Tātad brigāde, kas šīs 10 dienas ir nolēmusi pavadīt kopā – Rēpeļu ģimene (Gatis, Danute, Agate, Henrika) un Šmits. Tātad vareni jautra un sakarīga kompānija.

Ceļojuma iesākums un doma radās kaut kad dziļā ziemā ar Gata izsaucienu :”Aizlaižam kaut kur uz siltajām zemēm pavasarī!” Es pat nepaspēju attapties un kārtīgi to apdomāt, ka Danute jau bija nopirkusi biļetes uz Romu. Man nebija ne mazāko iebildumu, jo visi zina, cik ļoti es mīlu visu, kas saistīts ar Itāliju (vienīgi spāņu futbols epizodiski aizēno absolūto Itālijas burvību, bet arī tas jāsāk pārvērtēt, jo ceļojuma priekšvakarā Milānas „Inter” pieveica Barselonu ar 3:1. Esmu pārsteigts, bet var būt tā ir laba zīme, ka itāļi ir baigie malači)

Tā nu bez stresa un baigās plānošanas ir pienākusi diena aizbraukt, Īslandes vulkāns ir nedaudz pierimis un aviosatiksme dienu iepriekš ir atjaunojusies. vismaz uz Romu ir. Lielu un visaptverošu plānu mums nav (un nevajag). Vienīgais, kas ir saplānots un rezervēts ceļojumam ir kāda villa netālu no Sienas un auto Romas lidostā. Mana vienīgā vēlme ir redzēt Vatikānu, Kolizeju un atpūsties. Pārējais tiks radīts uz vietas. mēs to varam. un pats galvenais – tāda pieeja plānošanai apmierina visus iesaistītos.

Rīgas lidosta pēc kosmisko putekļu radītās dīkstāves ir uzņēmusi apgriezienus, bet gaisā virmo tāda savāda atmosfēra, neliels satraukums. Daudzi ir gaidījuši ilgas dienas, lai tiktu prom no Latvijas, brauktu mājās. Daudzi reisi vēl jo projām ir atcelti. mūsu noskaņojums ir labs, smaids un prieks staro no visu sejām. formalitātes, pases, papīri, drošības kontrole. Viss bez aizķeršanās.

Kaut kur pa vidu starp metālu detektoriem un pasu kontroli Agate (4 gadi) nodemonstrē īstu latvju ceļot prieku – sāk dziedāt dziesmiņas. Ko gan vairāk vajag! Kad vēlāk jau lidmašīnā no aizmugures dzirdu :”Do, Re, Mi, Fa…”, zinu – viss kārtībā, Agate uztur mundru un līksmu garu (un ik pa laikam uztankojas ar Haribo lācīšiem).

Jāpiezīmē, ka Rīgas lidostā sapirkta jauna un ļoti komfortabla invalīdu transportēšanas tehnika – autobusi ar pacēlājiem, pārsēšanās krēsli utt. Apkalpe saka, ka beidzot viss atbilst Eiropas prasībām! Tikai vēl nedaudz jāpamācās ar to visu apieties, jo dažas procedūras sanāk nedaudz neveikli (sākumā gribēju teikt – “patizli”, bet tad pārdomāju, jo ir krietni labāk nekā ar vecajām “celt un nest” metodēm un salīdzināt ar Vāciju vai Zviedriju būtu nekorekti). Un jūtams, ka asistējošais personāls bija labi atpūties dienās, kad lidosta bija dīkstāvē.

Sēžot lidmašīnā kā parasti pārņem pārdomas par fiziku, ģeometriju, aptekamību, turbulenci, un reaktīvajiem spēkiem. Grūti izprotams fakts, kā tāds liels skārda šķūnis var lidot tik augstu, ātri un droši. No gaisa Latvija izskatās vēl no ziemas miega nepamodusies, daudz applūdušu teritoriju, lauki vēl knapi apstrādāti, zeme pelēka.

Gaisā Īslandes putekļus nemana, mākoņi koši balti. Saule spoža.

Lēnām rodas itāļu noskaņojums. Blakus lidmašīnā daži itāļi ar savu temperamentu un skaisto valodu neskopojas. Neparasta un skaista kultūra. Mani apbur. Lidmašīnā esmu nolēmis neko neēst, taupos.

Roma.

Visur jūtama itāļu dienvidnieciskā nekārtība (viņu kārtība). Asfaltam nav jābūt gludam, katrai mājai svaigi krāsotai. Pat lidostas personālam nav jābūt skaisti sapucētam. Atliek vien pretimnākošajam pateikt man “Ciao!” un mana sirds atmaigst un sejā uzplaukst dienvidniecisks smaids. Viss ir tik vienkārši.

