Šodien man iedeva kaur kādas kožļājamās guranas sēklas.
Reāli uz verbālo atveera.
Laidu lai tek valodiņa un pats hujel kā plust.

Es pilnīgi visiem rekomendēju meklēt informāciju par saskarsmes psiholoģiju.
Tas ir pilnīgs magic.
Cilvēks tik tiešām iet uz programmas.

Labs ir, mazliet verbālās atejas.
Šodien ķipa bija kaut kādas iesvētības. Kaut kāda sīka peža man uzleca līdz pleciem, iepisa pa zobiem ar celi un es pārkodu mēli. Tagad ar tādu sakostu mēli takā tāds hokejists. Labi, pohuj.
Nevar saprast, vai man rakstīt ar pohuj un nahuj, ja es šite varētu izkarināt arī savu portfeli.
Mosh labaak tad ne.

Anyway–
Veidošanas pasniedzējs, kas stotstās izpisa pirms gada studenti un tagad viņiem ir sīkais. Aiz muguras 10 gadu laulība.
Es ahujel.

Riža no Vides 1k. nojājās pa trepēm un viņai elkonis uzskatījās pzdc nepareizi.
Pēc tam es apsēdos uz paklāja zemē ex-META cafe un atvētu tādu verbālo čakru kā laikam nekad.
Nē, viennozīmīgi kā nekad this far..

Kordićeva knjiga je posvećena problemu i statusu psihoanalitičkog subjekta. Tema subjekta u njegovom kliničkom, metafizičkom i lingvističkom smislu je temeljna za teorijsku psihoanalizu. Sam Kordić temu svoga rada opisuje sledećim paradoksalnim odnosima: “U knjizi ne navodim nijedno delo koje ne bi bilo Lakanovo. Pa ipak, ja sam knjigu naslovio ‘Subjekt teorijske psihoanalize’. Razlog je lakanovski; tvorac teorijske psihoanalize (novog označitelja) istodobno je i njen efekat, dakle, onaj subjekt koji iščezava, koji se nalazi tamo gde ga označitelj (psihoanaliza) postavlja, proizvodi”. I “Efekat tog loma je mogućnost, u stvari, implicitni zahtev da se na Lakanovom mestu, na mestu subjekta teksta, misli teorijska psihoanaliza, što sam ja ovde učinio”. Ključ za Kordićevu interpretaciju subjekta nije ni biološka ni metafizička prisutnost već proizvod rada označitelja oko koga se generiše Lakanov diskurs.

Prepoznavanje biološkog ili metafizičkog kao subjekta nije identifikovanje, već istraživanje oblika proizvodnje (označiteljskih efekata): “Iz slepe ulice između biti i imati subjekt izlazi tako što probija novu (slepu) ulicu, pri­hvata drugi oblik kastracije; on se, jednostavno, po modelu majmuna–Boga smatra za ono što nije, nikakvo čudo, smatra se za Boga, iako je nemoguće da opravda to što on (subjekt) dolazi, potiče čak, od označitelja, od označitelja S1, i još nemoćniji da opravda da ga ovo S1 predstavlja kod drugog označitelja.

(Zašto su skoro svi propustili predvidjeti porast cijena hrvatskih dionica)

Obećao sam se dotaknuti i bihevioralističkih financija. Kako je ova tema prilično popularna i poznata, umjesto teoretiziranja ću biti konkretan, te pokazati kako su paradigme bihevioralističkih financija utjecale na hrvatsko tržište kapitala i kako će utjecati i dalje.

Kao što znamo, Nobelovu nagradu iz ekonomije je 2002. dobio psiholog Kahneman (njegov kolega Tversky je nažalost umro prije toga) „for having integrated insights from psychological research into economic science, especially concerning human judgment and decision-making under uncertainty“.

Od svih područja istraživanja tržišta kapitala, danas je ovo najznačajnije i ušlo je u mainstream ‘ekonomske misli’. Za nove u ovom području, solidno objašenjenje je ovdje

Glavni doprinos Kahnemana i Tverskog, i ostalih, nije samo u otkrivanju (odnosno sistematiziranju u koherentnu teoriju) ovih psiholoških paradigmi, nego u dokazu da ljudi ove jednostavne psihološke zamke, makar za njih i znaju, ne mogu izbjeći i uvijek iznova u njih upadaju.

