas dzīvas dziesmas. Lai dzīvo 70.gadu Soul, R&B, Jazz un Gospel!  Kāda laime ir šonakt būt dzīvam. Kāda laime ir dzirdēt to, ko es dzirdu. Man šobrīd negriba neko citu. Mans Glābējs atkal mani izglāba, Viņš ļauj manam Soul skanēt Debesīs. Un es nemāku izskaidrot to, kas ir mūzika. Man šķiet, ka es pavadīšu visu mūžu mēģinot to darīt. Haa, redz, es atradu savu sapņu darbu. Smieklīgi, nodefinēt mūziku. Runājot par neiespējamo. Vispār, zini, ko Viņš man šodien teica? Viņš teica, ka ne vienmēr tā problēma, uz ko ir mans fokuss ir patiesā problēma. Jo nav vērts ārstēt ziedu un tā lapas, ja problēma ir saknē, vai ne? Tas, kas ir redzams un fizisks ir viegli uzķerams, uz to ātri reaģē prāts, miesa, bet tā nav pamatproblēma. Paradoksāli, es sevi uzskatīju par kārtīgu racēju, par to, kas vienmēr meklē avotu, bet šo es šķiet mūžību esmu ignorējusi. Tāds sviests es esmu. Drausmas. Interesanti, vai mani kāds kādreiz savāks? Ha. Sviests.  Labi, ka man ir mūzika. Labi, ka es vēl varu dziedāt. Jā, melodijā, šeit, kad esam divatā, šeit tumsā un tukšumā, melodijā ir mana definīcija, melodijā es atjaunojos, nē, mani atjauno. Melodijā es atrodu pazaudēto, un mani atrod, kad esmu pazudusi. Melodijā es spēju ielikt to, ko nespēju izteikt vārdos, to, kas ir jāpasaka, bet savādāk nevar. Laikam jau, ja man nebūtu mūzika, man būtu dots kaut kas cits, bet… ak, Dievs, Tu zini, ka es negribu neko citu. Tagad un šeit mūzika ir manas dzīves ritms un kā var dzīvot bez ritma? Cilvēks nevar dzīvot bez ritma, tas ir kā ārējs sirdspuksts. Es skatos kā pa sienu lēkā melnums, arī ārā viss palicis tumšs. Ir trīs rītā, skaistākais dienas laiks. Manām dienām pēdējā laikā nav lielas jēgas, ja vien neattopos salausta tukšās istabas vidū. Bet nakts ir mans ritma centrs, tas ir veids kā es izpaužu savu brīvību, laikam. Fizsiko, kamēr man tā ir. Dienas velkas lēni, bet naktis, par pavadot tās neko nedarot, paiet tik steidzīgi. Pārāk. Bet tik sasodīti skaisti. Es nerdzu sevi, redzu visu pārējo. Es dzirdu kā spēlē tas bass kaut kur Čikāgas Jazz bārā, es jūtu kā dejo tie jaunieši Londonā vai Amsterdamā, īsti nevar pateikt. Sapņi dzīve, es jau teicu, ka man netrūkst nekā. Eu, smiekīgi kā pasaules klišejas salien manā prātā dažreiz. Pat mūzikas sakarā. Bet es tāpat attopos sēžot rīta saulē, uz bojas malas, vēroju kā brauc šurp un turp kuģi. Šajā pasaulē reāli ir perfektas lietas. Jā, viss ir relatīvs, bet  tomēr. Aptuveni perfekti. Tik pat perfekti, cik reāli.

