Es dažkārt mēdzu uzjautrināti sarunāties ar cilvēkiem. Par kaut ko vienkāršu, bet nez kāpēc slēpjamu. Par kaut ko sarežģītu, bet primitivizētu. Par kaut ko pārāk publisku un varbūt izrādīšanos. Par kaut ko skaistu, aiz greizsirdības, un par kaut ko aizraujošu, dēļ neprātības. Arī par kaut ko naivu, aiz rūgtuma un par ko nopietnu, aiz vieglprātības. Un par sevi, protams, dēļ.. visa.

Patiesībā dažkārt tas nav pat uzjautrināti, bet tā ir vienkārši saruna vai vienkārša pasmiešanās, pasakot ko vairāk, skaļāk, un mulķīgi apbružātāk nekā varētu.

Dēļ šīs īpašības draugi reizēm atviegloti nopūšās, kad aizeju. Taču šī īpašība ir ļoti saistāma ar dvēseles stāvokli. Ja nav rūgtuma, tad var nebūt arī smieklu (bet ir kas cits). Ķīmija.

Taču šodien laba draudzene pasūtīja manus smieklus. Sacīja, ka ir kaut kas vienkāršs, ko viņa pati nevar pateikt, bet es kādā savā izelpā to varētu ātri un nevērīgi izpaust vai iztirzāt, pēc tam pasmieties un aizmirst, bet viņi abi par to varētu beidzot sākt sarunāties (interesants attiecību sarežģījuma risinājums).

Es pasūtījumu neizpildīju, jo nemāku. Man gan pašai jau bija ienācis prātā par to pasvilpot, taču brīdī, kad tas kļuvis par pasutījumu, tad gribas arī šo pašu faktu pieminēt vai nepieminēt neko no tā, lai nenodarītu lielāku skādi.

Jāskatās kāds būs ķīmiskais sastāvs un atlīdzība par smiekliem.