Aprašymas:

„Laikui nepavaldus amžinos meilės triumfas” – Chicago Tribune

Jie susitiko, kai Kler buvo šešeri, o Henriui trisdešimt šešeri, o susituokė, kai Kler buvo dvidešimt dveji, o Henriui trisdešimt. Neįtikėtina, tačiau tokia ir yra ši nepamirštama Henrio ir Kler meilės istorija, pakaitom pasakojama jų abiejų.

Henris kenčia nuo genetinio sutrikimo, dėl kurio jis atsiranda ir išnyksta įvairiausiais savo gyvenimo laikotarpiais, nukeliaudamas į ateitį ar praeitį. Jų keliai galutinai susikerta dabartyje, kai Kler sukanka dvidešimt, o Henriui dvidešimt aštuoneri, ir laimę temdo tik du dalykai- begalinis Kler troškimas susilaukti kūdikio ir auganti Henrio nuojauta, kad per vieną iš jo kelionių nutiks kai kas baisaus…

Mintys:

Ne kartą knygyne kilnojau šią knygą ir perskaičius gale esantį aprašymą susimąstydavau ar tai fantastika ar romanas. Dabar galiu pasakyti, kad nei vienas. Knygoje aprašomas ne visiems įprastas keliavimas laiko mašina ir ne mokslininkų bandymai sugriauti laiko ir erdvės sampratą. Tiesą sakant, Henris net nenori keliauti laiku. Jis negali to sustabdyti, o kai keliauja, atsiranda vis kitoje vietoje visiškai nuogas ir alkanas. Henrio keliavimas laiku aprašomas knygoje, bet tai nėra esmė.

“Keliautojo laiku žmona” – knyga apie meilę. Tačiau ji tikrai nėra panaši į įprastas meilės noveles. Knygoje gausu filosofiškų klausimų, sudėtingų santykių, troškimų ir ilgesio. Pagrindinis dėmesys skiriamas meilės, tačiau taip pat gausu šeimos problemų, pasilinksminimų, draugų ir darbų aprašymų. Niffenegger’is viską aprašo taip tikroviškai, kad neretai užsimiršęs patiki, kad iš tikro yra žmonių, gebančių keliauti laiku; o Henris su Kler yra tavo draugai.

Vienas geriausių šios knygos bruožų, kad viskas pateikiama iš dviejų lūpų, Henrio ir Kler. Tai leidžia pajusti skirtingus vyro ir moters jausmus. Taip pat istorija pasakojama ne nuosekliai, dažnai tekdavo atversti kelis puslapius atgal ir pasitikslinti, kokie dabar metai. Knygoje puikiai atskleidžiami veikėjų charakteriai ir jausmai.

Labiausiai rekomenduoju tiems, kas pasiilgo prikaustančios ir labai įtikinamos istorijos, kurią pabaigus reikia laiko apmąstyti ir pajausti.

Taip pat pagal knygą yra pastatytas puikus filmas, ne ką nusileidžiantis knygai ; )

Detalės:

Originalas: “The time traveler’s wife” (ang.)
Puslapių: 448
Leidimas: Obuolys, 2007
Ekranizacija: “The time traveler’s wife”, JAV, 2009

Įvertinimas: 3/3

Vakar (27. novembrī) es, kopā ar māsu, devos pievienoties cilvēku masām, kas devās uz kino teātriem, lai noskatītos otro Krēslas sērijas filmu - Jauns mēness. Šodien nolēmu dalīties ar saviem iespaidiem un domām par filmu.

IEVADS. Pirmo šīs sērijas filmu es redzēju pirms laba laika (drīz būs pagājis gads). Toreiz nemaz nebiju lasījis nevienu grāmatu no Krēslas sērijas. Atklāti runājot, šīs, pirmās,  filmas laikā manas domas vairāk grozījās ap cilvēku, ar ko kopā biju atnācis, nevis pašu filmu, jo tā vienkārši nespēja nekā īpaši piesaistīt manu uzmanību tāpēc, ka tajā nebija nekā jauna – tamlīdzīgas filmas ir bijušas un noteikti arī būs vēl daudzas – tādējādi man pat pēc filmas nebija īsti nekā, ko par to teikt, jo vienīgais vārds, kas patiesi raksturotu šo filmu ir “viduvēja”, taču es atturējos no tamlīdzīgu vārdu pielietošanas, jo nevēlējos aizskart kāda jūtas(pēc laiciņa gan noskatījos filmu vēlreiz, mājās, lai pārliecinātos, ka neesmu palaidis garām kādu svarīgu domu, taču manas domas īpaši nemainījās). Lai arī ko es domātu par filmu, tomēr, ietekmējoties no apkārtējo teiktā, ka grāmata esot labāka un, tā kā pats arī zinu, ka grāmatas parasti ir labākas, saņēmos un izlasīju grāmatu, patiesi – grāmata IR labāka, kaut arī nevarētu teikt, ka šī grāmata būtu tik izcila, kā visi (fani, pamatā – fanes) par to  stāsta, tā ir diezgan kvalitatīvs un izklaidējošs laika kavēklis, ja piever acis uz, maigi sakot, paviršo latvisko tulkojumu, kur paspīd tādi izcili vārdi kā “autsaideri”(outsiders) un dažādi burtiski iztulkoti angļu valodas izteicieni (ja tādas ir grāmatas, tad kāpēc gan vēl vispār kāds brīnās, kāpēc latviešu valodā ienāk dažādi citu valodu vārdi, kuriem tikai pievienota latviešu valodai raksturīgā galotne).

Šoreiz, uz filmu ejot, biju lasījis grāmatu un tādējādi bija iespēja labi salīdzināt visu ar grāmatā rakstīto, kā arī šoreiz uz kino biju atnācis ar savu mazo māsu (10 gadi), kura visas šīs sērijas grāmatas ir izlasījusi neskaitāmas reizes un pirmo filmu kādā laika periodā skatījās gandrīz katru dienu… citreiz pat vairākas reizes dienā. Tādā veidā filmas nepilnības ar viņu varējām apspriest kopīgi.

ĪSS IESKATS SIŽETĀ. Bella Svona (Kristena Stjuarte) ir satriekta par mīļotā – vampīra Edvarda Kalena (Roberts Patinsons) – pēkšņo aizbraukšanu, bet mierinājumu viņa rod draudzībā ar neatvairāmo Džeikobu Bleku (Teilors Lotners). Negaidot viņa tiek ierauta vampīru izseno ienaidnieku – vilkaču – pasaulē, un tas ir pārbaudījums Bellas uzticībai.

DOMAS / RECENZIJA. Filma kā tāda jau protams nav no tām sliktākajām, tāpēc cilvēki, kuriem patika pirmā filma, noteikti izbaudīs arī otro filmu – manai māsai filma patiesi patika.

Filma iesākās pat diezgan daudzsološi… ievada daļā Edvards arī izteica asprātīgu frāzi: “Tici man – tiem vampīriem nevar uzticēties.”(Can’t trust those vampires, trust me.), ja nu kāds nav informēts – Edvards pats ir vampīrs. Tas bija visasprātīgākais teksts visā filmā un arī vienīgais, kas patiesi iespiedās atmiņā.

Atzīšos, ka, lasot grāmatu, man šķita nedaudz pāršauts par strīpu ar attēlošanu, cik ļoti Bella, galvenā varone, pārdzīvo Edvarda zaudējumu.. man tas pat nedaudz sabojāja garastāvokli, tāpēc filmas sākumā klusi nodomāju “Cerams, ka filmā tas nebūs uzsvērts tik ļoti kā grāmatā..” Un kas to būtu domājis – manas lūgšanas tika uzklausītas. Grāmatā šī te skumšana pēc Edvarda ungarīgās sāpes sastādīja lielāko grāmatas daļu un aktīvā darbība varētu būt, ka visā grāmatā aizņēma kādas 100 lpp toties filmā šī visa skumšana kopumā aizņēma labi, ja 5 minūtes un visa pārējā bija aktīvā darbība. Tas, protams, ir saprotams, ka filmā nevar iekļaut visu un es nebūt nevēlētos skatīties 2 h garu raudāšanu spilvenā, taču filmā tam visam, kas grāmatā bija ieņēmis tik lielu nozīmi, pārskrēja pāri kā kaut kam nenozīmīgam, vairāki notikumi tika pilnībā izlaisti, citi notikumi izmainīti un ieviesti kādi jauninājumi, par kuriem grāmatā nekas nebija minēts (neko konkrētu neteikšu, lai neizjauktu kādam skatīšanās prieku).

