Bernhards Šlinks “Pārnākšana”. Rīga: AGB, 2007. No vācu val. tulkojis Jānis Krūmiņš. (Bernhard Schlink “Die Heimkehr”, 2006.)

  Man vienmēr ir šķitis, ka būt vācietim ir smags liktenis. Galu galā, visi taču zinām, ko viņi izdarīja pagājušajā gadsimtā, lai cik sen tas arī nebūtu bijis. “Pārnākšana” vēsta tieši par šo vēstures posmu.
  Grāmata sākas ar galvenā varoņa atmiņām par bērnības vasarām, kas pavadītas pie vecvecākiem Šveices laukos. Dzīve tur arī pēckara gados ir sakārtota un plūst tikpat rāmi kā grāmatas valoda. Vecvecāki rediģē lubenes, stāsta mazdēlam par viņa tēva bērnību, kļūdainiem tiesas spriedumiem un to, kā netaisns lēmums reizēm sniedz lielāku labumu nekā taisnīgs spriedums. Šo aizrautību ar taisnīguma jautājumiem manto arī mazdēls.
  Paaudzies lielāks, viņš izlasa kādu rediģējamo romānu, ka vēsta par gūstā saņemta vācu kareivja atgriešanos mājās, Odiseja ceļu izdzīvojot Krievijas plašumos. Manuskriptam trūkst beigu, un Pēteri tas tik ļoti ieintriģē, ka viņš sāk meklēt vispirms grāmatu, tad tās autoru un visbeidzot pats savu pagātni.
  Ja runa būtu nevis par Pēteri, bet par Annu, grāmatu pat varētu pieskaitīt tipiskai sieviešu literatūrai, kas vēsta par pūliņiem atrast savu ideālo partneri (un, to atrodot, “divatā gājām uz operu, lai gan man vairāk patika koncerti, un uz koncertiem, lai gan viņai vairāk patika opera, nelaidām garām nevienu afrikāņu filmu, ko rādīja televīzijā vai kino, cepām kanēļzvaigznītes, mandeļu un riekstu cepumus, piparkūkas un kopīgi apmeklējām jogas kursu”), vilšanos, jo Barbara izrādās precējusies, sarežģījumiem darbā un slēptām nesaskaņām ar māti. Taču fašisma ietekmi savā dzīvē izjust nākas vīrietim, kas apzināti ļaujas kārtējai odisejai, līdz sieviete liek beidzot pašam izdarīt izvēli starp mūžīgo dreifēšanu un viņu, noskaidrot savu attieksmi pret ļaunumu, netaisnīgumu un meliem.
  Sarežģītie un sāpīgie jautājumi ir izteikti ļoti plūstoši uzrakstītā grāmatā, ko no sirds iesaku izlasīt.

Bija tikko sācies 2000. gads. Man bija 19 gadu. Tad es strādāju normālā darbā, izdevumi bija tikai tik cik paša priekam un šis AUTO bija tas, ko es atļāvos pats SEV. Man nebija vēl autovadītāja tiesību tādēļ ikdienā ar auto brauca mans brālēns. Ņemot vērā ka strādājām vienā darbavietā un dzīvojām vienā dzīvokļi, tad man sanāca diezgan bieži braukt pēdējos pāris kvartālus līdz darbam, kur parasti nebija policijas kā arī uz laukiem.

Auto tika iegādāts no tjīuninga cienītāja (un pēc lietošanas arī viņš bija tas, kas nopirka to auto atpakaļ). Auto bija MILZĪGI spoileri, 3,5 litru benzīna dzinējs, automātiskā kārba un melns ādas salons (sēdekļi bija transplantēti no BMW 5sērijas.).  Mašīnai bija super tonēti stikli (tā ka naktī bija pa pilsētu grūti braukt jo sānlogi bija ļoti tumši). Auto nopirktu kaut kad ziemas beigās (ja nemaldos 1. februārī) un tika pārdots vasaras beigās… līdz ar to īpašumā bija apmēram 6 mēnešus. Auto piedzīvoja tikai vienu nelielu incidentu, pie kura biju vainīgs es (maigi iebraucu drauga Audi 80 pakaļā un nedaudz uzsitu priekšējo stūri) Bet pēc šī gadījuma bija ieplīsis spoileris, kas gan normāli turējās līdz brīdim, kad vienā vasaras dienā (tā ap Jāņiem) braucot uz laukiem tika “paņemta”  lielā smilšu bedre (nu tās, kas diametrā metru pusotru), kas uz latvijas lauku ceļiem ir sastopamas vairumā… spoileris tika iznīcināts tieši tajā brīdī. Pēc neilga laika automašīna tika pārdota (laikam par 300 Ls).

Man ir nostaļgiskas atmiņas, jo tie bija tādi tusiņu laiki un mašīna bija patiešām kaut kas kruta vienam brīvam jauneklim, kas dauzijās pa pasauli. Tagad gan pats redzu cik naivs un pat nedaudz smieklīgs es izskatījos, bet nu katram jaunietim jāiziet cauri šim procesam. Gribējās jau pazīmēties!

Arvydas Juozaitis “Sapnis par Latviju” no topošās grāmatas „Rygos civilizacija“. “Metai”, 2009 m. Nr. 8-9.

  Latviešu sapņa apcerētājs Arvīds Jozaitis, kā vēsta leišu “Vikipēdija”, ir izmācījies par ekonomistu, pasniedzis filozofiju, 1976. gada Monreālas olimpiskajās spēlēs ieguvis bronzas medaļu peldēšanā, bijis Lietuvas kultūras atašejs Kaļiņingradā. Kāpēc viņš dzīvo vai dzīvojis Rīgā, tur nav teikts, bet acīmredzot kādu laiku viņš te ir pavadījis un iespaidus par mūsu dzīvi guvis.
  Jozaitis uz Latviju skatās ar simpātijām, labām priekšzināšanām, kas viņu atšķir no lielas daļas citu svešzemnieku, un zināmu pārsteigumu. Lai cik līdzīgi ir klājies Latvijai un Lietuvai pēdējā gadsimta laikā, lai cik radniecīgas tautas mēs esam, tomēr atšķirīgā ir tik daudz, ka leitis Latvijā jūtoties kā zilonis kristāla veikalā, kam visu laiku jāsargās nesadragāt trauslo latviešu sapni. Lūk, piemēram, ar kādu vērienu tika atzīmēta Latvijas 90. gadadiena, kamēr lietuvieši no savējās neko daudz neiztaisīja (nu ja, viņi gaidīja Lietuvas tūkstošgades svinības). Un tūlīt pēc tās – “Parex” un krīze.
  Vai himna. Jozaitis nesaprot, kā tas nākas, ka latviešu himnā (un es pilnīgi piekrītu, ka tās vārdi ir jocīgi, turklāt augstās beigas ir grūti izdziedamas, bieži vien pirms sacensībām liekot ciest klusu ne tikai sportistiem, bet arī skatītājiem, kas nespēj pievienoties priekšdziedātājiem) nav ne vārda par pagātni, par tautas saknēm un zemes dižumu. Tāds sapnis vien. Gluži tāpat kā Satversmē, kas runā tikai par zemi, par četriem novadiem, no kuriem sastāvot valsts, bet ne par vēsturi, ne par laiku.
  Gluži vai jāpriecājas, ka Jozaitis, nesapratnē nolūkdamies uz mūžam sapņaino un bērnišķo Latviju, nav dzirdējis Māras Zālītes uzrunu par nabaga bāreņu tautu, kas lieliski apstiprinātu viņa teoriju. Esam taču tai noticējuši un ļāvušies.
  Jozaitis rakstā pārsviežas no viena notikuma uz citu, no Dziesmu svētkiem uz Ilgstpējīgas attīstības stratēģiju, no valsts valodas (un kur viņš ņēma, ka ziņām un sludinājumiem jābūt latviski?) uz Drustu autobusa pieturu pēc “Rīgas sargu” izrādes, no Godmaņa Jaungada uzrunas uz “Runājošiem akmeņiem”. Labvēlīgi ironiskais skatījums ļauj ar interesi lasīt par pazīstamajām lietām, un, ja iecerētā grāmata reiz iznāks (noskaņojums vismaz tajā lietuviešu interneta daļā, kam sekoju līdzi, kļūst aizvien drūmāks), noteikti gribēšu to izlasīt. (Tiesa, personvārdi ir ierakstīti kā pagadās, Repšem un Segliņam piedēvēti citi vārdi, bet Kairišam – uzvārds.)

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=67560

Aicinājumi 1989. – 1991. gada revolucionāro notikumu Centrālajā un Austrumeiropā dalībniekiem stāstīt par vēsturiskajām norisēm nākamajām paaudzēm un neaizmirst komunistisko režīmu noziegumus pavadīja otrdien Prāgā Čehijas parlamenta augšpalātas – Senāta – rīkoto postkomunistisko Eiropas valstu parlamentu priekšsēdētāju konferenci, kurā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Jāturpina skaidrot vēsturi

Parlamentu vadītāji bija ieradušies Prāgā par godu 20. gadadienai kopš 1989. gada novembra ‘’samta revolūcijas”, kad studentu nemieri un nevardarbīgas masu akcijas Prāgas ielās noveda pie komunistiskā režīma sabrukuma Čehoslovākijā.

”Mums, baltiešiem, bija svarīgi, lai neatkārtotos 1968. gada augusta notikumi (kad demokratizācijas mēģinājumus Čehoslovākijā vardarbīgi apspieda PSRS un citi Austrumeiropas komunistiskie režīmi), jo tas bija stimuls arī Baltijas tautām,” savā uzrunā aizrādīja Gundars Daudze. Tāpat kā kolēģi no Igaunijas un Lietuvas parlamentiem – Ene Ergma un Aļģis Kašeta, arī Daudze uzsvēra nepieciešamību postkomunistiskajām valstīm turpināt skaidrot savu vēsturi Eiropā un līdzdarboties tāda ES instrumenta veidošanā, kas nosodītu ne tikai nacisma, bet arī komunisma noziegumus.

Pagodināt pasākumu greznajā Čehijas Senāta mītnē Valdšteina pilī bija aicināti arī vairāki prominenti “samta revolūcijas” vadītāji, arī Vāclavs Havels. Izrādījās, ka noskaņas, ar kādām čehi atzīmē savas antikomunistiskās revolūcijas 20. gadskārtu, daudzējādā ziņā atgādina arī tās izjūtas, kas sastopamas Latvijā, atmodu atceroties. Vispirms tās ir skumjas par zaudēto tautas solidaritāti, kura, pēc 1989. gada studentu kustības organizatora Šimona Paneka vārdiem, Čehijā ‘’spēja pastāvēt vien dažus mēnešus”, tāpat vilšanās politiķos, neveiksmes pilsoniskās sabiedrības veidošanā, ekonomiskā krīze (Čehijā tā tomēr ne tuvu nav tik asa kā Latvijā) un skaidra mērķa trūkums sabiedrībā patlaban.

Mudina neslīgt pašapmierinātībā

Bijušie ‘’samta revolūcijas” vadītāji, uzstājoties konferencē, viens pēc otra uzsvēra, ka ”cilvēki aizmirst pagātni”, dzīvi komunistiskā totalitārisma apstākļos un tas var būt arī bīstami. ”Vecāki saviem bērniem neko nestāsta par mūsu vēsturi. Varbūt vajag vēl vienu paaudzi, lai kas mainītos. Atcerieties, ka brīvība ir trausla un netiek dota par velti,” konstatēja Čehijas Senāta loceklis, aktīvs 1989. gada notikumu dalībnieks Aleksandrs Vondra. Arī Čehijas Senāta priekšsēdētājs Pršemisls Slobodka uzsvēra: ”Mūsdienu vēsturnieki atzīst komunisma noziegumus, taču mums vēl būtu jāpēta komunisma daba, kādā veidā tas spēja valdīt pār cilvēkiem, kad cilvēki bija gatavi nepretoties, lai tikai nodrošinātu savu bērnu dzīvi un tiesības dažas dienas pavadīt PSRS kūrortos.”

Aplausus izpelnījās bijušais čehu trimdas aktīvists, nesenais ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs, kurš brīdināja no čehu un citu austrumeiropiešu ļaušanās ”ārējiem vilinājumiem”. ”Mums jādomā ne tikai par to, ko esam 20 gados paveikuši, bet arī par kļūdām, ko esam pieļāvuši. Citādi, ja šis ir tikai pasākums, lai mēs paši sev paglaudītu galvu un paslavētu, kādi bijām varoņi, tad tam nav jēgas,” norādīja Švarcenbergs.

Pasākuma noslēgumā tika pieņemta deklarācija, kurā konferences dalībnieki apelē pie “tām Eiropas valstīm, kuras nav piedzīvojušas totalitāro režīmu pēc Otrā pasaules kara, viņu pašu interesēs saprast mūsu valstu ārkārtīgo jūtīgumu”, aicinot pretoties “jaunām populisma un demagoģijas formām, kuras var negatīvi ietekmēt demokrātisko procesu jebkurā Eiropas valstī”. Minēta arī nepieciešamība konsekventi nosodīt komunisma noziegumus, tāpat kā tas noticis ar nacisma noziegumiem.

Pirms 10 gadiem es izdevu grāmatu „Latvijas labad jeb grāmata mums visiem”. Jau tapšanas periodā krievu metodologi jeb, šodienas valodā, antropologi pārliecinoši noteica: „Tas viss, ko raksti, ir krietni par agru, latviešiem nav tādu prāta spēju, lai to izprastu un pielietotu. Ir jānāk kādam grūdienam, lai jūs sāktu domāt, lai sāktu mācīties…”.

No kā mācīties? „No savas pirmskara pieredzes un pasaules prakses,” – tā skanēja atbilde. Jāpaskaidro, ka šie antropologi 90-to gadu sākumā bija vecumā ap 30 gadiem, labi izglītoti un lojāli demokrātiskām vērtībām un visam, kas saistīts ar Latvijas atbrīvošanos no padomju impērijas. Šodien mūsu antropologam R.Ķīlim varbūt ir kādi 30% no tās zināšanu bagāžas, kas bija toreizējiem Maskavas metodoloģijas skolas sociologiem-antropologim.

