Pēc Otrā pasaules kara beigām Vācijā un citās Eiropas valstīs bija vairāk nekā pieci miljoni padomju pilsoņi. Puse no tiem atradās angļu-amerikāņu okupācijas zonā, un tikai 15% no tiem vēlējās atgriezties PSRS. Jaltas Konferencē, Staļins pieprasīja, lai visi padomju pilsoņi, neatkarīgi no to vēlmes tiktu atgriezti PSRS. Briti un amerikāņi apsolīja to veicināt. Tomēr, piespiedu repatriācija tika piemērota visiem bez izšķirības. Apvienotās Karalistes iestādes izdeva pat tos krievus, kas nekad nebija bijuši padomju pilsoņi. Šīs traģēdijas simbols bija Austrijas pilsēta Linca.

Visus izdotos gaidīja nošaušana, labākajā gadījumā Gulaga nometnes. Šaušanas komandas Lincā strādāja ar pilnu sparu.

Filma krievu valodā skatāma šeit:

http://www.online1tv.ru/2009/01/04/poslednjaja-tajjna-vtorojj-mirovojj-2007.html

vai šeit:

http://video.yandex.ru/users/leha1953/view/6/

Vietne, kurā atainoti vairāki kari dažādos skatījumos

Mūs šajā vietnē vairāk varētu interesēt 2. pasaules kara propagandas plakāti.

Padomju plakātu lapa

Vācu sabiedroto plakāti

Padomju – vācu attiecības 1939 – 1941.g.

Katiņa

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=70773

Krievijas valdība neatbalstīs daļēji pret Baltijas valstīm un citām bijušajām padomju republikām vērsto Krievijas Valsts domes īpatnējo ieceri noteikt kriminālatbildību par ”vēstures falsifikācijām”.

Ideja par labojumiem Krievijas Federācijas kriminālkodeksā atbilstoši likumprojektam “Par pretdarbību nacisma, nacistu noziedznieku un viņu atbalstītāju reabilitācijai neatkarīgo valstu – bijušo PSRS republiku – teritorijā” nāca no Kremļa partijas ”Vienotā Krievija” aprindām. 2009. gada februārī to dedzīgi atbalstīja ārkārtas situāciju ministrs Sergejs Šoigu, kurš paziņoja: ”Var ilgi šausmināties, rīkot demonstrācijas pie lietuviešu, igauņu, latviešu vēstniecībām un sašust, kāpēc tiek sagrauti pieminekļi mūsu karavīriem, bet no tā nekas nemainīsies. Bet ja valdības galva vai pilsētas mērs zinās, ka, šķērsojot Krievijas Federācijas robežu, viņš tiks arestēts un notiesāts…” Maijā Valsts domes Likumdošanas komiteja rekomendēja labojumus pieņemt.

Kā ceturtdien vēstīja Krievijas darījumu aprindu laikraksts ”Vedomosti”, vicepremjera Sergeja Sobjaņina parakstītajā slēdzienā atzīts, ka likumprojekts, kurš paredzēja par ”antihitleriskās koalīcijas valstu darbību nosaukšanu par noziedzīgām” piespriest 3 – 5 gadus cietumā vai līdz 500 000 rubļu (ap 7950 latu) soda naudu, ir juridiski nekonkrēts. Tā kā likumam vajadzēja tikt attiecinātam gan uz Krievijas, gan ārvalstu pilsoņiem, valdība nospriedusi, ka ”tam var būt nevēlamas ārpolitiskas sekas”. Kaut arī viens no ”Vienotās Krievijas” frakcijas līderiem Valerijs Rjazanskis apgalvoja, ka ”pretfašistu” likumprojekts apturēts vienīgi, lai to juridiski noslīpētu, ”Vedomosti” tomēr spriež, ka cīņa pret ”vēstures falsifikatoriem” izgāzusies. ”Pēc Valsts domes vadībai tuva ziņu avota teiktā, likumprojekts, visticamāk, tālāk virzīts vairs netiks,” ziņo laikraksts. ”Tas ir apsveicams lēmums. Vismaz nebūs politisku procesu un spiediena uz tiem krievu vēsturniekiem, kuru domas nesakrīt ar Krievijas politiķu uzskatiem par vēsturi,” situāciju komentēja Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda.

Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva administrācijas komisija, kuras uzdevums ir ”pretdarboties mēģinājumiem falsificēt vēsturi Krievijas interesēm par sliktu”, savu darbību turpina.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=70690

Ziņa par latviešu vēstures žurnālu krīzi sasniegusi pat Kremļa finansētu fondu Maskavā

Naudas trūkuma dēļ uz iznīcības sliekšņa nonākušo Latvijas akadēmisko vēstures žurnālu ”būt vai nebūt” joprojām ir aktuāls, tomēr situācijā parādījies arī pa gaismas stariņam.

Pēc publikācijas ”Vēstures žurnāli draud iznīkt” (”LA” 9. janv.), kas vēstīja par trīs akadēmisko vēstures izdevumu ”Latvijas Vēstures institūta žurnāls”, ”Latvijas vēsture. Jaunie un jaunākie laiki” un “Latvijas Arhīvi” iespējamo darbības izbeigšanu, no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sabiedrisko attiecību nodaļas saņēmu informāciju, ka finansējuma jautājums varētu tikt izlemts līdz februāra sākumam. Tas gan attiecas vienīgi uz līdzekļiem Latvijas Vēstures institūtam (LVI) un līdz ar to institūta 300 eksemplāru metienā izdotajam ”Latvijas Vēstures institūta žurnālam” (LVIŽ). LVI pretendē uz daļu finansējuma 4 miljonu latu lielās valsts pētījumu programmas vienā no sadaļām “Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)”. ”Pašlaik programmu projektu vērtēšana jau ir sākusies. Tā kā zinātnisko projektu ekspertīzes ir anonīmas, ministrijai nav tiesību nosaukt konkrētus ekspertus, tādēļ informējam, ka prioritārajā zinātnes virzienā “Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)” saņemto programmu projektu tautsaimniecisko ekspertīzi veiks Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas un Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji,” pavēstīja IZM sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dace Jansone-Klasiņa. Jāpiebilst, ka tā sauktais bāzes finansējums LVI 2010. gadam jau piešķirts (Ls 103 027), taču ar to iespējams nodrošināt tikai institūta pastāvēšanas minimumu, bet ne žurnālu. 2009. gadā LVI žurnālu spēja izdot tikai tādēļ, ka atlicināja šim mērķim zināmas summas no dažādiem zinātniskajiem projektiem piešķirtā finansējuma. Institūta direktors Guntis Zemītis skaidro, ka arī šogad darbinieki solidāri samestu ”kolekti”, ja izdotos iegūt atbalstu no programmas “Nacionālā identitāte”.

Kas attiecas uz Latvijas Universitātes (LU) finansēto žurnālu ”Latvijas vēsture. Jaunie un jaunākie laiki”, arī šeit parādījušās cerības savākt līdzekļus vismaz viena šā gada numura izdošanai. ”LU zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks mums solīja, ka noteikti ”kādu kripatiņu” iedos,” informēja žurnāla redaktore un LU žurnāla ”Latvijas vēsture” fonda vadītāja Ļubova Zīle. Kā otrs glābšanas riņķis žurnālam var kalpot LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorantūras programmas līdzekļi, jo daļa naudas tajā atvēlēta doktorantu publikāciju nodrošināšanai. Arī iepriekš doktorantūras programmas vadītājs profesors Inesis Feldmanis bijis pretimnākošs. Ņemot vērā mainīgos tipogrāfijas izcenojumus, Ļubova Zīle vēl nevarēja nosaukt precīzu summu, taču aptuvenās ”Latvijas vēsture. Jaunie un jaunākie laiki” 2010. gada pirmā numura izmaksas varētu būt ap 1500 latu. Žurnāla tirāža līdz šim bijusi 1000 eksemplāru.

Bēdīgāk klājas Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas, Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) un Latvijas Arhīvistu biedrības izdotajam žurnālam ”Latvijas Arhīvi”. Kļuvis skaidrs, ka arhīvu ģenerāldirekcija 2010. gadā izdevumam nekādus līdzekļus dot nespēs. Pēc žurnāla galvenās redaktores un LVVA direktora vietnieces Valdas Pētersones teiktā, vienīgā cerība ir Valsts kultūrkapitāla fonds vai arī kādi privāti sponsori. ”Ja es būtu pensionāre, es pati varētu to žurnālu salikt un maketēt, taču es neesmu pensijā un man nav tam laika,” nopūtās Pētersones kundze. Jāpiebilst, ka gan ”Latvijas Arhīvi”, gan citi agrāk nosauktie žurnāli iznāk četras reizes gadā.

Tikām ziņa par latviešu vēstures žurnālu krīzi sasniegusi pat Kremļa finansēto Maskavas fondu ”Vēsturiskā atmiņa” (“Istoričeskaja pamjaķ”), kurš pazīstams ar to, ka nikni apkaroja Edvīna Šnores filmu ”Padomju stāsts”. Fonda pārstāvis Vladimirs Semindejs aģentūrai ”Regnum” augstsirdīgi bilda, ka ”iespējamo kopīgo projektu īstenošanas ietvaros fonds varētu šo žurnālu redakcijām sniegt nepieciešamo finanšu palīdzību”, kaut arī attiecīgie žurnāli esot ”politizēti”, ”dogmatiski” un ”noslēgti”. Cerēsim, ka līdz Krievijas finansētiem Latvijas vēstures žurnāliem lieta tomēr nenonāks.

Uldis Lasmanis, Latvijas Avīze

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=70483

Pēc “LA” 22. jūlijā publicētā raksta “Sarkano okupantu steiga – 1941″, kurā mēģināju izanalizēt, cik daudz Latvijas pilsoņu un kādos apstākļos 1941. gada vasarā padomju vara vēl paspēja represēt vācu iebrukuma PSRS pirmajā nedēļā, saņēmu telefona zvanu, kas lika turpināt iesākto tematu, kaut arī no cita skatpunkta.

1941. gada jūnija beigu un jūlija sākuma dienās kara radītā haosa apstākļos Latvijā neskaidros apstākļos gāja bojā ne viens vien cilvēks, arī tie, kas darbojās padomju varas pusē. Rīgas milicis Žanis Bīriņš tika nogalināts 1941. gada naktī no 22. uz 23. jūniju. Ar “LA” redakcijas starpniecību viņa dēls lūdza palīdzēt noskaidrot tēva bojāejas apstākļus. Žani Bīriņu apglabāja 26. jūnijā Raiņa kapos kopā ar sešiem citiem nelaimīgajiem. Pēc viņa mātes stāsta, Žanis 22. jūnija vakarā bija gājis uz dežūru, bet dzīvs nav pārnācis. Padomju gados piederīgie nekādu izziņu par Žaņa Bīriņa nāvi nesaņēma un bērni nebaudīja arī nekādus pabalstus vai izglītības atvieglojumus.

Ieskats dokumentos

Raiņa kapu grāmatas, kas, sākot ar 1929. gadu, saglabātas ideālā kārtībā, pauž, ka 1941. gada 26. jūnijā vienlaikus blakus apbedīti: Fridrichs Vegners, Andrejs Ribins, Florians Deibners, Žanis Bīriņš, Pēteris Golubovs, Kārlis Smilga, Ādolfs Bērziņš. Kapu plāksnes saglabājušās P. Golubovam, F. Vegneram, A. Ribinam.

Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas arhīvs glabā augšminēto personu miršanas ierakstus, gan bez K. Smilgas un Ā. Bērziņa. Saskaņā ar pēcnācēju liecībām Ž. Bīriņš un P. Golubovs abi bijuši padomju gada miliči, kam kā darba vieta uzrādīta Rīgas Iekšlietu pārvalde. Nāves datums abiem 23. jūnijs; abiem tiesu medicīnas eksperts J. Kocers konstatējis “šāvienu ievainojumus un sakropļojumus”. Pārējo kapā apglabāto nāves iemesli – bumbu sprādzienu sakropļojumi.

No pēcnācēju atmiņu stāstiem zināms, ka Bīriņu ģimene, neskatoties uz tēva Žaņa dalību iekšlietu orgānos, baidījusies no 1941. gada 14. jūnija izvešanām. Sievu Mariju un abus bērnus Žanis Bīriņš nogādājis uz lauku mājām. Pēc kara kāds viņa darbabiedrs atraitnei stāstījis, ka Žanis it kā pilsētas komandantūrā, tagadējā Citadeles teritorijā, atbruņots un pēc piekaušanas nogalināts ar šāvienu galvā. Iespējams, kāda biogrāfijā noslēpta fakta dēļ un par neuzmanīgiem izteicieniem par pastāvošo režīmu. Varbūt tam visam pamatā bija apstāklis, ka Ž. Bīriņš, pēc profesijas daiļkrāsotājs, reiz saņēma uzaicinājumu strādāt Rīgas pilī, Valsts prezidenta apartamentos. Kārlis Ulmanis esot viņam piedāvājis ievākties kādā no pils labiekārtotajiem dzīvokļiem… Sekojošie notikumi pārvilka prezidenta labvēlībai svītru. Katrā gadījumā atraitne laikam tamdēļ baidījusies pēc kara interesēties par vīra likteni, baidījusies no iespējamām represijām.