Filmā bija vairāki diezgan neveikli brīži, kuros publikas lielākā daļa kopīgi ķiķināja, kaut gan tas skaidri nebija domāts kā joks. Šim pat nosaukšu iespējami nekonkrētu piemēru – pēc kādas kaujas ainas (kura patiesībā nemaz tā īsti netika pieminēta grāmatā) tiek nolasītas kāda tēla domas un parādās ļoti naiva un pārlieku tipiska aina, kurā Bella ar Edvardu sākumā skrien viens otram pretī, pēc tam viens otram pakaļ. Neizskaidrojami, bet fakts – tas zālē izraisīja pamatīgu smieklu vētru – šķita, ka biju viens no retajiem, kas tikai pasmaidīja.

KOPSAVILKUMS. Šī filma ir skatāma, bet iespējams, ka pat labāk būtu, ja grāmata nemaz nebūtu lasīta, jo tad nevajadzētu saskarties ar noviržu no orģināla pamanīšanu – tas ir apmēram tāpat kā tad, ja aiziesi uz kādas sev nepazīstamas grupas koncertu, kuri visu laiku jauks vārdus un dziedās visu citādāk, bet tu to nepamanīsi, jo nezināsi, ka vajadzētu būt citādi, toties ilggadējie fani uzreiz pamanīs katru sīkumiņu. Taču nevarētu teikt, ka filma ir garlaicīga, patiesībā tā ir padarīta pat daudz aktīvāka, taču tai nav nekādas patiesas noskaņas, ir tāda sajūta, it kā braucot ar ātrvilcienu garām teātra izrādei – visi notikumi ātri vien vienkārši paslīd garām.

Manuprāt, filmas veidotāju (režisora u.c.) darbs ir bijis diezgan paviršs un ar apmēram tādu domu: “Kāda starpība, ko mēs darām – visi tāpat nāks uz šo filmu.” Un ja tā, tad viņiem ir bijusi pilnīga taisnība – ja paskatīsities IFDB.lv sākumlapas kreisajā pusē redzamajā “ASV Nedēļas Nogales TOP10″, tad pamanīsiet, ka šī filma ir pašā virsotnē.

VĒRTĒJUMI.

Mans: 5,5/10

IMDB: 4,5/10 (27,563 balsis)

IFDB: 8,0/10 (11 balsis)

Skatoties IMDB vērtējumu, redzams, ka es nebūt neesmu bijis tik bargs, vērtējot šo filmu…

REKLĀMAS FILMIŅA / TRAILER.

Ranko Novak je znan slovenski oblikovalec in znane se velikokrat citira. Slučajno sem naletel na njegov citat o  tem, kako pomembna je diploma, citat pa je objavljen v ličnem dnevniku oz. ‘planerju’, ki sem ga listal v Narodni galeriji. Mislim, da misel odlično povzema pomen tega papirja v našem okolju, čas pa bo pokazal, koliko so ti papirji res (ne)pomembni v nekih okoliščinah.

Nekaj zapisov nazaj sem pisal o obisku letošnjega Beneškega bienala in o tem, kako me je navdušil nordijski paviljon. Zakaj? Koncept prikazuje hudo veliko in drzno moderno stanovanje očitno premožnega pisca pornografskega čtiva, njegovo delovno mizo oz. kotiček z vsemi pripomočki in, glej ga zlomka, s pisalnim strojem – kje je že to? Vendar tip, če sem si sceno prav interpretiral, leži zunaj mrtev v svojem bazenu. Zakaj je umrl? Lahko le špekuliram, ker je v bazenu oblečen, ima pa vzorno sezute in na rob bazena postavljene čevlje. Morda samomor? Osamljenost? Umor? Ga je zastrupila ljubica, nemara konkurenca? Kdo ve. In še je tega. Vsekakor postavitev, polna zgodbe in ideje, tudi izveda ne šepa.

Začel se je Ljubljanski filmski festival (Liffe) in s tem kopica dobrih filmov za zaljubljence v velika platna. V sredo je bila na Viču predpremiera francoskega filma Louise-Michel. Prikazanega je obilica črnega humorja in že prva scena s krematorijem nakazuje na poslastico. Nekaj scen je v filmu sila bizarnih in za poscat smešnih, na trenutke sem se moral prav krepko zadrževati, da v dvorani nisem bruhnil v krohot. Vsekakor priporočam ogled, v kinu bosta v okviru festivala še dve projekciji.

Recenzija (lot. recensio ‘vertinimas’) – žurnalistikos ir literatūros žanras, kuriam būdingas kritinis ar aiškinamasis naujo literatūros ar meno kūrinio, parodos, spektaklio, kino filmo, mokslo ar mokslo populiarinimo veikalo įvertinimas.

Dažniausiai recenzijos publikuojamos spaudoje. Egzistuoja ir neviešos recenzijos, rašomos leidyklos ar redakcijos užsakymu apie siūlomą publikuoti kūrinį, skiriamos leidėjui ir atlieka rekomendacines, patariamąsias funkcijas. Dienraščiuose vyrauja nedidelės apimties, daugiausia aiškinamojo, komentuojamojo pobūdžio recenzijos, kuriose išsakoma ir kritinių pastabų apie kūrinį, paprastai detaliau jų nepagrindžiant. Specializuotoje literatūroje ar meno spaudoje recenzijos gali būti didelės apimties, įgyti mokslinį pobūdį. Jose išsamiai vertinama kūrinio struktūra, originalumas, meniniai privalumai ir trūkumai.

Tokios recenzijos skirstomos į:
recenzija-straipsnis – naujas literatūros ar meno kūrinys analizuojamas atitinkamos literatūros ar meno rūšies raidos kontekste;
recenzija-monografija – mokslinio pobūdžio veikalas, išsamiame kultūros gyvenimo kontekste įvairiais aspektais analizuojantis naują literatūros ar meno kūrinį. Gali būti publikuojama kaip atskira knyga.
teorinė recenzija – vertinami moksliniai ir visuomeniniai, politiniai darbai, kurie pasižymi teorine forma; recenzijos autorius kalba tokia pačia moksline kalba.
meninė recenzija – literatūros ir meno kūriniams, nedidelės apimties, specializuotuose leidiniuose.

Želja je tlela dolga leta, načrtovano je bilo, da letos pa res – obiščem znani beneški bienale. In pred nekaj tedni smo se odpravili v Benetke, parkirali v parkirni hiši in se odpeljali s trolo do Markovega trga. Od tam je le streljaj do enega od dveh prizorišč, kjer se odvija bienale. Razstavna prostora sta torej dva – eden je zasnovan kot park, kjer se nahaja cela vrsta paviljjonov – to so razstavni prostori posameznih držav, vsak je unikaten, ima lastno arhitekturo, koncept. Ta del mi je bil zelo všeč, ker je silno razgiban, zanimiv, nekatere države imajo popolne nesmisle, spet druge blazne ideje, tretje odlične izvedbe, nekatere slabo vse. Res vredno ogleda. V tem delu mi je bil najboljši nordijski paviljon, potem danski z nordijskim, harali so še Rusi. Srbi predstavljajo bizarno idejo filca iz človeških dlak, tudi kupiš ga lahko, 100 evrov stane, mislim da četrt kvadratnega metra. Drugo prizorišče se deli po umetnikih in je vse bolj ali manj zgoščeno v eni veliki dolgi halo, ta del pa moram reči, da me ni ravno prepričal. Bilo je nekaj dobrih zamisli, nekih hudo hudih presežkov pa niti ne. Če povzamem – beneški bienale je vreden ogleda.

Par mērķi.

Aiz vien grūtāks šķiet uzdevums – rakstīt par vakardienas notikumiem. Ja astotais šovs radīja patīkamu spriedzi, tad devītais mudināja pārslēgt kanālu. Un vakar bija desmitais, kuru es gaidīju ar zināmu satraukumu. Atgriezušies bija Dukuri, un izrāde varēja turpināties. Pretēji cerētajam gan nekādas patiesas izklaides vakar nepiedzīvoju. Reiniks turēja muti, tāpat ieturēti bija Dukuri, bet no pārējiem neko graujošu gaidīt nevajag.

Reklāmas paužu laikā, slēdzu uz TV3, kas skatītājiem gandrīz tajā pašā laikā, kad Dziedošās ģimenes iet gaisā, piedāvā Koru karus 2. Neizteikšos par pašu šovu, tikai par mērķi. Vienvārdsakot, laimētā nauda tiks bērniem, kam tā vairāk vajadzīga par jaunu ledusskapi vai rožu dārzu. Vispār jau cēli.