Grūdiens arī tika saņemts. Pareizāk sakot, Latvija 2008.gadā pati uztriecās uz finanšu sēkļiem un bija jālūdz SVF, lai ņem tauvā un velk valsti. Bet, kurš glābj un velk, tas arī komandē. Nākamais grūdiens tika saņemts ar 2009.gada Rīgas Domes vēlēšanām. Uz Rīgas komandtiltiņa esošie izrādījās ar mazām godaprāta un domāšanas spējām, tādēļ tiem komandtiltiņš bija jāpamet. Antropologiem jau pēc savas formulas ir jāsaredz nākotnes notikumi, tātad – labi jāizprot tagadne. Kā gan citādi!

Viss šodien ar mums fiziskā jeb redzamā plānā notiekošais ir jau sen agrāk ar vēlmēm un kaislībām ielikts astrālā līmenī, bet ar prāta un apziņas manipulācijām ievadīts mentālā līmenī. Tā ir ezotērika. Šajā līmenī ar mūsu neredzamām enerģijām notiekošais pēc zināma laika izraisa notikumus un likumsakarības ikdienas procesos, t.sk., arī finansiālās atkarības, dzīves kvalitātes pazemināšanos, lielos vilcienos tas nozīmē, ka amatpersonas Latvijas vadošos amatos nezin, neizprot ezotēriskās likumsakarības un darbojas kā pagadās, kā ienāk prātā, kā sanāk. Ja tā, tad ātrāk vai vēlāk, bet neizbēgami priekšā strupceļš ar lejupslīdi pa attīstības spirāles vītni. Tautā to sauc par apjukumu un neziņu, bet sabiedriskās norisēs – par dekadenci vai pagrimumu.

Vispirms bija vārds, tātad doma, domas enerģija. Esam Visuma organiska, neapstrīdama sastāvdaļa. Līdz ar to nemitīga enerģijas apmaiņa starp Visumu un mums notiek ar domas spēku. Mēs, mūsu valsts, mūsu tauta esam tas, ko no sevis, no savas teritorijas izstarojam un raidam Visumā. Šajā nemitīgajā procesā risinās nepārtraukta apmaiņa un savstarpējās ieskaites starp Latviju un tās tautu no vienas puses un Visumu no otras puses. Tādēļ visi ikdienas notikumi ir kā sekas tam, ko mēs ar savu agrāko domu darbību un starojumu Visumā esam iniciējuši no sevis. Naids, dusmas, agresija, atriebība, cietsirdība, nežēlība, nenovīdība, ļaunprātība tāpat kā lūgšanas, pateicība, mantras, grēksūdze, prieks, dziesmas, psalmi, Evanģēlijs, Mīlestība ik mirkli veido domdarbības bilanci, kas no mums nonāk Visumā. Un attiecīgi arī saņemam atpakaļ. Tiesa, ne uzreiz, bet pēc Augstāko spēku noteiktā laika ritējuma perioda. Divi piemēri, lai izprastu ezotēriskās likumsakarības.

Gruzijas – Krievijas karš 2008.gada augustā ar teritorijas zaudēšanu bija sekas ilggadīgām un līdz šim nelabotām kļūdām ezotēriskā līmenī. Staļiniskā režīma globālās sekas joprojām jūtamas Austrumeiropā un Āzijā. Šo globāla mēroga pagātnes ļaunumu dažādas valstis joprojām turpina analizēt, izprast, nosodīt. Bet tikai ne Gruzijā un tikai ne gruzīni, jo tirāna nacionālā piederība neļauj viņu nosodīt, notiek pat glorificēšana. Staļins, iebrūkot Somijā 30.11.1939, sagrāba neatkarīgās Somijas valsts labākās teritorijas tās dienvidos. Neveicot grēksūdzi, ļaunuma un tirāna nosodīšanu, neveicot attīrīšanu, Gruzija zaudēja teritorijas līdzīgā veidā kā citas valstis Staļina agresijā 20.gadsimtā. Ja šodienas Gruzijā būtu pietiekamas prāta spējas un domāšanas līmenis būtu tāds kā bija viņu izcilajam tautietim M.Mamardašvili (miris 1990.g.), 30.11.2009, Somijā ierastos Gruzijas valsts delegācija un atvainotos par sava tautieša noziedzīgo agresiju pret Somijas valsti pirms 70 gadiem.

Tagad pie Latvijas piemēriem, kuru ir daudz. Atgriežamies pie 1998.gada notikumiem. 4. oktrobrī notika 7.Saeimas vēlēšanas, bet 2.maijā tika nodibināta Tautas partija. Savā pirmsvēlēšanu kampaņā TP sludināja, ka visus visus mīlot, uz reklāmu stabiem vairs nebija vietas, lai uzskaitītu TP mīlestības objektus. Līdztekus TP sāka sludināt, ka valsti vajag pārvaldīt kā firmu. Tas bija tumsonīgs, plēsonīgs un ārkārtīgi bīstams sludinājums. „Firmači” nonāca valdībā, Saeimā, ministrijās un aģentūrās un sāka darboties pēc šī lozunga. Tagad jau otrais emigrācijas vilnis veļas prom no Latvijas, jo, pārvaldot Latviju kā firmu, valsti var iztukšot, nozagt, pārreģistrēt uz ārzemēm un ofšoriem, iznomāt, nodot valdījumā trešām personām, finanšu grupām, oligarhu ģimenēm, baņķieriem, apvienot ar kaut ko, nomainīt nosaukumu, statusu, pārvaldes modeli. Viena lieta, ja to sludina politiķi ar līdzskrējējiem un kampējiem, bet šo lozungu pa radio un TV sāka sludināt arī citi cilvēki, piemēram, kinorežisors Ansis Epners. Šis lozungs ir noziedzīgs. Tas sludina oligarhisko kapitālismu. Tas jau reiz (1929.g.) noveda pie pasaules krīzes, lielas depresijas un tautas masveida nabadzības. Ja kultūras cilvēki, kultūras vērtību producenti sāk sludināt šādas ekonomiskās muļķības, Augstākajiem spēkiem nekas cits neatliek, kā pārtraukt tādu sludinātāju darbības. No šīs noziedzīgās reklāmas un sludināšanas par valsts pārvaldes pielīdzināšanu firmai, Latvija vēl līdz šim nav atguvusies. Valsts tika ekonomiski novājināta, tad nozagta un, tāpat kā III Pasaules valstis, kļūst par SVF parādnieci. Tagad no mūsu valsts teritorijas Visumā izstarojas sliktāka enerģija nekā līdz 2008.gadam un daudz sliktāka nekā šajā ziņā paša labākajā – 1992.gadā. Šajā savstarpējā apmaiņā – ieskaitē ar Visumu mēs tagad nekādu impulsu saņemt nevaram, jo viss atkarīgs no mūsu enerģijas kvalitātes.

Šī augstāk minētā iemesla dēļ arī grāmatā citēju Vācijas labklājības valsts pamatlicēja Ludviga Erharda ezotērisko ekonomikas aksiomu – „Tautas noskaņojums ir svarīgāks par iekšējo kopproduktu”. Citiem vārdiem – mūsu starojums un tā kvalitāte ir svarīgāki par mūsu kopproduktu. No šīm ezotēriskām pozīcijām iespējams pavisam savādāk un daudz dziļāk izprast, kas noticis Latvijā un galvenajos vilcienos formulēt to, kas nekavējoties jādara.

Šādi Krievijas ĀM pārstāvis komentēja Latvijas ārlietu ministra Māra Riekstiņa šonedēļ pausto viedokli saistībā ar Krievijas aktivitātēm attiecībā uz Kononova lietu.

“Ir acĪmredzami Latvijas varas iestāžu centieni visu apgriezt kājām gaisā un piesegt savu rīcību ar vispārējiem apvainojumiem otrai pusei,” teikts Krievijas ĀM preses sekretāra Andreja Ņesterenko komentārā, kas publicēts Krievijas ĀM interneta mājas lapā.

“Latvijas varas iestāžu nepamatotos mēģinājumus apvainot Krievijas Federāciju spiediena izdarīšanā uz neatkarīgu starptautiskās tiesas institūciju Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) personā var nosaukt par īpaši nepievilcīgiem kontekstā ar to, ka Latvijas puse par katru cenšas panākt, lai ECT Lielā palāta pārskata ECT lēmumu saistībā ar veterāna antifašista Kononova sūdzību pret Latviju,” uzsver Ņesterenko.

Riekstiņš norādīja, ka pēdējā laika dažāda līmeņa Krievijas amatpersonu aktivitātes saistībā ar sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietu uzskatāmas par mēģinājumu ietekmēt spriedumu un ir nepieņemamas.

“Latvijas puse vienmēr gan šajā, gan citās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lietās ir ievērojusi vispārpieņemto tiesas neatkarības principu, nekādā veidā neiejaucoties tiesas procesā. Savukārt Krievijas Federācijas amatpersonu aktivitātes, īpaši pēdējā laikā, nevaram interpretēt citādi kā spiedienu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu sprieduma sagatavošanas procesā,” aģentūrai BNS pirmdien uzsvēra Māris Riekstiņš.

“Krievijas Federācijas pārstāvji citiem nepamatoti pārmet vēstures politizāciju, taču līdz ar savām aktivitātēm rīkojas tieši pretēji,” atzina Latvijas ārlietu ministrs.

Jau ziņots, ka, uzstājoties Eiropas Krievu forumā pirmdien Briselē, Krievijas ārlietu viceministrs Grigorijs Karasins aicināja ECT nepieļaut netaisnīgu attieksmi sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietā.

“Daudzas starptautiskas antifašistiskās un ebreju organizācijas, Otrā pasaules kara veterānu apvienības un pretošanās kustības jau ir vērsušās pie ECT priekšsēdētāja ar aicinājumu nepieļaut tiesas netaisnību pret sirmo veterānu [Kononovu],” pavēstīja Karasins.

Viņš uzsvēra, ka nav pieļaujama vēstures, jo īpaši pirmskara perioda un līdz ar to arī 1944.gadā Mazo Batu sādžā notikušās traģēdijas, pārrakstīšana.

“Esmu pilnīgi pārliecināts: mēģinājumi padarīt PSRS par šā kara attīstības vaininieku vai līdzdalībnieku ir ņirgāšanās par veselo saprātu un ciniska faktu falsifikācija. Bet no cilvēciskā viedokļa tā ir to 27 miljonu padomju pilsoņu nozākāšana, kuri atdevuši savu dzīvību cīņā pret fašismu,” sacīja Karasins.

“Vēstures politizācija noved tikai pie turpmākas mūsu kopējā kontinenta sašķelšanās. Pagātni nedrīkst aizmirst. Taču pagātnes mācībai ir jāļauj celt kopīgu nākotni, nevis kavēt to,” klāstīja Krievijas diplomāts.

Jau vēstīts, ka ECT pērnā gada jūnijā apmierināja 1923.gadā dzimušā Vasilija Kononova prasību pret Latviju par nelikumīga sprieduma paziņošanu 2000.gadā un noteica viņam izmaksāt 30 tūkstošu eiro (21 tūkstoša latu) kompensāciju.

Rudenī Latvijas valdība nolēma ECT spriedumu pārsūdzēt, un maijā Strasbūrā ECT Lielā palāta sāka apelācijas izskatīšanu. Lielās palātas spriedums tiks paziņots līdz šā gada beigām, un tas būs nepārsūdzams.

Kononovs sūdzību pret Latviju par necilvēcīgu izturēšanos un turēšanu apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā ECT iesniedza 2004.gadā. Viņam Latvijā bijušas sešas tiesas, ieskaitot Augstākās tiesas Senātā, kas 2004.gada septembrī atstāja nemainītu spriedumu, ar kuru Kononovam piespriests gadu un astoņus mēnešus ilgs cietumsods.

Savā prasībā Kononovs apgalvo, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.pantu darbības, par kurām viņš Latvijā notiesāts, to veikšanas brīdī nedz nacionālajos, nedz starptautiskajos likumos nav bijušas atzītas par noziegumiem.

Viņš apstrīd Krimināllikuma piemērošanu ar atpakaļejošu datumu, kā arī to, ka Latvijas tiesa atzina viņu par okupācijas spēku pārstāvi, lai gan Latvija tajā laikā jau esot atradusies PSRS sastāvā.

Lieta ir saistīta ar tiesas prāvu pret Kononovu saistībā ar kara noziegumiem, kas pastrādāti 1944.gadā, kad Latvija formāli atradās Padomju Savienības sastāvā, bet to bija okupējusi Vācija.

Saskaņā ar Latvijas Ģenerālprokuratūras un tiesu materiāliem Kononovs vadīja grupu, kas 1944.gada 27.maijā veica uzbrukumu Mazo Batu sādžai Ludzas rajonā, kura laikā gāja bojā astoņi cilvēki – pieci vīrieši un trīs sievietes, bet viens cilvēks tika smagi ievainots.

BNS

No 10.11.2009. ir sākta parakstu vākšanas kampaņa par nosaukuma saglabāšanu Džohara Dudajeva gatvei. Parakstīties var Rīgas domes 509.telpā. Akcija turpināsies līdz 30.11.2009.

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=27964147

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=67124

“Latvijas Avīzē” viesojās filmas “Padomju stāsts” režisors, vēstures doktorants EDVĪNS ŠNORE. Redakcijā viņu apsveicām sakarā ar augsta Igaunijas valsts apbalvojuma saņemšanu. Intervēja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Jūs studējat doktorantūrā. Par ko būs izpētes darbs?

E. Šnore: – Disertācija saucas “Bads Ukrainā un Rietumu reakcija uz to 1932. – 1933. gadā”. Specifiska, maz pētīta, bet interesanta tēma. Pirmie secinājumi ir, ka Rietumi diezgan labi zināja par golodomoru, bet reaģēja visai pasīvi, jo saņemtā informācija bija pretrunīga. Lielbritānijā sociālisti, tajā skaitā Bernards Šovs, vai apzināti vai ne, maldināja sabiedrību, teikdami – bada tur nav. To skatīja arī parlaments, kur leiboristu līderis izsmēja šīs ziņas – uz baumu pamata nevarot sekot Anglijas valdības reakcija, un tad viss nobremzējās. Tas viss ir pamācoši arī mūsdienās.