Naivan bi čitalac kada prvi put vidi opise tih psihiloških zamki mogao pomisliti ‘U jednostavne zamke ja, a niti itko drugi razuman, ne može upasti, pogotovo sad kad znam za njih’. Glavni doprinos Kahnemana i Tverskog je pokazivanje kako je ljudski mozak ‘hard-wired’ i često si ne može pomoći pri jednostavnim greškama.

Kao što ste vidjeli iz ranijih postova, bilo je ‘očito’ da cijene hrvatskim dionice moraju rasti. Osnovna logika cijelog niza postova je bila: situacija u hrvatskom gospodarstvu je loša, ali cijene dionica su tako bezvezne, na daleko manjim razinama od realnih, da se moraju iskorigirati na još uvijek niske, ali realne razine.

Pa kako to da niti jedan naš profesionalni analitičar (odnosno fond manager) to nije uvidio (ili ako je, nije imao hrabrosti to objaviti)? Štoviše, od naših analitičara ne samo da nismo dobili preporuku ‘kupiti’ na Crobex=1300 ni kasnije, nego nismo ni naknadno dobili suvislo objašnjenje rasta dionica (kao što vidite na ovom blogu, objašnjenje je jednostavno). Kako da im onda vjerujemo da će moći procijeniti budućnost i kakvu težinu imaju njihove preporuke za dalje?

Jedan dio odgovora nalazi se u domeni bihevioralističkih financija, paradigmama ’sidrenja’ i ‘odabira okvira’ (nezgrapni prijevod engleskog ‘framing’).

1. Sidrenje (‘anchoring’). Kahneman i Tversky su napisali: “In many situations, people make estimates by starting from an initial value that is adjusted to yield the final answer. The initial value, or starting point, may be suggested by the formulation of the problem, or it may be the result of a partial computation. In either case, adjustments are typically insufficient (Slovic & Lichtenstein, 1971). That is, different starting points yield different estimates, which are biased toward the initial values. We call this phenomenon anchoring.”

Također, jedan drugi istraživač (Montier) je napisao: “In the absence of any solid information, past prices are likely to act as anchors for today’s prices.”

Ili pogledajte ovdje.

Kako je to utjecalo na percepciju sudionika hrvatskog tržišta kapitala ove godine? Oni su se ’sidrili’ dvojako:

- dinamički na trend: tržišta padaju, optimizam pada, zbivanja su takva kakva su … pa prema tome to postaje ‘realnost’ (u rezoniranju se stoga kreću od ‘činjenice’ da ‘budući da su valuacije od Crobex=1300 bile realne’, ‘ne vide razloga za njegov rast’), što je onda i osnova za daljnje razmatranje

- na vrijednosti indeksa i cijena dionica: ‘budući da je’ polazna točka 1300, to je prva dobra aproksimacija za iduće točke.

2. Odabir okvira (‘Framing’). Ljudi donose odluke na osnovu toga kako im je neki problem prikazan. Mnoštvo je primjera ove zanimljive teme, ali za nas je bitno ovo:

Zamislimo da pitamo ljude dva pitanja:

A. ‘Koliko je vjerojatno da burzovni indeks poraste 100%’?

B. ‘Koliko je vjerojatno da burzovni poraste tako da njegov ukupni pad bude 24% manji nego sada, od trenutka kad je počeo padati’?

Većina ljudi će bez sumnje odgovoriti da je događaj ‘B’ daleko vjerojatniji, odnosno da je ‘B’ moguć, a ‘A’ skoro pa nevjerojatan.

Međutim, u slučaju da CROBEX poraste na 2576 (dakle, još desetak posto s obzirom na današnju vrijednost), to će biti upravo isto. Naime, pad s 5392 iz 2007. na 1288 ove godine je bio 76%. Porast na 2576 bi bio skok od 100% s obzirom na najnižu vrijednost, odnosno pad od (još uvijek velikih) 56% s obzirom na najveću.

Stoga fokusiranje samo na rast s obzirom na (nerelealnu nisku vrijednost) pogrešno usmjeruju promatrača.