Dziedošo ģimeņu sauklis skan šādi “Stipras ģimenes ir stipras Latvijas pamats”. Tā šovam sākoties skaidro Lauris.

Tā ir vēl viena neredzama injekcija laikā, kad visi brauc prom, uzspļauj kapeikām un nabadzībai, pagriež muguru Latvijai, lai dotos svešumā, ņemot līdzi savas ģimenes. Ja kādreiz brauca pa vienam, tad tagad veseliem vagoniem. Es pat brīnos, ka nav sākuši vēl pārapbedīt savus kritušos tuviniekus – tuvāk sev.

Ja raidījums tik tiešām ir šūts ar nacionālo diegu krustdūrienu sirdī, tad to vajadzētu vairāk kultivēt. Citādāk visam zūd jēga, un rodas iespaids, ka šovā visi ir paguruši vai apnikuši.

Būs stingrāk.

Pēc pirmās ģimenes uzstāšanās Raimonds Pauls atklāj, ka žūrija ir saņēmusi rājienu par pārāk neobjektīvu vērtējumu sniegšanu, tāpēc turpmāk atzīmes nebūs tik izcilas un katrs saņems pēc nopelniem.

Visa raidījuma laikā kartiņa ar atzīmi 9 paceļas tikai septiņas reizes. Pārējie ir desmitnieki. Vēl tāds pats scenārijs nākamajā šovā, un viņi saņems vēl vienu rājienu, kam sekos lūgums vērtēt vēl objektīvāk. Vērtēt un izteikt kritiku tiem, kuriem būtu jāatstāj šovs nākamajiem. Dīvaini, kaut arī piecas no septiņām ģimenēm savu uzvedumu pasniedza skatītājiem teatrālā gaisotnē. Katrīnas Pasternakas piezīme par šo šova elementu, paredzēja aizsniegt tieši Grīnhofu ģimeni.

Vakardienas šovs vairs nebija tik draudzīgs. Izpalika arī žūrijas ierastā ķircināšanās ar ģimenēm.

Domāju, tas bija liels spēriens pa sievišķajām māsu pakaļām, kas līdz šim uz skatuves kāpa visai droši, ko nevarētu teikt par vakardienu. Domājams, ka nākamo reizi māsas jutīsies vēl nedrošāk…

Baigās rokeres, sūrās dzērvenes un ugunīgie.

Māsām Legzdiņām skatītāji piebalsojuši kompozītu “Uz Tobago”. Dziesma vairāk kārt sajūk. Uzstāšanās nav droša, tā ir nepārliecinoša. Arī pašas māsas, skaņdarbam izskanot, nav tik jautras un koķetas kā ierasts.

Igauņi izpilda “Dzeltenos aizkarus” iepinot Ribaka vijoles solo. Es gan gaidīju komentārus par šo elementu no žūrijas, bet vienīgais pārmetums, ja tā var teikt ,izskanēja par intonatīvo nobīdi, kas gan nav īsti korekti.

Nākamie uz skatuves kāpj Riči, kurus Lauris Reiniks tradicionāli piesaka kā ugunīgos. Tiem, kas strādā pie šī raidījuma scenārija, vajadzētu piestrādāt arī pie sinonīmu piespēlēšanas. Ir taču tik daudz iespēju, kā vēl citādāk dēvēt šo trio. Dziesma atbilstoša. Izpildījums profesionāls, ja neņem vērā piesmakušās balss īpašnieka solo. Tas neļāva līdz galam noticēt.

Jau iepriekš raksīju, ka gadījuma, ja Grīnhofi turpinās savu bērnišķīgo dziesmiņu birumu, viņi apdraudzēs savu stabilitāti šajā šovā. Vakar mani pareģojumi piepildījās- Grīnhofus izbalsoja. Protams, no vienas puses viņiem nebija īpašas izvēles, jo šoreiz tieši skatītāji lēma balsojot par dziesmām, ko izpildīs ģimene. Taču no otras puses, ģimenes pašas piedāvāja trīs dziesmas, no kurām skatītājam bija jāizvēlas viena.

Apsveicama ir Grinhofu ģimenes vienotība, ja kaut reizi šova laikā viņi atteiktos no saviem bērniem un visu nastu uzņemtos nest divatā, iespaids būtu pavisam citādāks. Nekāda īpaša izaugsme un pārmaiņas gan viņi nepiedāvāja. Bet labi vien ir. Viņi atnāca un aizgāja kā ģimene, nedalot tās locekļus.
Starpcitu, vakardienas dziesmas laikā ģimene uz skatuves uzlipināja kūku. Putukrējums un dzērveņu ievārījums šķīda pa grīdu. Jaunākā ģimenes atvase Valters uzlasīja odziņas no zemes, bāzdams tās mutē, kamēr pārējie dziedāja, smērēja un citēja recepti.

Vītoli izpildīja J.Lūsēna “Lūgšanu”

Uzstāšanos noslēdza Eriņi ar Dzelzs vilka “Balerīnu”. Pati ģimene interpretēja dziesmu velkot paralēles ar cilvēkiem kā marionetēm. Lai nu tā būtu. Mākslas darbā katram ir ļauts saskatīt savu jēgu, lai arī cik tāla tā dažkārt būtu no autora vīzijām.

Runājot par izpildījumu. Skaņdarbs izklausījās mazliet samocīts. Tomēr dziesmai prasās spēcīgs, gotisku noskaņu apdāvināts vīrieša vokāls. Sieviete tam ir par vāju.

Ar nolūku izlaidu Dukurus, atstādams tos saldajā. Dukuri skatītājiem savā trīs dziesmu garajā listē bija piedāvājuši divas angļu un vienu latviešu valodā dziedamās dziesmas, no kurām visvairāk balsu gan bija savākusi latviski skanošā. Dziesma ar nosaukumu “Dzīve bez apstājas”. Igo un R.A.P kopdarbs. Gana smags, gana daudznozīmīgs, bez zemtekstiem un izskaistinājumiem piesātināts darbs.

Ja viens no svarīgākajiem nosacījumiem uzstāšanās laikā ir noturēt skatītāja uzmanību no sākuma līdz galam, tad šī trijotne uzdevumu izpildīja daļēji. Interesanti, kā dziesma būtu skanējusi bez vokālajiem efektiem?! Pieļauju, ka iznākums būtu bijis neapmierinošs. Arī tagad, klausoties dēlēna dziedāto, ausīs griezās spalgais “S”, kas, vārdam izskanot, vēl uzsveras un atbalsojas. Ja reiz ģimene sevi vērtē tik augstu un uzskata sevi par labi sagatavotiem vai pat profesionāliem, tad es ieteiktu nolaisties uz zemes un iekalt breketēs zobus, lai dziedot netraucē spalgi svilpjošais “S”.

Otra lieta. Dziesmas tekstuālā atbilstība izpildītājam. Bet lai nu paliek… Citādāk jums sāks vēl likties, ka man uz viņiem ir zobs.

Man ir prieks, ka viņi ir atgriezušies. Uzvaru gan viņiem es nevēlu, jo tādā gadījumā mūsu tā jau neizravētajā mūzikas dārziņā iesēsies vēl viena nezāle, kas skanēs ik uz soļa un rēgosies ik uz acu mirkšķa.

Neapdalot Lauri.

Šoreiz Lauris ir apdalījis mūs. Šķiet ne tikai žūrija, bet arī raidījuma vadītājs ir saņēmis stingro rājienu no augšas. Ja neskaita misēkli ar sūrajām dzērvenēm, Lauris turējās godam.

Aprašymas:

Jeigu lemtis nusprendė jus paversti gražuole, gyvenimas nebūtinai klostysis kaip pasakoje – gal tai tik baisiausio košmaro pradžia?..

Nelei ne tik pavyksta išgyventi po žiauraus užpuolimo, – ji tampa nepaprasto grožio moterimi – tokio grožio, koks sutinkamas tik pasakose. Kaip pasakos herojė, Nelė verta laimingo gyvenimo posūkio, deja, tikrasis prasideda košmaras…

Jos užpuolikas vis dar medžioja, ketindamas užbaigti tai, ką buvo numatęs padaryti. Nelė, saugoma savo naujojo veido, pasiryžta nepasiduoti ir atkeršyti. Tačiau dėl to jai tenka tapti masalu – pagrindiniu žudiko taikiniu.