E. Līcītis: – Vai tolaik Latvijas prese atspoguļoja traģēdiju Ukrainā?

– Jā, diezgan daudz – īpaši krievu un vācu avīzēs. Uz šīm publikācijām mēdza atsaukties ASV valdība. Britu “Times” korespondents par golodomoru ziņoja no Rīgas. Tas bija objektīvāk ziņots nekā no Maskavas, kur pārstāvniecību turēja otrs lielākais britu laikraksts “The Guardian” (tolaik “Manchester Guardian”). Lai arī Maskavā akreditēto ārvalstu žurnālistu informācija tika cenzēta, “Guardian” korespondents 1933. g. martā tomēr pamanījās aizsūtīt materiālus ar diplomātisko pastu. Tādējādi Rietumu lasītāji detalizēti varēja iepazīties ar Ukrainā notiekošās traģēdijas aprakstu.

V. Krustiņš: – Tajā laikā 20. – 30. gados pietiekami pazīstamus un kreisi noskaņotus Rietumu inteliģentus labprāt uzņēma Maskavā. Pat vēl pēc kara kāds Amerikā populārs sludinātājs, tur nokļuvis, priecājās, ka citur nekur, bet te gan jau no rīta var ēst melnos ikrus. Taču – Latvija sagaida valsts 91. gadadienu bez tās jūsmības, kā gaidīja apaļo jubileju pērn. Kā vērtējat notiekošo starp šīm gadskārtām?

– Daudziem – ne tikai man – vadības maiņa Rīgā likusies zīmīga un daudz ko ilustrējoša. Mēs iepazīstam jauno situāciju valsts 91. gadadienā, ka Rīgas mēra līmenī tā īsti un atklāti netiek atzīta Latvijas okupācija. Tas raisa pārdomas pirms nākamgad paredzētajām Saeimas vēlēšanām. Balsojums būs pietiekami nopietns, lai procesi, kas izvērtušies Rīgā, tajā līmenī arī pagaidām paliktu. Es Ušakova kungam uzrakstīju vēstuli par viņa sveicieniem 13. oktobrī, svinot padomju karaspēka iesoļošanu Latvijas galvaspilsētā.

– To lasījām. Atbildi saņēmāt?

– Savā ziņā “atbildēja”, ka “svinēsim kopā”, lai 11. un 18. novembris nebūtu tikai mononacionālie svētki. Iespējams, tur svinētāji tik tiešām pārsvarā arī ir latvieši, jo tikpat mononacionāla ir 9. maija vai 13. oktobra atzīmēšana, kur latvieši nepiedalās. Tas nav tāpēc, ka “Saskaņas centrs” nebūtu pietiekami izskaidrojis, kāpēc šajos datumos vajag svinēt. Datumus ikviens “pazīst” vairāk nekā 50. gadus. Tāpēc izskaidrojums ir vienkāršs. Latviešu tautai tie nav svētki, jo atnesa deportācijas un postu. Savukārt arī tam, ka “Saskaņas centrs” atzinis, ka 11. un 18. novembri nesvin krievvalodīgie, ir izskaidrojums. Ja neatzīst 1940. gada okupāciju, pirmās Latvijas Republikas bojāeju, tad šīs republikas dibināšanas gadaskaitlis un datums gluži tāpat nešķiet pieminams. Cik es saprotu, vienam otram krievu politiķim liekas pat atceļams no svinamo dienu klāsta. Lielai daļai šeit iebraukušo LR sagrāve 1940. gadā bija nevis beigas, bet jaunas dzīves iesākums. Tiem, kam okupācija deva iespēju pārcelties uz šejieni dzīvot, šis jaunās sākotnes datums patiešām saistās ar 1945. gada 9. maiju un nevis ar 1918. gada novembri.

– Ja reiz 18. novembris nav svētki visiem, vai ir iespējams, ka tie par tādiem varētu kļūt?

– Nav nekādu šķēršļu svinēt kopā, un man nav skaidrs, kas krievvalodīgos attur piedalīties svētkos, izņemot manis minēto pamatbūtību tur neredzēt neko svinamu. Taču no 18. novembra neviena sabiedrības daļa netiek atgrūsta.

E. Līcītis: – Laikam jau jājūtas par šai valstij piederīgiem, lai celtu karogus, svētītu šo dienu.

– Tāds interesants termins “Latvijas valsts piederīgie”…

– … “Saskaņas centrs” vienmēr saka – mēs piederam šai zemei un šai valstij, mēs – patrioti.

– Tas ir ļoti labi. Tāpēc vēl jo vairāk nav saprotams, kāpēc viņu piekritējiem šī valsts dibināšanas diena nav “īsti svētki”. Man nav pieņemams viņu sacītais, ka latviešu puse, latviešu politiķi otrai pusei par maz esot izskaidrojuši šīs dienas nozīmi Latvijas vēsturē. Ka netiekot “sperti soļi pretim”. Ko tad sagaida? Ka runas pie Brīvības pieminekļa teiks arī krieviski? Un tad tie kļūs par svētkiem?

V. Krustiņš: – Tomēr var runāt, ka mūsu vēsturnieki iedziļinājušies akadēmiskos pētījumos un varbūt tiešām ir “apgaismojuši” sabiedrību, bet nav dedzīgi pastāvējuši un cīnījušies par ideju. Tāpat politikā – Žirinovskis Maskavā izrunājies, ka jāpievāc krievu apdzīvotās Latvijas teritorijas, bet diplomātiski izvairīgā mūsu puses atbilde ir – ak, mēs ar “sīkumiem” tak nekrāmēsimies! Atbildes nav.

– Tas ir jautājums, vai Žirinovski turēt par ākstu vai tomēr par domes vicespīkeru? Ja šādas pakāpes politiķis runā bezkaunības, tad uz tām jāreaģē, vai tas būtu uzvārdā Žirinovskis vai vienalga kurš cits. Un viņš nav vienīgais, kurš Maskavā atļaujas naidīgus izteikumus mūsu virzienā.

– Mūsuprāt, aizbildināšanās ar Žirinovska “niecību” nav īstais iemesls reakcijas trūkumam. Drīzāk – oficiālajai Maskavai varētu nepatikt, ka mēs viņiem kaut ko pārmestu.

– Jā, esmu ievērojis, ka īpaši aktīvi vis neesam, lai atbildētu uz šāda veida paziņojumiem. Arī Rīgā mēs tikai uzklausām un “pieņemam zināšanai”, ka Ušakovam ir savs viedoklis par okupāciju. Atslābumu veicinājusi apziņa – ak, tagad taču esam NATO un ES. Tas vedis pie zināmas apātijas arī citās jomās. Ka kaut kas “salabos” mūsu ekonomiku, ka aizdos, cik tik eiro prasīsim, un varbūt pat atpakaļ neprasīs, ka bez maizes kumosa nepaliksim. Tāda veida attieksme tiek kultivēta vai “kultivējas”. Un arī ar Žirinovska izteikumiem ir tā – nu labi, nerunāsim neko pretim. Taču, lai cik jocīgs liktos viens vai otrs paziņojums, tas saglabājas vēsturē. Ja pretī nav otra, mūsu puses viedokļa, tad ilglaicīgā periodā tas var kaitēt un izrādīties neatbilstoši Latvijas interesēm. Kad pērn biju Gruzijā, sajutu apātijai pilnīgi pretēju atmosfēru. Labi, tur bija karš, kas uz daudz ko lika skatīties saasinātāk, tomēr satiktie cilvēki, parlamenta deputāti izmanto katru iespēju, lai publicētos Rietumu presē. Ne tikai attaisnojoties, kad uzbrūk, kā notika ar Zīles kungu pēc “TB”/LNNK apvainošanās britu avīzē, bet pašiem skaidrojot Gruzijas vēsturi, neatkarības centienus un šodienas pozīciju. Tā ir atzinīgi vērtējama vēlme darboties savas valsts labā, kas mūsu politiķiem nav pārāk raksturīgi.

E. Līcītis: – Šnores kungs, vai neesat ievērojis, ka pat dažas pilsoniskas partijas sāk pārorientēties, ka mums maizes kumoss drīzāk ir Maskavā, nevis Briselē?

– Jā, tā dzirdēts, ka tur dalīs naudu un pabaros. Tāda attieksme ir visai nožēlojama, un “augļi” ir redzami. Nevajagot kritizēt iebrukumu Gruzijā, jo Maskavai tas nepatiks. Vajadzēja atdot Abreni, jo tas gan Maskavai būtu tīkami. Šos mājienus pavada solījumi, ka patīkamais atmaksāšoties, būšot kvalitatīvi un kvantitatīvi uzlabojumi ekonomiskajās attiecībās. Reālajā dzīvē tas nav redzams. Igaunija nav noslēgusi robežlīgumu, novākusi “Aļošas” statuju un darījusi daudz ko citu, kas noturējis igauņu pašcieņu, bet varbūt nav paticis Krievijai. Lai gan zaudējusi pasūtījumus no Austrumiem, tomēr parāda saimniecībā kopumā ievērojami labākus rezultātus par “pakalpīgāko” Latviju. Tur ir sakarība. Tas nav nejauši. Pašcieņas saglabāšana varbūt skādē acumirklīgiem ieguvumiem, tomēr ilgtermiņā rada lielāku ekonomisko izdevīgumu. Skaitīt un taustīties gar mītiskiem Kremlī novietotiem naudas podiem priekš Latvijas, manuprāt, ir kļūdaina Tautas partijas politika, kas, kā redzam, nav devusi labumu līdz šim un, domāju, nedos arī turpmāk.

V. Krustiņš: – Šo Krievijas “nesanervozēšanu”, lai plūktu saimnieciskos ieguvumus, cenšas noformēt arī idejiski, pieaicinot, piemēram, vēsturniekus no zināmām aprindām, pēc pasūtījuma izpētot, ka latvieši neko daudz neiebilstu, ja visiem nepilsoņiem piešķirtu pilsoņu tiesības.

– Žirinovska plates īsti vairs nav tās, ar kurām atskaņot Kremļa viedokli, tāpēc piemēro smalkākus, it kā demokrātiskākus, Rietumiem pieņemamākus gājienus, izrādot, ka, lūk, zināma daļa sabiedrības tā domā. Interesanti, ka slēptā veidā ievieš arī rusifikāciju, uzstādot Rīgā, piemēram, pieminekli Puškinam. Interesanti, ka vācu okupācijas periodā Latvijas sabiedrību arī pastiprināti iepazīstināja ar to, cik dziļa un te iesakņojusies ir vācu kultūra. Cik rīdziniekiem tuvs un pazīstams ir Gēte vai Vāgners. Jājautā, nez kādēļ nacisti tā rūpējās, lai mēs apzinātos savu tuvību ar vācu dižgariem? Pieņemu, ka ar kultūru tam bija visai mazs sakars.

Tāpat kā mazs sakars ar kultūras mīlestību ir pēdējā laika aktivitātēm, godinot dižgaru Puškinu, liekot Pētera I vai Barklaja de Tolli pieminekli, kuri asociējas ar Krievijas impērijas simboliem.

– Kā vērtējat vēlmi atcelt Dudajeva ielas nosaukumu?

– Negatīvi. Pirmkārt, nav redzams nekāds pamats, lai to tagad darītu. Saka – nevajagot politizēt domes darbu. Un kamdēļ tad jārosina uz ideoloģisku pretnostatījumu, ja šī iela saņēma nosaukumu pirms vairāk nekā desmit gadiem? Celt to atkal ārā nozīmē sarīdīt rīdzinieku “pret” un “par” nometnes, nemaz nerunājot par iedzīvotājiem sagādātām neērtībām, mainot ielu nosaukumus. Kā tad Ušakovs grib turpmāk saukt šo ielu? Par Kadirova ielu?

E. Līcītis: – Cik “dzīvs”, jūsuprāt, ir nacionālisms latviešos, ja daudzi pamet šo zemi labākas dzīves meklējumos, ja daudzi atzīstas, ka jūtas kosmopolīti?

– Biju pārsteigts, cik atzinīgi daudzi novērtēja manas atklātajā vēstulē paustās domas Ušakovam. Tas liecina, ka ir pietiekami nacionāli noskaņoti latvieši, ka nebūt nav tā, ka šajos grūtajos laikos nacionālie jautājumi ir mazsvarīgi. Tieši otrādi! Jā, atskan balsis, sak, ko cilājat mūždien okupācijas vecās lietas, būtu labāk padomājuši, cik slikti klājas saimniecībā. Bet šīs, manuprāt, ir “štata” balsis ar ierunātiem tekstiem. Šīs ir balsis, kas gribētu, lai tā būtu, ka daudzi atsaucas “prātīgiem” priekšlikumiem – noslēgsim vienu, otru līgumiņu ar Krieviju, tirgosimies un dzīvosim uz nebēdu. Lai, nedod Dievs, nepaceltos citas balsis par okupācijas seku likvidēšanu un kompensācijas taisnīgumu prasību pret Krieviju. Nu, es neredzu, ka ekonomiskā krīze būtu izļodzījusi muguru tiem latviešiem, kuri līdz grūtībām to vienmēr turēja taisni. Mēs runājām, ka politiķi, izņemot prezidentu, ne sevišķi komentēja Ušakova uzstāšanos, Okupācijas muzeju apmeklējot, toties sabiedrībā gan viņa izteikumi raisīja iespaidīga sašutuma vilni. Tas ir ļoti svarīgi.

V. Krustiņš: – Vaimanā, ka neesot jaunu seju politikā. Vai neesat padomājis, ka jums vajadzētu iesaistīties politikā? Publikā esat pazīstams ar savu darbību, un tā ir diezgan skaidri saprotama.