Droši vien daudzi no jums savās ģimenēs ir saskārušies ar problēmām, ko izraisa vecākā bērna greizsirdība pret jaunāko brālīti vai māsiņu. Ko darīt situācijās, kad jūtam – ģimenes pieaugums ir sagādājis sirdssāpes vecākajam bērnam, kurš vairs neatrodas vecāku uzmanības centrā?!

Ģimenē ienākot otram mazulim, pirmā lieta, par ko vecāki vienmēr uztraucas, ir kā to pateikt vecākajam bērnam. Nereti viņi jūtas pat vainīgi par to, kas vēl nemaz nav vēl noticis.

It kā lai padarītu šo fakta pieņemšanu vieglāku, vecāki saka, ka būs māsiņa vai brālītis, ar ko kopā varēs spēlēties, taču tie ir meli. Kad bērniņš ir tikko piedzimis, viņš nav spēļu biedrs, bet gan mazs cilvēciņš, kurš jāaprūpē.

Vecākiem, stāstot par jaunpienācēju ģimenē drīzāk vajadzētu stāstīt, ka tad, kad mazulis beidzot būs ieradies, vecāki lielu daļu laika būs aizņemti ar bēbīti. Taču vajadzētu atgādināt, ka vecākais bērns vienalga ir un būs sevišķs un īpašs.

Lai neatņemtu laiku vecākajam bērnam, visvienkāršākais veids ir sadalīt pienākumus ģimenē – kamēr māmiņa ir aizņemta ar jaundzimušo, tētis var veltīt laiku vecākajam darot to, ko bērns vēlas, piemēram, zīmēt, spēlēt bumbu.

Labākais vecums otram bērniņam

Katrā vecumā vienīgajam bērnam ģimenē būs sāpīgi savas pozīcijas atdot “konkurentam” – jaunākam brālītim vai māsiņai. Optimāla ir vismaz 3 gadu starpība starp vecāko un jaunāko bērnu. Piemēram, trīsgadnieks jau ir pietiekami pieaudzis, attālinājies no mammas, sācis aktīvi iepazīt pasauli, un arī pati māmiņa ir atguvusies no iepriekšējās grūtniecības.

Dažādas bērna psiholoģiskās lomas, atkarībā no tā, vai bērns ir vecākais, jaunākais vai vidējs bērns, veido arī bērna raksturu.

Vienīgajam (t.i. arī vecākajam) bērnam ir grūtāk dalīties ar kādu, jo viņš ir pieradis būt viens, pieradis pie uzmanības un uzslavām, kas tikušas viņam vienam. Vecākajam bērnam ir grūtāk samierināties ar zaudējumiem. Vidējam bērnam ir visgrūtākā pozīcija ģimenē, jo nereti viņš arī tiek vismazāk pamanīts, līdz ar to arī novērtēts. Jaunākajam bērnam ir risks kļūt izlutinātam, vai atrasties mūžīga bērna lomā (“Ak, viņš jau vēl ir maziņš”, lai gan bērnam jau ir astoņpadsmit gadi).

Biežākās kļūdas, kad ģimenē ienāk otrs bērniņš

Nedrīkst bērnam atņemt bērnību, un likt auklēt mazo brālīti vai māsiņu. Vienā dienā viņš tiek padarīt par LIELĀKO, VECĀKO, PIEAUGUŠĀKO UN ATBILDĪGĀKO. Tā tomēr bija vecāku izvēle – laist pasaulē vēl vienu bērnu, un viņiem pašiem arī ar šo bērnu ir jātiek galā.

Vecāki parasti fokusē visu savu uzmanību uz gaidāmo bērnu, taču pareizāk viņiem būtu emocionāli vairāk fokusēties uz vecāko, jo viņš bija tas, kurš līdz šim sēdēja uz troņa un bija vienīgais ķeizariņš, bet tagad atnāk viens cits, kurš dabū mammas pupu, (lai gan mamma taču agrāk bija teikusi, ka tur vairs nekā nav!), gan arī dzīvojas pa mammas rokām, un vēl vecāko bērnu aizsūta uz bērnu dārzu! Tā ir būtiska trauma vecākajam bērnam. Fakts ir arī tāds, ka tikko ģimenē ienākušajam bēbim vairāk izsalkums liek tiekties pēc mammas, bet vecākais vēlas saņemt tieši viņas mīlestību.