Mintys:

Tiesą sakant, pirkau šią knygą vien dėl to, kad tądien pamiršau pasiimti jau pradėtą skaityti ir ji buvo nukainuota. Perskaičius anotaciją, pagalvojau, kad tai bus viena iš tų banalių knygų – daug meilės + truputis nusikaltimų. Bet stipriai apsigavau, iš tikro, ji mane taip užkabino kad, perskaičiau per 2 dienas : )

Skaitant šią knygą, baisiai norėjosi atsiversti galą ir sužinoti pabaigą, tačiau kelias iki jos tarpais buvo šiek tiek nuobodokas.

Viskas prasidėjo nuo pagrindinės veikėjos Nelės liūdnos vaikystės. Mama jai aiškino, kad ji yra bjaurusis ančiukas, kuris niekada nepavirs į gulbę. Dabar Nelė turi įtakingą ir turtingą vyrą, mažą dukrytę ir iš pirmo žvilgsnio tobulą gyvenimą. Ji atrodo laiminga. Tačiau vieno vakarėlio metu buvo nužudytas jos vyras ir dukra, o ji pati taip sunkiai sužeista, kad Nelei prireikė visiškai naujo veido.

Ji sėkmingai ištveria operaciją ir tampa labai gražia moterimi. Bet jai svarbiau, kad dabar ji galės atkeršyti dukters žudikui. Nelei reikia informacijos, o ją suteikti gali Nikolas Tanekas.

Tanekas jau daug metų bando surasti ir atkeršyti Nelės dukters žudiko bosui. Taigi jie abu turi tą patį tikslą ir tampa komanda. Viskas skamba gražiai, ar ne?

Išskyrus tai, kad tolesnė įvykių eiga darosi vis labiau banalesnė. Aš supratau Nelės pyktį ir norą atkeršyti, tačiau negalėjau suvokti pusės jos priimtų sprendimų, kurie dažnai įstumdavo nekaltus žmones į pavojų. Ji pasitikėdavo nepažįstamais, kurie protarpiais pasirodydavo knygoje. Vėliau, dėl savo patiklumo, ji vos nebuvo nužudyta.

Toliau keistas romanos tarp Nelės ir Nikolo. Juk ji ką tik prarado savo šeimą, o jau šoka į lovą su nepažįstamu. Jai – Tanekas tarsi užversta knyga, Nelė beveik nieko apie jį nežino. Jis nenori jos įsileisti į savo praeitį, bet į lovą – mielai.

Jie visiškai neprimena poros. Elgiasi šiurkščiai, nevengia pašiepti, pykstasi. Tiesą sakant, jie apskritai nėra malonūs žmonės. Abu yra visiški savanaudžiai ir egoistai. Mano nuomone, tokie personažai nelabai tinka pagrindiniams veikėjams.

Tačiau knygoje buvo ir gerų dalykų : ) Pavyzdžiui, Tania. Ji stiprios valios žmogus, kuris atsisakė būtų auka ir tapo savo gyvenimo šeimininku. Taip pat Piteris, mielas paauglys su vaikišku mąstymu (deje, jo personažas nebuvo labai išplėtotas. Jis atsiranda, šiek tiek pabūna, o tada dingsta).

Perskaičius knygą, galiu pasakyti, kad man patiko siužeto posūkiai. Niekada iš tikro nežinojai, kas bus toliau.

Tačiau, jei neperskaitysi šios knygos, tikrai nieko nepraleisi. “Bjaurusi ančiukas” tiesiog lengvas skaitalas laisvalaikiui, be jokios gilesnės prasmės.

Detalės:

Originalas: “The Ugly Duckling” (ang.)
Puslaplių: 368
Leidimas: Jotema, 2008

Įvertinimas: 2/3

Ievadam.

Vakardienas dziedošās ģimenes būtiski atšķīrās līdz šim raidītājām tiešraidēm ar to, ka šovā atjaunot savu dalību varēja viena no sešām iepriekš izbalsotajām ģimenēm.

Turklāt uzelpot varēja līdz šim neizbalsotās ģimenes- viņiem bija atļauts brīvi, pēc izvēles izpildīt sev tīkamu dziesmu,  daudz neiespringstot. Ne žūrija, ne skatītāji šoreiz nebija viņu likteņlēmēji.

Lai arī ko apgalvotu žūrija un raidījumu vadītājs, skaidrojot, ka šis ģimenēm būs tāds kā atslābuma posms, mani tas īsti nepārliecināja. Es domāju tieši pretēji, šis bija ļoti svarīgs uznāciens visām sešām ģimenēm.

Augšāmcelšanās.

Iepazīstinājis ar ģimenēm, kas cīnīsies par atgriešanu šovā, Reiniks ķērās pie skatītāju iepazīstināšanas ar žūriju, kļūdaini nodēvējot Katrīnu par Kastrīnu. Lai gan no vaiga Pasternakas kundze šķiet maiga un saulaina būtne, domāju, ka Reiniks jau ne reizi vien ir norāvies ar Pasternakas dzelkšņaino siksnu pa savu pienaino bērna ģīmi. Iespējams, aiz lielās bijības pret šo personību, atkal samisējās un sprūk kārtējā dumjība, ko es, kaislīgs šādu misēkļu magnēts, kāri ķeru un iegravēju.

Pirmā atgriezusies skatītāju uzmanību iekarot Tīsu ģimene no Talsiem, taču jau pēc pirmajiem akordiem ir skaidrs, ka šī radu saime varēja arī palikt mājās. Man prātā nāca tādi apzīmējumi kā neizteiksmīgi, atklausīti, gaudulīgi.

Ar otro kārtas numuru augšām ceļas Krastiņi. Aizkulisēs Krastiņu ģimene, ja nemaldos, mamma, atklāj, ka viņi dziesmā pieskarsies Mazā prinča tēmai. Kaut gan tas bija tikai vakar, bet es jau vairs nepateikšu par ko bija dziesma un kā tā skanēja. Man blociņā stāv ieraksts – mazliet pacilājošāki par Tīsiem, tomēr latviski gaudulīgi.

Trešie nāk Eglīši. Pilnīgi neiespringstot Eglīši ir sagatavojuši mazu, ģimenisku etīdi. Tēvs sēž pie TV, mugurā tam Latvijas izlases hokeja krekls. Mātei rokā tējas krūze. Vēlāk uzrodas arī mīlīga, parasta, stilīga vecāku meita. Pavisam ierasta un parasta ģimene, bet man kaut kā patika. Neizteikšos par izpildījumu, jo tam pat šeit nav nozīmes. Svarīgi ir tas, ka visā turpmākajā raidījuma gaitā es atceros, kas ir Eglīši. Viens atribūts spēj daudz ko mainīt.

Beitiki. Blokā man stāv rakstīts – profesionāli, noslīpēti. Bet kas tur bija?

Sudmaļi no Liepājas varēja nemaz neteikt, ka ir no Liepājas. Tas ir dzirdams un redzams. Šī brigāde saglabājuši savu novadnieciskumu. Paldies viņiem par to.

Visas piecas ģimenes ar uzdevumu galā tika salīdzinoši ātri un tik pat ātri ne tikai man bija skaidrs, ka daļēji šis šova iestarpinājums ir pilnīgi lieks. Nekā spoža, nekādas degsmes, nekādi jauni atklājumi. Radās pat iespaids, ka neviens no viņiem pat īpaši necenšas atgriezties šovā. Personīgi man jau pēc otrās ģimenes bija skaidrs, kas atgriezīsies šovā, kaut gan viņu uzstāšanās bija ar kārtas sesto numuru.

Pagājušo nedēļu savā īsajā, ar rūgtumu piesūcinātajā atvadu runā Edijs Dukurs solījās iemācīties labāk jokot.

Ko tik tie cilvēki nav gatavi vainot, lai pasargātu savu aizvainoto godu!

Nekādi joki vakar gaismā celti netika. Redziet, lai jokotu cilvēkam ir jāatbrīvojas. Citādāk būs tā, kā Family Guy astotās sezonas pirmajā sērijā, kurā Braiens un Stūijs nonāk vienā no paralēlajām pasaulēm, kurā cilvēkiem nepārtraukti vajag kakāt un tie ciešas, saspiestiem dibenvaigiem mīņājoties pie saviem darba galdiem.

Vērojot šo Latvijā jau tik iemīlēto ģimeni neizzūd, bet gan tikai aiz vien stiprāk izkristalizējas iespaids, ka bērni strādā, nevis izklaidējas- tēvs ir bargais cirkus īpašnieks, kas liek abiem mērkaķēniem pīpēt cigārus un dzert lētu viskiju, lai uzjautrinātu naudu samaksājušos skatītājus. Dievs nedod, ja kāds kaut ko salaidīs dēlī!

