galvenais pielietojums, par laimi, kaskai ir bijis šāds:
iesēžoties pacēlājā, nolaižot aizsargbarjeru, ļoti bieži dabonu pa galvu ar to metāla stieni vai arī lifta kabīnē ceļoties atsitos pret griestiem”:|
nesaprotu, kā citi cilvēki, var bez tās kaskas (protams runa iet par augumā lieliem).

esmu liels izēdājs.
katru vakaru 2-3 kūkas apēdu.
šodien vakariņas vietējā krodziņā/picērijā…
iedomājies tikai – itālijas mazpilsētā nevar dabūt tiramisu. sucks.
gribās vainot vācu tūristus ar viņu štrūdeļu mīlestību.

šodien aizgāju patusēt ar instruktoru iesācēju grupā.
noliku kreiso kāju pa priekšu un varbūt arī kaut ko iemācījos…. vabūt turpmāk tik ļoti neatšaušu dibenu.
un nekad brīvprātīgi nebūtu iemācījies braukt ar kreiso kāju pa priekšu ar pacēlāju (to kas velk pa zemi).
bet nu vispār neko nevar saprast.
ir dažas zilās trases pa kurām man braukt nepatīkami, dažas sarkanās šķiet drošākas & iesācēju grupā jutos garlaikots.

kaut kā stulbi tagad baigi braukāt un mācīties ar apziņu, ka pēc pāris dienām būs vasara.

Šī būs jau trešā intervija ar kādu no BK Ķekari spēlētājiem, kopš kluba izveidošanas sākuma un šoreiz tā būs ar spēka uzbrucēju (Power forward, aut.), septītā numura īpašnieku, Rolandu Porieti.

Interviju bijām telefoniski norunājuši jau krietnu laiku atpakaļ, bet vienmēr kaut kā nesanāca tikties. Zināms, ka Rolands savos gados (viņam ir tikai 21, aut.) ir ļoti aizņemts cilvēks. Mācības augstskolā, treniņi basketbolā un, protams, ģimene ir tas, kas aizņem lielāko daļu laika. Un ne mazāk būtiski ir tas, ka Rolands tik tik tikko pārvācās jeb mainīja dzīvesvietu. Paši zinām visu, kas ar to saistīts, lai visu iedzīvi nogādātu no vienas vietas uz otru.

 Tad nu, šajā, saspringtajā dzīves posmā, ķēru Rolandu pie rokas, lai atvēl man kādu brītiņu intervijai.

Ir rudenīga diena, gaisā krājas dūmaka, jau saulei uzlecot. Sajūtas, ka rudens jau pagriezis mums savu sārto vaigu, tikai lapas vēl ir vasarīgā zaļumā. Rolands kā vienmēr smaidīgs un optimistisks sāk savu stāstu un nemaz uz sarunu nav jāskubina.

Dzimis un lielāko apzināto mūžu pavadījis vienā no skaistākajām pilsētām, ne tikai Vidzemē, bet arī Latvijā, Gaiziņa pakājē – Madonā. Tur beidzis Ģimnāziju un ceļi paši atveduši uz Rīgu. Taujāts, vai tad dzimto pilsētu arī apciemo, Rolis (kā viņu draugi dēvē), ar plašu smaidu uz lūpām, atbild, ka sanākot gan jā. Tur tomēr dzīvo viņa mamma un tētis, kuri nu jau vieni tur dzīvojoties (arī vecākā māsa Ligita par savām mājām sauc Rīgu). Arī vecvecāki dzīvojot Madonas rajonā, kurus regulāri apciemojot. Un tuvojoties rudenim, visai ģimenei, jo īpašs prieks ir sanākt kopā un palīdzēt lauku darbos.

Vislabāk Rolands jūtās, kad ir kopā ar savu draudzeni Aneti. Par precībām vēl nerunā (vismaz publiski, aut.), bet šajos laikos un finanšu krīzes apstākļos, tas ir pilnīgi OK. Redzēti kopā sabiedrībā izejam, viņi izskatās saskanīgs un laimīgs pāris. Pats Rolands atzīst, ka nemaz nespējot iedomāties savu dzīvi bez savas Atiņas (mīļvārdiņš, kādā Rolands sauc savu draudzeni, aut.). Pēkšņi man galvā sāk skanēt Prāta Vētras dziesma “Ja tikai uz mani tu paskatītos”, ar vārdiem “Es nevaru bez tevis iedomāties šo dzīvi
  Es, bez tevis, iedomāties šo dzīvi“…

Kā jau minēju sākumā Rolands ir students un tiecas iegūt maģistra grādu Sabiedriskajās attiecībās. Savu karjeru viņš pamazītiņām arī sācis veidot pa šo pašu līniju. Brīvajā laikā Rolands labprāt snovo, ja tā ir ziema, bet siltajos gada laikos nodarbojās ar daivingu (zemūdens niršana, aut.).