– Ar filmu “Padomju stāsts” zināmā mērā jau esmu iesaistījies politiskajos procesos. Vai man stāties partijā, lai no kādas listes kandidētu uz Saeimu, neesmu domājis, jo pašlaik priekšroka ir studijām. Ja, piemēram, rastos idejas par kādas filmas uzņemšanu, tad ir pilnīgi iespējams, ka politiskā piederība šai lietai nemaz nenāktu par labu. Ja vienas partijas biedrs uztaisa filmu, tad daudzi nekavēsies rādīt – viņš taču nav neatkarīgs, viņš ir politikānis!

E. Līcītis: – Filmu uzņemšana taču arī pataisīta kā “partijiska” lieta. “Padomju stāsts” ir izpelnījies ievērību plašā pasaulē, taču Rīgā lielo “Kristapu” tam nevarot dot, aizbildinoties, ka tas ir pārāk “propagandistisks” stāsts.

E. Šnore: – Par to man grūti spriest, es neesmu labi pazīstams ar kinematogrāfisko vidi Latvijā un kā notiek naudas dalīšana, balvu dalīšana un tamlīdzīgas lietas. “Padomju stāstam” pāris tūkstošus piešķīra Aizsardzības ministrija no sava budžeta, un cita Latvijas nauda tamdēļ netika tērēta. Bet presē gan esmu pamanījis tās batālijas, kas skāra “Rīgas sargu” neizvirzīšanu galvenajai balvai, gan citas “nesaprašanās”, kas liecina, ka situācija šajā lauciņā ir itin sarežģīta.

– Tā stāsta, ka bēdīgās ziņas par ekonomisko stāvokli un iekšpolitiskām nepatikšanām esot pabojājušas mūsu valsts tēlu ārzemēs. Kā “Padomju stāsta” režisors esat devies uz citām valstīm ne reizi vien. Vai pamanāt negatīvāku attieksmi pret Latviju?

– Manu filmu neuztver kā “filmu no Latvijas”, ja iepriekš sīkāk par to neinteresējas. Internetā esmu pat lasījis komentārus no Krievijas, kur lamā un kritizē “sasodītos amerikāņus”, kuri, neko nejēdzot no Krievijas vēstures, uzņēmuši tādu filmu. Man liekas, ka to, kā tagad ārzemēs uzlūko Latviju, nevajadzētu pārspīlēt un dramatizēt, pastiprināti sev kaisot pelnus uz galvas. Tas neatbilst patiesībai, ka saimniecisku neveiksmju vai muļķīgas “meteorīta bedres” dēļ mūs tagad turētu par galīgiem “nesekmīgajiem”. Nav tik traki. Latvieši nav sliktāki par citiem. Dabiski, mūsu situācija ekonomikā nav nekāda spožā, bet šeit ir pārmēru izbīlis un “vai, vai, ko gan ārzemēs par mums domā”.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/la_pielikumi/kulturzimes/?doc=66967

Saruna ar dramaturģi Māru Zālīti lugas “Lācis” pirmizrādes priekšvakarā Nacionālajā teātrī

14. novembrī Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Māras Zālītes luga “Lācis”. Tā balstīta uz patiesiem vēsturiskiem notikumiem. Darbība notiek no 1939. gada līdz 1949. gada jūnijam.

Vilis Lācis, rakstnieks, vēlāk LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs. Emīlija Benjamiņa, Latvijas preses karaliene, un viņas dzīvesbiedrs Antons Benjamiņš. Vikentijs Latkovskis, V. Lāča vietnieks 1940. gadā, PSRS izlūkdienesta aģents kopš 1921. gada. Ivans Čičajevs, PSRS vēstniecības Latvijā pirmais sekretārs no 1938. līdz 1940. gadam. Tā saucamā Lāča mednieku grupa, Ome u. c. – personas, kas darbojas lugā.

B. Gudriķe. Ievads grāmatai “Atmiņas par Vili Lāci”. R. “Liesma”, 1975.

– Sagadīšanās tā noteikti nav. Laiks prasa runāt par mums kā nācijai eksistenciāli svarīgiem jautājumiem. Nepieciešama pašanalīze.

– Kādēļ Vilis Lācis un tieši tagad?

– Lācis manās darāmajās domās ir diezgan sen. Viņa personība mani interesē gan no vēsturiskās izziņas, gan psiholoģijas viedokļa un arīdzan kā liels brīdinājums.

– No kā?

– Ja vēsturi neizzina līdz galam, tā mēdz atkārtoties. Ir analizētas daudzas vēsturiskas personības, bet Vilis Lācis līdz šim no vētīšanas izsprucis. Pirmo reizi par viņa lomu Latvijas vēsturē mūsdienām atbilstošā un intelektuāli cienīgā līmenī tika runāts Lāča simtgadei veltītā konferencē pirms vairākiem gadiem. Kādēļ Lācim iets apkārt kā karstai putrai? Un atbilde ir – pieskaroties Lācim, sāpīgi jāsaduras ar pašu latviešu kolaboracionismu. To nevienam negribas. Smaga, skumja, traģiska tēma. Labāk izvairīties. Esam runājuši par okupāciju, cik no tās cietuši, par sekām, ko jūtam joprojām, bet dziļi zemapziņā esam paslēpuši pašu latviešu līdzdarbību un līdzvainību. Zemapziņa, it īpaši kolektīvā, vēlas izstumt no sevis nepatīkamo. Tomēr dziļi iekšā tas trūd, un tas ir ļoti neveselīgi. Šīs tēmas noklusēšanai bijuši arī objektīvi apstākļi.

Kad Norvēģijā beidzās vācu okupācija, tauta tiesāja savus kolaborantus. Neraugoties uz to, ka Knuts Hamsuns bija nācijas lepnums, visā pasaulē pazīstams rakstnieks, norvēģi viņu tiesāja. Neņemot vērā ne cienījamos gadus, ne milzīgo ietekmi pasaulē, Hamsunam piesprieda cietumsodu un mantas konfiskāciju. Ne talantīga rakstnieka slava, ne Nobela prēmija neattaisnoja to, ka rakstnieks bija nostājies pret tautas interesēm. Bet Lācis savā kolaboracionismā gāja daudz tālāk, izdarīja nesalīdzināmi lielākus noziegumus. Atšķirībā no Hamsuna, kurš nevienu nav aizsūtījis nāvē – viņš vienkārši simpatizēja Hitlera pārcilvēka ideoloģijai, tā likās pievilcīga viņa izpratnē –, Lāča pakalpīgās rīcības dēļ Sibīrijā gāja bojā tūkstošiem nevainīgu dvēseļu.

Ja pēc kara būtu atjaunojusies Latvijas Republika, tādi jēdzieni kā uzticība valstij un arī nodevība pret valsti tiktu aktualizēti un izvērtēti. Taču atšķirībā no Norvēģijas Latvijā pēc Otrā pasaules kara okupācija turpinājās un nekāda pagātnes vētīšana, katra cilvēka rīcības un atbildības analīze nevarēja notikt un nenotika. Tāpēc mēs tikai tagad sešdesmit piecus gadus pēc Otrā pasaules kara esam tajā situācijā, kur norvēģi bija jau pēc 1945. gada 8. maija. Mūsu apziņā joprojām ir tādi džungļi, kuriem neesam cauri izlauzušies. Domāju, tas ir ļoti kaitējis mūsu vērtību izpratnei. Vilis Lācis ir kā atslēgas figūra sarunas iesākumam par to, cik paši esam ietekmējuši savu likteni, palīdzot okupācijai īstenoties.

– Lugas nosaukums ir nevis “Vilis Lācis” bet – “Lācis”. Tajā laikam meklējama vēl kāda slēdzene uz līdz šim neatvērtām durvīm?

– Mitoloģijā lācis simbolizē dvēseles tumšo daļu, kas potenciāli mīt katrā cilvēkā, un noteiktos apstākļos tas lācis ierūcas, sit ar ķepu. Vēl ir lācis kā rotaļlietiņa, spēļu lācītis un jēdziens krievu lācis… Bet mans nolūks ir ne vien aicināt – mīļie latvieši, paskatīsimies, kā uzvedāmies toreiz –, bet rosināt domāt, kā rīkojamies patlaban, kā aizstāvam savas valsts vērtības un nācijas intereses, kādi lāči šodien lodā starp stropiem mūsu dravās. Diemžēl nevar neredzēt paralēles ar 1940. gadu.

– ?

– Kaut kādi slepenībā slēgti līgumi, atsevišķi valstsvīri dodas uz Maskavu nezin kā interesēs, nezin ko sarunāt… Kurš gan to nesaprot – Krievija mēģina atjaunot savu ietekmi šajā reģionā un Latvija kā vājākais punkts izjūt vislielāko spiedienu un centienus reintegrēt Latviju bijušajā PSRS telpā. Un netrūkst arī to, kuri patlaban šim procesam kalpo. Tā lāča lieta joprojām dzīva.

– Jūsu lugā arī ļoti neviennozīmīgi vērtētais Augusts Kirhenšteins lūdz Vili Lāci paglābt Emīliju Benjamiņu. Epizode balstīta uz dokumentālu liecību vai tā ir autores fantāzija? Droši vien tāpat kā man, izlasot lugu, ar vēsturi saistīti jautājumi radīsies arī izrādes skatītājiem.

– Minētās epizodes pamatā nav ne dokuments, ne arī fantāzija, bet laikabiedru atmiņas, nostāsti, varbūt leģenda. Ceru, skatītāji sapratīs, ka skatās lugas uzvedumu, nevis atnākuši uz vēsturnieka priekšlasījumu.

– Kaut arī esat radījusi literāru, Zālītei raksturīgi metaforās runājošu un nevis zinātnisku darbu, lugas beigās uzrādīto avotu, atsauču un pētījumu saraksts gandrīz tikpat garš kā lugas teksts.

– Jā, esmu balstījusies uz visai plašu faktu bāzi. Ne tikai tādēļ, lai aizsargātos no iespējamiem pārmetumiem, bet pirmkārt, lai pati būtu droša par uzrakstīto un sacīto. Smēlos jaunākajos
Reklāma
pētījumos – Valsts vēstures arhīva publikācijās, Vēstures komisijas rakstos, Okupācijas muzeja arhīvā, vēsturiskos izdevumos kā, piemēram, Heinriha Stroda grāmatās, kur publicēti agrāk slepeni dokumenti. Izlasīju Tālivalža Vilciņa “Skolu jaunatne nacionālā cīņā”. Blakus visdažādākās laikabiedru atmiņas. Bet ir arī dažas tīri literāras līnijas.

– Pazīstu sievieti, kura tika pie Viļa Lāča uz pieņemšanu un lūdza par savu izsūtīto tēvu, taču lielais vīrs skatījies grīdā. Pēc daudziem gadiem viņa man teica: es Lācim piedodu viena vienīga “Vanadziņa” dēļ. Vai jūs kā Latvijas pilsone, rakstniece, cilvēks Vilim Lācim piedodat?

– Nē. Manai attieksmei varbūt ir pastiprinoši iemesli: pati esmu Sibīrijā dzimusi. Taču personiskais nav izšķirošais.

Reiz, kad strādāju bibliotēkā, kāda cienījama kundze ierunājās: o, jūs par Vili Lāci rakstāt! “Vai!” viņa sacīja. “Cik brīnišķīgi, mēs ļoti mīlam viņu, bērniem tik ļoti patīk Lāča darbi, visi raudam, lasot “Vanadziņu”…” Bet kā ar politisko kontekstu? – jautāju. “Par to mēs nekā nemācāmies,” viņa, jautājuma pārsteigta, samulsa, “Par to mūsu mācību grāmatās nekas nav rakstīts.”

Man gribējās teikt, ka varbūt vairāk būtu jāraud par tiem desmitiem tūkstošu cilvēku, arī bērnu, ko “Vanadziņa” autors Vilis Lācis aizsūtīja nāvē. Protams, sagaidu pēc izrādes arī agresīvu reakciju, jo Lācis daudzus padomju gadus bija nacionālais lepnums. Lai uz kuru padomju republiku aizbrauktu, tūlīt – o, Viļis Lacis! Bet Anglijā un Francijā neviens neko tamlīdzīgu neteiks.

Manās rokās nesen nonāca relikvija – ielūgums. Tā jocīgi kļuva. Kā vēsta ielūgums, 1949. gada 27. martā pusastoņos vakarā Drāmas teātrī notika LPSR Tautas rakstnieka Viļa Lāča lugas “Zvejnieka dēls” pirmizrāde. Divas dienas pēc 25. marta deportācijām. Gan lugas autors, gan publika zālē uzvedusies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Cēlās kājās, aplaudēja, sveica ziediem lugas autoru.

– Izklausās baisi.

– Tas patiešām ir baisi. Tāpat kā tas, ka 1941. gada 15. jūnijā, dienu pēc izsūtīšanas, notika Padomju Latvijas Rakstnieku savienības kongress, kurā Vilis Lācis uzstājās ar runu, ne ar zilbi nepieminēdams iepriekšējās nakts notikumus.

– Kādi gļēvuļi izrādās latvieši…

– Nē, tā ir tikai viena puse. Lugā darbojas “Lāča mednieku” grupa, kura veica vismaz divus atentātus pret Vili Lāci kā pret tautas nodevēju. Šai grupai ir reāli prototipi – šie “Lāča mednieki” patiešām bija trīs brāļi, un starp viņiem patiešām bija sieviete, saistībā ar kuru vijas kā mīlestības, tā nodevības tēma.

Pirmo reizi par vienu no “Lāča medniekiem” – Tālrītu Krastiņu – izlasīju “Rīgas Laikā”. Izklausījās neticami. Atradu arī citas liecības – atmiņu krājumā “Uz ežiņas galvu liku”, arī Dzintras Gekas “Sibīrijas bērnos”. Daudzi teksti viņu mutēs nāk no nacionālo partizānu stāstiem. Lugas finālā ir autentiska vēstule no Sibīrijas. Piecdesmit gadus padomju ideoloģija bija potējusi, ka pēc kara mežos slapstījās nelietīgi bandīti, kas pretojās labajai padomju varai. Šie stereotipi diemžēl dzīvo joprojām. Man nav radies iespaids, ka pa šiem divdesmit neatkarības gadiem mēs kā tauta būtu pa īstam apguvuši savu vēsturi, nevis joprojām pakļāvīgi sekojuši iekarotāju versijām, kas figurē, jau sākot ar septiņsimt verdzības gadu mitoloģiju un kaitē mūsu mentalitātei līdz pat šodienai.