Ž. Bīriņa likteņbiedra Pētera Golubova stāsts ir atšķirīgs. Pētera meita Valentīna pavēstīja, ka arī viņas mātei vienīgais ziņu avots par tēva nāvi bijis kāda paziņas stāstītais pēckara gados. Toreiz, 1941. gada pirmajā kara naktī no 22. uz 23. jūniju, pilsēta bijusi pilna bruņotām grupām. Daugavā noenkurojušies vai kreisējušie kuteri, bruņoti ložmetējiem un maziem lielgabaliem. Pēkšņi pirms pusnakts pie dzelzs tiltiem sākusies apšaude, kas pārsviedusies gar visu Daugavu un pat pilsētas iekšienē. Šauts gan ar parastām, gan trasējošām lodēm no Daugavas uz krasta mājām, no krasta uz Daugavu, no tilta uz krastu, no mājas uz māju, no ielu krustojuma uz krustojumu. Tā kā P. Golubovs sacījis, ka iedalīts tilta apsardzē, tad nosprieduši, ka viņš nogalināts tur. Izziņā, kuru pēc kara Golubova sieva saņēma no iekšlietu instancēm, minēts, ka Pēteris Golubovs skaitījies Rīgas Iekšlietu pārvaldes dienestā no 1941. gada aprīļa līdz jūnijam. Par nāves apstākļiem ne vārda. Lai gan dzimtsarakstu instanču dokumentu ieraksts taču pastāvēja jau toreiz.

Aizliegt, notvert, sodīt

To dienu Latvijas presē nav ne vārda par apšaudēm Rīgā. Ir PSRS Augstākās Padomes prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrēti par karastāvokļa izsludināšanu un ieviešanu rietumu pierobežas republikās un apgabalos, par valsts funkcijas nodošanu militārām iestādēm. Raksturīgākais punkts: “Izraidīt administratīvā kārtībā (..) personas, kas atzītas par sociāli bīstamām kā savas noziedzīgās darbības, tā sakaru dēļ ar nezināmām aprindām”. Tas iezīmēja pamatu tālāko dienu represijām Latvijā.

Ar 22. jūnija Ziemeļu–Rietumu frontes pavēli karastāvokļa apstākļos visas personas, kas “novērotas kārtības traucēšanā”, bija nododamas kara tribunālam. Civiliedzīvotājiem lika “palīdzēt karaspēkam un milicijai cīņā pret diversantiem, bandītu grupām un ienaidnieka parašutistiem”. Turklāt izpletņlēcēji varot būt civilapģērbā, latviešu valodā runājoši. Nākamajā dienā sekoja Baltijas atsevišķā kara apgabala pavēle noņemt visas gaisa antenas. Bija aizliegts parādīties bēniņos, uz jumtiem, balkoniem. Visas aizdomās turamās personas pienācās aizturēt. Tūlīt nāca Rīgas garnizona pavēle, ka “sakarā ar karastāvokli kustība un darbība pilsētā atļauta līdz plkst. 20.00 vakarā”. Līdz plkst. 5.00 pilsētā drīkstēja pārvietoties tikai karaspēks un milicija.

Te nav pieminēta strādnieku gvarde, bet par to liecina Rīgas garnizona 26. jūnija pavēle, ka “par ieročiem, kas izdoti strādnieku gvardei, obligāti jābūt apliecībai ar zīmogu, izpildkomitejas priekšsēdētāja parakstu”. Savas patruļas organizēja ne tikai izpildvara, bet arī komjaunatnes komitejas. Bez šaubām, savs patruļdienests tāpat bija Baltijas karaflotei un PSRS IeTK karaspēka 5. pulkam, kas darbojās ieslodzīto evakuācijas ešelonu organizēšanā un noteiktu kategoriju politisko cietumnieku apšaušanā.

Haoss Rīgā

Latvijas Valsts arhīva 301. fonds glabā 24. teritoriālā korpusa un citu grupējumu kaujas pavēles un ziņojumus, operatīvos kopsavilkumus. Par Rīgas aizstāvēšanu un atkāpšanos no galvaspilsētas tur nav ne vārda. Ir Rīgas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka Mežalauka atskaite par kara pirmajām dienām, kur dominē ziņojumi par it kā vācu izpletņlēcēju nomešanu Doles salā, Babītes un Baldones pagastā. Tās bija tikai baumas. IV strādnieku gvardes bataljona dalībnieki sniedza plašas liecības, kā cīnījušies ar vācu diversantiem gan Pārdaugavā, gan šaipus tiltiem bruņuvilciena aizsegā, iznīcinājuši trīs pār tiltu pārbraukušos vācu tankus. Tos likvidējot, esot saņemti gūstā 30 aizsargi, kas pārģērbušies gvardu uniformās. Vissmagākās kaujas ap Centrāltirgu un dzelzceļa uzbērumu ritēja 27. jūnijā. Bet tas bija jau pēc Ž. Bīriņa un P. Golubova nāves.

Par kara sākuma vispārējo haosu Rīgā raksta arī literāts Žanis Grīva: “Nākamajās dienās, kad dega jau vairākkārt bombardētie nami un klīda baumas, ka pilsētā izmesti parašutisti, man komjaunatnes CK sekretārs Liberts uzdeva organizēt komjauniešu sardzi – gvardus. (..) Pilsētas kanālmalā sākās spēcīga apšaudīšanās (..) mazajā kanālmalas namiņā milicija ielenkusi hitleriešu parašutistus un mums jāiet palīgā.” Kā redzam, izpletņlēcēji un diversanti rēgojās uz katra soļa. Profesors Heinrihs Strods gan norāda, ka pēc neveiksmēm 25. jūnijā pie Vaiņodes vācieši atteikušies no tālākiem desantiem un kaujās Latvijā neizmantoja Kēnigsbergā sagatavotos izpletņlēcējus.

Pēdējos gados svētīgu darbu veikusi skolotāja Tamāra Zitcere. Kopā ar palīgiem viņa pēc Dzimtsarakstu nodaļas arhīva miršanas pierakstiem uzskaitījusi visus Rīgā un Rīgas rajonā no kara sākuma līdz vācu ienākšanai bojāgājušos cilvēkus – 275 personas. Kā civilistus, tā militārpersonas. Turklāt starp pirmajiem ir Baltezerā čekistu nogalinātās privātpersonas.

Pārpratuma upuri?

Summējot visu minēto, skaidru atbildi par mūs interesējošo 1941. gada 23. jūnijā bojāgājušo cilvēku likteni dot nevar. Taču hipotēzes veidot var.

Daudzo padomju instanču militāro patruļu darbība un maršruti Rīgā netika koordinēti. Steigā pēc priekšniecības pavēlēm norīkotas patruļas aptumšotā pilsētā varēja saskatīt visu ko. Ielās patrulēja PSRS regulārā karaspēka, iekšlietu pulka karavīri, strādnieku gvarde un vēl komjaunatnes gvardes locekļi. Daugavas ūdeņos un to tuvumā – matroži. Visi viņi saņēma instrukcijas par desantnieku bīstamību, privāti vai padomju karavīru formās tērptiem vācu diversantiem, par vietējo “nacionālistu” aktivitātēm. To, ka satraukums un neziņa valdīja pat vadošo amatpersonu aprindās, liecina nemitīgās “parašutistu trauksmes” un it kā “aizsargu” (atmiņās rakstīts – “apsargu”) atklāšanas. Nesaskaņotu paroļu, aptumšoto pilsētas ielu, vācu uzlidojumu apstākļos nepieradušo cilvēku nervi lika nospiest šautenes sprūdu nedomājot. Un sekoja atbildes šāvieni…

Arī tuvinieku dzirdētais Žaņa Bīriņa nāves variants ir vērā ņemams. Baumu un ienaidnieku drudžainās meklēšanas atmosfērā katrs vāciem veltīts pozitīvs vārds varēja radīt aizdomas. Padomju krimināllietas daudzos gadījumos liecina par neuzmanīgiem, “fašistu armiju un ieročus” slavējošiem epitetiem, kas izmeklēšanas gaitā pārtapa nāvessoda garantos. Arī šo rindu autors 1945. gada pavasarī saņēma aizrādījumu no krievu staršinas – nelielīt vācu kareivju katliņu pārdomātās, ērtās formas (“Mņe ta što, no Smerš tvojo voshiščeņije fašistskoj ekipirovke možet rassmatrivaķ po inomu“/ “Kas tad man, bet pretizlūkošana uz tavu sajūsmu par fašistu ekipējumu var paskatīties citādi”).

Baiļu un neziņas haosu 1941. gada 2. jūlijā aprakstīja pat vācu diriģētā “Tēvija”: “Četras naktis un trīs dienas likteņa varai pamestā pilsētā pa ielām vēl braukāja miliči un sarkanarmieši ar paceltām šautenēm un raidīja namu logos šauteņu un ložmetēju zalves. (..) Baumas, ka no namiem šauj uz krievu karavīriem latviešu partizāni, ka Rīgā izsēdināti vairāki vācu kara desanti…”

Pat ļoti ticams, ka šī raksta varoņi Žanis Bīriņš un Pēteris Golubovs, tāpat kā daudzi citi, jau pirmajā dežūrnaktī varēja uzdurties karavīru vai pat citu gvardu patruļai. Nakts tumsā, nezinot paroles, visi atklāja uguni. Kļūmi, protams, noskaidroja, taču padomiskais princips – neatzīt kļūdas – pat pēc kara liedza kritušo pēcnācējiem saņemt kādu informāciju vai atbalstus. Tāpat kā simtiem tūkstošu kaujās bez vēsts pazudušo padomju karavīru piederīgajiem.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=70422

Peļņa nekad nav bijusi akadēmisko izdevumu mērķis

Ekonomiskās krīzes apstākļos bojāeja draud ne tikai literatūras mēnešrakstam “Karogs”, kā to jau ziņojuši mediji. Drīzumā var pārstāt iznākt arī Latvijas vēstures zinātnei veltītie periodiskie akadēmiskie izdevumi.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvija varēja lepoties ar trim akadēmiskiem vēstures žurnāliem:

”Latvijas Vēstures institūta žurnāls”, ”Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki” un “Latvijas Arhīvi”. Tradicionāli tie ceļojuši pie lasītāja četrreiz gadā, bet, tā kā potenciālo pircēju loks ir šaurs, lielākoties šie žurnāli tiek izdalīti par velti dažādām iestādēm. Par peļņas gūšanu nekad nav bijis runas, un peļņa nekad arī nav bijusi akadēmisko izdevumu mērķis.

”Mēs ļoti ceram, ka spēsim šogad izspiest vismaz vēl vienu žurnālu. Autori ir, raksti arī un būtu vēl. Abonējami šogad neesam, jo nevaram garantēt savu iznākšanu,” atzinās Latvijas Universitātes (LU) žurnāla ”Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki” redaktore un LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonda vadītāja Ļubova Zīle. Līdz šim žurnālu finansēja LU kopā ar Latvijas Zinātnes padomi. 2010. gadam naudas nav. Zīles kundze cer ”kādu mazumiņu” tomēr savākt. Ja izdosies, šā gada pirmais numurs iznāks martā. Ļubova Zīle pati par žurnāla un fonda vadīšanu nekādu atalgojumu nesaņem, un vienīgais algotais darbinieks (alga Ls 100 mēnesī) ir cilvēks, kas nodarbojas ar žurnāla salikšanu un citiem tehniskajiem jautājumiem.

Žurnāls ”Latvijas Arhīvi”, ko izdod Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija, Latvijas Valsts vēstures arhīvs un Latvijas Arhīvistu biedrība, aizvadītajā gadā iznāca, lielākoties pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam. Šogad tā nebūs, jo valsts iestādes uz fonda naudu vairs pieteikties nevar. Vai ar žurnālu ”būs cauri”? ”No vienas puses, varētu sacīt, ka mēs savu darbību beidzam. No otras, mēs tomēr mēģināsim atrast naudu vismaz vienam numuram, vai iznākt kā gadagrāmata,” bilst izdevuma galvenā redaktore Valda Pētersone. Nav izslēgts, ka ”Latvijas Arhīvi” nākotnē iznāks tikai elektroniskā versijā, taču arī tam nepieciešamas zināmas finanses.