Kļūda ir arī vecāko bērnu sūtīt šajā laikā pie omītes, vai uz bērnu dārzu. Visticamāk, vecākais bērns neiemīlēs jaunāko par šādu “nodarījumu”. Jo, bez visām citām pārestībām, viņu vēl izdzen no mājas un aizsūta trimdā! Tāpēc bērnu dārza gaitas noteikti nevajag ieplānot līdz ar otrā bērna piedzimšanu.

Kā tikt galā ar greizsirdību?

Pats svarīgākais ir laicīgi sagatavot vecāko, un stāstīt jau grūtniecības laikā, ka mammas puncī slēpjas māsiņa vai brālītis. Kā piemēru vajag minēt citas radu, draugu ģimenes, kurās jau aug divi bērni un stāstīt par priekšrocībām.

Kad vecākais sasniedzis 3 gadu vecumu, var apmeklēt psihologu, piemēram, smilšu terapijas nodarbības.

Mamma vai tētis dažādos veidos var izrādīt mīlestību vecākajam, kaut vai, ierunājot mīļumvārdus kasetē, ko bērns var klausīties.

Atrast īpašu laiku tieši vecākajam priekš samīļošanas, paņemšanas klēpī. Kad jaunākais bēbis tiek pabarots, mamma var viņu atdot tētim, bet pati paspēlēties ar vecāko vai palasīt pasaciņu tieši viņam.

Ieviest vakara rituālus, kas ir vienādi katru reizi – tas bērnu nomierina un ļauj saprast, ka vecāku mīlestība nekur nepazudīs.

Jebkuras pārmaiņas (atradināšanu no autiņbiksītēm un pudelītes, pieradināšanu gulēt atsevišķā gultā) labāk plānot līdz jaunākā bērna piedzimšanai. Pretējā gadījumā vecākais domās, ka “mīļās” lietas atņēmis tieši jaunākais, un neuztvers to kā savas dabiskas attīstības gaitu.

Greizsirdība parasti izpaužas tad, kad bērns nav pārliecināts, ka viņu mīl. Tātad, vecākiem ir jādara viss, lai bērns to sajustu.

 !!!

Obale Ohridskog jezera bile su nastanjene još u prastarim vremenima.Prvi poznati stanovnici bili su Iliri , ili po Herodotu narod koji se granicio sa Ilirima. Kao prva spominju se plemena Brigijaca, Enhalejaca i kasnije Desareta.

Punih osam vjekova ,od XII do IV vijeka pre nove ere ,na desetak kilometara od Ohrida oni su imali svoje naselje nepoznatog imena.Vjerovatno je to bio centar oblasti Desaretije,koja je obuhvatala šire područje Ohridskog i Prespanskog jezera. Stanovnistvo je jos u VI vijeku pre nove ere upoznalo arhaičnu grčku kulturu i umjetnost,za koje su bili blisko vezani o čemu svjedoče mnogobrojni arheološki nalazi(zlatne maske,zlatne sandale i dr.) u knezevskim grobnicama kod sela Trebeništa. Ipak, najnovije otkrice jos jedne posmrtne zlatne maske u samoj gradskoj tvrdjavi 2002.godine baca novu svetlost i dokazuje da anticki Lihnidos nije bio Ilirski centar, vec metropola anticke makedonske aristokratije.

Sredinom IV vijeka pre nove ere grad Lihnidos (nekadašnji naziv Ohrida) i naselja na obalama Ohridskog jezera osvaja od Ilira Filip II Makedonski.Lihnidos je u to vrijeme bio pod snažnim uticajem helenističke kulture i umjetnosti.Kad su Rimljani osvojili ove krajeve sagradili su put Via Egnatia,koji je preko Lihnidosa ,povezivao današnji Drač sa Solunom i Carigradom.

Prodiranjem hrišćanstva ,koje se ovdje širi od kraja III vijeka ,antički hramovi su srušeni i zamjenjeni brojnim monumentalnim ranohrišćanskim crkvama.