Maskava veiksmīgi uzturējusi melīgo leģendu par latviešu jūsmīgi uzņemtiem krievu tankiem un brīvprātīgo iesaistīšanos kolhozu veidošanā. Patiesībā labi organizēta pretošanās jeb nacionālo partizānu kustība sākās jau dažus mēnešus pēc 1940. gada 17. jūnija. Tās sācēji bija jaunatne, kā jau brīvajā Latvijā augusi un skolojusies vispatriotiskāk noskaņotā sabiedrības daļa. Atšķirībā no mūsdienām.

Cīņa ilga līdz pat piecdesmito gadu beigām, deviņpadsmit gadu garumā, prasīja daudz upuru. Tas bija īsts karš. Eiropa būtībā nepazīst tik neatlaidīgu pretošanos gandrīz bezcerīgos apstākļos pret tik milzīgu pārspēku. Tik varonīga bija mūsu tauta. 1949. gada 25. marta izsūtīto vidū deviņdesmit astoņi procenti bija latvieši, pārsvarā sievietes, sirmgalvji, bērni. Līdz ar kolektivizāciju šim neģēlīgajam aktam bija vēl viens mērķis – salauzt pretošanās kustības mugurkaulu, sagraut morāli latviešu vīrus mežos.

Parakstot dokumentu par izsūtīšanu, manā lugā Vilis Lācis sasvārstās. Un es pieņemu, ka viņš varēja jautāt – vai tiešām padomju varai jācīnās ar sievietēm, bērniem, sirmgalvjiem? Viņam atbild – jā, mēs viņus kvalificējam kā atbalsta bāzi.

– Bet varbūt Lāci kā svārstīgu un svārstāmu rotaļu lācīti var uzskatīt ne vien par vainīgo, bet arī upuri?

– Ja Lāci sauksim par upuri, tad kā lai saucam tos, kuri pēc viņa pavēles tika nolemti iznīcībai? Lācim bija izvēle, viņa represētajiem cilvēkiem tās nebija. Protams, visam pāri gūlās totalitārais krievu lācis Maskavā. Un tomēr – bez sabiedrotajiem ļaunums nevar īstenoties. Tā ir bijis, un tā ir.

Iepazinies ar Maskavā iegādāto bij. čekas ģenerāļa Ļeva Sockova sastādīto dokumentu krājumu “Pribaltika i geopolitika 1935 – 1945 gg.”, nolēmu nedaudz papildināt Voldemāra Krustiņa komentāru (“LA”, 21.09.) par šo grāmatu, kurā atklātu melu un puspatiesību ir vairāk nekā sunim blusu.

Tās sākās jau ar sastādītāja ievadvārdiem, kuros apgalvots, it kā Baltijas valstis 30. gados esot bijušas pilnīgi orientētas uz Vāciju, ka ģermanofili bijuši Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs Vilhelms Munters, ka pēdējais 1939. gadā aicināts uz Maskavu, lai pārliecinātu spert vajadzīgos soļus Latvijas neatkarības saglabāšanai (piebildīsim – lai nodiktētu pazemojošo t. s. 5. oktobra bāzu līgumu). 30. gadu beigās Latvijā, Lietuvā un Igaunijā arvien lielāku ietekmi esot ieguvušas kreisās partijas un organizācijas, un parlamentu vēlēšanas uz “demokrātiskiem pamatiem” (sic? – R. T.) tur varējušas notikt tikai 1940. gadā. Leģitīmi (sic? – R. T.) izraudzītie valsts varas orgāni tad griezušies pie PSRS ar iestāšanās lūgumu, kuru tās Augstākā Padome apmierinājusi. Punkts un āmen. Kā padomju propagandisti rakstīja tolaik, tā viņu pēcteči dara to šolaik.

Visādus brīnumus var lasīt pirmajā aģenta “specziņojumā” no Rīgas, kas datēts ar 1938. gada 28. novembri. Oktobrī esot atklāta pret Ulmani vērsta sazvērestība, kuras priekšgalā stāvot prezidents Kviesis. 19. novembrī netālu no Ulmaņa dzīvokļa noticis spēcīgs sprādziens, par kuru un tā cēloņiem varas iestādes klusējušas. Diplomātiskās aprindas un iedzīvotāji baumo, ka šo atentātu gatavojusi Kvieša grupa. Savukārt Ulmaņa grupa domājot gāzt Kviesi un nosūtīt viņu par vēstnieku uz Ameriku.

Protams, nevarēja rakstīt tikai niekus. Rīgas izlūks informēja Maskavas priekšniecību, ka pēdējā laikā pieaugusi ļaužu neapmierinātība ar valdības politiku. Viņi prasa 15. maija apvērsumā solīto konstitūciju un atcelt karastāvokli. Un gluži tālredzīgi – prasot turpmāk apvienot prezidenta un premjera amatu, uz šo posteni izvirzot Ulmani. Kā zināms, 1936. gadā tā arī notika.

Pats par sevi saprotams, ka Kremlis, kura vadītājiem Staļinam, Molotovam, Ježovam un citiem parasti nosūtīja ziņojumu kopijas, sevišķi daudz gribēja zināt par Munteru, kas 1936. gada jūlijā bija iecelts par Latvijas ārlietu ministru. 14. novembrī Maskava saņēma vērtējumu no Rīgas: Munters ir “vecs vācu aģents un realizē politiku, kas palielina vācu ietekmi Latvijā”. Pēc izcelsmes vācietis un izpelnījies lielu, bet nepelnītu autoritāti pie Valsts prezidenta Ulmaņa.

Kādā citā informācijā tika citēts Rīgā iegūtais (nozagtais? nopirktais? – R. T.) Čehoslovākijas sūtņa Berāčeka ziņojums, kurā Munters tika raksturots skarbiem, bet lielā mērā nepelnītiem vārdiem: “Skandalozs, bezrakstura, intrigants. [..] Vācu neveiksmes gadījumā vai angļu–franču kombinācijas pārsvara gadījumā, pēc manām domām, MUNTERS tikpat uzticīgi kalpos šai kombinācijai. Šim gadījumam viņš cita starpā sadabūjis krievu sievu.” Pārspīlēts bija arī apgalvojums, ka latviešu tauta izturas pret Munteru ar dziļu neuzticību un ar nepacietību gaida viņa atkāpšanos. Taču prezidenta ietekmīgā protekcija ir stiprāka par sabiedrisko domu.

Acīmredzot līdzīgi tika iegūts, pārtulkots un nogādāts Kremlim Somijas sūtņa Rīgā Polina 1937. gada 19. jūlija ziņojums par Muntera braucienu uz Maskavu. Šis dokuments bija samērā korekts, jo balstījās uz ministra stāstījumu somu diplomātam par sarunām ar padomju ārlietu tautas komisāru Ļitvinovu un Staļinu. Sevišķi par tikšanos ar pēdējo, ar kuru neesot pārrunāti politiski jautājumi, bet Latvijas stāvoklis. Staļins vaicājis, ko Latvijā domā par muižniekiem “pelēkajiem baroniem”. Pēc Muntera slēdziena, Kremļa diktators un arī Ļitvinovs nezinot par agrāro reformu Latvijā un joprojām uzskatot, ka tur lielu lomu spēlē vācu baroni.

Gribot vai negribot jādomā, ka padomju aģentiem bija izveidojušies labi nelegāli kontakti ar Somijas sūtniecības darbiniekiem, jo no tiem varēja iegūt pat Polina 1936. gada 18. septembra ziņojumu “Latvijas pašreizējā iekšpolitiskā situācija un ārpolitiskās attiecības”. Pēc somu diplomāta ieskata, kamēr Ulmanis bija tikai premjers, kara ministrs Balodis, kuru atbalstīja Kviesis, nevarēja iebilst viņam. Par to liecināja fakts, ka Ulmanis ilgi nav varējis panākt Muntera iecelšanu par ārlietu resora vadītāju. Somijas sūtnis vienlaikus korekti konstatēja, ka ir uzlabojies Latvijas ekonomiskais stāvoklis – strauji attīstījies eksports, ievērojami pieauguši valsts ienākumi un apgrozāmie līdzekļi, bankām ir daudz brīvas naudas, ievērojami atdzīvojusies celtniecība utt.

Aplūkotais dokumentu krājums ir jāvērtē visnotaļ kritiski kā gandrīz vai visi mūsdienu Krievijas vēsturnieku darbi, kuri veltīti 20. gadsimta problēmām. Taču grāmatā ir arī savs neliels racionālais kodols. Pie augstāk sacītā var piemetināt, ka tajā rodami maz vai tikpat kā nepazīstami materiāli par latviešu diplomātu un politiķu aktivitātēm Rietumu pasaulē Otrā pasaules kara laikā un tam beidzoties. Unikāls dokuments ir kādas no Rīgas uz Zviedriju 1944. gada rudenī aizbēgušas ebreju meitenes apjomīgs (grāmatā uz 42 lappusēm!) raksts par viņas tautiešu vajāšanām Latvijā nacistu okupācijas laikā. Šķiet, ka mūsu holokausta pētnieki šo materiālu nav vēl izmantojuši.

http://zinas.nra.lv/pasaule/7268-bijuso-lietuvas-iekslietu-ministru-apsudz-genocida.htm

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=66809

Līdz šim neviena latviešu filma nav tulkota un izplatīta tik daudzās – 28 – valodās

Izsakot atzinību par dokumentālās filmas ”Padomju stāsts” nozīmīgumu vēsturiskās patiesības paušanā un Latvijas un Igaunijas draudzības stiprināšanā, vakar Igaunijas vēstnieks Latvijā Jāks Jērīts pasniedza filmas režisoram Edvīnam Šnorem Māras Zemes krusta ceturtās šķiras ordeni.

”Filma runā par lietām, kas svarīgas visām tautām, bet zināmu apstākļu dēļ īpaši skar visas trīs Baltijas valstis,” svinīgajā ceremonijā teica Igaunijas vēstnieks.

Māras Zemes krusts ir augstākais apbalvojums, kuru ar valsts prezidenta rīkojumu pasniedz ārvalstniekiem par īpašiem nopelniem Igaunijas valsts un tautas labā.

1995. gadā dibinātajam ordenim ir piecas pamatšķiras un vēl augstākā – Māras Zemes krusts ar ķēdi, ko parasti piešķir valstu galvām un monarhiem. Iepriekšējos gados ordeņa ceturtās pakāpes saņēmēju vidū Latvijā bijuši, piemēram, Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas preses sekretāre Aiva Rozenberga un Jelgavas pilsētas galva Andris Rāviņš.

Edvīnam Šnorem šis ir pirmais ārvalstu apbalvojums, ko nesusi staļinisma noziegumus atmaskojošā ”Padomju stāsta” starptautiskā rezonanse. Pagājušajā gadā režisors tika apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Šnore norādīja, ka abi apbalvojumi tam ir vienlīdz nozīmīgi, jo katrs no tiem pauž sava veida atzinību.

Par ievērību no igauņu puses jāpateicas Igaunijā cienītajam un pazīstamajam padomju laika disidentam Martam Niklusam, kurš pirmais aizsūtījis attiecīgo ierosinājumu Igaunijas prezidentam Tomasam Hendrikam Ilvesam. ”Es, bijušais komunisma gūsteknis un lēģeru ieslodzītais, pats esmu saņēmis vairākus ārzemju apbalvojumus, tad iedomājos, kādēļ gan Igaunijas Republika nevarētu apbalvot latviešu režisoru, kurš radījis tādu filmu, kura skar visas tautas, Baltijas valstis it sevišķi?” sarunā vēstniecībā Rīgā bilda Nikluss.

Ar Edvīna Šnores dokumentālo filmu jau iepazinušies skatītāji ASV, Slovēnijā, Igaunijā, Lietuvā, Gruzijā, Polijā un Ukrainā. Paredzams, ka gada nogalē filma atkārtoti tiks izdota DVD formātā ar subtitriem 28 valodās. Līdz šim neviena latviešu filma nav tulkota un izplatīta tik daudzās valodās.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=66744

Krievijā pret vēsturniekiem ierosināta krimināllieta

Pretēji Kremļa apgalvojumiem, ka “vēsture ir vēsturnieku ziņā”, un pavisam nesenajām Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva atziņām, ka “staļiniskajiem noziegumiem nav un nevar būt piedošanas”, darbojas spēki, kas rūpējas par to, lai “vēsture netiktu viltota” un jaunāko laiku vēstures pētnieki arhīvos neatrastu to, ko varai nevajag.

Vairāk nekā 100 Krievijas, Ukrainas, Vācijas, Izraēlas, ASV, Somijas, Lietuvas un citu valstu vēsturnieki un kultūras darbinieki – Latviju šajā sarakstā pārstāv vēstures doktors Aivars Stranga – parakstījuši aizstāvības vēstuli Krievijas vēsturniekam Mihailam Suprunam un Iekšlietu ministrijas ierēdnim Aleksandram Dudarevam. Pret Pomorskas Valsts universitātes tēvzemes vēstures katedras vadītāju vēstures doktoru Mihailu Suprunu un Arhangeļskas apgabala iekšlietu pārvaldes informācijas centra priekšnieku Aleksandru Dudarevu šā gada 13. septembrī tika ierosināta krimināllieta. Krievijas Federācijas prokuratūras Arhangeļskas apgabala izmeklēšanas komitejas īpaši svarīgu lietu izmeklētājs Ševčenko apsūdzējis M. Suprunu par mēģinājumu savtīgos mērķos vākt ziņas un veidot elektronisko datu bāzi par PSRS pilsoņiem – etniskajiem vāciešiem un poļiem –, kas, beidzoties Otrajam pasaules karam, administratīvā kārtā laikā no 1945. līdz 1956. gadam tika nometināti Arhangeļskas apgabalā. Šim nolūkam Supruns pierunājis A. Dudarevu atļaut viņam piekļūt Arhangeļskas apgabala Iekšlietu ministrijas informācijas centra arhīvā speciāli pārvietoto personu filtrācijas lietu materiāliem. Dudarevs arī devis atļauju Suprunam netraucēti šajos arhīvos strādāt.