Dukuri ir atnākuši, lai uzvarētu. Viņi nesamierināsies ar gandrīz labi vai labi. Viņiem vajag izcili, kamēr mums vajag šovu. Kas gan tas būtu par šovu, iztrūkstot ģimenei, kas ir gatavi mainīt, sagrozīt un manipulēt ar vārdiem un situāciju?

Par uzstāšanos varu piebilst vien to, ka daži Latvijas teātri visai laipni par saprātīgu cenu izīrē gan maskas, gan tērpus. Tā kā nav jātērē laiks un nauda, lipinot galīgi nebaudāmas ģipša maskas. Ja vien tās nebija viņu, bet gan mums gaismā vēl neceltu mazbērnu bērnudārza kvalifikācijas darba galaprodukts.

Bez lieka stresa.

Kaut arī bez lieka stresa, triju ģimeņu uznāciens bija negaidīti smagnējāks par gaidīto. Tā vietā, lai sekotu Reinika aicinājumam atslābt, Riči ķērušies pie atkailinātajiem maestro Raimonda Paula nervu galiem, izpildot kompozīciju “Par pēdējo lapu”.

Igauņi dara to, kas tiem vislabāk sanāk, un ķērās pie daudzbalsīgas tautasdziesmu apdares, kamēr Vītoli drosmīgi koverē Metallica – Nothing Else Matter. Manuprāt,  pārāk drosmīgs solis. Kaut gan šī dziesma jau ir padarīta par bezmaksas sauso tualeti visā plašajā pasaulē, Vītoli izglābj pašu ievārīto zapti ar skaistu kokles solo; skanēja patiešām labi.

Grīnhofiem ir pofig, un tie ķērušies pie tik iemīļotajām bērnu dziesmiņām. Ja viņi tā turpinās, tad var arī neizturēt… Bet no otras puses- kur tiem skriet? Ne vienam vien skatītājam vēl šobrīd iespējams nav beigusi gar acīm midžinaties dinamiskā uzstāšanās no 18 oktobra.

Par atlikušajiem diviem priekšnesumiem man nav ko teikt. Gribētos mazliet vairāk seksa. Tas arī viss.

Neapdalot Lauri.

Reiniks vārdu uzsvarus liek ar acīm, blisinot tās un tas, ja ieskatās, nu dien traucē. Taču šoreiz, salīdzinot ar iepriekšējo reizi, daudz mazāk valodas misēkļu, bet lai nebūtu tā, ka galīgi apdalām Lauri, lūdzu, jums divas frāzes, par ko patīksmināties. “Es tiekos dodos, lai tiktos ar Eglīšu ģimeni” un “Bet jūs tikmēr lūdzu video…”.

Pagājušo svētdien man radās doma dalīties savās pārdomās un novērojumus, skatoties Latvijas dziedošās ģimenes. Tāpēc šo sestdien noskatījos atkārtojumu ar bloknotu un pildspalvu pie rokas, lai varētu dalīties ar masām savā pārdzīvojumā.

Līdz pagājušajam svētdienas vakaram šovā dalību ņēma kopskaitā septiņas ģimenes: Igauņi, Vītoli, Riči, Eriņi, Grīnhofi, Legdzdiņi un Dukuri.

Šovakar skanēs joka dziesmas.

Sākoties raidījumam, tā vadītājs Lauris Reiniks nesaprotami pajoko, sveicinoties Labrīt formā, pēc tam labodams to uz Atvainojiet, labvakar! formu. Nav īsti saprotams, vai tas ir joks vai misēklis galvā.

Raidījumā skanēs jautras, nerātnas un neķītras dziesmas, kas veltītas Edgara Liepiņa kolorītajai personībai. Ko par to teiktu pats Liepiņš, kurš mūsdienās tiek pataisīts par parastu neķītru veci ar labu humora izjūtu? Iespējams skumji pasmietos, redzēdams, ka viņa savulaik tik neaizstājamo vietu uz skatuves šodien dala vesels pulks nemākuļu.

Žūrijas misija un misēkļi.

Vakar pavisam nejauši uzslēdzu TV3 un uztrāpīju uz Koru karu reklāmas rullīša, kurā viens personāžs nevainīgi apjautājās: Kāpēc vajadzīga žūrija, ja tā liek tikai desmit?”

Man, savukārt, radās jautājums, kāpēc vajadzīga žūrija, ja viss tāpat ir atkarīgs no skatītāju balsojuma, par kuru ik pēc dziesmas atgādina naskais Reiniks. Skaidrs, ka tāda personība kā maestro Raimonds Pauls krietni vilina gan skatītāju kāro aci, gan spodrina šova tēlu kā tādu. Uz manu retorisko jautājumu, kāpēc pats maestro piekritis piedalīties šovā, viņš atbildēja šā raidījuma sākumā paskaidrojot: “Es visās avantūrās iesaistos!” Lai vai kā – atbilde ir aizklāta, un iemesli var būt neiedomājami.

Taču, lai cik žūrija lielu šovu, sēžot pie sava garā galda, taisītu, to visu meistarīgi čakarē Reiniks.

Pēc Vītolu ģimenes uzstāšanās Reiniks paskaidro žūrijas loceklei Pasternakai dziesmas tekstuālo jēgu, kam seko asa vārdu pārmaiņa. “Tu tagad man teiksi priekšā par ko ir dziesma?” asi reaģē Katrīna Pasternaka. “Man pašam pirms raidījuma to paskaidroja.” „Šī dziesma bija manā jaunībā!” turpina Pasternaka. Šķiet viņa ir pamatīgi aizsvilusies lielās Laura nekompetences dēļ. Visu noslēdz Lauris: “Es tad vēl nebiju dzimis!” Un nu ir pavisam skaidrs, uz ko viņš tēmē. Pasternaka ir pārāk sena, un viņa to labi saprot. Viņas balss skan skaļi un satraukti, viņa liek desmit par šo gājienu Reinikam un, skaļi smiedamies, aplaudē.

Jāatzīst – visai mulsinošs konflikts. Bet, no otras puses, labi, ka Pasternakas vietā nebija Pauls…

Daži vārdi par ģimenēm.

Pirmie uz skatuves kāpj Riči, tērpušies kā abati. Pēc uzstāšanās pirmās daļas pārmet krustu un metās aizkulisēs pārģērbties vai, pareizāk sakot, noģērbties. Jeb kā rezultātu paziņošanas laikā izteicās Reiniks: “Viņi bija gan mūki, gan stilīgie”

Vienīgais, ko varu piebilst- Riči komunicē ne tikai ar žūriju, bet arī ar skatītājiem, taču nedomāju, ka tas viņiem izlauzīs ceļu līdz 10 000 eiro.

Vēl pieminēšanas vērta bija Marhilēviča piezīme, ka “veči māk nopirkt žūriju”. Tiem, kas vēl nezin, Riči pārstāv čigānu asinis.

Otrie uz skatuves kāpj Vītoli. Sagatavotajā sižetā pirms uzstāšanās gan Vītolu tēvs, gan bērni un māte dalās savās pārdomās par to, kas ir joks. Dēls Jānis esot daudz lasījis latviešu anekdotes, kas esot gan pamācošas, gan ķircinošas.

Vītolu tēvu gribas dēvēt par kokaino lamzaku. Savu slaido augumu dēļ visi tomēr šķiet ļoti stīvi un nelokāmi. Skatoties šīs ģimenes uzstāšanos, tā vien gribas sēdēt taisni, jo citādāk šķiet, ka mugurkauls izdursies pie skausta.

Īsāk sakot, latviešu Kelly family.

Trešie kāpj virsū Eriņi, atstājot Reiniku muļķa lomā un parādot visiem, kas šis raidījuma vadītājs nu galīgi nav savam amatam piemērots. Diemžēl neatceros, kādu jautājumu Reiniks uzstādīja Eriņiem, jo visu atcerēties un pierakstīt nav iespējams, bet Eriņu ģimenes loceklis atbildēja lakoniski un latgaliski liekot Reinikam palikt ar atvērtu muti. Aiz vien vairāk sāk rasties priekšstats, ka viņš nespēj manipulēt ar situāciju, nav nedz radošs, nedz gatavs uz improvizāciju. Viņa vienīgais ierocis ir jau gatavais teksts, ar kuru arī šad tad gadās nesaprasties.