Vislielākās izdzīvošanas iespējas, šķiet, ir LU Latvijas Vēstures institūta (LVI) izdotajam ”Latvijas Vēstures institūta žurnālam”. Izdevums garantētu valsts finansējumu pēdējos pāris gadus nav saņēmis, un grūtības tam nav nekas jauns. ”Pagājušajā gadā mēs iznācām daļēji uz pašu rēķina – vienkārši darbinieki paši vienojās, ka samazinās savas algas un honorārus, lai žurnāls varētu iznākt. Bet šogad būs grūtāk,” stāsta žurnāla redaktore Ineta Lipša. Cerības saistās ar valsts atbalstīto programmu ”Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)”. Vienīgi nav skaidrs, vai LVI projektiem no šā ”katla” kas atleks. Situācija solās būt skaidrāka tuvāk pavasarim. ”Ja naudu mums neiedalīs, tad žurnāla nebūs,” konstatē Lipša.

Saprotams, ka neviens akadēmisks vēstures izdevums nevar sevi atpelnīt. Tāpat diskutējams ir jautājums, vai trīs šāda veida žurnāli, par kuru eksistenci liela daļa valsts iedzīvotāju varbūt nemaz nezina, Latvijai nav pārāk liela greznība. Taču vismaz vienam ”virs ūdens” noturēties vajadzētu, jo akadēmisks vēstures izdevums ir vienīgā vieta, kur arheologiem un vēsturniekiem operatīvi publicēt savus darbus, paziņot par paveikto. LU doktorantam, lai saņemtu zinātnisko grādu, nepieciešamas piecas publikācijas. Kur vēstures doktorants tās dabūs, ja tam liegs tribīni? ”Tas ir jautājums: vai esam provinciāla valsts, kur ļaudis sēž kokos un ēd sēnes, vai tomēr ES zeme, kur zinātnē, tajā skaitā vēsturē, viss notiek, kur pētījumi atbilst laika garam,” uzsver Lipša. ”Tādi izdevumi uztur vēsturisko atmiņu, veido izpratni par vēsturi. Ideoloģijā, identitātē mēs vienmēr balstāmies uz vēsturi. Varbūt kāds pētījums vēsturē valsts drošībai dod pat vairāk nekā viena prezidenta vizīte!” atgādina LVI direktors Guntis Zemītis.

Uzbrukumi Baltijai Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongresā

Nenogurdināmais Efraims Zurofs nerimstas: ņemdams vārdu starptautiskā konferencē, ko Berlīnē sasaucis Vispasaules krievvalodīgo (!) ebreju kongress, viņš uztraucas par to, ka “Baltijas republikas tērē miljoniem eiro, lai pārliecinātu Eiropas Savienību par komunisma un nacisma salīdzināmību”.

Zurofs uzsver, ka Vakareiropā vietējie iedzīvotāji palīdzējuši sameklēt ebrejus, sadzīt tos dzelzceļa stacijās un nosūtīt uz nāves nometnēm, kamēr Austrumeiropā iedzīvotāji aktīvi piedalījušies ebreju masveida slepkavošanā. Zurofs piebilst, ka uz Austrumeiropu tika sūtīti ebreji no citām valstīm, lai viņus tur slepkavotu. Te vēlos atgādināt, ka Vakareiropas ebreji tika sūtīti iznīcināšanai uz Aušvicu okupētās Polijas teritorijā, tāpat kā uz Rīgu, Minsku un Lodzu, jo Hitlers un Himlers nevēlējās demonstrēt savu barbarismu “civilizētajās rietumzemēs”, kamēr Polija un okupētie PSRS novadi Lielvācijas vadības ieskatā bija barbaru telpa, kur nav ko piņķēties.

Baltijas valstis vēlas, lai Eiropas valstis noticētu: nacisms salīdzināms ar komunismu, un tādējādi komunisms būšot atbildīgs par genocīdu, tāpat kā nacisms, norāda Zurofs un izspēlē trumpi: “Daudzi Eiropā uzskata ebrejus par komunistiem. Tātad rezultātā pašus ebrejus apsūdzēs genocīdā.”

Trāpīga, argumentēta atbilde Zurofam lasāma vēsturnieka Timotija Snaidera apcerējumā “Holokausts: ignorētā realitāte”, kas publicēta žurnāla “The New York Review of Books” 2009. gada 16. jūlija numurā.

Snaiders uzsver, ka divas trešdaļas no visiem Otrā pasaules kara laikā iznīcinātajiem ebrejiem 1942. gada nogalē bija nogalināti. Pasaulē atceras pirmām kārtām to, kas 1943. un 1944. gadā notika Aušvicā, kur gāzes kamerās tika iznīcināti galvenokārt ebreji, kurus atveda no Vakareiropas.

Tas, ko tālāk raksta Snaiders, būtu, ja tā varētu teikt, Zurofam jābāž zem deguna: pat izsmeļošs Vācijas nacistu slepkavību apraksts ir nepilnīgs, ja aplūkosim zvērības, kas notika Eiropā 20. gadsimta vidū. Tā otrā valsts, kas tajā laikā slepkavoja eiropiešus masveidā, bija Padomju Savienība. Visā staļinisma periodā – no 1928. līdz 1953. gadam – padomju politikas rezultātā tika nogalināti, pēc visai konservatīviem aprēķiniem, pāri par pieciem miljoniem cilvēku. Snaiders apraksta kolektivizācijas šausmas, golodomoru Ukrainā. Tā dēvētās poļu akcijas gaitā tika nošauts 111 091 cilvēks. Snaiders gan nemin ļoti līdzīgo “latviešu akciju” Padomju Savienībā, bet “Latvijas Avīzes” lasītājiem tā ir zināma…

Kartē, kas pievienota Snaidera apcerējumam, līdzās nacistiskajām nāves nometnēm kā padomju masu slepkavību vietas atzīmētas Katiņa, Kuropati pie Minskas, Bikivņa pie Kijevas. Snaiders arī neaizmirst pieminēt vācu sievietes, ko izvaroja sarkanarmieši.

Beigās pats atļaušos atbildēt Zurofa teiktajam, ka “daudzi Eiropā uzskata ebrejus par komunistiem, tātad rezultātā ebrejus apsūdzēs genocīdā”. Jā gan, čekā un gulaga administrācijā bija arī ebreji, bet tas nebūt nenozīmē, ka “žīdi ir komunisti”, un tas, ka, teiksim, Arāja komanda sastāvēja no latviešiem, nebūt nenozīmē, ka “latvieši ir fašisti”. Punkts.

Raksts par somu armiju

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=69203

Atis Klimovičs, Diena

Apšaudījusi savas pozīcijas Mainilā 1939.gada 26.novembrī, PSRS šajā provokācijā apsūdzēja somus un pēc četrām dienām sūtīja Sarkano armiju pāri Somijas robežai, un atzina par leģitīmu somu komunista Oto Kūsinena marionešu valdību. Somu vēsturnieki uzskata, ka padomju ģenerāļi gatavojušies jau pēc četrām dienām ieņemt Vīpuri pilsētu, pārraujot Mannerheima aizsardzības līniju, un 14 dienu laikā iesoļot galvaspilsētā Helsinkos.

Par šāda zibenskara iespējamību, ņemot vērā abu valstu nevienlīdzīgo spēku samēru, tolaik šaubījās tikai retais citu valstu politiķis. Tāpat bija arī Latvijā, kas jau bija nonākusi zināmā atkarībā no PSRS pēc bāzu līguma noslēgšanas. Daudzi ārvalstu reportieri bija ieradušies Helsinkos, lai tur fiksētu Sarkanās armijas ienākšanu.

Bargo ziemu Eiropā pirms 70 gadiem, iespējams, dažs labs meteorologs bija paredzējis, taču notikumi, kas toziem risinājās Somijā, daudziem politiķiem un pieredzējušiem laikrakstu reportieriem bija liels pārsteigums. Somija neatkarīgas valsts statusā bija paspējusi aizvadīt tikai 22 gadus, turklāt tās neatkarības vēsturē jau bija sāpīga rēta — 1918.gada pilsoņkarš, kas sašķēla un novārdzināja nāciju. Tomēr 20 gados, daudz un smagi strādājot, bija sakrāta apņēmība un organizētība, ar kuru somi pārsteidza pasauli. Bija izdevies gūt ievērojamus sasniegumus daudzās nozarēs, sajust saimniecības un nacionālās kultūras augšupeju un nepazaudēt ticību parlamentārajai demokrātijai — visi šie spēka avoti tiek minēti, lai izskaidrotu vēstures brīnumu, kas jau no izcelšanās pirmajām dienām ieguva nosaukumu Ziemas karš.

Tas sākās 1939.gada 30.novembrī, kad Padomju Savienība uzbrukumā Somijai nosūtīja 460 tūkstošus Sarkanās armijas karavīru. Pārsvars pār somu armijas spēkiem — 10 reižu vairāk lidmašīnu, 40 reižu vairāk tanku — bija tik liels, ka no padomju viedokļa šo situāciju varētu raksturot ar Ņikitas Hruščova izgudroto “parunu”: kad Staļins saka — dejo, gudrs vīrs arī dejo. Tomēr somi nebija gatavi “dejai” ar Staļinu, lai gan vēl pirms pāris mēnešiem kopā ar visu pasauli bija vērojuši, kā Hitlera un Staļina armiju triecienos pazūd iedzīvotāju skaita ziņā daudz lielākā neatkarīgā Polija. Atteikusies parakstīt sadarbības līgumu, kādam piekrita Baltijas valstis, un nespēdama pieņemt Maskavas nepamatotās prasības par apmaiņu ar teritorijām, jo tas nozīmētu atteikties no lielas savas zemes daļas, Somija izšķīrās par pretošanos. Jau kara pirmajā dienā krievu bumbvedēji parādījās virs Helsinkiem.

Latvijas avīžu degpunktā

Karš Somijā 1939.gada decembrī ieņēma nozīmīgu vietu galveno Latvijas laikrakstu slejās, un no Helsinkiem jau kopš kara pirmajām dienām tika saņemti speciāli gatavoti ziņojumi. Jaunāko Ziņu korespondenta J.Kāģa 1.decembra ziņojums par pieredzēto aviouzbrukumu: “Trotuāri kā sētin bija nosēti ar sabirzušo logu stiklu drumslām. Netālu no nama, kurā dzīvoju, uz ielas ieraudzīju degbumbas šķembas, no kurām pacēlās gaisā dūmi un liesmas. Divus namus tālāk ieraudzīju paceļamies gaisā melnus dūmus. Izsteidzos uz ielas. Kā namam, kur dzīvoju, tā arī visos pārējos apkārtējos namos bija izbirušas visas logu rūtis — gan tās, kas nebija aplīmētas papīra strēmelēm, gan arī aplīmētās. Skatlogos izstādītās preces un citas lietas bija sakritušas juku jukām. Kāda apģērbu veikala skatlogā novietotie manekeni bija apgāzušies; tie izskatījās gluži kā ievainotie. Noskaidrojās, ka namā, no kura pacēlās dūmi, iekritusi degbumba. Sprādziens bija prasījis arī vairākus cilvēku upurus. Pēc dažiem mirkļiem atsteidzās sanitāru automobiļi. Tie gan nebija īstie sanitāru automobiļi, bet improvizēti no smagajām automašīnām. Šinīs automobiļos ievainotos steigšus aizveda uz slimnīcu. Nedaudz mirkļos visa degošā nama apkaime bija ietinusies melnu dūmu segā. Šņākdamas un sprašķēdamas pret debesīm šāvās milzīgas liesmu mēles. Atsteidzās ugunsdzēsēji un policija, kas pārtrauca satiksmi apkārtējās ielās.”

Vēlāk Jaunāko Ziņu reportieris nokļuva Somijas Ārlietu ministrijā, kur uzzināja, ka prezidents Kallio izsludinājis valstī karastāvokli un par visu somu bruņoto spēku pavēlnieku iecēlis cariskajā Krievijā karjeru sākušo virsnieku, baltsomu armijas vadītāju Somijas pilsoņkarā, feldmaršalu Karlu Gustavu Mannerheimu. Viņam tolaik bija 72 gadi. Tajā pašā dienā pieredzējušais feldmaršals, kurš līdz pēdējam brīdim uzskatīja, ka valdībai jāspēj rast vienošanos ar Padomju Savienību, jo labi apzinājās padomju militāro spēku, savā pavēlē nr.1 uzrunāja somu karavīrus: “Drošsirdīgie somu kareivji! Es ķeros pie šiem pienākumiem brīdī, kad mūsu sensenais ienaidnieks atkal uzbrūk mūsu valstij. Uzticība komandierim — galvenā panākumu gūšanas ķīla. Jūs pazīstat mani, es pazīstu jūs un zinu, ka ikviens no jums ir gatavs izpildīt savu pienākumu līdz pašai nāvei. Šis ir mūsu atbrīvošanās kara turpinājums un pēdējais cēliens, mēs cīnāmies par ticību un tēvzemi.”