Varas orgāni reaģējuši, atjaunojot jau pārdesmit gadus pārtrauktu praksi – ar kratīšanām un rūpīgu pašmāju un ārvalstu arhīvos tapušu pētījumu materiālu izņemšanu, un pārtraucot pētījumus, kurus atbalstīja Vācijas Sarkanais Krusts. Vēl vairāk izbrīna, ka lieta pret Suprunu un Dudarevu tika ierosināta vēl pirms pētījuma beigām, lai gan Krievijas Federācijas likumi paredz regulāru reabilitēto personu sarakstu un biogrāfisko datu publicēšanu presē. Šāda vēršanās pret vēstures pētniekiem atgādina pašus drūmākos PSRS pastāvēšanas laikus, kad tika salauzts katra varai nevēlama zinātnieka liktenis, sacīts aizstāvības vēstulē. Tāpat tur sacīts, ka “mēģinājumi reglamentēt un cenzēt vēstures pētījumus ir pretrunā ar Krievijas Federācijas konstitūciju un starptautiskajām cilvēktiesību normām”. Zinātniekiem nav vajadzīgi ierēdņu un partiju norādījumi, no kuriem ir atkarīga personiskā viedokļa izklāstīšana, pilnvērtīgas diskusijas un kas ietekmē brīvu piekļūšanu arhīvu dokumentiem. Akadēmiskās iestādes ir pietiekami zinošas un patstāvīgas, lai kā eksperti piedalītos zinātniskos disputos, kurus tikai diskriminē dažādas komisijas, kas radītas ar mērķi “cīnīties pret vēstures viltošanu”. “Patiesībā īsta tēvzemes vēstures viltošana notiek tad, ja aiz atslēgas tiek turēti vērtīgi arhīvu materiāli un notiek nesenās pagātnes mitoloģizēšana,” teikts protesta vēstulē.

Drēgns 1962. gada novembra rīts. Jauniesaucamo ešelons lēnām atstāja Rīgas staciju. Neviens no mums nezināja, kur paies trīs obligātā dienesta gadi. Viens bija pilnīgi skaidrs – kā Latvijas iedzīvotājus Latvijā dienēt mūs neatstās. Kāpēc gan Padomju Savienībā tika piekopta tāda prakse?

***

1944. gada janvāris. Fronte katru dienu aprija desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību. Kara turpināšanai cilvēkresursi PSRS bija ārkārtīgi nepieciešami. Tajās dienās pirmo reizi kara laikā Kremļa varasvīri Maskavā sasauca Vissavienības komunistiskās partijas centrālkomitejas (VK(b)P CK) plēnumu. Darba kārtība bija raiba, taču būtiskākais ir tas, ka tika atbalstīti likumprojekti par pilnvaru piešķiršanu savienotajām republikām ārējo sakaru jomā un republikānisko militāro formējumu izveidošanā. Likumprojekts par aizsardzības tautas komisariātu izveidošanu savienotajās republikās noteica, ka “savienotās republikas organizē republikāniskus karaspēka formējumus”, kā arī papildināja PSRS Konstitūcijas 18. pantu ar atzīmi: “Katrai savienotajai republikai ir savi karaspēka formējumi.” Likumprojektus 1944. gada 1. februārī pieņēma PSRS Augstākās padomes (AP) sesijā, un tie ieguva likuma spēku.

“Latvijas divīzija”

Minētajā plēnumā piedalījās arī Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LK(b)P CK) 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Viņam bija labi zināms, kā republiku karaspēka formējumu jautājums tika risināts jau 1940./1941. gadā un kas notika ar Latvijas armijas vietā izveidoto 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, kura daudzi virsnieki un kareivji kā padomju režīmam neuzticamas personas tika atvaļināti vai apcietināti. 24. strēlnieku korpusa paliekas kara sākumā izšķīda Ziemeļrietumu frontes nestabilajās pozīcijās.

Aptuveni tajā pašā laikā LK(b)P vadībā radās ideja organizēt jaunu karaspēka vienību. Pēc norunas ar sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieku Ļevu Mehlisu Kalnbērziņš sagatavoja VK(b)P CK lēmuma projektu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu. Tā kā stāvoklis sarkanajai armijai bija kritisks, priekšlikumu ātri pieņēma un 1941. gada 3. augustā PSRS Valsts aizsardzības komitejas (VAK) priekšsēdētājs Josifs Staļins parakstīja VAK lēmumu, kurš noteica: “Pieņemt Latvijas K(b)P CK priekšlikumu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu ar tās iekļaušanu Ziemeļrietumu frontes sastāvā. Uzdot Latvijas K(b)P CK un Latvijas PSR Tautas komisāru padomei kopā ar Ziemeļrietumu frontes štābu uzsākt Latvijas strēlnieku divīzijas formēšanu no bijušās strādnieku gvardes, milicijas, partijas – padomju darbinieku un citu Latvijas PSR pilsoņu sastāva, kuri evakuēti uz KPFSR teritoriju.”

Jaunās karaspēka daļas ar nosaukumu “Latvijas divīzija” formēšana notika Maskavas kara apgabala Gorohovecas nometnē. Nobažījušies par brīvprātīgo lēno pieplūdumu, LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un Jānis Kalnbērziņš 1941. gada 21. augustā PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam Jefimam Ščadenko rakstīja: “Lūdzam Jūsu rīkojumu Jaroslavas, Ivanovas, Kirovas, Molotovas, Penzas, Gorkijas, Sverdlovskas, Omskas, Novosibirskas apgabalu un Tatārijas, Čuvašijas, Baškīrijas autonomo republiku un Altaja novada kara komisariātiem sniegt daudz aktīvāku palīdzību mūsu pilnvarotajiem par Latvijas PSR pilsoņu (ne tikai latviešu, bet arī krievu, ebreju un citu no Latvijas teritorijas), kā karaklausībai pakļauto, tā arī brīvprātīgo, kurus SZSA [Strādnieku – zemnieku sarkanās armijas] rindās savervējuši un atlasījuši K(b)P CK un Latvijas PSR TKP pilnvarotie, savākšanā un nosūtīšanā uz Latvijas divīzijas formēšanas vietu Gorkijā ne vēlāk par š. g. 25. augustu.” Līdz 1941. gada oktobra sākumam Latvijas divīzijā savāca 10 877 karavīrus.

Nāve no lodēm un bada

Asiņainajās kaujās Ziemeļrietumu frontē 201. latviešu strēlnieku divīzija, kā to nosauca, cieta ļoti lielus zaudējumus. Papildināt to ar Latvijas iedzīvotājiem nācās arvien grūtāk. 1943. gada 8. martā Kalnbērziņš un Lācis Ziemeļrietumu frontes pavēlniekam maršalam Semjonam Timošenko rakstīja: “Ar katru dienu papildināt latviešu divīziju mums kļūst arvien grūtāk, jo visi LPSR evakuētie pilsoņi, kuri derīgi kara dienestiem, atrodas divīzijā vai rezerves pulkā. Patlaban no 1. atsevišķā Latvijas rezerves strēlnieku pulka uz divīziju papildinājumam nosūtīti 3000 cilvēki, kuru vidū daudz citu Padomju Savienības tautību pārstāvju.” 1942. gada 21. maijā ziņojumā Kalnbērziņam divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Veikins žēlojās: “Uzņemts pārāk straujš kurss uz divīzijas rusifikāciju. Cilvēki aizmirsuši, ka tā ir Latvijas divīzija. Sevišķi stipri tas ietekmē vadošo kadru izraudzīšanu.”

Tikai no 1942. gada 28. novembra līdz 16. decembrim vien 201. (no 1942. gada 5. oktobra – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzija zaudēja 4000 kritušo un ievainoto. Tie nebija tikai kauju zaudējumi. LK(b)P CK sekretārs Žanis Spure kādā ziņojumā Kalnbērziņam un Lācim rakstīja: “Pēc ziņām, kuras ienākušas Ziemeļrietumu frontes Politpārvaldē, Latvijas strēlnieku divīzija ļoti nepietiekoši tiek apgādāta ar pārtiku. Divīzijas politiskās nodaļas vadītājs b. Zutis ziņojumos Politpārvaldei ziņo, ka no 1942. gada 23. līdz 30. maijam divīzijas medicīniskajā punktā reģistrēti 332 cilvēki ar diagnozi – stipra novājēšana. To skaitā 112 cilvēki pilnīgi bezspēcīgi un 18 no vājuma nomira. Katru dienu divīzijas medicīniskajā punktā tiek reģistrēti no 20 līdz 40 novājēšanas gadījumiem (aiz pārtikas trūkuma).”

Ar sarkanās armijas ģenerālštāba 1944. gada 30. maija direktīvu tika uzsākta 308. latviešu strēlnieku divīzijas formēšana. Uz šīs un 43. gvardes divīzijas pamata izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu. Kad sarkanā armija iebruka Latvijā 1944. gadā, aizsākās tās iedzīvotāju mobilizācija. Padomju Latvijas varasvīriem bija pamats uzskatīt, ka vietējā Aizsardzības tautas komisariāta izveidošanai nekādu šķēršļu nebūs. Šo jautājumu iekļāva LPSR AP sesijas darba kārtībā. Sesija 1944. gada 5. – 6. oktobrī notika Daugavpilī. Tās laikā Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Lācis norādīja: “Šodien mums vairs nav viena divīzija vien, šodien plecu pie pleca kopā ar lielās krievu tautas un visu pārējo tautu dēliem Tēvijas kara frontēs cīnās vairākas latvju daļas. Sarkanās armijas rindās atrodas vairāk par desmit ģenerāļiem – latviešiem, liels skaits oficieru, kas savas zināšanas smēlušies staļiniskajā kauju skolā.”

Apmānītā republika

1944. gada 6. oktobrī LPSR AP vienprātībā pieņēma likumu “Par Latvijas PSR Koprepublikāniskā Aizsardzības tautas komisariāta nodibināšanu” un papildināja republikas konstitūciju ar punktu: “Latvijas Padomju Sociālistiskai Republikai ir savas karaspēka daļas.” Par piemērotu pretendēšanai uz LPSR aizsardzības tautas komisāra posteni atzina ģenerālmajoru Jāni Dzenīti, kura personas lietā tieši šajā laikā parādījās dokuments “Piezīmes par kandidāta izpēti”. Tajās sacīts: “Pēc savām lietišķajām un politiskajām īpašībām piemērots Latvijas republikas aizsardzības tautas komisāra amatam. Latvijas K(b)P CK sekretārs b. Kalnbērziņš Dzenīša kandidatūrai piekrīt.”

Par LPSR aizsardzības tautas komisāru Dzenītis tomēr nekļuva. Iespējams, par kandidātu uzskatīja arī ģenerālpulkvedi Maksi Reiteru, kurš Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas 3. sējuma 148. lapā minēts kā LPSR aizsardzības tautas komisārs 1945. gadā. Šī informācija ir uzmanības vērta, jo šķirkļa autors bija agrākā 130. latviešu strēlnieku korpusa štāba priekšnieks, ģenerālmajors Pēteris Baumanis. Tomēr drīzāk minētais amats nemaz nav pastāvējis.

Ne Kremlis, ne PSRS militāristi lēmumu par republiku aizsardzības tautas komisariātiem un nacionālajām karaspēka daļām patiesībā nemaz nedomāja pildīt. PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija kādā sarunā ar maršalu Georgiju Žukovu izteicās, ka nacionālajām karaspēka daļām labākajā gadījumā būtu jābūt tikai militārajām parādēm domātām “dekorācijām”. Ja tām dotu ieročus un patstāvību, atzina sarunu biedri, PSRS gals būtu neizbēgams.

Karam beidzoties, PSRS milzīgā karaspēka masa no Latvijas nevis izvācās, bet notika pretējais. Jau 1945. gada jūnijā atjaunoja Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Iekšlietu tautas komisariāta un armijas daļu skaits Latvijā palielinājās ar katru dienu. PSRS Aizsardzības tautas komisariāta pretizlūkošanas pārvalde “Smerš” ķērās pie Latvijas iztīrīšanas no “vācu pakalpiņiem” un “pretpadomju elementiem”. Paciest sev blakus kaut kādu vietējo “aizsardzības komisariātu” PSRS militāristiem nenāca ne prātā. Karš bija beidzies, un vajadzība spēlēt “‘internacionālismu” atkrita. Tika izformēta 308. latviešu strēlnieku divīzija un 130. latviešu strēlnieku korpuss.

43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju pagaidām atstāja, bet ne kā nacionālo republikas karaspēka daļu, bet Baltijas kara apgabala apakšvienību. Viļa Lāča cerētos “latviešu tautības ģenerāļus” komandēja nevis uz Latviju, bet citiem PSRS reģioniem.

Izlems Maskavā…

1946. gada 26. martā LPSR AP prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins un AP prezidija sekretārs K. Prūže Lācim rakstīja: “Ar PSRS AP prezidija 1946. gada 25. februāra dekrētu PSRS Aizsardzības tautas komisariāts pārveidots par Bruņoto spēku tautas komisariātu (tagad – Bruņoto spēku ministriju). Bruņoto spēku ministrija ir koprepublikāniska (tekstā pasvītrots. – Aut.) ministrija, tāpēc nepieciešami attiecīgi pārveidot arī koprepublikānisko Latvijas PSR Aizsardzības tautas komisariātu (ministriju).” Uz dokumenta LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Lācis uzrakstīja rezolūciju: “Šarapovam (D. Šarapovs – LPSR Ministru padomes kara daļas priekšnieks. – Aut.). Kopā ar centrālkomitejas kara daļu triju dienu laikā sagatavot priekšlikumus par šo jautājumu.”