Man patika Eriņu doma par vārdnīcu, ko turēja divi ģimenes puiši, kamēr pārējie lēkāja un taisīja pigorus.

Pēc Eriņiem uz skatuves iznāk metālists un, skanot Led Zeppelin Kashmir tēmai, norūc pāris rindiņas. Šis elements man palika nesaprotams, šķiet, tā arī tas bija domāts.

Piektās sevi piesaka Legzdiņu māsas.

Pēc Grīnhofu uzstāšanās šovs varētu arī beigties. Ģimenes tēvs ir pārgrimēts par melnādaino. Viņš izvirpuļo no aizkulisēm taisnā ceļā maisīdams Reinika prātu, bakstās ar pirkstiem un mētājās ar angliskiem izsauksmes vārdiem. Atkal Reiniks ir bezspēcīgs, vien piebilzdams: “Tas bija viesstrādnieks no Āfrikas”. Apjēdzis, ko sarunājis, tomēr izlabo viesstrādnieku uz viesa statusu.

Uzstāšanās ir pārliecinoša-Grinhofi izpilda “I like to move it”, liekot dejot klibajiem un smieties mēmajiem. Arī šī ģimene komunicē ne tikai ar žūriju, bet arī ar skatītājiem. Viņu trumpis ir mazākais ģimenes loceklis, kas iepriekšējā raidījumā jau bija paspējis Reiniku pasūtīt pupās.

Uzstāšanās sēriju noslēdz Igauņu ģimene.

Pozitīvais kanibālisms.

Un tagad par izbalsoto Dukuru ģimeni. Šis kolektīvs spēj atmodināt visplašāko emociju spektru gan skatījos, gan žūrija.

Sagatavotajā video pirms uzstāšanās Dukuru tēvs pārliecinoši skaidro, ka jokam ir jābūt aizklātam, tādam, lai par to pasmietos brīdi vēlāk, atskārstot, ka tas taču ir bijis joks.

Šīs kolektīvs sevi atkailina bez lūgumiem. Sekli, pašpārliecināti un uzspēlēti. Ja kādam liekas smieklīgs košas krāsas krekls, kas sabāzts biksēs, šlipse un bikšturi, tad lai veicas. Neveiklā Laura ķircināšana par viņa netīro kreklu un Laura atspēlēšanos par traipu uz Dukurtēva kaklasaiti, ko viņš, starp citu, vispār neņēma vērā, atkal atstāj Lauri trešā tēva dēla lomā. Dots pret dotu izgāžas.

Visam punktu pielika Dukuru dēlēna izlēciens. Pēc uzstāšanās uz Reinika uzdoto jautājumu viņš atbildēja ar aicinājumu: “Aizver muti”.

Kamera tver pašu ģimenes locekļu apstulbušās sejas, arī Lauris neko nespēj iebilst. Žūrijas stāvi pēkšņi ir granīta statujas. Zāle klusē. Kamera mētājās pa filmēšanas laukumu dedzīgi cenšoties atrādīt visas emociju gammas, kas pārņēmušas zāli. Ar tēva vīzijām par aizklāto joku dēls ir atslaucījis dibenu.

Lai neveiklais klusums neieilgu, tēvs sper vēl vienu joku par Reinika kreklu, kas esot tāds pats kā visai pārējai pavadošajai brigādei. Tas gan nav nekāds joks, bet gan vienkāršs fakta konstatējums.

Žūrija ir ieturēta un, cenšoties neatklāt savu klajo riebumu, tā stostīti un stīvi pārspļauj pār lūpām dažas pieklājības frāzes; gan Paulam, gan Marhilēvičam pasmaidīt ir par grūtu. Pauls reaģē ar 9 ballēm.

Nomainoties ģimenēm, Dukuri par sevi ir atstājuši visnegatīvāko iespaidu no visiem. Neaudzināti, nekorekti, piekāpties nespējīgi. Viņi ir līdz vēmienam moderni un mūsdienīgi. Patiesībā grūti to nosaukt par ģimeni, drīzāk pašdarbnieku pulciņš ar pārāk augstu pašapziņu, kas ne mirkli nav nopirdušies pie galda un smējušies par to. Šķiet, viņi dzīvo pamatīgā stresā, kas rodas dzīves kā sacensības izpratnes dēļ.

Nespēja samierināties un atzīt savu vainu, izskan arī raidījuma noslēgumā, kad vārds tiek dots izbalsotajai Dukuru ģimenes galvai: “Un es domāju, ka ir ļoti loģiski, ka mēs izkrītam šajā šovā, kurā ar dziedāšanu bija vismazāk sakara. Vairāk bija jāprot jokot!”

Un vēlreiz par Reiniku.

“Tāds dikti stilīgs šodien”, “Tādi baigi stilīgie izradās”, “Viņi bija gan mūki, gan stilīgie”.

Reinikam ne viens nav ieaudzināji runāt literāri pareizi, lielas problēmas sagādā arī lasīšana no lapiņām. Pārāk biežie misēkļi ar tekstu un negaidītās sadursmes ar neiestudētajām dalībnieku izdarībām rada visai sirreālu sajūtu, un kļūst aizvien grūtāk kārtējo ķibeli nogrūst uz gadījuma pleciem- tādas gadīšanās ir pārāk biežas(iesākumā smieklīgas, tad uzkrītošas, līdz tās sāk kaitināt un pat sadusmot).

Nevar noliegt Laura lielo pieredzi šovbiznesa lauciņā, bet vai tas viņam ir devis nepieciešamās iemaņas? Un vai tās vispār var iegūt, ja zem svītras liekam prasmi pielāgoties un improvizēt?

garden state (2004)
http://www.imdb.com/title/tt0333766/
beidzot kāda jauka filma – mierīgu, ironisku & asprātīgu ar ļoti labu mūziku. kā vienmēr identificējos ar dīvainajiem filmu varoņiem – laikam gribētu būt mazliet kā viņš – mierīgāks un ne tik ass.

Yi – yi (2000)
http://www.imdb.com/title/tt0244316/
Kārtējā mierīgā, jaukā & harmoniskā austrumu filma. Par mīlestību – pret tuvākajiem. Par nepateiktajām lietām, par to, kur var novest noklusēšana [cenšos parasti visu pateikt – un parasti nenožēloju, ka vismaz esmu darījis ko varu].
Stilīgs elements filmā – puisēns fotografē cilvēku pakaušus – lai viņiem palīdzētu, jo viņi taču savu pakausi neredz!

12 razgnevannyh muzhchin (2007)
http://www.imdb.com/title/tt0488478/
Par ikdienas bezrūpību saistītām ar nopietnām lietām. Un par to, ka reizēm vajag drosmi un apņēmību, lai stāvētu pretim paviršībai un pie kā tas noved. Nu jā – 12 tiesas piesēdētājiem jāpieņem lēmums par kādu čečenu puisi, kas apsūdzēts slepkavībā. Nesaglabāju, jo tomēr ietilpst kategorijā – filma pie ēdiena taisīšanas/ēšanas.

Bez dažām šī albuma dziesmām Deep Purple nebūtu ne tuvu tik zināmi kā tagad. Bez vienas jo īpaši.

“Machine Head” pamatoti tiek uzskatīts par Deep Purple labāko veikumu. Lai arī tajā ir tikai septiņas dziesmas, kas tās ir par dziesmām! Galvenokārt jau jāpiemin “Smoke on the Water”, dziesma, kuras rifu ir dzirdējuši arī tie, kas ar rokmūziku ir  uz jūs. Bet vēl vairāk man patīk “Highway Star”. Galvenokārt tas ir Džona Lorda lieliskā ērģeļu solo dēļ. Blekmora ģitāras solo arī nav “zemē metams”. Lords izceļas arī “Lazy” ievadā(par tālāko nemaz nerunājot). “Lazy” vispār iemieso sevī ne tikai roku, bet arī nedaudz džezu un blūzu. Tā ir vēl viena lieliska dziesma. Pie tam dziedāšana tajā sākas tikai, kad dziesma jau ir skanējusi četras ar pusi minūtes. Un noslēgumā – iespaidīgā “Space Truckin’”. Paliek vēl pāris dziesmas, kuras varbūt nav izcilas, bet tuvu tam. Tik tuvu cik vien iespējams.

Tik tuvu desmitniekam cik vien iespējams.

Lieku 9.5 zvaigznes no 10

Visi iepriekšējie plāni un rakstu plānošana tiek atcelta uz noteiktu laiku – uz mūžiem. Tā vietā albumi tiks izvēlēti uz dullo. Pirmā loze izkrita šim ierakstam.