Somu oficiālie avoti ziņoja, ka pirmajās divās Helsinku bombardēšanas dienās 30.novembrī un 1.decembrī nogalināti 67 un ievainoti 248 cilvēki, bija cietušas 233 ēkas. Cīņas notika gar visu Somijas un PSRS robežu līdz pat Petsamo ziemeļos, taču galvenais padomju uzbrukums vērsās pret tā saukto Mannerheima līniju — netālu no Ļeņingradas starp Lādogas ezeru un Somu līci. Ziņu aģentūru un avīžu korespondenti, kuru lielākā daļa tolaik uzturējās Helsinkos, vēstīja par saspringtām cīņām. Jaunākās Ziņas 5.decembrī rakstīja: “…[kaujas] vietām apgrūtinājuši sniegputeņi un aukstais laiks, kas pēdējās dienās iestājies visā Somijā. Biezie sniega mākoņi ievērojami traucējuši arī aviācijas darbību. Visi šie apstākļi — aukstums un sniegputeņi, pēc militāro aprindu izteicieniem, somiem nākot par labu. Visniknākās kaujas vakar bijušas ziemeļos no Lādogas ezera.”

Latviešu avīzēs visu Ziemas kara pirmo mēnesi bija daudz tam veltītu rakstu. Līdzās atradās gan padomju, gan somu oficiālie ziņojumi. Tomēr vēstījumi no Maskavas lielākoties tika ievietoti lappuses augšpusē — acīmredzot cenšoties lieki neuztraukt PSRS. Autoritārajos apstākļos jau tā ierobežotā prese pēc Maskavas uzspiestā līguma par Sarkanās armijas bāzu izveidošanu Latvijā kļuva vēl nebrīvāka. Bruņoto spēku dienas avīze Latvijas Kareivis 22.decembrī rakstīja: “Vakar visas Padomju Savienības republikas un tautas svinīgi atzīmēja sava izcilā valstsvīra un tautu vadoņa Josifa Staļina 60 gadu dzimšanas dienu. Dzimšanas dienas svinības ievadīja koncerti, sapulces un citi plaši sarīkojumi.”

Rakstā, kurā uzskaitīti PSRS vadītāja dzīves dati, karš Somijā pat netiek pieminēts, taču tiek uzsvērts: “Viņa [Staļina] laikā izveidojušās Padomju Savienības attiecības ar kaimiņvalstīm un nostiprinājies SPRS valsts starptautiskais stāvoklis. Ar viņa personīgo visciešāko līdzdalību arī noslēgts mūsu — SPRS savstarpējās palīdzības pakts. Tāpat savstarpējās palīdzības pakti noslēgti ar visām pārējām Baltijas valstīm.” Brīvā Zeme 15.decembrī rakstīja, ka par sirsnīgo uzņemšanu Maskavā PSRS augstākajiem vadītājiem nosūtītajā telegrammā pateicas Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un ārlietu komisārs Molotovs atbildējis: “Esmu ļoti pateicīgs Jums, virspavēlnieka kungs, par sirsnīgo sveicienu un Jūsu apliecinātām jūtām. Atļaujiet man izteikt pārliecību, ka Jūsu apmeklējums nāks par labu Igaunijas un Padomju Savienības tautu vispusīgās un auglīgās sadarbības tālākai stiprināšanai.”
Pasaule uzzināja par somiem
Somijas Aizsardzības universitātes militārās vēstures profesors Marti Turtola uzskata, ka pretošanās agresoram 1939.gadā devusi somiem pašpaļāvību nākotnē. “Mūsu valsts, lai gan lielāka par Igauniju un Latviju, tomēr ir neliela. Tolaik tajā bija tikai 3,5 miljoni iedzīvotāju. Pretošanās noteikti ir vairojusi pārliecību par saviem spēkiem, un šie 70 gadu vecie notikumi ir svarīgi joprojām, mums ir jāsargā sava valsts, jānodrošina tās neatkarība, un tas ir svarīgi mūsu ikdienas dzīvē.” Puse Somijas iedzīvotāju, kā arī valsts politiskā un armijas vadība laikā starp abiem pasaules kariem esot bijusi pārliecināta, ka PSRS noteikti uzbruks Somijai, tiklīdz būs pietiekami stipra un būs izveidojušies atbilstoši apstākļi. Par to liecinājuši padomju militārie plāni. Lai gan arī Somija nav bijusi pilnībā gatava šādam karam, tomēr tā spējusi sagatavoties labāk par pārējām Ziemeļvalstīm, kā arī nelielajām Baltijas un Beniluksa valstīm.

“Mums bija gana ilgs dienesta laiks — karavīriem viens gads, virsniekiem 15 mēnešu, un mūsu politikā vispār nebija pacifistu kustības, kā tas bija, piemēram, Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē. Arī dzīves līmenis 30.gados bija paaugstinājies, un cilvēki juta, ka viņiem ir ko sargāt.” Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās nosargāt valsts neatkarību, bija parlamentārā sistēma, pie kuras somi turējās pretēji daudzām citām Eiropas valstīm, uzsver profesors. “Protams, mums bija problēmas ar parlamentāro sistēmu sākumā, bija arī aktīva Austrumbotnijas labējo kustība 30.gadu sākumā. Tomēr Somijas demokrātiskā sistēma funkcionēja visu laiku. Vienīgi komunistu partija bija aizliegta, visas citas partijas bija pārstāvētas parlamentā. Mums bija brīva prese. Brīvā prese ļāva paust protestu, ja kāds to vēlējās. Man šķiet, tas deva cilvēkiem priekšstatu, ka viņi var ietekmēt politiku.”

Pusgadu pirms kara sākuma Somijā bija sākusies brīvprātīga kustība, kuras biedri pieteicās aizsardzības nocietinājumu celtniecībā. Cilvēki ziedoja vienu nedēļu laika un devās uz Karēliju, lai raktu tranšejas, būvētu citus nocietinājumus — pavisam šajos darbos piedalījās ap 70 tūkstošiem cilvēku, to skaitā arī trīs tūkstoši sieviešu, kas palīdzēja iekārtot sadzīvi potenciālajā piefrontes zonā. “Šādas kustības rašanās ir iespējama tikai demokrātijas apstākļos. Domāju, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ bija iespējams šis Ziemas kara brīnums. Cilvēki jau pirms kara juta, ka dzimtenes liktenis būs atkarīgs no viņiem,” stāsta profesors Turtola.
Baltās slēpotāju vienības
Jau kara pirmajās dienās kļuva redzams, ka somu pusē ir kara veiksme, kas sasniegta, prasmīgi izmantojot karošanai vietējos ģeogrāfiskos apstākļus — zemes šaurumus starp daudzajiem grūti šķērsojamajiem ezeriem un mežonīgo mežu masīvus, kuros iestiga ziemas aukstuma mocītie krievu karavīri. Latvijas prese somu varoņdarbiem sekoja ar sajūsmu. Laikraksts Rīts 6.decembrī publicēja United Press frontes korespondenta jūsmīgo vērojumu par somu slēpošanas prasmi: “Ātrums, ar kādu slēpotāji pārvietojušies visgrūtāk pārejamās vietās, liekot saprast, ka te motorizētās vienības ziemas laikā somu kājniekiem nevarot tikt līdz. Taisni slēpotāju darbībai somi varot pateikties par savām sekmēm līdzšinējā karadarbībā.”

29.decembra speciālziņojumā no brauciena uz karadarbības zonu Rovaniemi apkaimē Rīta korespondents aprakstījis lotes — somu aizsardzes no organizācijas Lotte: “Apbrīnojami enerģiskas ir šīs aizsardzes, pašapzinīgas un veiklas. Daudzu gadu brīvprātīgas apmācības un disciplīna radījusi sieviešu armiju brīdim, kad ikviens cilvēks Somijas aizsardzībā ir vajadzīgs. Nabaga ļaužu meitas, zemnieces un pilsētu studentes šai organizācijā stāv plecu pie pleca.”

Jaunākās Ziņas 1940.gada 3.janvārī atstāstīja Somijas prezidenta Kiesti Kallio Jaungada uzrunu: “Somi nožēlojot, ka viņi spiesti karot, bet viņiem neesot citas iespējas aizsargāt savu eksistenci.” Lasot šo citātu, neviļus prātā nāk Latvijas deviņdesmitgadei veltītā izdevumā izvēlētais formulējums — Latvijas valdība bija spiesta parakstīt ar PSRS bāzu līgumu; spiesta — tātad nebija citas iespējas. Taču tobrīd Latvijā acīmredzot neviens ar salīdzināšanu nenodarbojās.

No Jaungada līdz Ziemas kara beigām bija palicis nedaudz mazāk par divarpus mēnešiem. Notika daudz smagu kauju un atkāpšanās, kad Sarkanā armija pēc pirmajām sakāvēm bija uzlabojusi savus uzbrukumus. Somu armijas pretošanās iespējas bija gandrīz izsmeltas. Ņemot vērā sīksto pretestību, lielos padomju puses zaudējumus, arī pret PSRS vērsto starptautisko nopēlumu, kas beidzās ar izslēgšanu no Tautu Savienības, un Kremļa bažas, vai karu somu pusē negatavojas sākt briti un franči, Staļins piekrita pārtraukt karadarbību. Pēc dažādām ziņām, Somijā krituši 150—200 tūkstoši PSRS karavīru.

Somu zaudējumi  — gandrīz 25 tūkstoši nogalināto, 43,5 tūkstoši ievainoto un 420 tūkstoši mājas zaudējušu cilvēku. Liela daļa bēgļu nāca no Karēlijas dienvidaustrumiem — prāvu daļu Karēlijas pēc kara ieguva PSRS. Pavisam somiem pēc 1940.gada 13.marta miera līguma tika atņemti deviņi procenti valsts teritorijas. Latvijai 1940.gada jūnijs vēl bija priekšā.

Sandra Kalniete, Latvijas Avīze

Cik ir pašu bāleliņu, kas, patriotiskus vārdus skandēdami, tomēr aizrautīgi ļaujas Krievijas “maigajai varai”

Franču filozofs Andrē Gliksmans šoruden Velveta revolūcijas divdesmit gadiem veltītā konferencē Prāgā aicināja ieraudzīt divas Krievijas – Vladimira Putina un Annas Poļitkovskas Krieviju. Autoritāro, pilsoniskās brīvības ierobežojošo, impēriski nostalģisko un naftasdolāru uzpūsto “Putina sistēmu”. Un Krievijas demokrātisko pilsoņu, cilvēka tiesību aizstāvju un sistēmas drosmīgo pretinieku Krieviju. “Jā, ar Krieviju ir jādraudzējas, bet ar kuru Krieviju – Putina vai Poļitkovskas Krieviju?” retoriski jautāja Gliksmans.

Šonedēļ Briselē ir iespējams ieraudzīt šīs abas Krievijas. Putina Krieviju pārstāv krievu imperiālisti un viņu nolīgtie “eksperti” – vēstnieks NATO Dmitrijs Rogozins, nacionālistiskā politiķe un vēsturniece Natālija Naročņicka un Tatjana Ždanoka. Putina sistēma mēģinās pievērst uzmanību grāmatai “Iespēja izdzīvot: minoritāšu tiesības Igaunijā un Latvijā”, kurā attaisnos Krievijas un PSRS īstenoto pārkrievošanu un nomelnos Latvijas un Igaunijas tautu Eiropas izvēli un politiku. Attaisnojumam kalpo atsauce uz Krievijas vēsturiskajām tiesībām pār Baltijas valstīm, kuru “iekļaušana PSRS 1944. gadā nebija, kā daudzi mūsdienās apgalvo, kails piemērs par krievu agresiju, bet gan tās situācijas atjaunošana, kura pastāvēja gadsimtiem ilgi un kuru jebkurā gadījumā atbalstīja ievērojama daļa”.

Annas Poļitkovskas Krieviju pārstāv cilvēktiesību aktīvists, biedrības “Memoriāls” priekšsēdētājs un ievērojams padomju disidents Sergejs Kovaļevs un vēsturnieks Jurijs Afanasjevs, kuri šodien Eiropas Parlamentā stāsta par Putina sistēmas kroplībām un aicina Eiropas intelektuāļus uz solidāru pretestību Kremļa režīmam un rietumvalstu monopolistu merkantilajiem darījumiem ar Putinu.