Šarapova atbilde 1946. gada 2. aprīlī: “Sakarā ar Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas jautājumu Latvijas K(b)P CK kara daļa izdarīja pieprasījumu VK(b)P CK militāro kadru daļā, no kurienes paskaidroja, ka sakarā ar PSRS Aizsardzības tautas komisariāta un PSRS Jūras karaflotes tautas komisariāta apvienošanu kā PSRS Bruņoto spēku ministrijā, tā visos kara apgabalos tiekot veikts liels organizatoriskais darbs. Jautājums par republiku bruņoto spēku ministriju organizēšanu esot atlikts uz nenoteiktu laiku. VK(b)P CK militāro kadru daļa rekomendēja no Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas praktiskiem pasākumiem uz laiku atturēties, kamēr šo jautājumu izlems Maskavā.”

Patiesībā jautājums par Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas izveidi tika atlikts “uz visiem laikiem”. Vērā netika ņemtas ne latviešu cīņas sarkanās armijas sastāvā, ne milzīgie zaudējumi kara laukos. Pārlieku ilgs nebija arī 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas mūžs – piecdesmito gadu vidū to klusām izformēja. Iespējams, Gruzijas 1956. gada pavasara nemieru, Polijas un Ungārijas notikumu dēļ.

VK(b)P CK plēnuma un PSRS Augstākās padomes 1944. gada lēmumi par nacionālo republiku tiesībām turēt savas karaspēka daļas un veidot savas aizsardzības ministrijas formāli palika spēkā līdz pat jaunās PSRS Konstitūcijas pieņemšanai 1977. gadā. Tomēr nekad nevienam nebija ļauts šīs tiesības izmantot.

Krievijas grupai “Memoriāls” – Saharova demokrātijas balva Briselē, speciāli “Latvijas Avīzei”

Ar pārliecinošu balsu vairākumu gadskārtējā Eiropas Parlamenta balva cīņā par demokrātiju un cilvēktiesībām šogad ir piešķirta grupai “Memoriāls” no Krievijas.

Tās dalībnieki popularizē patiesību par Padomju Savienības politiskajām represijām un cīnās pret pašreizējiem cilvēktiesību pārkāpumiem bijušo padomju republiku teritorijās – Azerbaidžānā, Armēnijā, Gruzijā, Tadžikistānā, Moldovā, Ukrainā un citur. Jau kopš dibināšanas pirmsākumiem organizācija iestājas, lai izveidotu publiski pieejamu vēsturiskās izpētes arhīvu par totalitārisma represijām.

“Memoriāls” 2009. gada jūlijā bija spiests pārtraukt darbošanos cilvēktiesību jomā Čečenijā pēc tam, kad tika nolaupīta cilvēktiesību aktīviste Natālija Estemirova un viņas mirstīgās atliekas tika atrastas Ingušijā. “Memoriāla” izcilo darbu novērtējušas arī citas starptautiskās organizācijas. Organizācijai 2004. gadā piešķīra gan tā dēvēto alternatīvo Nobela prēmiju jeb Right Livelihood Award, gan Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos Nansena bēgļu balvu.

Neatstāt vienus

Simboliski, ka biedrības pirmais vadītājs bija pats Andrejs Saharovs, un tagad viņa vārdā nosauktā balva atgriežas pie Saharova paša reiz dibinātās un vadītās demokrātijas cīnītāju grupas. Šis fakts ir divkārt simbolisks arī tādēļ, ka šogad aprit divdesmit gadi kopš Andreja Saharova aiziešanas mūžībā. Patlaban “Memoriālu” vada savulaik Andreja Saharova labā roka cilvēktiesību aktīvists Sergejs Kovaļovs, kurš pazīstams jau kopš deviņdesmito gadu vidus Čečenijas kara dēļ. Kad Ziemeļkaukāzā sākās karadarbība, Kovaļovs organizēja parlamenta deputātu un sabiedrisko organizāciju misiju, kas visu kara laiku vāca un publiskoja materiālus par federālā karaspēka noziegumiem pret čečenu civiliedzīvotājiem.

Eiropas Parlamenta deputāts no Lietuvas, bijušais žurnālists un akadēmiķis Leonīds Donskis, kurš personiski pazīst Kovaļovu un pārzina grupas darbību, uzskata, ka īpaši tagad ir ļoti svarīgi sūtīt ziņu Maskavai par to, ka Eiropas Parlaments atbalsta Krievijas cilvēktiesību cīnītājus. “”Memoriāls” aptver ļoti plašu darbības lauku, un tajā darbojas ļoti drosmīgi un pašaizliedzīgi cilvēki, daži no viņiem ir zaudējuši pat dzīvību, kā, piemēram, Natālija Estemirova Čečenijā, citus iebiedējis Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova režīms, bet daudzi joprojām ir šajā kaujas laukā un cīnās par cilvēktiesībām Krievijā. Un tieši tādēļ viņus nedrīkst atstāt vienus. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs nosūtām viņiem vēstījumu, ka šie cīnītāji nav aizmirsti un vieni.”

Spītējot personiskajām sāpēm

Pērn Saharova balvu piešķīra ķīniešu disidentam Hu Jia. Šogad uz to pretendēja desmit kandidāti no Palestīnas, Indijas, Krievijas, Vjetnamas, Itālijas un citām valstīm. Kā trīs pēdējie finālisti tika izvirzīta grupa “Memoriāls”, ārsts, ginekologs Izeldins Abuelaišs ir Džabaljas – lielākās Gazas joslas bēgļu nometnes iemītnieks, kurš, savas izvēles un miera veicināšanas apsvērumu vadīts, praktizē abās robežas pusēs gan Izraēlā, gan Palestīnā. Visu pasauli ir apceļojuši attēli, kuros palestīniešu ārsts apraud savu trīs meitu bojāeju bombardēšanā, kas notika vien dažas stundas pirms 2009. gada janvārī noslēgtā pamiera. Par spīti personīgajai un ģimenes traģēdijai ārsts turpina cīņu par miera panākšanu starp izraēliešiem un palestīniešiem.

Par trešo pusfinālistu atzina eritrejiešu izcelsmes zviedru žurnālistu, rakstnieku un dramaturgu Davitu Īsāku, kurš cīnījies par savas valsts neatkarību, dibinot pirmo neatkarīgo laikrakstu un stāstot par situāciju pasaulē. Taču, uzliesmojot jauniem konfliktiem ar Etiopiju, Dāvids Īzāks, kurš bija paguvis atgriezties dzimtenē, agrā svētdienas rītā 2001. gada 23. septembrī tika saņemts gūstā un kopš aresta brīža tikpat kā nav redzēts.

Andreja Saharova balvu, kas ir 50 000 eiro liela prēmija, uzvarētājam piešķirs 10. decembrī svinīgā sēdē Strasbūrā, jo šajā datumā 1948. gadā tika parakstīta Apvienoto Nāciju Vispārējo cilvēktiesību deklarācija.

EP priekšsēdētājs Ježijs Buzeks: “Piešķirot šā gada balvu “Memoriāla” pārstāvjiem Oļegam Orlovam, Sergejam Kovaļovam un Ludmilai Aleksejevai un pārējiem cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijā, mēs ceram palīdzēt pārraut baiļu un vardarbības loku ap cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijas Federācijā un paust mūsu vēstījumu, ka pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem visā pasaulē jābūt brīviem īstenot viselementārākās tiesības – domas brīvību un izpausmes brīvību. Mums jābūt brīviem sekot mūsu domām – tas nepieciešams, lai tiktu līdz patiesībai. Ļaujiet man dalīties manā personiskajā gandarījumā par to, ka šodien varu paziņot šīs balvas ieguvēju kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un kā cilvēks, kas nāk no “Solidaritātes” un ir redzējis Poliju cīnāmies par patiesību un visbeidzot iegūstam brīvību 80. gados.”

Inese Vaidere, Latvijas EP deputāte: “Krievijas biedrībai “Memoriāls” pašlaik klājas ļoti grūti. Atsevišķi tās biedri un aktīvisti ir nemitīgi pakļauti nāves briesmām. Tas ir reāls risks, jo šie cilvēki ir gatavi iestāties par cilvēktiesībām, nežēlojot savu dzīvību. Arī tādēļ esmu ārkārtīgi gandarīta par to, ka šai organizācijai tiks piešķirta ļoti vērtīgā Saharova balva.”

http://www.2v.lv/index.php/history/36-vesture/4959-britu-vsturniece-eina-nves-clonis-bija-nevis-insults-bet-neirosifiliss

Ļeņins mira no neirosifilisa, nevis no insulta, vēsta «Daily Mail», atsaucoties uz britu vēsturnieci Helēnu Rappaportu. Dokumentos, kuri glabājās Kolumbijas universitātē Ņujorkā, viņa atklājusi norādes uz patieso Ļeņina slimību, kuras atstājis slavenais Krievijas zinātnieks Ivans Pavlovs. Pavlovs, Nobela prēmijas laureāts, kas zināms savu eksperimentu ar suņiem dēļ, sarunā ar kādu savu draugu reiz izteicies, ka «revolūciju uztaisīja trakais ar sifilisu smadzenēs».

Padomju vadība oficiāli dēveja Ļeņina slimības simptomus, ieskaitot krasas garastāvokļa maiņas un negaidītus dusmu uzliesmojumus, par arteriosklerozi – slimību, kuras daudzas izpausmes ir līdzīgaas neirosifilisam, sifilisa paveidam, kas iznīcina galvas smadzenes. Pēc Rappaportas vārdiem, «Pavlovs bija personiski pazīstams ar virkni slavenu zinātnieku, kurus uzaicināja izpētīt Ļeņina smadzees pēc viņa nāves 1924. gadā, un viņi visi piekrita šai diagnozei,» lai gan, protams, neviens no viņiem nerunāja par to publiski.

Vairāk informācijas: “Daily Mail” – http://www.dailymail.co.uk/news/article-1222209/Lenin-died-syphilis-NOT-stroke-claims-historian.html#ixzz0Uj578VLA

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=66009

Bez liekas reklāmas un preses klātbūtnes ceturtdienas pēcpusdienā ”Reval Hotel Latvia” notika Latvijas un Krievijas vēsturnieku un politologu apaļais galds ”Baltijas – Krievijas vēstures politika. Kā nonākt līdz saspīlējuma atslābumam?”.

Ar pašmāju politikas centra ”EuroCivitas” un Vācijas Fridriha Eberta fonda Latvijas nodaļas gādību rīkotais pasākums notika tā sauktajā out of record režīmā, kas nozīmē, ka žurnālisti tur nebija laipni lūgti, tāpat kā runātāju citēšana medijos. Kā liecina diskusijas dalībnieki, preses trūkums droši vien arī bija iemesls, kādēļ gan latviešu, gan krievu debatētāji uzstājās atklātāk nekā citās reizēs. Apaļā galda laikā nav bijis grūti vienoties par to, ka vēsturnieki patiesībā neko daudz politiķu noteiktajos virzienos nevar mainīt.

No Latvijas puses pasākumā piedalījās Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis, Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda, vēsturnieki Ilgvars Butulis, Gustavs Strenga, Kārlis Daukšts, kā arī politologi Andris Sprūds un Nils Muižnieks.

”Tikšanās, protams, bija vērtīga, taču mēs tādas esam jau redzējuši,” atzinās Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Andris Sprūds. Politologs atzīmēja, ka tāda veida Krievijas–Latvijas apaļie galdi Latvijā tradicionāli notiek ”diezgan pieklājīgi” un tajos ”lielie asumi netiek aizskarti”. Ja Krievijas vēsturniekus nosacīti iedala ”zapadņikos” un ‘’slavofilos”, kur pirmie pārstāv rietumniecisku, bet otri – krieviski impērisku skatu uz Eiropas 20. gadsimta vēstures notikumiem, tad Rīgā pārsvarā bija ieradušies pirmajai nometnei piederīgie. Pēc Sprūda vārdiem, tas arī noteicis toni. Taču jāatceras, ka Krievijā pārsvars tomēr ir otrajiem un tieši impēristi dominē Krievijas publiskajā mediju telpā – televīzijā, presē. ”Nevar jau to vēsturi atraut no politiskajiem  mērķiem un interesēm. Bet pašreizējā Krievijas interese ir nostiprināt savu ietekmi bijušajā padomju telpā, tāpēc arī tiek izmantota vēsture, stiprināts ”atbrīvotāja” tēls”,” aizrādīja politologs.

Pēc viņa kolēģa Nila Muižnieka novērojumiem, aktīvāk savu viedokli izteikuši demokrātiskā spārna pārstāvji, tādi kā vēstures profesors Boriss Sokolovs, radiostacijas ”Eho Moskvi” žurnālists Vitālijs Dimarskis un citi, kamēr Kremlim tuvākie pārsvarā klusējuši. Pie šiem pieskaitāmi vēstures žurnāla ”Rodina” galvenā redaktora vietniece Tatjana Fiļipova un aģentūras ”RIA Novosti” Baltijas valstu un NVS direkcijas vadītājs Alans Kasajevs.

”Bija interesanti, ka Krievijas delegāti sāka savā starpā strīdēties. Jāsaka, viņi bija ārkārtīgi kritiski noskaņoti par savas valsts attieksmi pret vēsturi, vēstures dokumentiem,” bilda Muižnieks.

Noskaņojums apaļā galda Krievijas pusē apliecinājis, ka arī Maskavā vairākums vēsturnieku, maigi sakot, nesimpatizē Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva administrācijas izveidotajai komisijai, kuras uzdevums ir it kā pretdarboties mēģinājumiem falsificēt vēsturi, bet patiesībā traktēt to tikai Krievijas interesēs. Nav jau noslēpums, ka Krievijas akadēmisko vēsturnieku aprindās neoficiāli viedoklis par 1940. gada notikumiem lielā mērā sakrīt ar Latvijā un citur Eiropā valdošo, taču atklāti atzīt okupāciju Maskavas vēsturniekiem nozīmētu sevi marginalizēt. Politisko apsvērumu dēļ tāds cilvēks tūdaļ tiktu nošķirts no uzskatu paušanas centrālajos medijos, bet viņa iespēja runāt publiski – samazināta.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=65887

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Par vienu no viņiem – kapteini Miervaldi Ādamsonu – “Mājas Viesis” jau rakstīja šā gada 17. aprīļa numurā. Šoreiz stāsts par leitnantu ALFRĒDU RIEKSTIŅU. Drosmīgu karavīru un pēckara pretošanās kustības dalībnieku. Varoni, kurš gāja bojā nodevības dēļ čekas pārspēka ielenkumā.