Es gribētu skriet un skriet, un atdurties pret kādu vientuļu namu, kur mani gaida mana otrā puse, kura smaida un saka, ka nu jau viss būs labāk, nu viss būs vieglāk, būs vairāk jāsmaida un mazāk jākļūdas. Vai tas ir labi mazāk kļūdīties? Šodien es saku jā, jo kļūdas pārāk stipri sāp dažreiz. Dažreiz vienkārši visa kā ir par daudz. Šonakt negribas skriet pa melleņu laukiem vairs, bet sēdēt pie kamīna. Cik interesanti, tas, ko cilvēks grib parasti ir ļoti grūti sasniedzams. Tās mazās lietas jā, tās var dabūt ātri un viegli, bet lielie fiziskie untumi nav tik viegli apmierināmi. Vienu mirkli mēs gribam to, citu kaut ko pavisam savādāku. Tādi mēs esam. Atkal nedaudz pārdozēju romantiskās filmas. Viennozīmīgi ir par daudz Ryan Raynolds šim vakaram, derētu vēl. Hii. Nē, es laikam skaidri neizteicos, nu jā, es nekad neizsakos pārāk skaidri, bet tomēr… Mēs gribam labi un droši un mēs gribam to tagad, bet bez darba. Nu es par sevi runāju. Kad es metos kaut kādās lietās, darbos iekšā, es saprotu, ka man reāli sagādā baudu pati darbība par sevi, bet tas, ko es daru ne vienmēr ir lielā cēlā mērķa vārdā, tā savā veidā ir darbība darbības pēc. Skola – darbība eksāmenu pēc, ak, jel, nu kaut vai teiksim – darbība zināšanu pēc, skan jau labāk, bet tas tā pat gluži nepiepilda mērķus. Mazi mazi solīši garā ceļā. Jo vieglāk ir iet, jo tālāk es esmu. Tā laikam sanāk. Un tā arī ir. Tāpēc man tik bieži gribas skriet un skriet, un cerēt, ka tiešām kaut kur aizskriešu. Aizskriešu kaut metru tuvāk tam, kas ir mans lielais piepildījums. Jo es neesmu vesela, kaut kas nav labākajā kārtībā. Es neesmu pilnīga un tas mani beidz nost, man riebjas un man sāp. Nekad nebūšu. Ne šeit. Es zinu. Es zinu. Es zinu.  Es šodien gribēju vienkārši izšķaidīt visu, ko redzu pret savas istabas sarkano sienu, tā mani kā vecu bulli kaitināja. Vai siena? Vairāk jau mans atspulgs tajā, nevarība un vēlme žēloties. Tā ir taisnība, ka mēs citus vērtējam pēc tā kādi paši esam. Tā ir. Un tas ir skumji, jo es zinu, ka pārējie noteikti nav tādi kā es. Ne labāki, ne sliktāki, noteikti – ne šādi. Un sevi tomēr ir visgrūtāk paciest. Jo ir nenormāli grūti saprast, ka atbilde uz jautājumu – Kas es esmu šai pasaulei – a cure or the desease? –  nav pozitīva. Ne vienmēr tā ir pozitīva. To es nevaru noliegt. Un tad gribas sēdēt un raudāt, mest lietas pa gaisu, žēloties, peldēt prom un vienkārši neeksistēt. Neeksistēt. Skaisti, ne? Bet nav tādas opcijas. Pasaule turpina griezties. Griezties. Griezties. Griezties…

Paldies Dievam, ka ir vieta, kur ir miers. Paldies Dievam, ka ir vieta, kur var pacelties domas, kad tās lido augstāk par istabas sienām. Paldies Dievam, ka tik daudzi mani vārdi ir lieki un nevajadzīgi. Paldies Dievam, ka es neesmu stiprākā. Paldies Dievam, ka es varu pacelt rokas un teikt “Man vairs nav spēka!”. Paldies Dievam par to, ka es vēl velkos uz priekšu. Lēnām un reizēm sāpīgi, bet kaut kā turos. Kaut kā vēl turos. Turos…

?

Ar visiem blogiem, twitteriem, RSSiem, kā arī citiem masveida informācijas piegādātājiem un apstrādātājiem varu iegūt stipri vairāk informācijas kā agrāk. Teorētiski daudz vairāk arī zinu. Pat laikrakstus esmu sācis lasīt “virsraksts + ievads” režīmā.

Nebiju iedomājies iepriekš, bet vai labāk nebūtu kādu no šīm zināšanām padziļināt mērķtiecīgi, nevis veidot savu sapratni no šo daudzo ĪSSziņu virspusējas pārzināšanas kopuma? Vai nenonāksim līdz brīdim, ka nespēsim vairs izprast pamatlietas? Esmu ātrs pilnteksta meklētājs un gadījumā, ja visi konkurences cīņas rezultātā pārvērtīsies par masveida informācijas ātriem apstrādātājiem, kas notiks ar padziļinātāka un kvalitatīvāka satura pētniekiem? Ka tik nav jāpamaina profils.

Internetā ir parādījušies dokumenti un e-pasta vēstules, kas, iespējams, ir oriģināli dokumenti un vēstules no Hedlija centra Climate Research Unit. Hedlija centrs ir daļa no Lielbritānijas nacionālā meteodienesta Met Office, tas pazīstams kā viens no skaļākajiem cilvēka radītas globālas sasilšanas teorijas aizstāvjiem. Daudzi globālās sasilšanas pierādījumi un dramatiskākās prognozes nāk tieši no šīs iestādes.