Esmu diezgan neorģināls mērglis, tāpēc gribu salīdzināt šo albumu ar pirmajiem diviem grupas ierakstiem. Tas ir citādāks. Pirmkārt, tas ir smagāks – ik pa laikam skan agresīvi bungu ritmi un zemas ģitāras partijas. Otrkārt, tas ir psihodēlisks – ir daudz skaņu elementu un diezgan liela daļa mūzikas ir visai lēna. Treškārt, es izcelšu savas favorītdziesmas – “My Propeller”, singls “Crying Lightning”, “Potion Approaching”, “Cornerstone”, “Pretty Visitors”. Un arī tās kuras nepieminēju, ir līmenī. Viss ir šis albums ir līmenī. Tas noteikti ir vismaz otrais labākais grupas albums no trijiem. Šis ir pagaidām labāks no šogad izdotajiem albumiem ko esmu līdz šim dzirdējis, ja vien neesmu piemirsis kaut ko patiešām lielisku.

Muķis kas to nesaprot.

Lieku 8.5 zvaigznes no 10

Ako ste čitali moje top liste programa, znate da sam kao preferirani tekstualni editor koristio Notepad++. E pa više nije tako. Nedavno sam pronašao E-TextEditor, najcool tekst editor koji sam ikad isprobao.

Što je E-TextEditor?

E-TextEditor (u daljnjem tekstu E)editor je svih tekstualnih datoteka (HTML, CSS, PHP, Ruby, Java, JavaScript, JSON, XML, C, C++, C#, i mnogi drugi formati). E je nešto kao TextMate za one koji nemaju Mac. Njegov razvoj podržan je od autora TextMate-a.

Mogućnosti

• Kompatibilan sa TextMateom. To jednostavno znači da koristeći E, imate pristup svim ekstenzijama (temama, jezicima, bundleovima, itd.). Drugim riječima, znate da ste u sigurnim rukama, jer toga za TextMate ima dosta.
• Menadžer projekta. Slično kao i u TextMateu, samo odvucite vaš projektni folder u E i u sidebaru imate pristup svim fileovima. Fileove možete preimenovati direktno iz sidebara, možete kreirate nove fileove i foldere. Jako moćno.
• Bundleovi. Ukratko, objašnjeno na primjeru. Treba vam conditional comment za IE6. Napišite “!” i pritisnite Tab. Na ekranu vam se pojave sve opcije i samo pritisnete željeni broj. Za IE6 je to broj 5. I to vam postane navika. Trebam conditional comment za IE6. “!” i tab, 5, na ekranu vam stoji kod za conditional comment. Ista stvar za npr. DOCTYPE. Za Strict DOCTYPE napišete “DOCTYPE”, tab, 3, i to je to. Više nikad ne morate copy-pasteati DOCTYPE iz starog projekta u novi.
• Teme. Tko kaže da pozadina teksta uvijek mora biti bijela. Ne mora, na raspolaganju vam stoji hrpa tema. Meni je najdraža Monokai, sa tamno-sivom pozadinom i bojanjem koda u pastelnim bojama.

Besplatno? Da, ako ste na Linuxu

Možda vam zvuči čudno, ali to je njihova politika zvana Open Company. Funkcioniraju tako da se verzija za Windows plaća, a Linux verzija je besplatna.

Kod ove aplikacije je objavljen, ali sa jednom iznimkom. Nije objavljena sama mala jezgra aplikacije bez koje je nemoguće kompajlirati aplikaciju. To im omogućuje da netko ne napravi besplatno izdanje za Windows. Jezgra je različita za Windows i Linux, a za Mac neće postojati kao znak poštovanja autora TextMatea.

Sudjelovati u razvoju možete tako da proširite aplikaciju prema svojim potrebama, i pošaljete kod autorima na reviziju i recenziju. Ako je rad kvalitetan, bit će uvršten u sljedeću aplikaciju. Pristup jezgri dobit će samo oni autori koji budu aktivno pridonosili zajednici.

Stvarno zanimljiva ideja, biti nešto kao open source, a opet zarađivati na korisnicima Windowsa.

Trebam li koristiti?

Po meni da. Bilo da razvijate u PHP-u, pišete obični HTML i CSS, koristite Ruby, ili nešto drugo, definitivno vam preporučam ovaj editor. Naravno, samo ako vam ne smeta platiti $34,99, ili ako vam ne smeta malo proći po torrentima. Ako ne želite koristiti opciju Torrent, a i $34,99 vam je puno, ostanite na Notepadu++.

UPDATE: Zaboravio sam objaviti link na web-stranicu, www.e-texteditor.com

Esmu audzināts tā, ka Franz Ferdinand labākais albums ir pats pirmais. Apskatīšu tieši to.

Albums izceļas ar trīs hītiem – “Take Me Out”, “This Fire” un “The Dark of the Matinée”. Tās tiešām ir labas dziesmas, to jāatzīst. Tomēr ar to ieraksts nebeidzas un ir vēl ko izcelt – īpatnējā “Tell Her Tonight”, Ar lielisku klavieru partiju apveltītā ”Auf Achse”. Kaut kas pievelk arī “Darts of Pleasure”, varbūt tās muļķība. Pārējās pieminēt nav vērts – diezgan viduvējas. Jau šajā albumā var just nelielas deju mūzikas iezīmes, mūzika ir diezgan ritmiska. Vēl vairāk tas izpaužas Franz Ferdinand trešajā albumā, bet par to citreiz(nekad). Šajā albumā ir gan spēcīgas dziesmas, kurās kūsā enerģija, gan arī diezgan naivas 21. gadsimta postpanka dziesmiņas, kuras gandrīz nekam neder. Tomēr kopumā albumu var saukt par klausāmu. Kaut kādam daudzumam cilvēku.

Take Me Out!

Lieku 7.5 zvaigznes no 10

Pred časom sem pisal o filmu Michaela Winterbottoma, 24-urni žurerji, in o filmu Amen. Costa-Gravasa. Oba sta dobra filma, vredna ogleda. Vrtela sta se na maribosrkem ArtKinu, za ta namen je bila posneta recenzija za Mariborski radio študent MARŠ. Uživaj ob poslušanju.

Atkal atgriežamies pie roka klasikas un šoreiz tie ir Whitesnake – 80. gadu glemmetāls.

Īsi sakot, Whitesnake ir bariņš matainu puišu. Tagad jau jāsaka, vīru. Mataini viņi ir, bija un būs, lai kas arī tobrīd būtu sastāvā līdzās vismatainākajam no viņiem – grupas dvēselei Deividam Koverdeilam. Šo albumu var saukt par viņu augstāko punktu, jo tajā ir trīs pašas slavenākās grupas dziesmas – pārsvarā popmetāla gabals “Still of the Night”, kas par balādi pārvēršas tikai dziesmas vidū, “Here I Go Again” kas ir balāde dziesmas sākumā un “Is This Love”, kas ir balāde visas dziesmas garumā. Visas trīs dziesmas savā laikā bija gana populāras un vairāk labāku Koverdeils tā arī nav izdomājis. Ā, nu ir jau vairākas dziesmas. Neko īpaši jaunu tajās atrast nevar, pārsvarā viss tas, kas vislabāk ir izpaudies trīs pieminētajos hītos. Ja tu gribi paklausītie sirdi plosošas glemroka balādes, tad esi atradis albumu tieši sev!

Velns nav tik melns kā viņu mālē. Šis nav velns, bet ir čūska. Balta. Ar to viss izteikts.

Lieku 7.5 zvaigznes no 10

Neteikšu ka šī grupa man ir ļoti sveša, bet necik tuva arī nav. Laiks iepazīt.