Tas +20C šeit ir nepierasts. Ir patīkami, bet nedaudz jāaprod ar atkailinātu miesu, spožu sauli. Paši itāli gan staigā vējjakās un biezajās zeķēs, bet mums gan prātā tikai šorti un maksimāli maz virskārtas. Vienīgais, kas attur ir nepieklājīgi baltās miesas. Bet mums ir plāns līdz ceļojuma beigām to labot – nosauļoties.

Ar auto lidostā nelielas ķibeles. Autonomā mums grib iesmērēt Fiat, lai gan pasūtījuši bijām Volvo. Nelielas vārdu apmaiņas, nedaudz stresa, nedaudz neatlaidības un tiekam pie šausmīgi pievilcīga un pilnīgi svaiga Audi markas spēkrata. Kašķis jau nebija par to, ka mums nepatīk Fiat (kurš gan nezin, ka katrā Fiat ir paslēpies maziņš Ferrari). Kašķis bija par auto izmēru. Mums bija daudz mantu, bērnu rati, mani rati utt. Un tajā smieklīgā paskata Fiatā mēs vienkārši nesatilptu. Tas gan nenozīmē, ka mums ļoti viegli izdevās visu satilpināt „lielajā” Audi, bet tomēr uzlabojums bija jūtams.

Naktsmītni atrodam bez problēmām. Dīvaina formāta viesnīca ~10km no Romas centra. Par saprātīgām naudiņām sarunājam vienu istabu visiem uz divām naktīm. Viesnīcas restorāns gan ir aizvērts, bet sola, ka vakarā būs viss kārtībā (kas arī izrādījās patiesība).

Nelielas atsvaidzināšanās, jaunākai paaudzei neliela diendusa un esam gatavi apskatīt arī Romu. Centrālais objekts – Kolizejs. Bet, lai aizkļūtu līdz turienei ir jāpārvar viens liels pārsteigums – itāļu satiksme. Gatis apgalvo, ka kaut ko tādu savā dzīvē nav piedzīvojis. Visi brauc kā grib, brauc ātri. Ceļa zīmes, apzīmējumi ir tikai priekš tūristiem. Vietējie vienkārši brauc. Ja vajag nogriezties pa kreisi (kas Latvijā ir vissarežģītākais un bīstamākais manevrs) – itāļi vienkārši griežas. Ja kāds nedod ceļu – uztaurē. Un tad vēl visiem un visur pa vidu nenormālais motorolleru un motociklu mākonis. Un viņiem, šķiet noteikumu nav vispār. Jāpierod.

Bet viss rit gludi. Kolizeju sasniedzam vienā acumirklī. Atrodam kur nolikt auto 3 minūšu gājienā no turienes. Bet prātā nav Kolizejs, prātā ir nepārvarama vēlme papusdienot, kas nu jau draud pārvērsties par pavakariņošanu. Lēnām sāku apjaust, ka varonīgais lēmums neēst airBaltic sviestmaizes nav bijis tālredzīgs. Bet tālu nav jāmeklē. Turpat, izkāpjot no auto, uzduramies uz „Teātra bāra”. Maza, omulīga vieta, kur var paēst, ir alus un neizskatās pārāk smalki. Pirmais iespaids arī izrādās patiess – nav pārāk smalki, bet gana gardi. Ir alus. Pica un nelielas uzkodas – garšas kārpiņas sāk mosties. Itālija sāk pārņemt arī visus citus maņas orgānus. „Italiano Perfetto”.

Lēnām sāk satumst. Itāļi un tūristi sāk piesēst mazajās kafejnīcās. Mēs dodamies Kolizeja virzienā. Tur arī TAS stāv. Rāms un kluss. Apkārt kņada, burzma un satiksme. Bet pats Kolizejs ar savu roboto seju iedveš mieru. Nezinu – dēļ vēlā vakara vai dēļ tā, ka tūrisma sezona vēl nav sākusies – tūristu burzmas nav, tikai daži jaunieši sasēduši netālajā zālītē. Lai arī kādu mieru iedveš tas Kolizejs, Agatei jau, protams miera nav. Pa visiem mums jāatbild uz 854 meitēna uzdotajiem jautājumiem. Jautājumi, pats par sevi saprotams, ir par tēmu un pilnīgi loģiski (piemēram, kāpēc itāļi nejauc to graustu nost?) – tā ka mums nākas uz visiem pieminekļiem, ēkām un ielām paskatīties arī ar bērna acīm. Saelpojamies vēstures pilno gaisu, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Emociju un piedzīvojumu pirmajai dienai ļoti daudz. Atliek vien to visu vēl nomierināt ar pāris glāzēm vīna vietējā restorānā. Restorānā tipiska itāļu kņada un rosība, un futbols.

(vēl, protams, jāpiezīmē smieklīgais izmērs manai gultai viesnīcā, bet tam nav nekādas nozīmes, jo gulēt un izgulēties sanāk bez jebkādām problēmām)