Tiktāl viss it kā būtu skaidrs, tā teikt, ideju cīņa un viedokļu daudzveidība…

Tomēr mani nodarbina cits jautājums – kuru Latviju un kuru Eiropu pārstāv Tatjana Ždanoka, un cik Latvijā patiesībā ir Latviju. Cik ir pašu bāleliņu, kas, patriotiskus vārdus skandēdami, tomēr aizrautīgi ļaujas Krievijas “maigajai varai” un vēl mēģina pārliecināt tos, kas pagaidām šaubās, par gaidāmajiem ekonomiskajiem labumiem – mūsdienīgām piena upēm ķīseļa krastos, kas, “ja tik pareizi runāsim ar Krieviju”, plūdīs arī tepat Latvijā.

Starpkaru periodā Latvijā arī bija divi strāvojumi – “rietumnieki” un “austrumnieki”. “Rietumnieki” bija par sadarbību ar Eiropu, “austrumnieki” – ar Padomju Savienību. Cik melno ikru un šņabīša PSRS vēstniecības pieņemšanās gan netika apēsts un izdzerts, līdz latviešu uzņēmēji, žurnālisti un intelektuāļi sāka ticēt, ka Padomija ir mūsu valsts īstenais draugs! Protams, ka tas bija vieglāk, nekā pacelt Latviju līdz tādai izcilībai, lai mēs spētu līdzvērtīgi konkurēt Eiropā. Tā nemanot pienāca 1940. gads…

Šoreiz nebūs 1940. gada, jo ir cits laiks. Šoreiz 1940. gads briest mūsu prātos un sirdīs, tāpēc šodien tik viegli var “ieviesties” valstī, kuras tauta netic sev un kuras politiķus tik viegli ir padarīt par “savējiem”. Ir arī citi līdzekļi, kā “maigo varu” nobriedināt līdz īstai varai – arvien pieaugoša Krievijas plašsaziņas līdzekļu ietekme, netīrās naudas ieguldījumi, “gāzes adata”, savstarpēji izdevīgi darījumi ar “politbiznesmeņiem” un to politisko panākumu veicināšana.

Ja vēl “maigajai varai” talkā nāk mūsu pašu dižbāleliņi, kas stāstīdami stāsta, cik ļoti latvju tautai vajag īstu saimnieku un vadoni, tad paliek baigi no tām vēsturiskajām paralēlēm, kuras reiz jau Latvijā piedzīvotas.

Pirms ceturtdaļgadsimta – 1984. gada decembrī – reti kurš pievērsa uzmanību ziņām par PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Ustinova nāvi un maz pazīstamā Mihaila Gorbačova vizīti Lielbritānijā. Taču bez šiem notikumiem, iespējams, nebūtu pārbūves reformu un visu tālāko notikumu, kas kājām gaisā sagrieza visu 20. gadsimta vēsturi. “Mājas Viesis” šoreiz izgaismos kādu nesenas pagātnes “balto plankumu”, vēlreiz atgādinot par nejaušību lomu vēsturē.

Parasta PSRS pilsoņa mūžā 1984. bija pēdējais gads, kad visi dzīvoja pa vecam un it kā nekas īpašs nenotika. Andropova disciplinārās represijas bija beigušās, gaidāmo pretalkohola kampaņu neviens nevarēja iztēloties pat murgos, un jaunais valsts līderis Konstantīns Čerņenko atgādināja Leonīdu Brežņevu gan vārdos, gan darbos.

Tikpat mierīgi un skaisti šo laiku tagad apraksta arī vēstures grāmatās. To autoriem nav šaubu, ka Gorbačova nākotne padomju impērijas priekšgalā jau bija izlemta un viņam atlika vien sagaidīt Čerņenko nāvi. Mums mēģina iegalvot, ka citu nopietnu kandidātu nākamā valsts galvas amatam nav bijis un ka Gorbačovs PSRS un komunisma glābēja godā iecelts, vēl nepaguvis neko paveikt.

Patiesība diemžēl ir neglīta un sarežģīta. 1984. gads iezīmējās ar skaudrām politiskajām vētrām padomjzemes vēsturē, ar neveiksmīgu apvērsuma mēģinājumu, pasūtījuma slepkavībām un daudzām sagrautām karjerām. Jaunais brīvības laikmets sākās ar tā līderu morālu traģēdiju un amorālu kompromisu, kas mūsu dzīvi ietekmē vēl šodien.

Bezdelīgu ligzdas stratēģija

Pateicībā par atbalstu 1964. gada apvērsumā Brežņevs dāvāja savu sabiedroto kliķēm milzu privilēģijas. Ieguvēju pirmajās rindās bija bruņotie spēki, kas līdz tam atradās pilnīgā atkarībā no partijas kaprīzēm.

Aizsardzības ministra posteni ieguvušais Andrejs Grečko izmantoja atsākušos bruņošanās sacensību, lai nodrošinātu armijai tiesības pašai lemt savas iekšējās lietas. 1973. gadā viņš sev un saviem pēctečiem panāca pastāvīgu vietu politbirojā. Taču, pieaugusi skaitā un ietekmē, arī pati armija sāka šķelties naidīgās frakcijās, kas cīnījās par labāko militārā budžeta daļu.

Lielāko un ietekmīgāko grupējumu 70. gadu sākumā veidoja sauszemes spēku pavēlniecība. Tā regulāri pulcējās uz privātām apspriedēm Krimā bijušajā cara vasaras pilī “Bezdelīgu ligzda”, kas nu bija kļuvusi par armijas luksusa sanatoriju. Baudot paša Grečko nedalītu atbalstu, “Bezdelīgu ligzdas” kliķe savā iedomībā uzdrošinājās mest izaicinājumu Brežņevam.

1974. gadā armijas centrālajā presē sāka regulāri parādīties raksti, kuros tika apšaubītas ģenerālsekretāra tiesības vienpersoniski vadīt miera sarunas ar amerikāņiem. Nopietns konflikts neizcēlās tikai Brežņeva slimības dēļ, taču militāristu nekaunība izraisīja neapmierinātību. Atlabis un saņēmis spēcīgu atbalstu, Brežņevs rīkojās.

Kādā jaukā 1976. gada aprīļa vakarā Grečko devās pie miera un nākamajā rītā nepamodās. Pretēji rīkojumiem apsardze bija turējusies pēc iespējas tālāk no guļamistabas un neko nezināja. Ārstu slēdziens ir slepens vēl šodien.

Par jauno aizsardzības ministru kļuva Brežņeva uzticības persona Dmitrijs Ustinovs, kurš nekad nebija dienējis un ilgus gadus uzraudzīja padomju militāro rūpniecību. Viņu par savējo uzskatīja “Bezdelīgu ligzdas” pretinieki – flote un gaisa un raķešu spēki. Nākamajā gadā tikpat pēkšņi nomira Grečko tuvākais līdzgaitnieks Ivans Jakubovskis. Kliķes galveno runasvīru Matveju Zaharovu atbrīvoja no ģenerālštāba priekšnieka amata, atdodot šo posteni Nikolajam Ogarkovam, kuru turpmāk “ligzdā” uzskatīja par pārbēgušu nodevēju.

Jebkādi protesti tomēr negāja tālāk par dzēruma sarunām. Ustinova rokās bija budžeta nauda un tiesības apbalvot vai sodīt. Svārstīgos uzpirka, nepaklausīgos nosūtīja netīkamā dienestā. Pēc dažiem gadiem Ustinova vara pār armiju izrādījās lielāka, nekā jebkad bija baudījis Grečko.

Sākot ar 1979. gadu, Ustinovs panāca, ka politbirojs zaudēja iespēju uzraudzīt viņa vadīto Aizsardzības ministriju. Izmantojot Brežņeva slimību, Ustinovs faktiski kļuva par PSRS militāro diktatoru. Viņa rīcībā acīmredzot uz laiku nonāca arī Brežņeva atomkara kodu čemodāniņš. Nomenklatūra labi apzinājās aizsardzības ministra politisko bīstamību, taču bija pārāk sašķelta, lai pretotos. Ustinovs toties atrada kopīgu valodu ar Juriju Andropovu un viņa vadīto VDK, saņemot no galvenā čekista piekrišanu neiejaukties militāros jautājumos. Pēc Brežņeva nāves Andropovs varēja atļauties būt nekaunīgs pret pārējo politbiroju tikai tāpēc, ka sajuta Ustinova atbalstu. Aizsardzības ministrs bija vienīgais, kas spēja piespiest pakļauties visus politbiroja kolēģus vienlaikus. 1982. gada beigās Ustinovs sasniedza sev vēlamās varas virsotni, kļūstot par cilvēku, kas nevalda pats, taču ieceļ valdniekus, kā un kad grib.

Andropova puikas

Pats pret savu gribu Ustinovs prata satracināt sev padotos ģenerāļus ikkatrā tikšanās reizē. Viņš nepārzināja armijas paradumus, jauca sarunas biedru amatus un regulāri pārbaudīja viņu nezināšanu ar āķīgiem jautājumiem. Pieradis strādāt pat sešpadsmit stundas dienā, Ustinovs to pašu prasīja no padotajiem.

Opozīcija pret viņu un Nikolaju Ogarkovu auga, taču tai trūka augstu stāvoša aizbildņa. Andropovs vēlējās vispirms pakļaut sev partiju un tikai pēc tam ķerties pie Ustinova. 1983. gadā Maskavā, Ukrainā un Kazahijā savu vietu zaudēja trešdaļa vidējā ranga partijas vadītāju.

Par Andropova pārstāvjiem politbirojā kļuva četri cilvēki, kas pirms dažiem gadiem viņam bija pierādījuši savu uzticamību, – Mihails Gorbačovs, bijušais Azerbaidžānas VDK šefs Heidars Alijevs, Vitālijs Vorotņikovs (viņš vairākus gadus dzīvoja diplomātiskā trimdā Kubā) un Ļeņingradas partijas boss Grigorijs Romanovs. Nav šaubu, ka Andropovs plānoja pakāpeniski pārvietot savus ļaudis uz valsts augstākajiem amatiem, taču jau 1983. gada augustā bija spiests pamest valsts lietas veselības dēļ.

Veidojās varas vakuums ar neparedzamām sekām, un tieši tobrīd Gorbačovs izspēlēja sava mūža veiksmīgāko intrigu. Tiklīdz 1984. gada februārī pienāca ziņa par Andropova nāvi, viņš ieradās pie Ustinova un pazemīgi lūdza sevi iecelt par jauno ģenerālsekretāru Čerņenko vietā. Ustinovs labi saprata, ka Gorbačovs tikai meklē sev jaunu aizbildni. Taču pats žests vecajam vīram patika. Vairāk lieloties ar savu varu, viņš uz laiku pasargāja Gorbačovu no Čerņenko komandas intrigām. Neko vairāk Gorbačovam arī nevajadzēja, jo tagad viņš bija gatavs likt lietā savu no Andropova mantoto slepeno ieroci.

Pārgājis uz darbu Kremlī, Andropovs atstāja savā vietā pie VDK stūres Ukrainas nodaļas vadītāju Vitāliju Fedorčuku. Par nelaimi, dzīvojot Ukrainā, Fedorčukam bija radies neveselīgs paradums runājot lietot tikai lamuvārdus un mest sejā padotajiem dokumentu mapes. Kad šādu “apsveikumu” saņēma arī kadru daļas priekšnieks un Andropova draugs Viktors Čebrikovs, Fedorčuka dienas bija skaitītas un Andropovam nācās uzticēt VDK Čebrikovam. Par Drošības komitejas vadītāju nu kļuva jaunībā krimināli sodīts cilvēks. Ko tieši Čebrikovs bija sastrādājis, nav zināms, taču viņš paniski baidījās no šā grēka nodošanas atklātībā un bez šaubām pakļautos šantāžai. Tagad šī ietekmes svira bija Gorbačova rokās.

Kolēģu vidū Čebrikovs ieguva iesauku Plaucētais – par savu spēju dusmu brīžos nosarkt pāris sekundēs un sarīkot tračus kā pēc apliešanas ar verdošu ūdeni. Andropovs bija uzticējis viņam arī noklausīšanās pasākumu pārraudzību. Šādi Gorbačova rokās nonāca vērtīgs kompromats par draugiem un ienaidniekiem. Pirmais, pret ko šajā cīņā tika izmantoti VDK resursi, izrādījās Gorbačova kolēģis un nesenais sabiedrotais Grigorijs Romanovs.

Līdz pat Gorbačova ievēlēšanai informēti ļaudis gan PSRS, gan ārzemēs

neticēja, ka viņš jebkad kļūs par ģenerālsekretāru. Par iespējamāko kandidatūru uzskatīja Romanovu – galvenokārt tāpēc, ka par viņu bija zināms vēl mazāk nekā par Andropovu. Ļeņingradā Romanovs dzīvoja – vai vismaz izlikās, ka dzīvo, – parastas mājas parastā dzīvoklī. Viņa darba kabinetā nebija neviena priekšmeta, kas liecinātu par iemītnieka personību. Romanovam nebija acīmredzamu interešu vai hobiju un viņš izvairījās no publicitātes. Kā ideālam politiķim viņam nebija ne draugu, ne ienaidnieku.