Nopludinātajās e-pasta vēstulēs ir atrodamas, piemēram, sarunas par to, kā koriģēt datus, lai noslēptu faktu, ka pēdējos gados globālā temperatūra nepaaugstinās, un radītu iespaidu, ka tā paaugstinās. Cita starpā daži izsaka prieku par kāda skeptiķa nāvi. Atklājas, ka koriģēti tiek ļoti daudzi dati (kaut ko ignorējot vai izdzēšot, kaut ko piedomājot klāt u.tml.) atbilstoši mērķim pierādīt globālo sasilšanu, lai gan zinātnē tas, protams, nav pieļaujams.

Daži citāti un korekciju piemēri apskatāmi ŠEIT (angliski).

Nav izslēgta iespēja, ka izplatītie materiāli ir safabricējums – īpaši ņemot vērā to, ka strauji tuvojas Kopenhāgenas klimata konference un ne visiem ir izdevīga globālās sasilšanas histērija un sasilšanas apkarošana, kurai tiek tērēti daudzi miljardi latu. Bet, ja šie materiāli ir īsti, tad ir atmaskots viens no lielākajiem skandāliem un, iespējams, plašākā manipulācija ar sabiedrību visas pasaules mērogā.

Ja izplatīto materiālu autentiskums apstiprināsies, tad, jādomā, par to varēs dzirdēt ziņās. Lai gan lielākā daļa pasaules mediju cenšas ignorēt skeptiķu argumentus un dejo pēc globālās sasilšanas teorijas aizstāvju stabules, šī lieta šķiet pārāk liela, lai to varētu noklusēt.

Vēl no savas puses piebildīšu (laikam atkārtošos), ka par globāliem procesiem nevar spriest pēc laika apstākļiem vienā valstī vai pasaules daļā. Tas, ka Eiropā šobrīd ir ļoti silts, nozīmē tikai to, aukstums apciemo citus reģionus (Āzijas ziemeļaustrumu daļu, arī Aļasku). Ne aukstais laiks pie mums oktobrī un novembra sākumā, ne ļoti siltais laiks šobrīd neko nevēsta par globāliem procesiem. Kā nekā cilvēki apdzīvo tikai aptuveni 3% no Zemeslodes virsmas, tāpēc par globālām lietām vairums no mums neko daudz nenojauš, un nav brīnums, ka dažas zinātnieku grupas un organizācijas, manipulējot ar datiem, kas reizēm pieejami tikai un vienīgi viņiem, spēj radīt jebkādu (“vienīgo pareizo”) priekšstatu.

Pēdējā laikā neesmu devusi par sevi nekādu ziņu, bet nu tam bija iemesls. Drīzāk iemesli. Bet par to es pastāstīšu turpmākos ierakstos, bet pašreiz vēlētos padalīties ar video, kas man ļoti patīk un liek daudz ko pārdomāt. Tas ir cover Maikla Džeksona dziesmai. Dziesma tiešām ir fantastiska, mani tā ļoti aizkustina. Un tie bērniņi, gribas viņiem sagādāt prieku, likt pasmaidīt mazajai dvēselītei. Dāvāt prieku neko neprasot pretī! Tā ir vislielākā dāvana!

X Factor 2009 – You are not alone

+ šī dziesma!

Pasmaidi un dzīve jaukāka kļūs … Ko Tu vēl gaidi? Just SMILE!

P.s. Dziesmu tops pagaidām: 1. un 2.! Ar pirmo ir aplipinātas vēl divas man zināmās, kā arī es … 2.dziesma – tāda pati kā pirmā, tikai ar ne tik plašiem mērogiem!

Šorīt ir slikts rīts. Šodien esmu nolēmusi nogalināt vēl vienu savu sapni. Slepkavība un zaudējums vienlaicīgi. Varbūt patiešām ir cilveki, kuriem nesanāk, nav lemts un tā tam arī jābūt. Un tomēr kāpēc ? Āprāc, ja vien es neklausītos tik saldsērīgu, skumju un mierīgu mūziku. Bet citādu vienkārši negribas. Kaut kāda ne tāda kā vajag diena. Tā nav rudens depresija, es tādai neticu. Tika drusku debīls var būt visu laiku smaidīgs un laimīgs. Jo mazāk domā, jo laimīgāks esi. Fui. Es sev šodien nepatīku.