Šī Kanādas grupa iemieso sevī to, ko mūsdienu rokmūzikā(cik jau nu to var saukt par roku) var sastapt diezgan bieži – mūzika ar diezgan trešīgu bungošanu un rēcošu ģitārspēli, kurai cauri spiežas diezgan popsīga melodija. Starp citu, ienīst alternatīvā roka balādes es sāku kad pirmo reizi dzirdēju Cread – With Arms Wide Open. Nu par šo konkrētu albumu – dzirdētākās dziesmas ir singli Animal I Have Become” un “Never Too Late”. Otrā ir manis jau aprakstītā balāde, pirmā ir salīdzinoši agresīvāka. Vēl – “Riot” sākas ar gluži vai metalcore ģitāras rifu, tomēr atlikusī dziesma gluži nav tik smaga. Vēl diezgan smagi sākas “Time of Dying”. Pēc tam gan tā turpinās kā tipiska TDG dziesma. Un tā tālāk un tā joprojām – viss ir vienveidīgi popsīgs alternatīvais metāls. Šāda skanējuma liels vaininieks ir grupas solists, kura balss lai arī parupja, vairāk tomēr ir kā radīta balāžu gaudošanai. Pie tam tā dažreiz skan ļoti līdzīgi Slipknot solista Korija Teilora balsij. Bet salīdzināt šīs grupas ir bezjēdzīgi, 9 cilvēku kompānija Slipknot ir riktīgs metāls, pat viņu nedaudzās balādes rullē. Un Teilors var mierīgi dziedāt tā, kā šis puisis var tikai sapņot.

Kaut ko tādu jau varēju gaidīt pirms klausīšanās. Piedod, IwaD!

Lieku 6 zvaigznes no 10

Pa više je bolje, zar ne?

Ne.

 Portali moraju često objavljivati novosti zato što im je to u prirodi. Portali su tu kako bi pokrili svaku vijest što objektivnije i što brže. Blogeri su tu kako bi komentirali vijesti ili ih barem prenijeli s ličnom dozom kritičnosti. Upravo su portali ti koji su postavili standard blogerima a taj standard je potpuno neefikasan i to iz više razloga.

Zapravo, koliko ste puta visili na nekom forumu za web-mastere i pojavila se recenzija novog i bombastičnog portala kojemu je web-master ujedno i urednik te jedini novinar. Sjećam se da su svi ti portali pokrivali sve teme, od politike do sporta a svaki je krenuo s dvadeset postova dnevno te neslavno propao u roku od tri dana.

U čemu je bio problem?

Više nije bolje

Ukoliko pišete prečesto, postat ćete neproduktivni. Recimo, kad biste objavljivali 5 postova dnevno, to bi u hefti naraslo na 35 postova heftično što dovodi do više od 140 postova mjesečno. Odjednom pisanje postaje obaveza. A niko ne voli obaveze i zato ćete zapostaviti svoj blog.

A ni vaši čitatelji ne vole previše postova. Nemaju vremena pročitati ih!  Odjednom i njima počinjete zatrpavati RSS čitač i oni odustaju od vašeg bloga.

Zapravo, ovo je čak paradoksalna situacija, vi radite više a kvaliteta pada. Čak i ako držite kvalitetu na visini, vaši čitatelji gube volju za čitanjem.

Ni manje nije dobro

S druge strane, ne želite postati (pisati) manje. Ljudi će misliti da ste mrtvi a to nije dobro. Ne zato što će se brinuti za vas, nego zato što će vas izbaciti iz RSS čitača. A to je definitivno loše.

Inače, nemojte duže vrijeme ostavljati blog odbačenim!

Barem jednom heftično/sedmično/tjedno napišite nešto.

Umjerenost je vrlina

Barem tako kažu. Uvijek morate tražiti zlatnu sredinu. Da se razumijemo, količina postova i kvaliteta su dva međuzavisna pojma.

Primjer:

Ukoliko pišete kratke postove kao što to piše Biznis blog, onda možete postati 10 do 15 puta heftično.

Ukoliko vaš blog ima postove slične mojima, 5 do 10 puta je sasvim dovoljno.

Primjer:

Ukoliko je vaš blog sličan Smashing Magazine-u, 5 postova je vrhunac.

Neki kažu da treba puno postati kako bi korisnik mogao imati više izbora i kako bi mogao čitati više sadržaja. Usporedite se sa vašom omiljenom TV serijom. Ukoliko se serija emitira svaki dan, dosadit će vam ili je nećete moći pratiti. Ukoliko je nema više od pola godine na TV-u, lako ćete je zaboraviti. 

Ukoliko se emitira heftično, jedva ćete dočekati slijedeću epizodu (ovaj omjer vrijedi za serije, za blogove je omjer drugačiji i gore je napisan).

To je zapravo cilj, natjerati korisnika da jedva čeka slijedeći post!

Ne dati mu previše i potpaliti vatricu čim se počinje hladiti njegova želja za čitanjem.

Predvidljivo je dosadno!

Ono što nikako ne želite je reći svojim korisnicima slijedeće:

“Svaki dan jedan post, ponedjeljkom, srijedom i petkom dva posta, postovi idu tačno u 7 ujutro.”

Predvidljivo je dosadno, morate iznenađivati. Evo kako se postovi vrte na ovom blogu. Jedan do dva posta dnevno ili heftično. Nikad se ne zna kad će biti dva a kad jedan. Jednom u mjesec dana ću propustit postanje a jednom ću napisat tri posta. Sve zavisi od toga kako poželim. Postovi idu ujutro, popodne, a ponekad i navečer.

Opet umjerenost, sada sa predvidljivošću.

Nemojte ni ići u drugu krajnost pa ne pisati heftu dana i onda objaviti osam postova. Naučite biti umjereni, gledajte statistike, kada je najposjećenije, kada ima malo posjeta i onda djelujte.

Ali ja nemam vremena kako bi svaki dan pisao nove postove!

Zato i postoji opcija u WordPressu (pa i u dobrom djelu drugih CMS-ova i News-skripti) koja vam omogućava određivanje tačne minute kada će vaš post biti objavljen.

Ne trebate pretjerivati s tom opcijom. Pišite postove nekoliko dana unaprijed, najviše heftu dana unaprijed. Tako da u slučaju da se nešto nepredviđeno dogodi, vaši čitatelji ne bi izvisili.

p.s.

1.) Ah, da. Ne zaboravite meta-tagove (tzv. ključne oznake-riječi na vašim postovima). Nećete vjerovati koliko to pogoduje posjećenosti vašeg bloga! Tražilice (svjetske) su neumorne i zato uvijek stavljajte bitne riječi koje karakterišu vaš blog!

Npr. ako je blog o ribolovu, nikad ne zaboravite staviti riječi: riba, ribolov, lov, ulov, udica, plovak, štap, najlon, tehnika, primama, krma, ime-vrsta-rod neke ribe + latinski naziv i tome sl.

Ovo su samo smjernice. Ne morate me baš u svemu kopirati i slijediti. Do vas je. Zar ne?

2.) Više teksta, manje slika. Znam da vam zvuči nevjerovatno ali govorim vam iz vlastitog, višegodišnjeg iskustva. Dosta fotografija uguši osnovni smisao bloga. Mi nismo došli da gledamo vaše slike ( to bi onda bila dobra fora za foto-galeriju ili neki drugi CMS ).

Blog  je prvenstveno namijenjen pisaniji-litaniji! Svaka slika koju dodate, poželjno je da je autorizovana (vaš lični rad-snimak) i ona treba da posluži samo kao ilustracija vezana uz vaše postanje-pisanje. Ništa više. Nikad ne uzimajte (krađa) tuđe slike. Inače, postoji više opcija i CMS-besplatnih riješenja ako poželite da na Internet postavite vaše vlastite galerije slika. Niko vam to ne brani. Zar ne?

Sa žaljenjem konstatujem da je sve više blogova čista copy-paste bižuterija koja sramotno koketira sa temama iz islama (prenošenje hutbi, audio-video zapisa “znamenitih”  islamskih učenjaka i nadri učenjaka iz neke nedođije na dalekom sjeveru Evrope  (pojma nemaju o svjetovnom životu!) ili recimo kopiranje i postanje blogova o autima (motori, kubikaža, modeli, cijene) a nikad nisu sjeli za volan Masseratija,  Porsche-a i sličnih kičeraj modela za jet-set raju!

Ne nasjedajte na to. Udarite svojom kritikom na nekoga ko nije probao život. I to svim mogućim argumentima.

-Ko ne zna šta je islam, nogirajte ga!  Lako je laprdati o islamu negdje na zapadu gdje su svi ili gotovo svi egzistencijalni problemi, riješeni!!! Hajde de, probajte to u Bosni (pa i Hercegovini), ima da budete dočekani na nož! Sram vas bagro, nazovi, islamska! Mrshhh…

-”Laprdate” o novim tehnologijama, konkretno u auto-industriji! Zar se taj blog nije sam od sebe ugasio? Ako se varam, ispravite me…

Dosta od mene! Učite o umijeću bloganja!

To se čak i od Klintona ili Buša, onakvih mamlaza, možete naučiti. Blogovi su im “fenomenalni”. Van svake kategorije su!

 Kurko-Nurko!