Ohrid nije bio pošteđen ni napada varvara.Ali pljačkaši su se, često nemoćni ,zaustavljali ispred gradskih zidina.

U VI vijeku se grad Lihnidos nalazio u okviru Vizantijskog carstva.Tada preko rijeke Dunav na Balkansko poluostrvo prodiru Sloveni.

Prvi put se naziv Ohrid spominje u protokolu Carigradskog sabora 879.godine.Smatra se da je grad ovo ime dobio od slovenskih riječi “vo hrid”-na brdu,jer se stari dio Ohrida nalazi na brdu.

Kliment i Naum ,najpoznatiji učenici braće Ćirila i Metoda iz Soluna,nakon progonstva iz Moravske dolaze u Ohrid .Stižu u oblast Kutmičevica koja se nalazi na tromeđi republike Makedonije i republika Albanije i Grčke.Ohrid postaje žarište slovenske pismenosti i kulture,centar Ohridske književne škole.Ovdje Kliment i Naum rade na crkvenom i književnom jeziku.

Kliment je među makedonskim Slovenima proveo 30 godina.Pri njegovoj manastirskoj crkvi Sv.Pantelejmon u Ohridu,sagrađenoj 893.godine ,bio je formiran dva vijeka prije osnivanja Bolonjskog univerziteta,prvi Slovenski univerzitet,sa koga je izašlo više od 3500 učenika,koji su širili slovensku pismenost i kulturu.

Jedan od značajnih rariteta Ohridske književne škole iz XIII vijeka jeste Bolonjski psaltir,pisan između 1230. i 1240. godine .

Počeci Samuilovog carstva ,prve države makedonskih Slovena,vezani su za krajeve oko Ohrida .Jezgro ovog carstva čini Makedonija .Skoro četiri decenije Samuilove vladavine ispunjeno je osvajanjima i neprekidnim sukobima sa Vizantijom.

Poslje poraza cara Samuila na planini Belasici 1014.godine,vizantijski car Vasilije II zarobio je 14000 vojnika ,koje je ,osljepivši ih ,vratio caru.Car Vasilije II 1018.godine zauzima gradske bedeme ,a Samuilovu rezidenciju na vrhu brda spaljuje.

Nakon zauzimanja Carigrada od strane krstaša1204.godine,poglavari ohridske crkve postaju crkveni velikodostojnici iz domaće sredine.U ovim uslovima ohridski arhiepiskop Dimitrije Homatijan, poznati srednjovijekovni govornik i pisac ,kruniše vizantijskog despota Teodora Komnena za cara.

Od 1334. godine do kraja XIV vijeka Ohrid se nalazio pod vlašću cara Dušana i njegovih nasljednika i sljedbenika .To je period kada u Ohridu ,veoma razvijenom trgovačkom centru ,sagrađeno najviše crkava od kojih se najveći broj sačuvao do danas.

Turci su držali Ohrid od 1395. do 1912. godine. U početku su turski sultani pomagali Ohridsku arhiepiskopiju da proširi svoje granice,ali 1466 . godine nekoliko tadašnjih uglednih Ohriđana pomoglo je ustanak legendarnog albanskog borca Skender-bega protiv Turaka,šta je poprilično izmjenilo stvari u Ohridu.U značajan ekonomski i kulturni centar Ohrid izrasta krajem XVIII i početkom XIX vijeka. Tada ohridske kožarske radionice svoje prizvode izvoze u više balkanskih i evropskih gradova (Beč,Carigrad,Solun,Lajpcig). U to vrijeme oživljava i građevinarstvo.

Poslije ukidanja i pripajanja Ohridske arhiepiskopije Carigradskoj patrijaršiji 1767. godine ,jača uticaj jelinizma.

Poslije Berlinskog kongresa (1878. godine) ,Makedonija nije dobila najavljenu autonomiju ,već je i dalje ostala pod stegom otomanske vlasti.U isto vrjeme pojačavaju se borbe između bugarske,srpske i grčke buržoazije.

Prekretnica u istoriji makedonske revolucionarne djelatnosti nastaje početkom devete decenije XIX vijeka.Tada se širom Makedonije razvija snažna revolucionarna aktivnost radi pripreme naroda na ustanak.