Taču viss mainījās, kad Andropovs iecēla Romanovu par CK atbildīgo militārajos jautājumos. Gribot negribot viņam nācās atbalstīt Ustinova pretiniekus vispirms sava bosa, bet pēc tam Čerņenko nomenklatūras birokrātu grupējuma interesēs. 1984. gadā viņiem izdevās padzīt Ogarkovu no ģenerālštāba vadības. Atriebjoties Ustinovs panāca, lai par Čerņenko vietnieku un palīgu politbiroja sēdēs turpmāk Romanova vietā darbotos Gorbačovs. Pār Romanova galvu sāka gāzties VDK “baumu un anekdošu nodaļā” sacerēti pastāsti – piemēram, kā viņš dzērumā dauzījis no Ermitāžas paņemtas servīzes. Un tad jau vairs nebija neviena, kas viņam palīdzētu.

Uzvaras noslēpumi

Pavisam negaidīti Ogarkova atstādināšana nāca Ustinovam tikai par labu. Viņa aizvietotājs Sergejs Ahromejevs jau sen slepeni atbalstīja aizsardzības ministru. Būdams pie labas veselības un aizvien pesimistiskāk raugoties uz PSRS nākotni, Ustinovs, tuvojoties 1984. gada rudenim, secināja, ka pārmaiņas būs jāveicina viņam pašam.

Par kādām pārmaiņām bija runa, šodien vairs nav lemts zināt. Kremļa kuluāros nopietni apsprieda baumas par gaidāmo armijas vadīto apvērsumu. Šādam nolūkam Ustinova rīcībā bija vairāk resursu nekā jebkurai citai amatpersonai visā PSRS vēsturē. Sākot ar 1984. gada augustu, Ustinovs vairākas reizes devās uz Austrumeiropu. Par oficiālo iemeslu minot dalību svinībās un kopīgu manevru gatavošanu, īstenībā viņš tikās ar padomju bloka valstu armiju komandieriem un Ogarkovu, kurš tagad atbildēja par padomju karaspēka grupu Vācijā. Pa to laiku situācija Maskavā kļuva aizvien neskaidrāka Čerņenko slimības dēļ.

1984. gada 2. decembrī ar sirdskaiti pēkšņi mira Vācijas Demokrātiskās Republikas aizsardzības ministrs. Pēc pāris nedēļām tāds pats liktenis piemeklēja viņa Ungārijas un Čehoslovākijas kolēģus, kuri vēl tikai pirms mēneša bija tikušies ar Ustinovu. Kaut kad decembra vidū viņam bija jāuzstājas sava resora gada noslēguma sēdē ar tradicionālo pārskatu. Ustinovu mēģināja atrunāt – jau vairākas nedēļas ministrs bija mocījies ar gripai līdzīgu slimību, kuru ārsti nebija spējuši precīzi diagnosticēt. Runas laikā Ustinovs zaudēja samaņu un tika steidzīgi nogādāts slimnīcā. Tālākā notikumu gaita ir neskaidra.

Pēc oficiālās versijas, Ustinovs 20. decembrī nomira aortas plīsuma operācijas laikā no neapturamas asiņošanas, ko izraisīja pirms tam lietotās zāles. Kāpēc šāda ranga valstsvīra veselības problēmas neatklāja iepriekš, nav saprotams.

16. decembrī padomju delegācijas sastāvā Gorbačovs tikās ar britu premjerministri Mārgaretu Tečeri. Sarunas sākumā viņš piedāvāja atteikties no formālas deklarāciju nolasīšanas, tā vietā draudzīgi apspriežoties.

Šodien pieejams tikai presei paredzētais sarunas kopsavilkums, un ļoti jāšaubās, vai tas atbilst patiesībai. Visticamāk, Gorbačovs vēl nepieredzētos apmēros piedāvāja uzlabot PSRS attiecības ar Rietumiem apmaiņā pret atbalstu un labvēlību viņa pārstāvētajai politbiroja frakcijai. No fanātisku boļševiku viedokļa tā bija valsts nodevība, Gorbačovam un Tečerei – parasta politika. No Lielbritānijas Gorbačovs atgriezās ar prasmīga diplomāta slavu, kas nāca par labu viņa karjerai politbirojā. Līdz ar Ustinova nāvi un Romanova aizvien samilstošajām problēmām dzimtajā Ļeņingradā (tur jau sāka uzrasties simtiem liecinieku orģijām ar viņa līdzdalību) Gorbačovs kļuva par vienīgo pieņemamo augstākās varas mantinieku.

Saņēmis, kā vēlāk izrādīsies, melīgas garantijas dēla spožajai karjerai, viņu beidzot atbalstīja arī ārlietu ministrs Andrejs Gromiko. Atlika vien gaidīt, kad savas zemes dzīves gaitas beigs Konstantīns Čerņenko.

• 180 armijas divīzijas (ASV – 19).
• 50 tūkstoši tanku (ASV – 6000).
• 1400 starpkontinentālo raķešu (ASV – 1000).
• 8 miljoni kara rūpniecībā nodarbināto (ASV – 2 miljoni).
• Militārie objekti aizņem 42 milj. ha.
• Aizsardzības ministrija patērē piekto daļu valsts kopprodukta.

• Gada anekdote.
Pēterburgā kopš revolūcijas nekas nav mainījies: tirgojas tie paši veikali, darbojas tie paši teātri, un arī Romanovs joprojām ir pie varas.
• Gada izteiciens.
Ustinovs kādā sanāksmē: “Biedri, es redzu, ka ir jau četri naktī. Dodieties tagad uz mājām atpūsties, bet sešos no rīta lai jūs atkal būtu šeit.”
• Gada izgāšanās.
Ieradies uz itāliešu komunistu līdera Enriko Berlinguera bērēm, Mihails Gorbačovs bija tik sajūsmināts par Romas burvību, ka visnepiemērotākajā momentā skaļi izsaucās:
“Cik skaisti!”
• Gada traģēdija.
Augstākās nomenklatūras ēdnīcās ierobežoja Maskavas speckombināta ražoto cūkgaļas sardeļu un citu delikatešu izsniegšanu, izraisot baumas par drīzu PSRS galu.
• Gada komiķis.
Pēc vienprātīga Politbiroja locekļu atzinuma, šis gods pienācās Andrejam Gromiko, kura runasveids bija kļuvis tik nesakarīgs, ka “to nevarētu atdarināt pat Genadijs Hazanovs”.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=68752

Latvijas sabiedrībai vajadzētu atteikties no vārda ”okupants” lietošanas – šādu ideju intervijā laikrakstam ”Telegraf” izteicis Valsts prezidents Valdis Zatlers. Vēsturnieki gan aizrāda, ka no politiski jūtīgā jēdziena izbēgt tik viegli nemaz nav iespējams.

”Runājot par Latvijas vēsturi kopš 1940. gada 17. jūnija, no šā vārda lietošanas izvairīties nav iespējams, jo tas būtu pretēji patiesajai notikumu gaitai. Tāpat nav iespējams arī izvairīties no vārda ”okupācijas sekas” lietošanas,” lūgts komentēt, uzsvēra profesors Aivars Stranga. Pēc vēsturnieka domām, skaidrs, ka ar vārdu ”okupants” nav jāmētājas pa labi un pa kreisi, tomēr ”akadēmiskos pētījumos par demogrāfiskajām pārmaiņām, milzīgo imigrāciju, iedzīvotāju nacionālā sastāva dramatisko izmaiņu pilsētās, īpaši Rīgā, kā arī bijušo padomju militārpersonu palikšanu Latvijā arī pēc 1994. gada mēs nevaram iztikt bez tāda vārda”.

Prezidenta padomnieks vēstures jautājumos profesors Antonijs Zunda no plašākiem komentāriem šajā sakarā atturējās, bilstot, ka notikušais ”ir vētra ūdens glāzē”, un intervējamie izcēluši vienu detaļu, kaut arī sarunā šajā sakarā bijis daudz dažādu nianšu. Intervijā Valdis Zatlers atbild uz laikraksta jautājumu par Latvijas sabiedrības integrāciju, norādot, ka 1940. gadā valsts tika okupēta, taču piebilstot: ”Šodien mums Latvijā vajadzētu vienoties par to, ka vārds ”okupants” vairs netiks lietots.” Jāatzīmē, ka intervija ar Valdi Zatleru ”Telegraf” tika publicēta pirmdien – tieši dienā, kad Zatlera kungs devās valsts vizītē uz Gruziju un Armēniju.

Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs atzīst, ka šī nav vienīgā dīvainība, kas pēdējā laikā iesprukusi valsts galvas izteikumos: ”Pirmais jocīgais paziņojums jau bija novembra beigās, kad prezidents ierosināja 4. maiju nosaukt par Neatkarības dienu. Rodas jautājums: kas tad ir 18. novembris? Kas attiecas uz vārdu ”okupants”, tad vismaz mēs muzejā indivīdus par okupantiem nesaucam. Šo vārdu lieto, tikai apzīmējot okupācijā vainojamos režīmus, ne cilvēkus.”

Neiburgs gan atgādina, ka, no otras puses, nebūtu nekas nepareizs par ”okupantiem” saukt tos aptuveni 20 tūkstošus militārpersonu, kuras 90. gadu beigās ar steigu atvaļināja no Krievijas armijas, kad tās izvākšana kļuva neizbēgama un vajadzēja nodrošināt šo cilvēku palikšanu Latvijā: ”To vēl mierīgi varētu debatēt pat juridiskā līmenī, vai viņus arī individuāli nesaukt par okupantiem. Un ir arī tāds jēdziens kā civilokupanti.” Demokrātijas apstākļos jau nevar liegt kādam lietot attiecīgo vārdu sadzīviskā līmenī, kaut pilnīgi nepareizā nozīmē, piemēram, saucot par ”okupantiem” Starptautiskā valūtas fonda pārstāvjus.

Latvijas Valsts arhīva dokumentu aprakstīšanas daļas VDK dokumentu sektora vadītājs Ainārs Bambals atzīmēja, ka jēdziens ”okupants” pēdējos gadu desmitos ir iesakņojies lielas Latvijas iedzīvotāju daļas apziņā un arī agrāko trimdas latviešu aprindās. Līdz ar to tā vienkārši izsvītrot to nevar. Tāpat vēsturnieks Bonifācijs Daukšts spriež, ka likt atteikties sabiedrībai no kāda vārda lietošanas nemaz nav iespējams: ”Brīvajā Latvijā nu gan vēl nav ne sācies, nedz arī ar visaptverošu nolēmumu beidzies kāds tiesisks vienošanās process par kāda vārda nelietošanu vai lietošanas aizliegumu.”

Bernhards Šlinks “Pārnākšana”. Rīga: AGB, 2007. No vācu val. tulkojis Jānis Krūmiņš. (Bernhard Schlink “Die Heimkehr”, 2006.)

  Man vienmēr ir šķitis, ka būt vācietim ir smags liktenis. Galu galā, visi taču zinām, ko viņi izdarīja pagājušajā gadsimtā, lai cik sen tas arī nebūtu bijis. “Pārnākšana” vēsta tieši par šo vēstures posmu.
  Grāmata sākas ar galvenā varoņa atmiņām par bērnības vasarām, kas pavadītas pie vecvecākiem Šveices laukos. Dzīve tur arī pēckara gados ir sakārtota un plūst tikpat rāmi kā grāmatas valoda. Vecvecāki rediģē lubenes, stāsta mazdēlam par viņa tēva bērnību, kļūdainiem tiesas spriedumiem un to, kā netaisns lēmums reizēm sniedz lielāku labumu nekā taisnīgs spriedums. Šo aizrautību ar taisnīguma jautājumiem manto arī mazdēls.
  Paaudzies lielāks, viņš izlasa kādu rediģējamo romānu, ka vēsta par gūstā saņemta vācu kareivja atgriešanos mājās, Odiseja ceļu izdzīvojot Krievijas plašumos. Manuskriptam trūkst beigu, un Pēteri tas tik ļoti ieintriģē, ka viņš sāk meklēt vispirms grāmatu, tad tās autoru un visbeidzot pats savu pagātni.
  Ja runa būtu nevis par Pēteri, bet par Annu, grāmatu pat varētu pieskaitīt tipiskai sieviešu literatūrai, kas vēsta par pūliņiem atrast savu ideālo partneri (un, to atrodot, “divatā gājām uz operu, lai gan man vairāk patika koncerti, un uz koncertiem, lai gan viņai vairāk patika opera, nelaidām garām nevienu afrikāņu filmu, ko rādīja televīzijā vai kino, cepām kanēļzvaigznītes, mandeļu un riekstu cepumus, piparkūkas un kopīgi apmeklējām jogas kursu”), vilšanos, jo Barbara izrādās precējusies, sarežģījumiem darbā un slēptām nesaskaņām ar māti. Taču fašisma ietekmi savā dzīvē izjust nākas vīrietim, kas apzināti ļaujas kārtējai odisejai, līdz sieviete liek beidzot pašam izdarīt izvēli starp mūžīgo dreifēšanu un viņu, noskaidrot savu attieksmi pret ļaunumu, netaisnīgumu un meliem.
  Sarežģītie un sāpīgie jautājumi ir izteikti ļoti plūstoši uzrakstītā grāmatā, ko no sirds iesaku izlasīt.