1913. gada 30. janvāris Sabiles iedzīvotāju Marijas un Pauļa Riekstiņu dzīvē bija īpaša diena – pasaulē nāca viņu vidējais dēls Alfrēds, par kuru tad vēl neviens nenojauta, ka viņam būs lemts kļūt par varoni.

Viņa tēvs Paulis Riekstiņš bija karojis cariskās Krievijas armijas Galīcijas ulānu pulkā. Kad mazajam Alfrēdam bija seši gadi, tēvs piedalījās cīņās pret bermontiešiem pie Rīgas. Kara laikā mira viņa māte Marija. Turpmāk zēnu audzināja audžumāte Marianna Lagzdiņa. Alfrēds mācījās Sabiles pamatskolā. Kā daudzi vienaudži, zēna gados vasaras viņš pavadīja ganu gaitās. Vēlāk strādāja dažādus darbus – par grāvraci, kuļmašīnu meistaru, šindeļu (jumta dēlīšu) plēsēju un laukstrādnieku sava krusttēva Friča Lagzdiņa saimniecībā Matkules pagasta “Dreimaņos”.

Vēlāk, jau dienesta laikā Latvijas armijā, Alfrēds kļuva par dižkareivi 7. Siguldas kājnieku pulkā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņš slēpās, kādu laiku pavadot arī mežā.

Lodes viņu neskāra

Sākoties Vācijas–PSRS karam, Alfrēds iestājas Sabiles nacionālo partizānu vienībā. 1942. gada oktobrī viņš brīvprātīgi piesakās 24. (Talsu) latviešu kārtības dienesta bataljonā. Zināms, ka Riekstiņš piedalās cīņās pret padomju partizāniem Minskas apkārtnē un kaujās pret sarkano armiju pie Ļeņingradas. Pēc instruktoru kursu beigšanas Kingisepā Riekstiņu paaugstina par kaprāli.

1943. gada pavasarī viņa vienība jau kā Latviešu leģiona 2. brigādes 40. grenadieru pulka 1. bataljons cīnās Volhovas frontē. 1944. gada 8. augustā Riekstiņu ieceļ par vada komandieri leģendārajā majora Ernesta Laumaņa komandētajā 19. latviešu divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā.

Seko cīņas jau Latvijas teritorijā – Vidzemē: pie Cesvaines, Lubānas un Mores, kuru laikā Riekstiņš par izrādīto varonību saņem savu pirmo 2. šķiras Dzelzskrustu.

Pēc vācu armiju grupas “Nord” atkāpšanās uz Kurzemi un Rīgas krišanas latviešu leģionāri turpina cīņas pie Džūkstes, Lestenes un Anneniekiem. Jau pirmajās kauju dienās 1944. gada 16. oktobrī pretiniekam tomēr izdodas nostiprināties Nabadziņu mājās. Pretuzbrukumam norīkotā leģionāru grupa tās atgūst, turpinot vajāt bēgošos sarkanarmiešus. Bet tad pēkšņi tuvējā bērzu birzī atskan troksnis un lamāšanās krievu valodā. Klusi pielavoties šai vietai, atklājas amizants skats: tikai ar pistoli bruņotā kaprāļa Riekstiņa priekšā stāv vairāki gūstā padevušies sarkanarmieši ar paceltām rokām. Tikai vēlāk viņš ar sev raksturīgo ironisko smīnu sejā atzīs – tad, kad pretinieka karavīri pacēluši rokas gaisā, viņa pistoles aptvere jau bijusi tukša…

Cīņu biedri atceras, ka Alfrēds bijis ne tikai drošsirdības paraugs, vadot izlūkreidus un triecienus. Kaujās viņu vienmēr pavadījusi arī paļāvība Dievam. Riekstiņš nēsājis kaklā pakārtu sudraba krustiņu. Līdzi viņam vienmēr bijušas lapas no Bībeles un audžumātes ar roku rakstītām lūgšanām, kas viņu sargājušas visās kaujās. Tam var ticēt vai neticēt, bet atšķirībā no citiem 19. divīzijas veterāniem ne lodes, ne šķembas viņu kara laikā tā arī nopietni neskāra.

1945. gada 16. februārī Riekstiņu apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu par cīņām pie Vamžiem. Tur viņš ar savu vadu apturējis kādu padomju triecienvienību, kas pa kaujas laukā radušos spraugu mēģinājusi nonākt latviešu pozīciju aizmugurē. No 136 vīriem Alfrēda rotā pēc kaujas dzīvi palikuši tikai 45, turklāt viņš pats stājies smagi ievainotā rotas komandiera vietā.

Vēlāk viņš kopā ar saviem vīriem naktīs dosies izlūkgājienos pāri frontei. Vējainās un lietainās pusnakts slēpti, Vēžu un Melngrāvju mājās viņi saņems gūstā veselu sarkanarmiešu rotu ar tās apreibušajiem virsniekiem priekšgalā.

“Zēni, neraustās!”

Tomēr galvenais frontes varoņdarbs viņam vēl priekšā. 1945. gada 16. martā vācu armijas izlūki konstatē lielu pretinieka spēku koncentrāciju pie Ķīpu mājām netālu no Remtes. 19. izlūkbataljona komandieris majors Laumanis norīko kaprāli Riekstiņu ar divpadsmit vīriem doties izlūkgājienā. Viņi ierauga, ka “Ķīpās” atrodas trīs krievu tanki un vairāki prettanku lielgabali. Tankisti savā nodabā bezrūpīgi pīpē un griež vaļā konservu kārbas, bet tuvējā mežā uzbrukumam gatavojas gandrīz tūkstotis sarkanarmiešu.

Apdraudētas bijušas ne tikai latviešu leģionāru pozīcijas, bet arī Remte, kur kara hospitālī atradušies vairāki simti ievainoto vācu un latviešu karavīru. Izvilcis no maksts dunci un aizbāzis aiz zābaku stulma, Riekstiņš nočukstējis: “Zēni, neraustās, ir ēsts vēl treknāks!” Viņa lēmums bijis visai riskants – pretinieka tanku un lielgabalu apkalpes vajadzēja uzveikt bez šaušanas, ar durkļiem un sapieru lāpstiņām vien… Vairāki leģionāri, kas pratuši karot ar tankiem, no tiem atklājuši uguni uz krievu galvenajiem spēkiem netālajā mežā, radot tajos visīstāko paniku. Riekstiņš licis nekavējoties ierīkot telefona sakaru līniju ar aizmuguri, informējot pulka štābu par notikušo. Pēc šiem notikumiem 1945. gada 5. aprīlī Alfrēds Riekstiņš kļuva par Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta kavalieri. Reizē ar augsto apbalvojumu viņam piešķīra arī leitnanta dienesta pakāpi un nosūtīja uz rotas komandieru kursiem Pastendē.

Pašās kara beigās Riekstiņam ar vienu no pēdējām ātrlaivām kopā ar citiem vācu un latviešu karavīriem no Pāvilostas izdodas doties prom no Kurzemes krasta. Iespējams, tikt uz šīs laivas viņam palīdzēja kaklā pakārtais nesen saņemtais Bruņinieka krusts.

1945. gada 9. maijā Riekstiņš sasniedz Gotlandi, pēc tam nokļūstot Kalmāras ostā Olandē, Zviedrijā. Pārģērbjoties par civilpersonu, viņam izdodas izvairīties no internēšanas.

Vēlāk viņš piedalās organizācijas “Daugavas vanagi” nodaļu dibināšanā.

“Alfrēda ārienē nebija nekāda brašuma vai kaujinieciskuma. Bet, ja pārrunu brīžos gadījās ieskatīties viņa palaikam piemiegtajās acīs, tad daudz kas kļuva saprotamāks. Tur reizēm atplaiksnījās tāds vēss un zilgans tērauds, kas, šķiet, nepazina ne žēlabas, ne žēlastību. Alfrēdam bija grūti samierināties ar miera laika dzīvi, jo viņš bija un palika kaujinieks,” Riekstiņu atcerējās vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis.

Ar izpletni uz okupēto Latviju

Nebūdams mierā ar otrreizējo Latvijas okupāciju, 1951. gadā Riekstiņš atsaucas britu un amerikāņu slepeno dienestu uzaicinājumam, kuri meklē brīvprātīgos darbībai ienaidnieka aizmugurē. Kādu dienu viņš pēkšņi dodas prom no Zviedrijas, vien atstājot dokumentu saini un zīmīti, lai viņu nemeklē. Rietumu sabiedroto izlūkdienestu interesēs bija iegūt ziņas par militāro situāciju PSRS teritorijā, tāpēc tie meklēja nacionāli noskaņotus ideālistus, kas vēlējās atgūt savas dzimtenes brīvību. Riekstiņu iedalīja piecu vīru grupā, kurus plānoja slepeni nogādāt Latvijā. Līdzās vairākiem citiem latviešiem viņu apmācīja ASV izlūkdienesta skolās Bavārijā, Rietumvācijā.

Riekstiņš diemžēl nezināja, ka šajā laikā Lielbritānijas un ASV izlūkdienestā jau bija iefiltrējušies vairāki PSRS aģenti, kas organizēja savu “spēli”, izveidojot viltus partizānu grupas. Tās sastāvēja no čekas darbiniekiem, kas uzturēja “slepenus” radiosakarus un pat devās uz Rietumiem, kur tikās ar ārzemju izlūkdienestu pārstāvjiem.

1952. gada 30. augustā Riekstiņš ar segvārdu “Imants” nonāk Kurzemē. Kopā ar vēl diviem latviešiem – Edvīnu Ozoliņu (“Herbertu”) un Nikolaju Balodi (“Borisu”) – Priekules apkārtnē viņu desantē ASV izlūkdienesta sūtītā divmotoru lidmašīna. Pēdējo no viņiem vējš aiznes sānis, tāpēc “Boriss” nošķiras no pārējās grupas jau tūlīt pēc piezemēšanās.

“Imants” un “Herberts” naktī slepus devās uz Riekstiņam jau labi zināmajām Dreimaņu mājām netālu no Sabiles. Diemžēl arī viņa ceļa biedrs bija Rietumu izlūkdienestā iefiltrēts, jau Zviedrijā savervēts padomju aģents. “Herberts” bija speciāli pavirši paslēpis līdzpaņemto radioraidītāju, kartes, medikamentus, naudu, pie viena kartē atzīmējot Dreimaņu māju nosaukumu. Nav brīnums, ka jau pēc četrām dienām mājas aplenca čekas karaspēks.

“Pat mirušie paliek mūsu ziņā…”

Par Riekstiņa iekrišanu un bojāeju 1952. gada rudenī ir vairākas atšķirīgas versijas. Toreizējā kolhoza brigadieris Fricis Guds vēlāk stāstīja, ka notikusi kauja. Pēc tās Dreimaņu māju šķūnī iebraukusi automašīna, kurā iekrauti vairāki kritušie vai smagi ievainotie čekisti un arī Riekstiņš, kurš miris, pārkožot ciankālija ampulu.

Friča Lagzdiņa dēls Arvīds, kurš tajā laikā mācījās Valgales pamatskolā, atceras, ka, vakarā pārnākot mājās, šķūnī redzējis visapkārt izšautas patronas. Klons un salmi bijuši asiņaini, bet mājinieki kaut kur aizvesti. Cilvēki runājuši, ka apšaudē krituši septiņi čekisti. Alfrēds baltā kreklā un paceltām rokām iznācis no šķūņa un pie akas saļimis no ciankālija ampulas iedarbības.

Dreimaņu māju iemītniece Aina Pūpola, kura toreiz bija astoņpadsmit gadus veca, stāsta, ka mājas aplenktas, taču nekāda šaušana nav notikusi. Saprotot pretošanās bezjēdzīgumu, Riekstiņš iznācis un saļimis pie šķūņa. Dreimaņu mājas pēc notikušā izpostītas, to saimnieki – notiesāti un aizsūtīti uz Vorkutas apgabalu.

Čekisti vēl trīs mēnešus meklējuši trešo ar izpletni nomesto izlūku. “Ieradies mūsmājās pie vecmāmiņas un manas mātes, Alfrēdonkulis teica, ka devies šurp, lai tuvinātu Latvijas brīvības stundu, ka nevar ļaut krievu okupācijai būt Latvijā mūžīgi,” tādu Riekstiņu, kurš viņai bijis tēva vietā un mīļi saucis par draudziņu, atceras Aina Pūpola.

Alfrēda Riekstiņa mirstīgās atliekas aizveda uz čekas mītni Kandavā, Talsu ielā 9. Tur tās nācās atpazīt viņa tēvam Paulim. Viņa 39 gadus vecais dēls izskatījies kā dzīvs, tikai pēc smaga darba iemidzis. Kad tēvs izteicis vēlmi dēlu apglabāt, pretī saņēmis vien čekas priekšnieka rupju uzbļāvienu: “Klusē! Bandītus mēs neizdodam. Pat mirušie paliek mūsu ziņā, un nevienam nestāsti, kur esi bijis, ko esi redzējis!”

Nav izslēgts, ka Alfrēda Riekstiņa kapa vieta meklējama turpat kādā gravā netālu no Kandavas baznīcas un kapsētas, kur varētu būt aprakti arī citi čekas nošautie nacionālie partizāni.
***
Leitnants ALFRĒDS RIEKSTIŅŠ:
• Latviešu leģiona leitnants, 1944. – 1945. gadā apbalvots ar Vācijas armijas kājnieku trieciennozīmi sudrabā, 2. un 1. šķiras un Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu.
• 1951. gadā piekritis sadarboties ar rietumu valstu izlūkdienestiem.
• Pēc speciālas apmācības Rietumvācijā 1952. gada 30. augustā ar izpletni nomests padomju okupētajā Latvijā.
• Kritis 1952. gada 11. septembrī pie Talsu rajona Abavas pagasta Dreimaņu mājām.
• 1992. gada 12. septembrī tur atklāta un iesvētīta viņa piemiņas vieta.