Od 1912. godine ,kada je konačno odbačena turska vlast,pa do 1915. godine Ohrid se nalazio pod vlašću srpske države.Od 1918. do 1941. godine pripada staroj Jugoslaviji .Za vrijeme prvog (1915-1918) i drugog svijetskog rata Ohrid je bio pod bugarskom vlašću.

Danas se Ohrid nalazi u republici Makedoniji koja je proglasila nezavisnost na referendumu 1991.Razvio se u značajan turistički centar ,zabeležio ogromna dostignuća u oblasti privrede i razvio široku mrežu obrazovnih,kulturnih,zdravstvenih i dr. institucija.

Ispričavam se na ovako pompoznom naslovu, nisam znao bolje.

Želim vam skrenuti pažnju na ovaj Krugmanov članak. Nevjerojatno, ali nitko u Hrvatskoj ga nije spomenuo (komentirao).

Radi se o kratkom pregledu makroekonomske misli (škola). Svatko tko ga pročita i razumije barem pola, znat će vjerojatno više od većine naših ‘(makro)ekonomista’. Uparite li to sa zadnjim izlaganjem od Rohatinksog (kako funkcionira HNB) i nekim Lovrinčevićevim izjavama u zadnje vrijeme, znat ćete zasigurno više od 90% hrvatskih ‘ekonomista’. Više o tome u članku (inače Lovrinčevića nepravedno optužuju da nazadnjački drži štangu Vladi, ali koliko razumijem, njegov pristup je realan, a namjera pomoći Vladi, kakva god da je, jer je to Vlada koja vodi državu u ovom trenutku; fascinantno je koliko malo ljudi razumije nužnost smanjenja potrošnje, ne samo od strane države, nego i pojedinaca, a umjesto toga zagovoraju ‘povećanje potrošnje’ jer su to vidjeli da rade zapadne ekonomije)

Gornji članak pomalo artificijelno potencira sukog između raznih škola: njihovo razmišljanje se znatno manje razlikuje, nego što bi to indicirao žar njihova akademskog nadmudrivanja (pa i Krugmanova prikazivanja toga).

Za nas je naročito zanimljiva diskusija pred kraj, o efikasnosti tržišta i bihevioralističkim financijama.

Zanimljivo je kako i veličina poput Krugmana može imati propuste. Primjerice ovdje neprecizno definira efikasnost tržišta: kaže da ona implicira da cijene u svakom trenutku odgovaraju intrinzičnoj vrijednosti imovine, a zapravo se radi o tome da cijene odražavaju sve dostupne informacije (’sve’ znači razno, ovisno govorimo li o slaboj, polu-jakoj ili jakoj efikasnosti). Ovdje je jedna solidna referenca, sam po sebi zanimljiv članak (možemo zamisliti koliku su napora razne struje uložile u prepravljanje članka na Wikipediji )

Iznimno je bitno pitanje, u kojoj mjeri teorija eifkasnosti tržišta može uključiti paradigme bihevioralističkih financija – zvuči neobično, ali moguće je da se i znajući uzimajući u obzir i sve te paradigme ne može ‘pobijediti’ tržište. Kao što ste vidjeli iz mog pisanja, smatram da hrvatsko tržište dionica nije eifkasno (ni slabo efikasno); štoviše mislim da sam i pokazao kako su se iz javno dostupnih informacija mogla sa velikom sigurnošću predvidjeti njegova kretanja zadnjih pola godina.

Zanimljiv je u vezi toga ovaj članak iz FT: Crisis of faith for high priests of rational markets, koji govori o stavovima ove možda najznačanije grupe profesionalaca na tržištima kapitala. (Inače, imao sam sreću da je CFA ‘došao’ u Hrvatsku baš kad sam počeo intezivnije učiti o tržištima kapitala, negdje 96′-97′, pa kako sam iz te prve generacije jedini položio iz prve Razinu 1, slučajno sam i prvi dobio CFA u Hrvatskoj, pa mogu posvjedočiti da se u to doba vjera u efiksnost bila možda i najvažniji stup korpusa znanja koji se učio na CFA).