Bija tikko sācies 2000. gads. Man bija 19 gadu. Tad es strādāju normālā darbā, izdevumi bija tikai tik cik paša priekam un šis AUTO bija tas, ko es atļāvos pats SEV. Man nebija vēl autovadītāja tiesību tādēļ ikdienā ar auto brauca mans brālēns. Ņemot vērā ka strādājām vienā darbavietā un dzīvojām vienā dzīvokļi, tad man sanāca diezgan bieži braukt pēdējos pāris kvartālus līdz darbam, kur parasti nebija policijas kā arī uz laukiem.

Auto tika iegādāts no tjīuninga cienītāja (un pēc lietošanas arī viņš bija tas, kas nopirka to auto atpakaļ). Auto bija MILZĪGI spoileri, 3,5 litru benzīna dzinējs, automātiskā kārba un melns ādas salons (sēdekļi bija transplantēti no BMW 5sērijas.).  Mašīnai bija super tonēti stikli (tā ka naktī bija pa pilsētu grūti braukt jo sānlogi bija ļoti tumši). Auto nopirktu kaut kad ziemas beigās (ja nemaldos 1. februārī) un tika pārdots vasaras beigās… līdz ar to īpašumā bija apmēram 6 mēnešus. Auto piedzīvoja tikai vienu nelielu incidentu, pie kura biju vainīgs es (maigi iebraucu drauga Audi 80 pakaļā un nedaudz uzsitu priekšējo stūri) Bet pēc šī gadījuma bija ieplīsis spoileris, kas gan normāli turējās līdz brīdim, kad vienā vasaras dienā (tā ap Jāņiem) braucot uz laukiem tika “paņemta”  lielā smilšu bedre (nu tās, kas diametrā metru pusotru), kas uz latvijas lauku ceļiem ir sastopamas vairumā… spoileris tika iznīcināts tieši tajā brīdī. Pēc neilga laika automašīna tika pārdota (laikam par 300 Ls).

Man ir nostaļgiskas atmiņas, jo tie bija tādi tusiņu laiki un mašīna bija patiešām kaut kas kruta vienam brīvam jauneklim, kas dauzijās pa pasauli. Tagad gan pats redzu cik naivs un pat nedaudz smieklīgs es izskatījos, bet nu katram jaunietim jāiziet cauri šim procesam. Gribējās jau pazīmēties!

Arvydas Juozaitis “Sapnis par Latviju” no topošās grāmatas „Rygos civilizacija“. “Metai”, 2009 m. Nr. 8-9.

  Latviešu sapņa apcerētājs Arvīds Jozaitis, kā vēsta leišu “Vikipēdija”, ir izmācījies par ekonomistu, pasniedzis filozofiju, 1976. gada Monreālas olimpiskajās spēlēs ieguvis bronzas medaļu peldēšanā, bijis Lietuvas kultūras atašejs Kaļiņingradā. Kāpēc viņš dzīvo vai dzīvojis Rīgā, tur nav teikts, bet acīmredzot kādu laiku viņš te ir pavadījis un iespaidus par mūsu dzīvi guvis.
  Jozaitis uz Latviju skatās ar simpātijām, labām priekšzināšanām, kas viņu atšķir no lielas daļas citu svešzemnieku, un zināmu pārsteigumu. Lai cik līdzīgi ir klājies Latvijai un Lietuvai pēdējā gadsimta laikā, lai cik radniecīgas tautas mēs esam, tomēr atšķirīgā ir tik daudz, ka leitis Latvijā jūtoties kā zilonis kristāla veikalā, kam visu laiku jāsargās nesadragāt trauslo latviešu sapni. Lūk, piemēram, ar kādu vērienu tika atzīmēta Latvijas 90. gadadiena, kamēr lietuvieši no savējās neko daudz neiztaisīja (nu ja, viņi gaidīja Lietuvas tūkstošgades svinības). Un tūlīt pēc tās – “Parex” un krīze.
  Vai himna. Jozaitis nesaprot, kā tas nākas, ka latviešu himnā (un es pilnīgi piekrītu, ka tās vārdi ir jocīgi, turklāt augstās beigas ir grūti izdziedamas, bieži vien pirms sacensībām liekot ciest klusu ne tikai sportistiem, bet arī skatītājiem, kas nespēj pievienoties priekšdziedātājiem) nav ne vārda par pagātni, par tautas saknēm un zemes dižumu. Tāds sapnis vien. Gluži tāpat kā Satversmē, kas runā tikai par zemi, par četriem novadiem, no kuriem sastāvot valsts, bet ne par vēsturi, ne par laiku.
  Gluži vai jāpriecājas, ka Jozaitis, nesapratnē nolūkdamies uz mūžam sapņaino un bērnišķo Latviju, nav dzirdējis Māras Zālītes uzrunu par nabaga bāreņu tautu, kas lieliski apstiprinātu viņa teoriju. Esam taču tai noticējuši un ļāvušies.
  Jozaitis rakstā pārsviežas no viena notikuma uz citu, no Dziesmu svētkiem uz Ilgstpējīgas attīstības stratēģiju, no valsts valodas (un kur viņš ņēma, ka ziņām un sludinājumiem jābūt latviski?) uz Drustu autobusa pieturu pēc “Rīgas sargu” izrādes, no Godmaņa Jaungada uzrunas uz “Runājošiem akmeņiem”. Labvēlīgi ironiskais skatījums ļauj ar interesi lasīt par pazīstamajām lietām, un, ja iecerētā grāmata reiz iznāks (noskaņojums vismaz tajā lietuviešu interneta daļā, kam sekoju līdzi, kļūst aizvien drūmāks), noteikti gribēšu to izlasīt. (Tiesa, personvārdi ir ierakstīti kā pagadās, Repšem un Segliņam piedēvēti citi vārdi, bet Kairišam – uzvārds.)

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=67560

Aicinājumi 1989. – 1991. gada revolucionāro notikumu Centrālajā un Austrumeiropā dalībniekiem stāstīt par vēsturiskajām norisēm nākamajām paaudzēm un neaizmirst komunistisko režīmu noziegumus pavadīja otrdien Prāgā Čehijas parlamenta augšpalātas – Senāta – rīkoto postkomunistisko Eiropas valstu parlamentu priekšsēdētāju konferenci, kurā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Jāturpina skaidrot vēsturi

Parlamentu vadītāji bija ieradušies Prāgā par godu 20. gadadienai kopš 1989. gada novembra ‘’samta revolūcijas”, kad studentu nemieri un nevardarbīgas masu akcijas Prāgas ielās noveda pie komunistiskā režīma sabrukuma Čehoslovākijā.

”Mums, baltiešiem, bija svarīgi, lai neatkārtotos 1968. gada augusta notikumi (kad demokratizācijas mēģinājumus Čehoslovākijā vardarbīgi apspieda PSRS un citi Austrumeiropas komunistiskie režīmi), jo tas bija stimuls arī Baltijas tautām,” savā uzrunā aizrādīja Gundars Daudze. Tāpat kā kolēģi no Igaunijas un Lietuvas parlamentiem – Ene Ergma un Aļģis Kašeta, arī Daudze uzsvēra nepieciešamību postkomunistiskajām valstīm turpināt skaidrot savu vēsturi Eiropā un līdzdarboties tāda ES instrumenta veidošanā, kas nosodītu ne tikai nacisma, bet arī komunisma noziegumus.

Pagodināt pasākumu greznajā Čehijas Senāta mītnē Valdšteina pilī bija aicināti arī vairāki prominenti “samta revolūcijas” vadītāji, arī Vāclavs Havels. Izrādījās, ka noskaņas, ar kādām čehi atzīmē savas antikomunistiskās revolūcijas 20. gadskārtu, daudzējādā ziņā atgādina arī tās izjūtas, kas sastopamas Latvijā, atmodu atceroties. Vispirms tās ir skumjas par zaudēto tautas solidaritāti, kura, pēc 1989. gada studentu kustības organizatora Šimona Paneka vārdiem, Čehijā ‘’spēja pastāvēt vien dažus mēnešus”, tāpat vilšanās politiķos, neveiksmes pilsoniskās sabiedrības veidošanā, ekonomiskā krīze (Čehijā tā tomēr ne tuvu nav tik asa kā Latvijā) un skaidra mērķa trūkums sabiedrībā patlaban.

Mudina neslīgt pašapmierinātībā

Bijušie ‘’samta revolūcijas” vadītāji, uzstājoties konferencē, viens pēc otra uzsvēra, ka ”cilvēki aizmirst pagātni”, dzīvi komunistiskā totalitārisma apstākļos un tas var būt arī bīstami. ”Vecāki saviem bērniem neko nestāsta par mūsu vēsturi. Varbūt vajag vēl vienu paaudzi, lai kas mainītos. Atcerieties, ka brīvība ir trausla un netiek dota par velti,” konstatēja Čehijas Senāta loceklis, aktīvs 1989. gada notikumu dalībnieks Aleksandrs Vondra. Arī Čehijas Senāta priekšsēdētājs Pršemisls Slobodka uzsvēra: ”Mūsdienu vēsturnieki atzīst komunisma noziegumus, taču mums vēl būtu jāpēta komunisma daba, kādā veidā tas spēja valdīt pār cilvēkiem, kad cilvēki bija gatavi nepretoties, lai tikai nodrošinātu savu bērnu dzīvi un tiesības dažas dienas pavadīt PSRS kūrortos.”

Aplausus izpelnījās bijušais čehu trimdas aktīvists, nesenais ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs, kurš brīdināja no čehu un citu austrumeiropiešu ļaušanās ”ārējiem vilinājumiem”. ”Mums jādomā ne tikai par to, ko esam 20 gados paveikuši, bet arī par kļūdām, ko esam pieļāvuši. Citādi, ja šis ir tikai pasākums, lai mēs paši sev paglaudītu galvu un paslavētu, kādi bijām varoņi, tad tam nav jēgas,” norādīja Švarcenbergs.

Pasākuma noslēgumā tika pieņemta deklarācija, kurā konferences dalībnieki apelē pie “tām Eiropas valstīm, kuras nav piedzīvojušas totalitāro režīmu pēc Otrā pasaules kara, viņu pašu interesēs saprast mūsu valstu ārkārtīgo jūtīgumu”, aicinot pretoties “jaunām populisma un demagoģijas formām, kuras var negatīvi ietekmēt demokrātisko procesu jebkurā Eiropas valstī”. Minēta arī nepieciešamība konsekventi nosodīt komunisma noziegumus, tāpat kā tas noticis ar nacisma noziegumiem.

Pirms 10 gadiem es izdevu grāmatu „Latvijas labad jeb grāmata mums visiem”. Jau tapšanas periodā krievu metodologi jeb, šodienas valodā, antropologi pārliecinoši noteica: „Tas viss, ko raksti, ir krietni par agru, latviešiem nav tādu prāta spēju, lai to izprastu un pielietotu. Ir jānāk kādam grūdienam, lai jūs sāktu domāt, lai sāktu mācīties…”.

No kā mācīties? „No savas pirmskara pieredzes un pasaules prakses,” – tā skanēja atbilde. Jāpaskaidro, ka šie antropologi 90-to gadu sākumā bija vecumā ap 30 gadiem, labi izglītoti un lojāli demokrātiskām vērtībām un visam, kas saistīts ar Latvijas atbrīvošanos no padomju impērijas. Šodien mūsu antropologam R.Ķīlim varbūt ir kādi 30% no tās zināšanu bagāžas, kas bija toreizējiem Maskavas metodoloģijas skolas sociologiem-antropologim.

Grūdiens arī tika saņemts. Pareizāk sakot, Latvija 2008.gadā pati uztriecās uz finanšu sēkļiem un bija jālūdz SVF, lai ņem tauvā un velk valsti. Bet, kurš glābj un velk, tas arī komandē. Nākamais grūdiens tika saņemts ar 2009.gada Rīgas Domes vēlēšanām. Uz Rīgas komandtiltiņa esošie izrādījās ar mazām godaprāta un domāšanas spējām, tādēļ tiem komandtiltiņš bija jāpamet. Antropologiem jau pēc savas formulas ir jāsaredz nākotnes notikumi, tātad – labi jāizprot tagadne. Kā gan citādi!