To, ka Rolands ir labs un ļoti gudrs cilvēks secinu pēc tā, ka viņš apzinās to, ka nenozīmīgiem dzīves sīkumiem, tas nepievērš uzmanību. Kaut vai vaicājot par viņa acu krāsu vai kājas izmēru, atbilde seko attiecīgi brūngan-zaļgan-zilas acis un 42-43-44 izmērs, kā kuriem apaviem.

Savus pirmos sporta pasaulē Rolands spēris vieglatlētikas laukumos. Patrenējis, pamēģinājis, sapratis, ka tas nav tas, ko vēlētos, Rolands tos neturpinājis. Brīvo laiku turpinājis pavadīt, braukājot ar velosipēdu. Bet zinot no savas pieredzes un vērojot Rolandu basketbola laukumā, redzams, ka šo to jau tā vieglatlētika puisim ir devusi. Pirmais Roļa treneris ir bijis viens no Madonas labākajiem un atpazīstamākajiem treneriem, daudzi spēcīgu sportistu patrons - Aleksandrs Krauklītis.

Pievēršoties sarunai par basketbolu, Rolands uzreiz min Roberta Štelmahera vārdu. Tas ir viņa sporta etalons, jau izsenis. Lieks uzreiz ir jautājums, kas ir bijis iemesls izvēlēties spēlēt ar septīto numuru. Vēl Rolanda, basketbola sapņu piecniekā līdzās Robertam Štelmaheram ir Kristaps Valters, Jānis Blūms, Kaspars Bērziņš un vienīgais Latvietis basketbola Mekā NBA (nacionālā basketbola asociācija, aut.) Andris Biedriņš.

Par savu lielāko panākumu Rolis min savu nākšanu pasaulē jeb piedzimšanu. Mīļākā krāsa ir melna. Klausās vislabprātāk elektronisko mūziku, kas šādu jauniešu lokā ir ļoti izplatīta. Dodoties sporta laukumā mugurā velk pasaules porta firmas numur viens ražotāj apģērbu NIKE.

Rolands ārpus basketbola laukumiem aktīvi seko līdzi visam jaunajam pasaulē, darot to skatoties CNN TV kanālu un seko šim kanālam arī internetā.  Un viņu skumdinot šā brīža finansiālā krīze, bet ar neapgāžamu pārliecību tic, ka būs jau viss labi. Ar interesi izšķirsta ik rīta laikrakstu “Diena”. Kā arī žurnālu “Ilustrētā Zinātne”. Varu pačukstēt, ka Rolandam, jo īpaši liela interese ir par aviāciju un visu, kas ar to saistīts.

Kā īstens latvietis Rotis, (arī draugu dotā iesauka (arī vēl Kaimiņos un Rolis), aut.) nekad neatsakās no kartupeļiem ar gaļu. No dzērieniem iecienīts ir alus ar īpašo garšu “Salitos”.

Bijis ceļojumā un atgriezties vēlas Nīderlandes galvaspilsētā Amsterdamā un labprāt nākamajā atvaļinājuma aizdotos uz Havaju salām.  Bet labprāt aizbrauktu vēlreiz arī uz Seviļu (Spānija Dienvidos, aut.), kur pagājušogad bijis uz Eiropas Čempionātu basketbolā kopā ar draugiem aizbraucis.

Runājot par citiem sporta veidiem aktīvi seko līdzi rallijam. Un par citām komandām, nedaudz ar humora piesitienu, Rolands min ka Interesējot, kā veicas tam čalim, kas ASK komandai dvieļus padod Tas arī man (autoram) ir palicis atmiņā, jo šis puisis tiešām nav nepamanāms.

Un pievēršoties paša Rolanda basketbola spēlēm Rolis atzīst, ka basketbols ir jāspēlē ar galvu. Uztrenējot individuālo meistarību un ar labu komandas ķīmiju panākumi esot garantēti vienmēr. Kā zināms Rolands basketbolā, kā spēlētājs ir tikko tikai ienācis (trenējas kopš vasaras, aut.), tad , lai neteiktu, kas ir jāuzlabo, viņš atzīst, ka daudz ir jāmācās un jāapgūst. Pēc BK Ķekaru vadības un komandas biedru sacītā, ir redzams, ka materiāls ir tikai jāstrādā. Un no darba Rolands nebaidās.

Nobeigumā varu secināt tiešām pozitīvs, ar latviešu strādīgumu apveltīts jaunietis. Un kas zin… kas zin.. Varbūt pie Latvijas sporta debesīm uzmirdz jauna, vēl neatklāta zvaigzne…

Vēlot veiksmi un panākumus,

Artūrs

Sīkaka anketa par spēlētāju (uzklišķinot uz anketas tā atvērsies LIELA):

P.S.

Jautājums un vēlējumus varam atstāt komentāros.