S druge pak strane, imamo ovaj zanimljiv članak iz WSJ, ‘Big investors shift to indexing’.

Jedno je pitanje efikasnosti kretanja cijelog tržišta, a drugo je naravno pitanje pojedinih dionica. Teorijski je moguće da kretanje tržišta u cjelini je u nekoj mjeri neefikasno, a kretanje pojedinih dionica (u odnosu jednih na druge, naravno uzimajući u obzir i rizike) znatno efikasnije. U tom smislu valja gledati i konflikt između gornja dva članka.

Smatram da hrvatski ulagač, ako želi izloženost hrvatskim dionicama, neće pogriješiti odabirom (jedinog?) hrvatskog indeksnog fonda, koji vodi moj dobar prijatelj i izuzetno pošten čovjek (što je, vjerujem da se slažete, iznimno vrijedna osobina u ovoj branši).

Ainārs Zelčs „Virves dejotāji”. Rīga: Zvaigzne ABC, [2007].
Aleksandra Mariņina ”Tas, kurš zina”. Rīga: Tapals, 2005. Tulkotājs Jānis Sirmbārdis. (Александра Маринина “Тот, кто знает”, 2001.)

 Grāmatas, ko grasos izlasīt, man ir sakrautas ne vienā vien kaudzē, tomēr parasti es pie tām pieķeros ļoti vēlu. Tajā vainojamas, ziniet, ir bibliotēkas, kas nosaka īsus termiņus, kamēr manējās grāmatas, cerams, nekur nepazudīs un var palikt stāvam neierobežoti ilgu laiku, tikai putekļi reizēm jānoslauka. Tas vēl būtu sīkums, taču es bieži pamanos bibliotēkā aizņemties nez ko. Piemēram, šos divus gabalus.

 Zelču sākt lasīt mani mudināja patriotiski apsvērumi, tak jau latviešu literatūra. Pabeigt – tikai muļķīga ietiepība un tas, ka grāmatiņa ir plāna un iespiesta lieliem burtiem. Sižets ir daudzsološs, no tā būtu varējis sanākt normāls stāsts (nosaukt to par romānu, kā apgalvots uz pēdējā vāka, man roka neceļas) par „mūsdienu varas peripetijām” Latvijas mazpilsētā, bet nodrukāts tāds uzmetums vien. Koalīciju sāncensība un deputātu pārpirkšana, un mīklainie nāves gadījumi, un galvenā varoņa – neatkarīgā deputāta un amatiera detektīva – problēmas ģimenes dzīvē ir ieskicētas un izpušķotas („Rūta ieplēta acis tik platas kā sava mēteļa dārgās un, manuprāt, ne īpaši gaumīgās pogas”), un tas arī viss. Nav ne izstrādātu tēlu, ne mākslinieciskas izteiksmes, ne strauju sižeta pavērsienu, ne psīcholoģiskas attīstības.
 Autors konsekventi lieto mīkstos ch un ŗ. Par pirmo man, ē, nospļauties, šo skaņu cieti nekad neizrunāju. Pie ŗ vienmēr aizķērās skatiens un kā tāda pašdarbniece korektore pārliecinājos, vai patiesi to te vajag (vienā vietā ŗ dēļ bija nepareizi ierakstīts darbības vārds nevis otrajā, bet trešajā personā, bet pieņemsim, ka tā ir drukas kļūda). Man tas traucēja, bet labi, ka pastāv daudzveidība, un tā, protams, ir Zelča darīšana, kā viņš raksta. Autora tekstā. Kad ŗ parādās arī visu personāžu runā, lai cik kroplīgi viņi dažkārt izteiktos, mūslaiku mazpilsēta strauji iegūst fantastisku nokrāsu. Un tā nav uzslava.
 (Un vēl – skaidrs, ka izdevniecība nenorāda izdošanas gadu, lai grāmata potenciālajam pircējam vienmēr šķistu jauna, taču tas nepavisam nav glīti.
 Gluži pretējs vērtējums un notikumu izklāsts atrodams šeit.)