Viss šodien ar mums fiziskā jeb redzamā plānā notiekošais ir jau sen agrāk ar vēlmēm un kaislībām ielikts astrālā līmenī, bet ar prāta un apziņas manipulācijām ievadīts mentālā līmenī. Tā ir ezotērika. Šajā līmenī ar mūsu neredzamām enerģijām notiekošais pēc zināma laika izraisa notikumus un likumsakarības ikdienas procesos, t.sk., arī finansiālās atkarības, dzīves kvalitātes pazemināšanos, lielos vilcienos tas nozīmē, ka amatpersonas Latvijas vadošos amatos nezin, neizprot ezotēriskās likumsakarības un darbojas kā pagadās, kā ienāk prātā, kā sanāk. Ja tā, tad ātrāk vai vēlāk, bet neizbēgami priekšā strupceļš ar lejupslīdi pa attīstības spirāles vītni. Tautā to sauc par apjukumu un neziņu, bet sabiedriskās norisēs – par dekadenci vai pagrimumu.

Vispirms bija vārds, tātad doma, domas enerģija. Esam Visuma organiska, neapstrīdama sastāvdaļa. Līdz ar to nemitīga enerģijas apmaiņa starp Visumu un mums notiek ar domas spēku. Mēs, mūsu valsts, mūsu tauta esam tas, ko no sevis, no savas teritorijas izstarojam un raidam Visumā. Šajā nemitīgajā procesā risinās nepārtraukta apmaiņa un savstarpējās ieskaites starp Latviju un tās tautu no vienas puses un Visumu no otras puses. Tādēļ visi ikdienas notikumi ir kā sekas tam, ko mēs ar savu agrāko domu darbību un starojumu Visumā esam iniciējuši no sevis. Naids, dusmas, agresija, atriebība, cietsirdība, nežēlība, nenovīdība, ļaunprātība tāpat kā lūgšanas, pateicība, mantras, grēksūdze, prieks, dziesmas, psalmi, Evanģēlijs, Mīlestība ik mirkli veido domdarbības bilanci, kas no mums nonāk Visumā. Un attiecīgi arī saņemam atpakaļ. Tiesa, ne uzreiz, bet pēc Augstāko spēku noteiktā laika ritējuma perioda. Divi piemēri, lai izprastu ezotēriskās likumsakarības.

Gruzijas – Krievijas karš 2008.gada augustā ar teritorijas zaudēšanu bija sekas ilggadīgām un līdz šim nelabotām kļūdām ezotēriskā līmenī. Staļiniskā režīma globālās sekas joprojām jūtamas Austrumeiropā un Āzijā. Šo globāla mēroga pagātnes ļaunumu dažādas valstis joprojām turpina analizēt, izprast, nosodīt. Bet tikai ne Gruzijā un tikai ne gruzīni, jo tirāna nacionālā piederība neļauj viņu nosodīt, notiek pat glorificēšana. Staļins, iebrūkot Somijā 30.11.1939, sagrāba neatkarīgās Somijas valsts labākās teritorijas tās dienvidos. Neveicot grēksūdzi, ļaunuma un tirāna nosodīšanu, neveicot attīrīšanu, Gruzija zaudēja teritorijas līdzīgā veidā kā citas valstis Staļina agresijā 20.gadsimtā. Ja šodienas Gruzijā būtu pietiekamas prāta spējas un domāšanas līmenis būtu tāds kā bija viņu izcilajam tautietim M.Mamardašvili (miris 1990.g.), 30.11.2009, Somijā ierastos Gruzijas valsts delegācija un atvainotos par sava tautieša noziedzīgo agresiju pret Somijas valsti pirms 70 gadiem.

Tagad pie Latvijas piemēriem, kuru ir daudz. Atgriežamies pie 1998.gada notikumiem. 4. oktrobrī notika 7.Saeimas vēlēšanas, bet 2.maijā tika nodibināta Tautas partija. Savā pirmsvēlēšanu kampaņā TP sludināja, ka visus visus mīlot, uz reklāmu stabiem vairs nebija vietas, lai uzskaitītu TP mīlestības objektus. Līdztekus TP sāka sludināt, ka valsti vajag pārvaldīt kā firmu. Tas bija tumsonīgs, plēsonīgs un ārkārtīgi bīstams sludinājums. „Firmači” nonāca valdībā, Saeimā, ministrijās un aģentūrās un sāka darboties pēc šī lozunga. Tagad jau otrais emigrācijas vilnis veļas prom no Latvijas, jo, pārvaldot Latviju kā firmu, valsti var iztukšot, nozagt, pārreģistrēt uz ārzemēm un ofšoriem, iznomāt, nodot valdījumā trešām personām, finanšu grupām, oligarhu ģimenēm, baņķieriem, apvienot ar kaut ko, nomainīt nosaukumu, statusu, pārvaldes modeli. Viena lieta, ja to sludina politiķi ar līdzskrējējiem un kampējiem, bet šo lozungu pa radio un TV sāka sludināt arī citi cilvēki, piemēram, kinorežisors Ansis Epners. Šis lozungs ir noziedzīgs. Tas sludina oligarhisko kapitālismu. Tas jau reiz (1929.g.) noveda pie pasaules krīzes, lielas depresijas un tautas masveida nabadzības. Ja kultūras cilvēki, kultūras vērtību producenti sāk sludināt šādas ekonomiskās muļķības, Augstākajiem spēkiem nekas cits neatliek, kā pārtraukt tādu sludinātāju darbības. No šīs noziedzīgās reklāmas un sludināšanas par valsts pārvaldes pielīdzināšanu firmai, Latvija vēl līdz šim nav atguvusies. Valsts tika ekonomiski novājināta, tad nozagta un, tāpat kā III Pasaules valstis, kļūst par SVF parādnieci. Tagad no mūsu valsts teritorijas Visumā izstarojas sliktāka enerģija nekā līdz 2008.gadam un daudz sliktāka nekā šajā ziņā paša labākajā – 1992.gadā. Šajā savstarpējā apmaiņā – ieskaitē ar Visumu mēs tagad nekādu impulsu saņemt nevaram, jo viss atkarīgs no mūsu enerģijas kvalitātes.

Šī augstāk minētā iemesla dēļ arī grāmatā citēju Vācijas labklājības valsts pamatlicēja Ludviga Erharda ezotērisko ekonomikas aksiomu – „Tautas noskaņojums ir svarīgāks par iekšējo kopproduktu”. Citiem vārdiem – mūsu starojums un tā kvalitāte ir svarīgāki par mūsu kopproduktu. No šīm ezotēriskām pozīcijām iespējams pavisam savādāk un daudz dziļāk izprast, kas noticis Latvijā un galvenajos vilcienos formulēt to, kas nekavējoties jādara.

Šādi Krievijas ĀM pārstāvis komentēja Latvijas ārlietu ministra Māra Riekstiņa šonedēļ pausto viedokli saistībā ar Krievijas aktivitātēm attiecībā uz Kononova lietu.

“Ir acĪmredzami Latvijas varas iestāžu centieni visu apgriezt kājām gaisā un piesegt savu rīcību ar vispārējiem apvainojumiem otrai pusei,” teikts Krievijas ĀM preses sekretāra Andreja Ņesterenko komentārā, kas publicēts Krievijas ĀM interneta mājas lapā.

“Latvijas varas iestāžu nepamatotos mēģinājumus apvainot Krievijas Federāciju spiediena izdarīšanā uz neatkarīgu starptautiskās tiesas institūciju Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) personā var nosaukt par īpaši nepievilcīgiem kontekstā ar to, ka Latvijas puse par katru cenšas panākt, lai ECT Lielā palāta pārskata ECT lēmumu saistībā ar veterāna antifašista Kononova sūdzību pret Latviju,” uzsver Ņesterenko.

Riekstiņš norādīja, ka pēdējā laika dažāda līmeņa Krievijas amatpersonu aktivitātes saistībā ar sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietu uzskatāmas par mēģinājumu ietekmēt spriedumu un ir nepieņemamas.

“Latvijas puse vienmēr gan šajā, gan citās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lietās ir ievērojusi vispārpieņemto tiesas neatkarības principu, nekādā veidā neiejaucoties tiesas procesā. Savukārt Krievijas Federācijas amatpersonu aktivitātes, īpaši pēdējā laikā, nevaram interpretēt citādi kā spiedienu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu sprieduma sagatavošanas procesā,” aģentūrai BNS pirmdien uzsvēra Māris Riekstiņš.

“Krievijas Federācijas pārstāvji citiem nepamatoti pārmet vēstures politizāciju, taču līdz ar savām aktivitātēm rīkojas tieši pretēji,” atzina Latvijas ārlietu ministrs.

Jau ziņots, ka, uzstājoties Eiropas Krievu forumā pirmdien Briselē, Krievijas ārlietu viceministrs Grigorijs Karasins aicināja ECT nepieļaut netaisnīgu attieksmi sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietā.

“Daudzas starptautiskas antifašistiskās un ebreju organizācijas, Otrā pasaules kara veterānu apvienības un pretošanās kustības jau ir vērsušās pie ECT priekšsēdētāja ar aicinājumu nepieļaut tiesas netaisnību pret sirmo veterānu [Kononovu],” pavēstīja Karasins.

Viņš uzsvēra, ka nav pieļaujama vēstures, jo īpaši pirmskara perioda un līdz ar to arī 1944.gadā Mazo Batu sādžā notikušās traģēdijas, pārrakstīšana.

“Esmu pilnīgi pārliecināts: mēģinājumi padarīt PSRS par šā kara attīstības vaininieku vai līdzdalībnieku ir ņirgāšanās par veselo saprātu un ciniska faktu falsifikācija. Bet no cilvēciskā viedokļa tā ir to 27 miljonu padomju pilsoņu nozākāšana, kuri atdevuši savu dzīvību cīņā pret fašismu,” sacīja Karasins.

“Vēstures politizācija noved tikai pie turpmākas mūsu kopējā kontinenta sašķelšanās. Pagātni nedrīkst aizmirst. Taču pagātnes mācībai ir jāļauj celt kopīgu nākotni, nevis kavēt to,” klāstīja Krievijas diplomāts.

Jau vēstīts, ka ECT pērnā gada jūnijā apmierināja 1923.gadā dzimušā Vasilija Kononova prasību pret Latviju par nelikumīga sprieduma paziņošanu 2000.gadā un noteica viņam izmaksāt 30 tūkstošu eiro (21 tūkstoša latu) kompensāciju.

Rudenī Latvijas valdība nolēma ECT spriedumu pārsūdzēt, un maijā Strasbūrā ECT Lielā palāta sāka apelācijas izskatīšanu. Lielās palātas spriedums tiks paziņots līdz šā gada beigām, un tas būs nepārsūdzams.

Kononovs sūdzību pret Latviju par necilvēcīgu izturēšanos un turēšanu apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā ECT iesniedza 2004.gadā. Viņam Latvijā bijušas sešas tiesas, ieskaitot Augstākās tiesas Senātā, kas 2004.gada septembrī atstāja nemainītu spriedumu, ar kuru Kononovam piespriests gadu un astoņus mēnešus ilgs cietumsods.

Savā prasībā Kononovs apgalvo, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.pantu darbības, par kurām viņš Latvijā notiesāts, to veikšanas brīdī nedz nacionālajos, nedz starptautiskajos likumos nav bijušas atzītas par noziegumiem.

Viņš apstrīd Krimināllikuma piemērošanu ar atpakaļejošu datumu, kā arī to, ka Latvijas tiesa atzina viņu par okupācijas spēku pārstāvi, lai gan Latvija tajā laikā jau esot atradusies PSRS sastāvā.

Lieta ir saistīta ar tiesas prāvu pret Kononovu saistībā ar kara noziegumiem, kas pastrādāti 1944.gadā, kad Latvija formāli atradās Padomju Savienības sastāvā, bet to bija okupējusi Vācija.

Saskaņā ar Latvijas Ģenerālprokuratūras un tiesu materiāliem Kononovs vadīja grupu, kas 1944.gada 27.maijā veica uzbrukumu Mazo Batu sādžai Ludzas rajonā, kura laikā gāja bojā astoņi cilvēki – pieci vīrieši un trīs sievietes, bet viens cilvēks tika smagi ievainots.

BNS

No 10.11.2009. ir sākta parakstu vākšanas kampaņa par nosaukuma saglabāšanu Džohara Dudajeva gatvei. Parakstīties var Rīgas domes 509.telpā. Akcija turpināsies līdz 30.11.2009.