 Mariņinas romāns savukārt ir pamatīgs ķieģelis (varētu viņai honorāru maksāt nevis par autorloksnēm, bet grāmatu kā vienu vienību, tā droši vien ietaupītu papīru). Man patīk viņas māka samudžināt sižetu, bet šoreiz vainīgo, pareizāk sakot, žurnālista Niļska brāļa Mišas nogalināšanas iemeslu, nopratu jau grāmatas vidū. „Tas, kurš zina” vispār ir ne tik ļoti detektīvs, cik psiholoģisks romāns ar morāli: vajag runāt ar līdzcilvēkiem, nevis slēpt no viņiem savas bailes un šaubas, tad atklāsies, ka daudzas problēmas patiesībā nemaz nepastāv.
 Lielākā grāmatas vērtība manā skatījumā ir Krievijas iedzīvotāju sadzīves ainu apraksti daudzu gadu garumā, sākot ar piecdesmito gadu komunālā dzīvokļa ikdienu, kas man ir tāla eksotika. Pārspriedumi par to, kā politiskā vara saviem mērķiem izmanto radošo profesiju pārstāvjus (grāmatas galvenā varone ir kinorežisore) radīja jautājumu, cik apzināti pati Mariņina kalpo Krievijas nacionālistiskajiem ideologiem. Viņas krieviski izdotajās grāmatās esmu beigās redzējusi anketu, kur lasītājus lūdz norādīt, vai turpmākajos darbos vajadzētu vairāk romantikas u. tml. Jautājuma, vai noziedzniekiem biežāk vajadzētu būt no Baltijas vai Kaukāza, tur gan nebija. Taču tautu draudzību Mariņinas detektīvi noteikti nevairo.
 Kā piemērs autores uzskatiem der kaut vai īsais fragments, kurā režisore Nataša izdzird radio grupas “Запрещенные Барабанщики” dziesmu “Убили негра”, kas viņu satriec ar “teksta trulumu un primitīvo mūziku”.

Tās vārdi Natašai likās vairāk nekā dīvaini: “Nosita nēģeri, nosita nēģeri, ne par šo, ne par to, suņabērni, nobendēja!” Vispirms viņa nolēma, ka ir pārklausījusies, jo tādu vārdu vienkārši nav un nevar būt.

  „Tas, kurš zina” bija interesants un salīdzinājumā ar citām Mariņinas grāmatām labi iztulkots darbs (fragments lasāms šeit), tikai krietni par garu. Kad nākamreiz plauktā ieraudzīšu nelasītu Mariņinu, es to paņemšu, izlasīšu un atkal pie sevis šķendēšos, ka esmu izniekojusi tik daudz laika.

Ir jau diezgan vēls,gribētos teikt rudenīgs vakars,lai gan vēl negribas pilnība atvadīties no vasaras. Klausos Tool- tik sen nedzirdēts,aizmirsies jau cik labas dziesmas- Sober visu laiku iet uz riņķi.
Par studijām vēl neko neesmu stāstījusi.Rīt pēdējās šīs nedēļas lekcijas un ekonomikā arī seminārs. Mācos LU SZF Komunikācijas zinātnes vai zinātni-īsti pati nezinu, bet tas arī nebūtu tik būtiski. Sākās mums lekcijas 7.septembrī- un jau pirmajā dienā notika līdz 18iem.Nākamajā dienā, 8.sept., bija tests “Latviešu valodas kultūras jautājumos”, pēc kuriem ari mūsu lielo kursu[160 cilvēki] sadalīja pa grupām. Tiku 5ajā grupā, kuriem sanāk ne tikai 5dienas brīvas, bet arī 2dienas!Nu pagaidām neliekas grūti- cik esmu dzirdējusi, tad RSU ir diezgan pamatīgi jāmācās. Bet nu negribas neko daudz teikt, savādāk beigās sanāks, ka nebūs nemaz tik viegli kā tagad liekas. Izvēles B daļas kursus es izvēlējos- Ekonomiku un Psiholoģiju. Uzrakstīšu mazu testu, kādu pildījām[ne rakstiski] lekcijas laikā- lai noteiktu, kura smadzeņu puslode visvairāk dominē, tā nosakot savas rakstura iezīmes. Diezgan precīzi raksturo. Kisiļeva-Bakuševa tests-